"Pirms dažām dienām vaicāju Maijai Tabakai, kā viņa veido darbus un kas viņai ir svarīgi, un viņa teica, ka ārpus tehniskajām vajadzībām, kas ir nepieciešamas gleznai, viņai ir svarīgi darbā ielikt dvēseli un tad cilvēks, kurš nāk un skatās, jūt to auru. Es novēlu sajust to, ko viņa ir ielikusi," izstādes atklāšanā teica viena no izstādes kuratorēm Zane Reķe.
Gleznotāja Maija Tabaka pēdējā laikā ir sniegusi vairākas plašas intervijas, tāpēc KDi izvēlējās par izstādi stāstīt caur viņas mākslai un personībai pietuvinātu skatu no malas, ja par "skatu no malas" var dēvēt gleznotāja un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa 65 gadus ilgo draudzības laiku.
"Es sākos ar 70. gadu lielajām gleznām. Patiesas ietekmes radušās no grāmatām, kino un dzīves. Savā laikā visi aizrāvās ar itāļu kino, man vistuvākais bija Fellīni. Ja apskatās uz Kāzām Rundālē, liekas, ka tas ir hologrammisks gabaliņš no Fellīni filmas. Mani ir pievilcis barokālais krāšņums, marmors, ģipša ziedi un tā mistiski nenosakāmā Fellīni vide, kurā līdzcilvēki pārtop agrāko laiku tēlos, iegūstot to neizprotamo noslēpumu, kam pāri klājas laiks," saka pati Maija Tabaka.
"Man patīk būt kā režisoram savām fantāzijām – izkārtot tēlus, veidot notikumus, ievietot detaļas. Varu savienot visatšķirīgākās, paradoksālākās lietas un apstākļus vienā gleznā, uz audekla realizēt iedomātas vietas un laikmetus," saka Latvijas glezniecības "paradīzes putns" Maija Tabaka. Tā viņu 1978. gadā nodēvēja vācu mediji. Foto – Evija Trifanova, LETA
Maija Tabaka dzimusi 1939. gadā Jelgavā. No 1957. līdz 1959. gadam mācījusies toreizējās LPSR Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā, no kuras tikusi atskaitīta. Tajā pašā gadā sākusi studijas glezniecības nodaļā, tomēr nav varējusi saprasties ar tā laika akadēmijas pasniedzējiem un 1961. gadā akadēmiju pametusi un nodevusies glezniecībai. Pēc pārtraukuma 1965. gadā studijas atsākusi, 1969. gadā beigusi Eduarda Kalniņa meistardarbnīcu un tūlīt uzņemta Mākslinieku savienībā. 1973. gadā saņēmusi šīs organizācijas balvu par gada labāko mākslas darbu.
1977. gadā bijusi pirmā māksliniece no visas Austrumeiropas, kura saņēmusi Vācijas Akadēmiskās apmaiņas programmas (DAAD) gada stipendiju, lai varētu nodoties darbam Rietumberlīnē. Maijas Tabakas glezna 1978. gadā tika iekļauta muzeja Berlinische Galerie kolekcijā. Vācijas mediji dēvēja Tabaku par "paradīzes putnu", bet vācu mākslinieki – par "padomju grāfieni".
Ekstravagance kā psihisks konstrukts
Kuratore Ivonna Veiherte izstādes Gleznas atklāšanā teica:
Paldies visiem izstādes organizācijā iesaistītajiem, īpaši Ola Fondation saimniekiem un visiem kolekcionāriem, kuri mums uzticēja šos dārgumus. Mēs speciāli izvēlējāmies šos darbus tāpēc, ka tie pēdējā laikā nav redzēti un, iespējams, nebūs redzami arī turpmāk. Tie Maijas Tabakas darbi, kuri ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Zuzeum un Mākslinieku savienībā, jau kādreiz kaut kur parādās, jo Maija izstāžu eksponēšanā ir diezgan pieprasīta. To, kas cilvēkiem mājās karājas pie sienas, nevar apskatīt. Izstāde tika veidota sadarbībā ar Maiju Tabaku, mēs izrunājām, kurus darbus mēs gribētu likt. Māksliniece bija ļoti priecīga, ka pēkšņi ir atradies viens otrs darbs, par kuru viņa pat nezināja, kur tas atrodas. Visi ir ļoti gandarīti.
Es pati dažādos veidos esmu saistīta ar Maiju Tabaku, jo kopš 80. gadiem esmu bijusi viņas modele. Esmu bijusi arī viņas izstāžu kuratore un vairākas reizes sarīkojusi Maijas Tabakas izstādes savā galerijā [Ivonnas Veihertes Mākslas galerija]. Pēdējo izstādi, kurā Maija Tabaka tika skatīta muzejā, sarīkoju izstāžu zālē Arsenāls un kontekstā ar Rietumberlīnes mākslu (Maija Tabaka un Rietumberlīne, 2017 – U. A.).
Es Maiju Tabaku labi pazīstu un apbrīnoju viņas izturību, gara spēku un ļoti stipro personību. Viņas dzīves ceļš ir ļoti grūts un sarežģīts. To mēs tagad redzam jaunākajās žurnālu publikācijās, bet ir arī otra Maija, kuru viņa izpauž savās gleznās, un viņas kredo aizvien vēl ir palicis tas pats. Viņai aizvien vēl patīk hepeningi, dullošanās, dzīves teātris, un viņa novērtē visu interesanto. Viņa visam seko līdzi. Dažreiz piedalās, dažreiz ne, taču aizvien ir tā pati ekstravagantā Maija, kas ir viņas būtība.
Es viņu pirmoreiz ieraudzīju agrā jaunībā, un viņas tēls uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Izrādās, viņa to ir rūpīgi izkopusi. Viņa ļoti labi prot visus defektus pārvērst par efektiem un pacelt tos kvalitātē. Viņa ir ļoti skaists cilvēks. Maijas Tabakas efektīgās gleznas var patikt, var nepatikt. Maijai ir ļoti svarīgi attēlot to, ko dzīvē nevar realizēt. Viņa sāka ar interesei par franču glezniecību, tad viņa mēģināja ievietot dažādus personāžus ainās, kas varētu būt notikušas, un beigās iztēle kļuva par noteicošo vadmotīvu. Viņa nonāca pie sava dzīves teātra, kurā katram modelim tiek iedalīta sava loma, bet tas nav kā cilvēks, tas nav portretējums. Viņa bieži vien prot izvilkt no cilvēka to, ko cilvēks pats domā, ka viņš ir rūpīgi noslēpis, bet Maija ar savu vanaga aci un fotoobjektīvu visu to ir fiksējusi. Ir ļoti interesanti kā viņa ieliek arī detaļas, kas vienkārši ir trāpījušās objektīvā, un tad arī tās apspēlē. Tas ir atsevišķs stāsts. Ir tik forši, ka mums latviešu mākslā ir tāda Maija. Tā kā neviens. Kādreiz senākā intervijā, ko gatavoju ar Maiju 90. gados, viņa teica, ka viņas ekstravagance gan tēlā, gan gleznās viņai ir kā psihisks konstrukts. Es gribētu izpētīt, kā viņa to ir domājusi. Maija uzskata, ka mākslai ir jābūt tikai subjektīvai, citādi par mākslu vispār nav vērts runāt. Viņa uzskata, ka nevajag padoties nekādiem kanoniem un prasībām, un to viņa nekad arī nav darījusi. Savos mitoloģiskajos sižetos viņa vienmēr ieliek arī kaut ko laikmetīgu.
Tas varētu notikt arī šodien, tas varēja notikt arī citos laikos ar mūsdienu cilvēkiem. Protams, tas fascinē, jo gribas uzminēt, kas tur ir domāts. Maija ir diezgan skopa savos paskaidrojumos, un tur nu pašam ir jādomā, ko viņa tādu varējusi nosapņot vai kas tā bijusi par vīziju.
Esmu priecīga tieši par šo izstādi, jo tajā darbi ir tik dažādi – ir no agrākiem, ir no vēlākiem laikiem, ir darbi, kuros viņa demonstrē savu profesionālo varēšanu tīri gleznieciski un kā viņa tālāk attīsta savu dzīves teātri.
Laužas ārā versme un neprāts
Imants Lancmanis izstādes Gleznas atklāšanā teica:
Man, no vienas puses, ir ļoti viegli runāt par Maiju, no otras puses – ļoti grūti. Viegli tāpēc, ka es viņu pazīstu bezgala ilgi. Varu pateikt pat precīzi – tas bija pirms 65 gadiem un viena mēneša, kad 1960. gada Jāņos es viņu redzēju Salacgrīvā. Toreiz cēla Salacgrīvas tiltu, un Mākslas akadēmijas studentiem bija jānodarbojas ar šī tilta celšanu. Ieraudzīju vienu bezgala skaistu jaunu meiteni, kura tādā baismīgā kombinezonā ar milzīgu pindzeli, būtībā slotu, smērēja, kā viņa smējās, – žļakāja tilta balstus, ko tagad nupat nojauca. No tā brīža es viņu iepazinu, un pēc tam jau vēlāk – 1961. gadā – mēs kopā braucām uz Maskavu, kur bija Francijas nacionālā izstāde, arī māksla – neliela izstāde ar abstrakcijām. Mēs, t. s. franču grupa, devāmies uz turieni, kratoties uz sarkanas krāsas maisiem vienā briesmīgā smagajā mašīnā. Jau toreiz mēs ārkārtīgi aktīvi runājām, ko mēs gribam savā mākslā. Tolaik mums viss balstījās uz Sezanu. Bet tas, ko mēs ieraudzījām tajā izstādē, – jau toreiz mēs teicām – nē, tas nav mūsu ceļš.
Nākamais posms – 1962. gads, atkal mēs šī grupiņa esam Kuldīgā. Notiek strīdi par to, kā mēs tālāk katrs iesim savu ceļu. Es toreiz paziņoju, ka gribu mājai uzgleznot visus kārniņus, cik to ir, uz to Bruno Vasiļevskis paziņoja, ka tas nav iespējams. Savukārt Maija žilbinoši uztaisīja vienu Kuldīgas ieliņu, kur jau tad parādījās tas neticamais krāsu sasprindzinājums un uzmirdzinājums, uz ko spējīga ir tikai viņa. Tur bija kaut kāda māja un sēta, aiz kuras pacēlās koki, bet tie nebija koki un krūmi, tas jau bija paradīzes dārzs.
1963. gadā viņa ilgstoši gleznoja manu portretu, ieliekot to, ko viņa Puškina muzejā bija aizguvusi no Žerāra Terborha, – tādā pašā tumšzaļganā fonā, reālistisks gleznojums. Viņa ilgi, ilgi ņēmās ar to. Pēc tam bija pārrāvums, bet 1969. gadā viņa atgriezās Mākslas akadēmijā un kā diplomdarbu uzgleznoja draugu grupu (Jauno mākslinieku grupas portrets – U. A.). Un tad pēkšņi sākās interesanta eksplozija. Atceros interesantu sarunu ar viņu 1967. gadā pie kāda franču žurnāla, kurā bija parādīts hiperreālisms. Viņa tā kā smējās un teica: "Nē, tas jau nav mans ceļš, mani interesē tas, kas ir apkārt, un gleznai ir jābūt gleznieciskai." Pēc tam ārkārtīgi strauji sākās tas, kā mēs viņu pazīstam, – laikabiedri dramatiskās pozās, izceļot moderno, arī modi. Un tad viņa pēkšņi no tā visa attālinājās. Sākās viņas stila eksplozija. 70.–80. gados aizvien vairāk skatījos uz viņu kā uz brīnumu. Skatījos uz viņu kā no malas. Man vienmēr likās, ka Maija dzīvo citā pasaulē – it kā seko līdzi sarunas gaitai, uzsmaida, bet es redzu, ka viņas acis vēro kaut ko citu. Tas pēc tam pieauga aizvien vairāk, un viņa citu vēro savās gleznās. Jā, mēs redzam laikabiedrus un brīnišķīgo Regīnu Razumu, bet būtībā tā ir cita pasaule, un viņa vēro to pastarpināti savā sapņu pasaulē. Maija ir uzbūrusi otru pasauli, paralēlo realitāti, ārkārtīgi sasprindzinātu fantāzijas pasauli. Dažas gleznas ir it kā gaužām reālistiskas – kaut vai Regīna kā gotiska jaunava pie baznīcas –, bet tas viss kopā savijas par kaut ko tādu, ko nav darījis neviens.
Arvien vairāk 70. gados es Maijas darbos ieraudzīju, ka viņa pārtop par kaut ko, kas pārkāpj glezniecības robežas. Secināju, ka Maija ir sasniegusi meistara līmeni spēka nozīmē. Kā viņa panāk dinamiku, ekspresiju. Tā pati skaistā Regīna – viņas acis ir uzgleznotas divreiz lielākas, nekā cilvēkam ir, bet tas viss ir pieņemami. Tā ir viņas uzburtā realitāte ar ārkārtīgu spēku. Tas viss laužas ārā no gleznas, tā ir kā vīzija, kā halucinācija. Pie atsevišķiem viņas darbiem esmu izjutis pat šausmas, tajos ir kaut kas dēmonisks – tur ir Maijas dzīve, visas viņas nelaimes ar dēlu, par kuru dzīvē viņa tik ilgi un fanātiski cīnījās un paralēli gleznoja, gleznoja, gleznoja... Viņa brīžam gleznoja tāpēc, ka zināja – vajag naudu zālēm dēla glābšanai. Tas viss glezniecību viņai pārvērta par kaut kādu misiju, neprātu. Tā visa versme, kas ir gleznās iekšā, laužas ārā. Viņa to vēl kāpināja. Vācu ekspresionisti pagājušā gadsimta 20. gados nav nekas, salīdzinot ar to ekspresiju, ko Maija spēj ienest savās bildēs. Būtībā tās ir eksplozijas.
Vienmēr esmu brīnījies par viņas tehniku. Viņa paņem zaļimelnu krāsu un glezno skaistas sievietes cisku, un sanāk tik liega. Vienreiz pirms kādiem 20 gadiem biju viņas darbnīcā. Tur bija balts audekls. Iedomājieties, audekla augšējā stūrī ir gatava seja, jau parādās kaut kāda koku lapotne, un pārējais viss ir balts. Visi vecmeistari mākslas vēsturē uztaisa skici, kartonu, un tad ieklāj vienu toni, un tā lēnām iet uz rezultātu. Maijas galvā ir 3D printeris – viņa ir spējīga sākt no viena stūra un beigt otrā apakšējā stūrī. Tas ir neiespējami, to būtībā nevar neviens. Ir pagājuši 65 gadi. Pēdējoreiz biju pie viņas pirms diviem mēnešiem un tāpat atkal runājāmies. Es skatos un domāju – vai, mīļā Maija, cik labi tu tēlo šīs pasaules cilvēku, bet tu pati esi atnācēja no citurienes, kas ļoti labi pielāgojas un prot uztaisīt to, ko neprot neviens. Es pats esmu gleznotājs un labi zinu, ko var, ko – nevar. Maija spēj panākt galēju iemiesošanās pakāpi, tas ir salīdzināms ar eksploziju. Arī tagad es biju mēms šīs neticamās varēšanas, spēka un realizācijas iespēju priekšā. Tas ir kaut kas vienreizējs! Ir ļoti sarežģīti slavēt. Jūs teiksit – Lancmanis cenšas saslavēt, bet es domāju, ka esmu ļoti, ļoti objektīvs. Galu galā es pārredzu arī pasaules mākslas vēsturi un varu Maijai ierādīt viņas īsto vietu.
Es nevaru novadīt līdz cilvēkiem to, ko es apzinos. Mēs sakām – jā, liela, izcila māksliniece. Es atļaujos lietot šo vārdu ar pilnu apziņu un atbildību – viņa ir ģeniāla. Visa mūsu grūtība ir tajā, ka mēs dzīvojam Latvijā. To neņem pretī. Uzskata, ka ģeniāls var būt tikai Ņujorkā vai Parīzē.
Ir pagājuši 65 gadi, kas ir ļāvuši apstiprināt, ka Maijas glezniecība ir ārkārtēja parādība. Es ļoti vēlētos, lai jūs uz viņas gleznām paskatītos šādā veidā. Šis talants viņai nāk no kaut kurienes. Viņa pati man nesen teica – es esmu uztaisījusi kādu tūkstoti gleznu. Bet kādā tempā! Es zinu, cik grūti ir novest gleznu līdz pilnībai, bet Maija to var izdarīt ļoti ātri.
Maija Tabaka
Izstāde Gleznas
Kultūrtelpā Ola Foundation līdz 30.X
Apmeklējums jāpiesaka olafoundation.lv