Mēs atrodam sevi pasaulē, ieraugām lietu kārtību, mēs jūtamies saistīti ar savām lomām un dažādajiem stāvokļiem. Kāds, apguvis zināšanas vadīt tramvaju, liek tās lietā, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Cits viņam iebilst, ka tramvajs ir pārāk shematiska ierīce un ved tikai tur, kur atrod sliedes. Šajā ziņā derīgāks viņam šķiet auto. Vēl kāds cits zināšanām uzvelk buru un plūsmo atklātā okeānā, kāds dzejnieks gaida vilni uz sava dēļa un sērfo. Skaidrs, ka uzrodas vesels pūlis oponentu, kas norāda, cik nepareizi ir atrauties no reālās ikdienas un pārcelties fantāziju klaidā citu vērtību ūdeņu mistērijā.
Mēs vienojamies grupu vilkmē, kam ir savas mērķu un izjūtu cilpas, kas velk katru tām piederīgo atšķirīgos virzienos no citiem. Vienlaikus žņaudz katrā grupā iemītošos ar savu pareizību. Psihē rodam milzumu nošķirtu patikas vai nepatikas sajūtu, pievēršanās vai novēršanās stratēģiju un iespēju, lai grupu viedokļi kļūtu cīņas ieroči. Tie dažkārt mēdz sadzīvot, uzturot atmosfēriski nošķirtas "sētas". Bet ne vienmēr.
Tiek celti naida mūri. Diskursa savstarpējības saasinājumos pretspēki var pārvērsties fiziskās plēsoņu sadursmēs. Tad viedokļu konfliktā atņirdzas varas ērms. Brīdī, kad iesaistāmies diskursā, mēs kļūstam par šī dialoga personāžiem – konstruējam uzskatus un darām to dažādām apziņas spējām – sajūtu tēliem, afektiem, kaislībām, dažkārt iztēles figūrām, mēs ieslīdam mākslas garīgajā vidē. Bet ikdienas ritmā mēs saziņas izpausmēm it kā grūstāmies aktuāli uzbudinātā ielas pūlī. Un tur gājēji, mašīnas un putekļu mākoņi traucas visos iespējamos virzienos. Saziņa pārtop teju vai fiziskā sadursmē. Nervi triecas pret nerviem, un darbojas sociālpsiholoģiskās programmas – pamatā tā ir izdzīvošanas mašinērija. Dažiem arī varas grābšanas lēkmes. Kur te cilvēciskās saziņas atšķirības mākslā un ikdienas sfērās?
Es šobrīd lasu Arņa Koroševska monogrāfiju par Andreju Upīti – tur viss ir sakārtots saprotamā un pārredzamā izvietojumā – vēstures laiki, notikumi to ilgstamībā, jēdzieniskie personāži izlikti lietu kārtības visuzskatāmākajās formās. Šī saziņa rada iekšēju mieru. Jo aktuāli nav jāpiedzīvo sociāli agresīvais fiziskās iznīcināšanas un tirānijas laikmets, kurā Upīts bija vispirms iekšā saucējs, pēc tam apsargs. Liepājnieki sestdien uz Nacionālā teātra skatuves rādīja Elmāra Seņkova režijā uzburto izrādi Šekspīrs. Te skatītāju acu priekšā sadursmēs šķīst asinis un kaisles trauksme ārda uztveres pasaules. Šķita, te klātbūt ir savādi bīstami, kā bērnam raugoties uz piecsimtgadīgā vectētiņa Šekspīra domu tēliem, ap kuriem un kuros šķīst asinis. Taču arī šī nav agresijas fiziskā klātbūtne. Es spēlēdamies bērna acīm lūkojos uz seniem simboliem kā Citādo.
Vai ir savādi, ka, pārnākot mājās pēc tik trakas izrādes, arī jūtos mierā? Jo mākslā sadursmes ir nozīmīgas, ikdienā – pretdabiskas. Saziņas plūsma pat vistrakākajās izpausmēs piešķir enerģiju, bet fiziskās sadursmes, viedokļu viltus standartu eksplozijas un nolieguma ērmi – ierobežo.