Valsts pārvaldē tiek lemts par līdzekļu piešķiršanu vairāku miljonu apmērā dažādām nozarēm, lai tās "no krīzes iznāktu vēl spēcīgākas", taču ir arī dažas ar pabalstiem tieši nesaistītas lietas, ko būtu vērts ielāgot turpmāk. Cilvēki, kuri savu darbu veic citu priekšā, arī pirms visas šīs piespiedu izolēšanās centās ievērot distanci, uzskatot, ka skatuves māksliniekiem tas jādara, un ņemot piemēru no pasaules slavenībām, kas patiešām sajuktu prātā vai tiktu sarautas gabalos, ja ļautos tiešam kontaktam ar katru no pūļa, kurš to vēlas. Bet mūsējiem tie fanu pūļi nemaz tik lieli nav! Turklāt tagad – krīzes laikā – izrādās, ka arī māksliniekiem jāmaksā rēķini un viņi grib ēst, tātad ir tādi paši kā visi pārējie, kas tagad klusē vai kliedz pēc maizes. Mazie koncerti, kas ir atsākušies, kad valstī pamazām atlaistas ierobežojumu važas, nodrošina ciešāku kontaktu ar nelielo publiku, daļa mūziķu tos veido kā sarunu vakarus un arī atbild uz klausītāju jautājumiem.
Pagājušajā nedēļā piedaloties latviešu vinila plašu atskaņošanas un sarunu tiešraides vakarā Fonoklubā Cēsīs, par spīti tam, ka klātienē publikas nebija, šķita, ka šāds formāts varētu atgriezties. Astoņdesmitajos gados dīdžeji jeb diskžokeji savā tuvumā turēja arī mikrofonu, lai pastāstītu kaut ko par mūziku, ko viņi atskaņo. Hardija Lediņa atstātajā arhīvā glabājas viņa sagatavotie lekciju teksti, piemēram, par King Crimson, ko lasīt starp dziesmām. Cilvēki, kuri nāca uz diskotēkām, labprāt vēlējās kaut ko arī uzzināt.
Protams, mūsdienās, kad cilvēki vairs nedzīvo informācijas badā un to var smelties jebkur, lai nedēļas nogalēs atslābtu un vairs negribētu "mācīties", ir nedaudz citādi. Ne velti jau trīsdesmit gadu vakaru vadīšanas formāts ar runāšanu ir atmests malā kā lieks, ja neesi dzimis šovmenis kā Andris Freidenfelds vai Roberts Gobziņš. Tomēr dīdžejs, kurš tikai ievēro dažādu dziesmu ritmisko vai kāda cita veida saderību, tās miksējot, lai skanētu neuzbāzīga fona mūzika, būtībā kā robots pilda to pašu funkciju, ko kroga datora iepriekš sagatavota pleiliste, un apmeklētāji šo cilvēku pamana tikai tad, ja kaut kas tiek izdarīts "nepareizi". Atskan kāda vietai nepiemērota dziesma, nemākulīgs mikss, skrečošana vai pat dīdžeja balss mikrofonā. Telpā skanošās mūzikas pavēlnieka kontakts ar apmeklētājiem ir pat vēlams, ja viņš spēj argumentēti paskaidrot, kāpēc tāda vai cita dziesma šovakar neskanēs pat tad, ja viņa priekšā ir dators, kas taču it kā dod iespēju atskaņot visu tīmeklī atrodamo. Un, ja datora nav, katrs apmeklētājs taču var izvicināties ar telefonu, brīnoties, kāpēc vispār ir vajadzīgas vēl kādas ierīces, ja visu var atskaņot, pieslēdzot tālruni.
Nu tad uzliec savas austiņas un klausies, ko vien vēlies, pa ceļam uz mājām! Šeit viss notiks nepareizi – dzīvs cilvēks drīkst kļūdīties, jo viņš nav tas pats, kas copy–paste.