Īsprozas žanrs latviešu literatūrā savu atdzimšanu piedzīvo jau vairākus gadus – tik ilgi, ka var droši apgalvot: stāsts līdztekus romānam ir atkarojis savas pozīcijas kā pilntiesīgs latviešu prozas dalībnieks. Stāstu krājumus publicē pazīstami prozaiķi, taču arī jaunie autori bieži vien īsprozu atrod par piemērotu žanru, no kura pakāpties literatūras "kalniņā". Tomēr uzreiz jāteic, ka rakstnieces Kristīnes Ilziņas debijas prozas krājumu Es neliecināšu pret jums grūti ietilpināt kādā no šīm kategorijām. Autore ir pieredzējusi literāte, kurai izdots gan dzejas krājums Jukusi saulespuķe (par to 1996. gadā saņemta Klāva Elsberga prēmija), gan vairākas bērnu grāmatas. Tomēr ar nopietnu pieteikumu pieaugušajiem domātā prozā rakstniece startē pirmo reizi.
Es neliecināšu pret jums ir krājums, kas gan rezonē ar mūsdienu īsprozas vaļsirdīgo, formā brīvo stāsta tradīciju, gan vienlaikus būtiski atšķiras no tās. Kaut gan krājumā iekļauti vairāki skaudri liriski, dziļi personiski stāsti, kas izskan gan jaunas, gan nobriedušas sievietes balsī un vēsta par mūžsenās attiecību tēmas līkločiem, krājuma tematiskā dominante ir cita. Tas ir 20. gadsimta astoņdesmito gadu skanējums – laiks tieši pirms trešās Atmodas, procesi, kas noveda pie tās, kā arī pašas Atmodas izpausmju liecības. Taču tās ir neformālas, personiskas, individuālas liecības, kurās nav (un nav nepieciešamas) oficiālu karogu plīvas, patriotiskas runas un dziesmas. Stāstus vēsta "mazais cilvēks", visbiežāk – jaunietis, pat pusaudzis, kura identitātes veidošanās laiks sakritis ar valsts neatkarības izcīnīšanas laiku. Un arī paši stāsti ir šādi – kolorītas epizodes no to cilvēku dzīves, kuri ne vienmēr pēc savas gribas dzīvo pārmaiņu laikā un pusaudžiem tipiski emocionāli uztver šī laika spraigo vēsturisko piesātinājumu, bet vienlaikus arī nespēj novērsties paši no savas dzīves bažām, raizēm un ilgām. Tieši tāpēc Kristīnes Ilziņas stāsti uzrunā izteikti personiski – gan to lasītāju, kurš šo desmitgadi atcerēsies pats no savas pieredzes, gan to, kuram par šo laiku stāstīs vecāki. Tā ir apbrīnojami filigrāna spēja – valodiski lokanā prozas tekstā sakausēt vēsturiski spilgto ar individuāli svarīgo, un autore to paveic bez skaļa patosa, toties ar patiesu, gan ne vienmēr saudzīgu, tomēr precīzu ķirurga skalpeli uzšķēržot laikus un domas.
Kristīnes Ilziņas stāsti ir pelnījuši nokļūt literārās antoloģijās – kā vienlaikus talantīgs indivīda portretējums un autentiska, detalizēta laikmeta liecība. Var nešaubīgi apgalvot: tos lasīs, par tiem diskutēs, iespējams, tie rosinās aktīvas sarunas un dalīšanos atmiņās, bet, pats galvenais – un īpaši svarīgi tas ir pašlaik – tie neļaus aizmirst, kas ir brīvība un kāda ir tās cena.
Pieejama arī e-grāmata.