Latvijas mākslas klasikas sērijas turpinājums – grāmatas par Augustu Annusu (1893–1984) un Rihardu Mauru (1888–1966). Sērijas redaktore Laima Slava. Abu grāmatu autors – Aivars Leitis, literārā redaktore – Guna Pence, attēlu apstrāde – Jānis Pauzers, sērijas māksliniece – Anta Pence.
Augusta Annusa (1893–1984) personība un daiļrade ir viena no spožākajām Latvijas glezniecības parādībām. Kopš divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem Augusta Annusa māksla ir saistījusi ar talanta vērienu un vitalitātes spēku vizuāli krāšņās gleznās. Annusa unikālais "dižais" izteiksmes veids veicināja vispārēju interesi par reālistiski atveidotu teiksmainu "dižveidu" pasauli, kurai būtiska ir dinamiska dzīves izjūta un pasaules uztveres filosofija, kas ieraudzīta latviskajā dzīvesziņā un izpaužas sižetos no Latvijas zvejnieku un zemnieku dzīves.
Augusts Annuss ir darinājis arī dekorācijas daudziem inscenējumiem dzimtās Liepājas teātrī un operā. Aktīva un ražīga ir bijusi viņa darbība dažādās tēlotājas mākslas apvienībās: Neatkarīgo mākslinieku vienībā (1924–1928), Latvju mākslinieku biedrībā un mākslinieku biedrībā Sadarbs (1931–1938), kā arī dalība mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Augusts Annuss nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Viņa daiļrades un dzīves stāstā satura un formas krustpunktos ir cieši saistīti divi periodi. Pirmais ir laiks jaunajā Latvijas valstī, bet otrs – laiks no 1944. līdz 1984. gadam trimdā Vācijā un ASV. Mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš piedāvā četrus daiļrades posmus. Pirmais 1922.–1926. gads kā dekoratīvā naturālisma posms; otrs 1927.–1930. gads ar raksturīgu tendenci uz lineāri noslēgtu formu monumentālā uztverē. No 1931. gada pāreja uz atvērtu tonālās glezniecības formu ar diženuma iezīmēm. Trimdas gadus no 1945. gada iezīmē vismaz daļēja atgriešanās pie linearitātes uzsvēršanas.
Mākslas zinātnieks Aivars Leitis šajā bagātīgi ilustrētajā LMK sērijas monogrāfijā, kur teksts lasāms latviešu un angļu valodā, ir devis lakonisku, taču visaptverošu ieskatu nepelnīti maz pieminētā mākslinieka daiļradē.
Ja nepazīst Riharda Maura (1888–1966) daiļradi, tad noteikti pazīst viņa veidoto snaudošo naktssargu ar lielo atslēgu saišķi rokās pie nama sienas Ausekļa ielā Rīgā. Tiesa, tēlnieka māksla jāskata ne vien pēc šī apburoši omulīgā šedevra. Meistars ir atstājis paliekošu ieguldījumu Latvijas tēlniecības vēsturē un kā viens no dekoratīvajai tēlniecībai uzticamākajiem māksliniekiem veicināja tās progresu un māksliniecisko daudzveidību. Riharda Maura tēlniecība ir nopietns un daudznozīmīgs mākslas un dizaina formu sintēzes izpaudums 20. gadsimta starpkaru laikā. Padomju okupācijas gados Riharda Maura vārds Latvijā netika īpaši pieminēts, jo pēc kara mākslinieks kopā ar ģimeni devās svešatnē.
Riharda Maura attīstības ceļā izšķirošā nozīme ir nokļūšanai slavenā Rīgas namu plastisko rotājumu meistara Augusta Folca darbnīcā. Pēc vācu amatnieku biedrības mākslas skolā un Augusta Folca darbnīcā pavadītā laika (1903–1907) sākas darbs ungāru tēlnieka Ferdinanda Vlašeka būvtēlniecības darbnīcā Rīgā (1907–1911), kam sekoja mācības Vācijā. Pēc Pirmā pasaules kara atgriežoties Latvijā, viens no pirmajiem uzdevumiem ir Lāčplēša tēls Saeimas ēkas fasādē (1922). Tālāk seko sabiedrisku celtņu interjeru apdares, kur mākslinieka rokrakstā dominē dekoratīva un ārēja virsmas stilizācija, atbilstoši izvēlētajam vēsturiskajam mākslas stilam. Spilgts šīs ievirzes paraugs ir ar neparastu greznību un rokoko stilistiku atdarinošu dizainu veidotā kinoteātra Splendid Palace ēkas eksterjera un interjera apdare (1923), kas pārsteidz ar tolaik centrālajā Eiropā populārā neostila motīvu un ornamenta izmantošanu. Bet 1926. gadā Hermanis Grīnbergs un Rihards Maurs devās uz Tallinu, kur tika uzbūvēta krāšņa Art Deco stila kinoteātra celtne Gloria Palace, kas bija pirmā lielā celtne Tallinas centrālā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak). Gloria Palace skatītāju zāle greznuma ziņā krietni pārspēj Rīgas Splendid Palace. Rihards Maurs veicis vēl vairākas interjera apdares.
Nozīmīgs tēlnieka veikums ir plašā latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku portretu galerija. Darbi veikti bronzā, ģipsī, kokā, vara kalumā, mākslīgajā akmenī un marmorā. Plašā kultūras un sabiedrisko darbinieku portreta žanra darbu kolekcijas veidošana aizsākta 1920. gadā ar Raiņa portreta cilni. Tam sekoja pirmā Valsts Prezidenta Jāņa Čakstes, Krišjāņa Barona, rakstnieku Viļa Plūdoņa, Rūdolfa Blaumaņa, Reiņa Kaudzītes, Rūdolfa Bērziņa, režisora Zeltmata, aktiera Gustava Žibalta krūšu tēls un mākslinieka Eduarda Brencēna portrets. Pēc Otrā pasaules kara Bostonā (ASV) veidoti Jēkaba Zīberga, Džordža Vašingtona un Ābrama Linkolna portreti.
Tomēr īpašu ievērību pelna tēlnieka veikums pilsētvidē – Ausekļa ielas 3 blokmāja un tās pagalms ar skulptūrām, kur ciešā sintēzē ar arhitektūru radīts viens no vērtīgākajiem dekoratīvās tēlniecības ansambļiem Latvijā; īres nama Jāņa Asara ielā 10 iekšpagalma rotājums – skulptūra Ūdenszirgs (1930), kā arī Strēlnieku dārza (Kronvalda parks) strūklakas un baseina izveide. Simetriskā plānojumā veidoto parka zemāko daļu ar regulāro celiņu tīklu noslēdz baseins ar strūklaku, kas par parka dominanti kļuva 1933. gadā, kad to papildināja mākslīgā akmenī veidotās Riharda Maura skulptūras Sumpurnis, Bārenīte un Mātesmeita.
Rihards Maurs labprāt darbojies arī memoriālajā tēlniecībā. Izmantoto materiālu un vandāļu dēļ šī žanra darbi ir saglabājušies fragmentāri.
Mākslas zinātnieka Aivara Leiša sagatavotajā monogrāfijā LMK bibliotēkas sērijai (latviešu un angļu valodā) Riharda Maura sniegums aplūkots vispusīgi, atgādinot par piemirstām vērtībām, kas joprojām aktuālas Rīgas pilsētvidē.
Sērijas redaktore Laima Slava
Teksta autors Aivars Leitis
Literārā redaktore Guna Pence
Sērijas māksliniece AntaPence
Attēlu apstrāde: Jānis Pauzers
Tulkojums angļu valodā: Valdis Bērziņš
Angļu teksta korektore Iveta Boiko