Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Anatomiskais teātris. Intervija ar dzejnieku Arvi Vigulu

Dzejnieks Arvis Viguls iecienījis intensīvu dzeju, kas ir stipra kā vērša astes buljons. Rudenī iznāca viņa ceturtais krājums, bet pavisam drīz decembrī savu dzīvi sāks kopā ar domubiedriem veidotais jaunais literārais žurnāls Strāva

Arvim Vigulam nekad nav bijis jāpierāda pasaulei, ka viņš ir talantīgs dzejnieks. Tāds viņš ir bijis uzreiz, ar pirmo dzejas grāmatu Istaba (2009). Pēc tam nācis klajā krājums 5:00 (2012) un Grāmata (2018). Dzejnieks un atdzejotājs ir saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu, divkārt Dzejas dienu balvu, Ojāra Vācieša prēmiju u. c. 2017. gadā Arvis Viguls tika iekļauts 10 interesantāko un nozīmīgāko Eiropas jauno rakstnieku sarakstā, ko publiskoja literāro organizāciju tīkls Literature Across Frontiers/Literatūra pāri robežām. Vigula dzejoļi atdzejoti un publicēti vairāk nekā 20 valodās, dzejas izlase Adatas rokraksts izdota Spānijā, Vācijā un Horvātijā.

Pretī pie kafejnīcas galdiņa sēž ļoti kluss, pat kautrīgs cilvēks, kurš ideāli atbilst latviešu literātu starptautiskajai atpazīstamības zīmei – introvertajam latviešu literātam.

Septembrī izdevniecība Neputns izdeva Arvja Vigula ceturto dzejas krājumu Blusu cirks. "Man šī ir pretstatu grāmata – absurdais un fantastiskais, kas, kā rādās, par visām varītēm cenšas iespraukties īstenībā, mijas ar autobiogrāfiskiem motīviem un reāliem faktiem, kas beigu beigās atriebjas iztēlei, izrādīdamies ne mazāk ērmīgi par manas izdomas augļiem. Treknu punktu šim krājumam, kas lielākoties sarakstīts pirms 2020. gada pavasara, ir pielikusi pandēmija – brīžiem liekas, ka visa pasaule ir pārcēlusies dzīvot uz kādu no Blusu cirka dzejoļiem," saka dzejnieks.

Neesat daudzrakstītājs? Vismaz četri gadi ir nepieciešami, lai kondensētu ideju par nākamo grāmatu? Kā jūs šo ciklu pats izjūtat?

Tas ir ilgs process. Kad jau ir noteikts dzejoļu skaits un apjoms, sāku domāt, kas tam varētu būt apakšā. Neteiksim gluži, ka ideja. Sakoncentrēt dzeju tā, lai visā krājumā būtu izvērsta viena ideja, es tomēr nevaru. Tas ir rezultāts no dažādām pārdomām, eksperimentiem un pētījumiem, kas ir notikuši kādā laika posmā.

Protams, jūs esat pieaudzis cilvēks jau ar nobriedušu pasaules un mākslas izjūtu, un tomēr – vai ir iespējams noturēt fokusā jaunā krājuma ieceres kamertoni? Vai četru gadu laikā tas netransformējas jaunu iespaidu ietekmē?

Var tomēr. Lai gan, protams, paiet kāds brīdis un nevar vairs rakstīt tā, kā kādā noteiktā posmā. Blusu cirks ir diezgan atšķirīgs no iepriekšējās grāmatas. Šajā, vismaz virspusēji, vairāk ir absurda un humora, kas līdz šim nav bijis tik raksturīgs. Esmu to visādi mēģinājis dabūt iekšā dzejoļos, bet tas bieži vien ir pagājis garām, vai vienkārši liecies, ka man jāraksta drūmi dzejoļi.

Uz jūtamāku absurdu pagrūda šis laiks?

Tas sākās pat agrāk. Pēc tam bija sajūta, ka daudzi dzejoļi, kas nebija tapuši pandēmijas laikā, drīzāk varēja tapt pandēmijas laikā. Robežu nojukšana. Atslēgas vārds ir pārmaiņas, kam bija jānāk. Bet šīs pārmaiņas ir nesaprotamas. Protams, šis ir laiks, kad mēs visi esam apjukuši un droši vien arī traumēti. Dažs vairāk, dažs mazāk. Reakcijas, kas notiek sabiedrībā un sociālajos tīklos, ir saasinātas. Varbūt vajag mēģināt paskatīties arī no malas un padomāt, iespējams, esam pārāk dziļi šajā situācijā un neredzam jēdzīgu ceļu ārā no tās. Nedaudz zaudējam prātu un neesam īsti adekvāti.

Blusu cirks daudzējādā ziņā atgādina mākslas virzienus – ekspresionismu, sirreālismu, dadaismu –, kas tapa kā reakcija uz Pirmā pasaules kara šausmām. Pasaules, arī cilvēka, sairšana gabalos, dehumanizācija, anatomikuma motīvi u. c. Vai jūs par kaut ko tādu rakstot pats domājāt?

Nezinu, vai domāju, bet līdzīgas stīgas tur ir. Grāmatas tapšanas laikā daudz lasīju Daniilu Harmsu.

Tas ir jūtams.

Harmss arī dzīvoja smagā laikā, visās jomās notika pārmaiņas. Absurds literatūrā un domāšanā rodas no kaut kāda apjukuma, kad cilvēks pieredz situācijas, kam nav bijis gatavs. Lai gan Harmss droši vien būtu ekscentriķis, vienalga, kurā laikā dzīvotu. Varbūt kādam liekas, ka manā grāmatā ir dzejoļi, kas nav pārāk nopietni, ka rakstu humora tekstus. Es uzskatu, ka smiekli ļoti bieži ir aizsargreakcija, kad sastopam kaut ko ačgārnu, ko nesaprotam, piemēram, suni ar piecām kājām. Iekšēji saproti, ka tas izskatās neierasti un šausminoši, bet atbildes reakcija sublimējas smieklos. Šajā grāmatā tas ir karātavu humors.

Man, domājot par Blusu cirku, pirmais noteikti nebūtu nācis prātā humors. Noskaņa, manuprāt, ir visai šausminoša un griezīga.

Jā, tāds pilnīgs pasaules sabrukums.

Vai jums pašam, uzrakstot šādu grāmatu, nedaudz mazinās apjukums?

Nezinu, laikam jau kaut kas tāds notiek. Neesmu mērījis iekšējo temperatūru, lai to noteiktu (smejas).

Blusu cirks iznāca septembrī. Vai jūs ir ieinteresējušas kādas lasītāju interpretācijas?

Man patika, kā Ilva Skulte bija uzrakstījusi (Viguls kā viguls, Punctum. 23.11.2021.). Viņa diezgan precīzi bija minējusi lietas, ko prātā biju nojautis, bet nebiju sev formulējis. Grāmata ir raiba. Katrā nodaļā ir mazliet cits stāsts. Skaidrs, ka var atrast dažādas interpretācijas, jo tur ir ļoti daudz brīvas vietas interpretācijai.

Epigrāfu eklektika vien no Darvina, citātiem no Guardian līdz Laidu pagasta zemnieka 1862. gadā rakstītajai sūdzībai dod spēcīgu kairinājumu iztēlei un interpretācijai.

Jā, vēl arī epigrāfs par blaktīm, kas uzmācās parīziešiem. Tas bija tieši 2020. gada februārī, kad blaktis bija lielākā problēma. Pagāja mēnesis, un sākās pavisam citas problēmas.

Par Ezeriņa Kādas blusas stāstu arī iedomājāties?

Jā, blusa, protams. Vēl nosaukumam bija variants – Anatomiskais teātris. Līdzīgs vārdu salikums kā Blusu cirks. No vienas puses, tas ir saistīts ar izklaidi un kumēdiņiem, no otras puses – blusa tomēr ir parazīts, kas sūc asinis. Tas ir ķermeniskums, miesa. Miesiskums apvieno šos divus elementus.

Šajā krājumā cilvēks vairs nav nekāds "radības kronis". Viņš ir kļuvis par līdzvērtīgu matērijas daļu līdzās blusai, sienai, robotam un citiem. Kā jūs savā pasaules uzskatā redzat cilvēka attiecības ar dabu?

Mēs visi esam no audiem un dzīvi. Mums ir šī dabiskā daļa – ķermenis, bez kura, es uzskatu, mēs nepastāvam. Tas, protams, atkarīgs no pasaules uzskata. Manā uzskatā – nav ķermeņa, nav arī mūsu pašu. Mēs tomēr esam arī daļa no dabas, dzīvnieku pasaules pārstāvji. Man daba nav nekas lirisks un apjūsmojams. Tas drīzāk ir kaut kas ļoti nežēlīgs, kas vienmēr atgādina, ka mēs patiesībā nākam no dabas. Bioloģija, kas mūs sien pie fiziskās pasaules, ir ļoti spēcīga, lai kā mums to negribētos un lai kā gribētos pārvarēt. Protams, pastāv transhumānisms – ideja, ka saprāts varētu turpināties ārpus ķermeņa, kas atkal ir versija par reliģijas tēmu. Pagaidām šī realitāte ir tāda – kad beidzas ķermenis, visticamāk, beidzamies arī mēs. Bija tāds britu dzejnieks Teds Hjūzs, kura grāmatiņu es ceru kaut kad uztaisīt latviski, viņa dzeja ir labs piemērs. Hjūzs daudz raksta par dabu, un tā viņam ir ļoti nežēlīga. Bet Hjūzs atklāj arī tās skaistumu – daudz raksta par jaguāriem, vilkiem un tīģeriem, par spēku, kas ir šajos plēsējos. Tās ir lietas, kas ir manā domu laukā.

Vai jūsu dzejā ienāk arī mākslas zinātnes studiju pieredze?

Nē, nē. Tas bija īss brīdis, neesmu absolvējis Mākslas akadēmiju. Daudz tulkoju ar vizuālo mākslu saistītus tekstus. Gan tie, gan arī kino var būt iedvesmas avots, lai saredzētu kādas paralēles starp mākslām vai jautājumus, kurus dažādi mākslas veidi risina ar dažādiem līdzekļiem. Man ir tāda problēma, ka zīmēt es neprotu. Es, piemēram, nevaru novilkt taisnu līniju. Pavisam nopietni, man tā ir.

Arī ar lineālu ne?

Reizēm nevaru arī ar lineālu (smejas). Tik traki ir. Arī ausis man nav nekādas smalkās. Daudzas lietas vienkārši nedzirdu. Nedzirdu kaut kādas frekvences, tāpēc man paliek vienīgi teksts. Skaidrs, ka es novērtēju arī labu kino un mākslu.

Kā jums šķiet, uz kuriem maņu orgāniem jūsu dzeja visvairāk iedarbojas? Vai tā vairāk ir vizuāli, audiāli vai jutekliski uztverama?

Es domāju, ka izteikta varētu būt jutekliskā daļa. Man svarīga ir tauste. Skaņas man būtu grūti aprakstīt, to es nevaru iedomāties. Ja būtu tāds uzdevums un piepūlētu iztēli, protams, varētu jau kaut ko interesantu izdomāt.

Bet dabiski jums tas nenāk?

Nē, dabiski nenāk, lai gan man patīk arī dažādas skaņu tekstūras. Man ir hobijs paspēlēties ar dažādiem skaņas apstrādes efektiem un no vienas skaņas iegūt dažādas tekstūras ar ģitāras efektu pedāļu palīdzību. Tā, protams, nav mūzika, bet izklaide savam priekam.

Kā jūsu otra identitātes daļa – atdzejošana – mijiedarbojas ar jūsu oriģināldzeju?

Skaidrs, ka tas viss ir kopā. Atdzejošana, protams, ietekmē to, kā es rakstu. Svarīgs ir apstāklis, ka bieži vien izvēlos atdzejot autorus, kas man ir tuvi. Līdzība ir tāpēc, ka varbūt mūs vienkārši interesē līdzīgi jautājumi un mēs risinām līdzīgas tēmas. Reizēm ir ļoti grūti nošķirt, kur ir ietekme, kur – vienkārši radniecība. Man ir gadījies, ka man ir metaforas un rindas, kuras pēkšņi atrodu citos dzejoļos. Šajā grāmatā tāds gadījums ir ar meksikāņu dzejnieku Ks.Viljaurrutiju, kurš 50. gados ļoti līdzīgā virzienā ir uzrakstījis dzejoli par rozi, kā es to biju domājis. Reizēm tā gadās, ka kāds amerikāņu dzejnieks pirms manas dzimšanas ir uzrakstījis to pašu rindu, ko es. Bet es to nezināju.

Man ir radies priekšstats, ka uzrakstīt par rozi dzejniekiem ir tāds kā augstākais meistarības pārbaudījums. Vai tā ir?

Jā, kaut kas ar to rozi ir…Viens no motīviem, kas man patīk, ir dzejoļi – klusās dabas, kas koncentrējas uz kādu priekšmetu. Tāpat kā roze, daudzu dzejoļu adresāts ir galds vai krēsls. Galdus droši vien daudz moka arī filozofijas piemēros. Piemēram, kad nezini, par ko rakstīt, paņem uzraksti vienkārši par lampu (min pirmo ieraudzīto priekšmetu kafejnīcā – U. A.). Pamēģini uzrakstīt par spuldzi, kas tev nāk prātā. Reizēm tas paliek vingrinājuma līmenī. Arī neizdevušies dzejoļi kaut ko var iemācīt.

Vai jūs vienmēr atšķirat vingrinājumu no dzejoļa, kuru vērts rādīt arī citiem?

Kad rakstīju vairāk, bija aktuāli par to domāt. Tagad 99 procentos gadījumu, ja esmu dzejoli iesācis, man jau ir pārliecība, ka tur kaut kas sanāks. Dzejolis, kas sāk tapt, ir ilgu pārdomu rezultāts. Gadās arī nejauši dzejoļi, kas nokrīt no gaisa. Tie ir patīkami. Reizēm tie var būt ļoti labi dzejoļi.

Kāds ir labs dzejolis, jūsuprāt?

Hm… Protams, tas ir subjektīvi. Nav formālu pazīmju, pēc kurām var pateikt, ka šis ir slikts dzejolis. Drīzāk – tu no sākuma jau to redzi un tad sāc domāt, kas tur īsti nav kārtībā. Sāc ķidāt un domā – ā, nu labi, šeit kaut kas jocīgs notiek ar valodu. Bet arī labos dzejoļos mēdz kaut kas jocīgs notikt ar valodu. Bet šeit tas nav domāts mākslinieciski. Es domāju, ka pirms kādiem piecpadsmit gadiem man būtu daudz stingrāka atbilde un es varētu to norādīt. Tagad daudz vairāk novērtēju arī citu poētiku, kas nav tuva manai domāšanas struktūrai un gaitai. Kādreiz es biju ļoti kategorisks. Ja man kaut kas nepatika, tad tas noteikti bija kaut kas slikts (smejas). Tā, protams, nevar.

Esat kļuvis pielaidīgāks?

Ne pielaidīgāks. Vienkārši vairāk novērtēju mākslas plašās iespējas, ko tajā ir iespējams darīt.

Ko jūs savā dzejnieka profesijā uzskatāt par bīstamību, no kā gribētu izvairīties? Vai baidāties no rutīnas?

Nav jau arī nekas briesmīgs. Kā Rokpelnis, piemēram, dienā var uzrakstīt padsmit dzejoļus. Kad viņam ir jāveido krājums, viņš vienkārši atlasa. Tagad jau esmu tik izlepis, ka, lai sāktu dzejoli skricelēt uz papīra un vēlāk – jau datorā, man ir jābūt sajūtai, ka to ir vērts darīt. Lai gan noteiktā posmā ir svarīgi vienkārši darīt, rakstīt, iestrādāt. Spēlējot mūzikas instrumentus, sāk strādāt muskuļu atmiņa, rakstot arī – kāda iekšējā prāta atmiņa. Strādājot tu ieeļļo teksta rašanās mehānismu.

Ko jūs dzejā izprotat ar meistarību? Vai un kā to attīstāt?

Vienmēr jebkurā mākslā esmu novērtējis māksliniekus, kas turpina meklēt. Nav tā, ka atrod savu balsi, un viss. Pēc otrās grāmatas sapratu, ka mani tas neinteresē. Pirmkārt, no sevis tāpat nevari nekur aizbēgt. Tie vienalga būs mani dzejoļi. Pat ja es rakstīšu par rozi vai, es nezinu…

…bulciņu.

…vai bulciņu. Tur vienalga būs kaut kas no manis. Tagad skatos uz krājumu kā eksperimentu vai pētījumu. Lūk, šajā mani, piemēram, interesēja pētīt absurda poētikas iespējas. Vai – ko es varu izdarīt ar četrrindēm. Man bija ideja, kāpēc nevarētu būt grāmata, kurā visi dzejoļi ir četrrindēs. Tas tik un tā ir verlibrs, bet organizējam tekstu četrrindēs. Ar pirmajiem dzejoļiem bija ļoti jāmokās, lai iepakotu ideju četrrindē, bet pēc tam jau automātiski sāku domāt četrrindēs. Tas ir ļoti interesanti, kad sāk parādīties struktūra. Vienā brīdī ir jāapstājas un jāiztīra galva no tā. Jāsāk kaut kas cits.

Kā vienīgo apzināto ietekmi esat minējis Edvīnu Raupu. Vai tā pastāv joprojām?

Es domāju, ka esam aizgājuši ļoti dažādos virzienos. Raupa dzeja man bija pirmā satikšanās ar mākslu, kad sapratu, ka māksla nav jāsaprot informatīvi un tai nav obligāti jāietver kaut kāda informācija, piemēram, nekāpiet uz sliedēm! Atceros, kad pirmoreiz lasīju Raupa dzeju, domāju – nē, tas noteikti kaut ko nozīmē, tur jābūt kādai jēgai, kuru var pateikt vienā teikumā. Bet izrādās, ka ne. Cilvēki mēdz teikt – tā glezna man nepatīk, jo tur neko nevar saprast. Man atkal tieši patīk, ka nevar saprast. Ja visu sāk ieliet ar karoti, sāc domāt, ka tevi tur par muļķi. No otras puses – ja nevar saprast, citam cilvēkam arī tad rodas sajūta, ka tur par muļķi. Arī pats autors var nesaprast, un vienalga sanākt kaut kas labs.

Krājumā ir iekļauti arī vairāki jūsu kaķa Žižeka dzejoļi. Esat piešķīris viņam apziņu un talantu, vai domājat, ka apziņa viņam jau bija iepriekš?

Noteikti. Lai gan viņš reizēm atstāj iespaidu, ka nav pārāk prātīgs arī salīdzinājumā ar kaķu standartiem. Bet dzejniekiem, lieliem talantiem, tas, protams, ir piedodams.

Vai Žižeks raksta līdzīgā stilistikā kā jūs?

Nē, viņam tomēr ir savs stils. Tagad gan viņš vairāk ir pārgājis uz vizuālo mākslu un instalācijām. Rakstīšanas periods pagājis.

Vai jūs Blusu cirku tiešām nosūtījāt saskaņošanai uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju? Jā, tā atbildēja, ka tomēr ar tādām lietām nenodarbojas, lai gan vienu noteiktu mākslas darbu, par kuru pilsoņi bija sašutuši, inspekcija bija izvērtējusi. Tā bija atbilde, uz kādu es patiesībā biju cerējis, jo man liekas, ka šai iestādei nav jānodarbojas ar mākslas darbu vērtēšanu.

Vai bijāt to iecerējis kā solidāru žestu Kristiana Brektes aizstāvībai?

Nav pat runa tieši par Kristianu Brekti vai viņa murāli. Tas ir tikai viens atsevišķs gadījums. Laiku pa laikam redzam, ka mākslas darbi tiek demolēti. Vēl pirms mēneša Hanzas peronā tika iznīcināts mākslas objekts. Mēdz notikt šādi vandalisma akti pret mākslu. Šī attieksme nenāk tikai no cilvēkiem, kas kaut ko ierauga un tad raksta sašutušas vēstules. Arī finanšu ministrs intervijā radošus mazturīgos nosauca faktiski par psihiski slimiem. Ir parādījusies šāda tendence, kas nav pārāk iepriecinoša. Viena lieta, ja cilvēks kaut ko nesaprot vai viņam nepatīk, bet prasīt darbu aizvākt – tur iesākas vandalisms. Man tas šķiet barbarisms.

Kā jums šķiet, vai ir kādi jaunie dzejnieki, kuri savukārt ir ietekmējušies no jums?

Ir gadījies dzirdēt, ka lasa, ka patīk.

Neviens māceklis nav pieteicies?

Es ceru, ka ne (smejas).

Dzejā spilgti ir ienākuši jaunie – Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis un citi. Vai jūtaties piederīgs kādai konkrētai paaudzei, cik jums tas ir svarīgi?

Kad jau ir pāri trīsdesmit gadiem, "tusēšana" ir minimāla – kam bērni, kam darbs. Es domāju, tas ir aktuāli pavisam jauniem.

Es vairāk biju domājusi tādā ziņā, vai katrs ienāk kā individuāls talants vai konkrētā dzejnieku paaudze ar savu pasaules uzskatu maina paradigmu, kā vispār rakstīt un uztvert dzeju.

Atšķirības, protams, ir jūtamas, kādā laikā cilvēks ir uzaudzis. Sevišķi – noteiktā dzīves posmā. Tas, kas mūs ietekmē pubertātes laikā, uz mūsu galvu atstāj lielu iespaidu. Mēs bijām vienādāki un līdzīgāki. Ja būtu bijis internets, kad man bija 16 gadu, iespējams, es būtu pavisam cits cilvēks. Atceros, jau tad, kad parādījās kabeļtelevīzija, tas skaitījās kaut kas jauns. Līdz tam iztikām ar pāris Latvijas kanāliem. Tagad, ja tevi kaut kas sāk interesēt, internetā ir pieejami resursi.

Kāds jūs bijāt savos apstākļos bez interneta? Par ko interesējāties?

Par grāmatām. Citādi varbūt nemaz neinteresētu grāmatas. Būtu citas intereses.

Piemēram, ja tev tagad ir 16 gadu un tu saproti, ka tevi interesē autorkino, tas ir pieejams daudz vienkāršāk. Atceros, man likās, ka man varētu patikt cits kino nekā tas, ko rāda pa teļļuku. Lasīju žurnālā Kino Raksti par Tarkovska filmām, bet man jau nebija iespējas tās redzēt. Lasīju par Godāru un domāju – šī filma man varētu patikt, arī Bresons izklausās ļoti interesanti. Mūziku vēl varēja dabūt, protams, tajā bija iesaistīts zināms pirātisms, jo nebija citu iespēju, bet kino – ne. Atceros pirmo saskarsmi ar autorkino. Bija kaut kāds kanāls, kurā naktī rādīja filmas, un tur noskatījos Antonioni Fotopalielinājumu. Tie mīmi sākumā – uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas neparasts. Bija skaidrs, ka videonomā tādas filmas nav. Noskatījos to trīs reizes, kamēr man vispār pielēca, kas tur notiek. Pēc attēla redzēju, ka tas ir kaut kas cits.

Godāram jau arī montāža drīzāk ir veidota pēc dzejas aloģikas principiem, ne?

Jā. Skatījos un pat nezināju, kas tas ir, jo neredzēju pašu sākumu. Pēc tam sāku lasīt žurnālu Kino Raksti.

Jūsu radošie pūliņi ir izpelnījušies pamatā tikai balvas un cildinājumus. Kā jūs domājat, vai turpinātu rakstīt, arī ja būtu citādi un jūs peltu?

Noteikti rakstītu. Man tā gribētos domāt, ka rakstītu un nepakļautos pārējās pasaules spiedienam, bet to, protams, es nevaru pateikt.

Vai jūsu dzeja tiešām ir atdzejota 20 valodās?

Jā, bet visbiežāk tā ir viena publikācija, nevar teikt, ka tajās valstīs mani uzreiz zinātu. Lai gan Horvātijā vai Serbijā, kur man ir draugi un kolēģi, var arī teikt, ka zina. Labs stāsts ir par Vācijā iznākušo grāmatu. Neliela Ķelnes izdevniecība, kas tur rūpi par saviem autoriem. Reizēm latviešu literatūras tulkojumiem ārzemēs gadās piedzīvot, ka grāmatu pārtulko, tā iznāk un pēc tam guļ izdevēja noliktavās un nekas ar to vairs nenotiek. Nav jūtams nekāds atgriezeniskais process.

Jums patīk tikties ar lasītāju aci pret aci?

Tagad man tas ir vieglāk nekā kādreiz. Vienkārši pierodi un pārstāj uztraukties. Ja ir pilnīgs miers pirms publiskas lasīšanas, ir sajūta, ka kaut kas nav kārtībā (smejas).

11. decembrī iznāks jaunais literārais žurnāls Strāva. Jūs esat tā redkolēģijā kopā ar galveno redaktoru literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu un radošo komandu – Annu Auziņu, Elvīru Blomu un Ievu Melgalvi. Lūdzu, pastāstiet sīkāk, kādas ir Strāvas ieceres. Vai konkurēsit ar Žokli?

Nedomāju, ka mēs ar kādu gribam konkurēt. Mēs esam par daudzveidību. Šis ir iecerēts kā jauns izdevums, kas koncentrējas tieši uz laikmetīgo literatūru. Redakcijā ir cilvēki, kas savā jomā ir guvuši pieredzi, un gribas jau dot kaut ko vairāk nekā tikai tekstus. Arī degsmi, veicināt domāšanas procesu, iepazīstināt lasītājus ar tēmām, kas nav interesējušas citus izdevumus. Svarīgi ir tulkojumi.

Vai žurnālu atbalstīs Valsts kultūrkapitāla fonds?

Pirmais numurs iznāk bez jebkāda atbalsta.

Jūsu pašfinansējumā?

Jā. Esam ļoti priecīgi, ka esam tik tālu tikuši un žurnāls patlaban tiek drukāts. Tajā ir ieguldīts daudz mūsu laika. Nebūtu godīgi ne pret sevi, ne citiem, ja tas nenonāktu lasītāju redzeslokā.

Nosaukums Strāva neglābjami pirmā mirklī asociējas ar Jauno strāvu. Kādu jēgu paši ieliekat šajā vārdā?

Es pievienojos, kad nosaukums jau bija radies. Man tas patīk. Skaists vārds. Tā ir enerģija.

Lai izdodas! Vēl tikai vēlos pajautāt, kurā krāsā jums vislabāk patīk lasīt savu Blusu cirku (Armanda Zelča dizainā grāmatas iesējums ir astoņās krāsās)?

Tas atkarīgs no dienas. Man laikam vislabāk patīk sarkanā un zilā. Tās ir spēcīgas krāsas. Piesātinātas. Līdzīgi kā es literatūrā sabiezinu krāsas. Ja mēs to salīdzinātu ar kulināriju, varētu teikt, ka man patiktu visu laiku ēst spēcīgus cepešus, liellopu vaigus, vērša astes zupu. Tādu spēcīgu. Tādu, protams, visu laiku nav iespējams ēst, bet man patīk.

Satori.lv autora īsajā raksturojumā par jums teikts, ka jums patīk vārīt zupas. Tā ir?

Jā. Es pat nezinu, kāpēc tā ir. Kādu brīdi gan neesmu vārījis. Zupai svarīgākais ir labs buljons.

Esam sagaidījuši sniegu, īstais laiks spēcīgai zupai.

Jā, jāiet uz tirgu pēc kauliem.

Liels paldies par sarunu! Laidīšu jūs vaļā uz tirgu pēc kauliem.

Paldies.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja