Citi to sauc par ķīmiju, es – vienkārši par saprašanos, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga raksturo savas un orķestra attiecības. Pēc trim kopā aizvadītajām sezonām orķestra mūziķi izvēlējušies turpināt strādāt diriģenta vadībā arī nākamos trīs gadus: par nobalsojuši apmēram 75 procenti no mūziķu kopskaita. "Šis ir nākamais solis. Es varu iet tālāk, bet atbildība tikai palielinās," secina Andris Poga.
"Regbija uzbrucēja ķermeņa uzbūve, valdzinošs, kristālskaidrs žests, dabiska momentāna autoritāte. (..) Iegaumējiet šo vārdu – Andris Poga. Šis nebūs pēdējais pārsteigums, ko viņš mums sagādās," rakstīja žurnāls Diapason, apcerot jaunā latviešu diriģenta, tobrīd Orchestre de Paris galvenā diriģenta asistenta, varoņdarbu, divos koncertos Pleijēla zālē 2013. gada nogalē pēkšņi sasirgušā amatbrāļa vietā atskaņojot Šostakoviča slaveno 7. (Ļeņingradas) simfoniju. 2014. gada rudenī viņš Lorina Māzela vietā vadīja Minhenes filharmoniķu Āzijas turneju, un sadarbība izveidojās tik spoža, ka orķestris viņu aicināja uz atkārtotu kopīgu muzicēšanu. Poga bijis arī asistentdiriģents Bostonas simfoniskajā orķestrī, ir iecienīts Japānas ievērojamāko simfonisko orķestru viesdiriģents, sadarbojas ar Ķīnas, Izraēlas, Krievijas, Rietumeiropas, ASV un Kanādas lielajiem orķestriem. Pērn septembrī ar Bambergas simfoniķiem viņš ierakstījis Gijas Kančeli un Pētera Vaska skaņdarbus Bavārijas radio vajadzībām. Nesen Poga izcili debitējis pie Leipcigas Gewandhaus simfoniskā orķestra diriģenta pults, jau jūnijā gaidāma pirmā tikšanās ar Sanktpēterburgas filharmonijas orķestri.
Andra Pogas starptautiskā karjera dinamiski attīstās kopš uzvaras 2010. gadā Jevgeņija Svetlanova konkursā Monpeljē. "Andris mums ir pilnīgs atklājums. Viņš dažos gados izveidojis žilbinošu karjeru. Viņš ir ļoti gudrs un mērķtiecīgs, pārsteidzoši talantīgs un muzikāls," pēc Verdi Rekviēma atskaņojuma – diriģenta, LNSO un Valsts akadēmiskā kora Latvija zelta stundas – Parīzes Elizejas lauku teātrī pagājušā gada maijā Andri Pogu vērtēja viņu pārstāvošās Sarfati aģentūras mākslinieciskā direktore Marina Bauere.
Andra Pogas interpretācijas izceļas ar dziļumu, grodumu, pamatotību. Viņa žestos nav teatrālas ārišķības. Šajās dienās viņš ar LNSO turpina 29. aprīlī Liepājā iesākto Latvijas turneju, kurā Gustava Mālera Sestā simfonija likta vienkop ar latviešu modernista Gundara Pones sonetu ciklu Quattro temperamenti d’amore (Četri mīlas temperamenti). Pie Liepājas klausītājiem orķestris atgriezās pēc desmit gadiem un pirmoreiz muzicēja jaunajā koncertzālē Lielais dzintars. Šī programma skanēs arī Lielajā ģildē 6. maijā un Latgales vēstniecībā Gors 7. maijā.
Kas ir tavas atbildības epicentrā?
Pirmām kārtām mūziķi gaida attīstību un iešanu dziļākā perspektīvā (gan repertuāra, gan interpretācijas ziņā). Sākot jaunas muzikālas attiecības orķestra vadībā, bija līdzīgi kā mūsu valdības ministriem, kuriem tiek dots ieskrējiena periods, lai vari adaptēties un sevi pierādīt. Taču pēc tam ir jāsaprot, ka tā nav tikai vienvirziena pašu mūziķu atbildība spēlēt izcili, bet arī vadības atbildība dot profesionalitāti un rūpēties ne tikai par katru savu koncertu vai sezonu kopumā, bet domāt arī par orķestra kopējo veselības stāvokli, kopējo tēlu.
Tēlu var uzburt arī neatkarīgi no "veselības stāvokļa". Vai izdevies, ko gribēji panākt pirmajos trijos gados?
Sākot strādāt, biju skaidri izvirzījis vadlīnijas vairākos virzienos. Daži ir attīstībā, dažas ieceres ir rezultējušās. Viens no ļoti svarīgiem virzieniem, ko tā īsti iesākām tikai šajā sezonā: orķestrim paralēli koncertdarbībai ir jāveic skaņu ieraksti. Ilgi ar pozitīvu skaudību skatījos uz liepājniekiem, kuri to īsteno jau daudzus gadus un pamatā ieraksta latviešu mūziku. Turpretim LNSO pēdējos gados neviens īsts studijas skaņu ieraksts netika veikts. Tie ir ļoti vajadzīgi, ne tikai lai apliecinātu savu ego un orķestra "firmas zīmi", bet arī tāpēc, ka darbs ierakstu studijā pie ieslēgtiem mikrofoniem ļoti strauji veicina orķestra profesionālo izaugsmi. Burtiski lēciena tempā. Trīs vai četras dienas pēc kārtas ierakstīt mūziku ir paaugstinātas uzmanības un slodzes režīms. Mūziķi ir daudz vairāk noguruši nekā ikdienas mēģinājumos, taču ieguvums ir ļoti vērtīgs. Šajā sezonā esam ierakstījuši divus albumus. Vienu izdos amerikāņu firma Odradek Records, un tas tiks prezentēts mūsu LNSO vasarnīcas festivālā. Tas ir Sergeja Rahmaņinova mūzikas albums ar pianistu Vestardu Šimku un Valsts akadēmisko kori Latvija, un solistiem (viņu vidū ir bass Egils Siliņš – I. L.). Programmā ir Rapsodija par Paganīni tēmu un kantāte Zvani.
Otrs ir aizsākums ilgai sadarbībai, veidojot latviešu – konkrēti Jāņa Ivanova – mūzikas ierakstus. Kopā ar Latvijas Mūzikas informācijas centra izveidoto ierakstu kompāniju Skani! jau esam ierakstījuši vienu CD, kurā skan Jāņa Ivanova 20. simfonija un Volfganga Dārziņa klavierkoncerts. Solists ir Reinis Zariņš. Ideālajā variantā būs ilgtermiņa projekts, lai ierakstītu visas J. Ivanova simfonijas. Ar dažādiem diriģentiem. Tas arī būs iemesls šai mūzikai atgriezties koncertzālēs.
Stājoties LNSO galvenā diriģenta amatā, stāstīji, ka Nacionālajam orķestrim vajag savu festivālu.
Pagājušajā vasarā pirmo reizi notika mūsu vasaras festivāls LNSO vasarnīca. Šovasar turpinām. Tā mums ir svarīga platforma, lai par sevi atkal atgādinātu. Šķiet, ka daļā sabiedrības ir iesakņojies pagātnes priekšstats, ka Lielā ģilde, ko daudzi joprojām sauc par filharmoniju, ir augstās mākslas templis. Daudzi tur izvairās vai kautrējas nākt, jo – "to es nesapratīšu". Atslēgas vārds tam, ko vēlos, ir jauna auditorija. Jau divas sezonas veiksmīgi darbojas arī jauniešu koncertu cikls. Tie notiek ceturtdienās, dienu pirms lielā koncerta, un tajos parādām kādu no hrestomātiskajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, to izskaidrojot jaunajiem klausītājiem. Nāk arī vecākas paaudzes cilvēki. Gan tāpēc, ka šie koncerti ir īsāki, vienā daļā, gan tāpēc, ka formāts ir pieejamāks, tuvina mūzikas izpratnei.
Kā mainījusies komunikācija ikdienas darbā?
Jūtu, ka ir izveidojusies savstarpēja izpratne. Mūziķi saprot, ko vēlos panākt, sadzirdēt, saklausīt, bet es uzasinu savu sensitivitāti tam, ko vēlas paši mūziķi. Pirmajā mēģinājumā atskaņojot simfoniju, nāku ar gatavu redzējumu, bet arī mūziķi nāk ar savu. Daudzi darbi ir spēlēti desmitiem reižu ar ļoti daudziem diriģentiem. Reizēm notīs ir izveidojies biezs "kultūras slānis" ar visdažādākajiem štrihiem, artikulāciju, tēlainības norādēm. Mums ir mijiedarbība give and take, kur abas puses ir ļoti sensitīvas. Tā arī labāk saprotu, kurā repertuārā orķestris vislabāk jūtas un var sevi parādīt un kurā ne vienmēr jūtas komfortabli, bet to vajag attīstībai.
Saprotamies tāpēc, ka ir līdzsvars. Ja jauns diriģents bez pieredzes nokļūst pie ļoti dižciltīga, tradīcijām bagāta Eiropas orķestra, ar enerģētiku un harismu vien var izrādīties par maz, jo orķestrim var kļūt garlaicīgi viņu mācīt. Bet, ja labs, pieredzējis diriģents ir iestrēdzis pie viduvēja orķestra provinciālā mazpilsētā, iestājas rutīna.
Beidzot LNSO ir pirmā vijole – orķestra koncertmeistars, kura nebija kopš 2003. gada, kad pēc 26 šajā postenī nostrādātajām sezonām orķestri atstāja Valdis Zariņš.
Jaunais koncertmeistars, vijolnieks Georgs Sarkisjans, orķestrim ir absolūts ieguvums. Viņš ir izglītojies šeit, taču ieguvis arī lielu, nenovērtējamu pieredzi, studējot un spēlējot orķestros Vācijā. Viņš var daudz dot, sevišķi Vīnes klasicisma repertuārā, kur vajadzīgs zinošs, "tehnisks" profesionālis. Es ļoti uzticos viņa viedoklim. Bez Georga Sarkisjana mums jau ilgus gadus ir lieliski pirmo vijoļu grupas koncertmeistari Raimonds Ozols un Sandis Šteinbergs. Esmu ievērojis, ka programmās ar katru no viņiem mainās visa orķestra krāsa. Tam ir gan izskaidrojami, gan neizskaidrojami enerģētiski iemesli. Tas ir galvenais ieguvums – orķestris skan dažādi. Pēc Sarkisjana iniciatīvas top arī programmas samazinātā – kamerorķestra – sastāvā bez diriģenta. Manuprāt, tas ir vēl viens solis uz priekšu orķestra saspēlē.
Jauns pavērsiens LNSO mūziķu pašizpausmē?
Sākot strādāt LNSO, kā lielu orķestra prioritāti izvirzīju darbošanos kameransambļos. Esam ļoti laimīgi, ka iecere guvusi regulāru Kultūrkapitāla fonda atbalstu, jo kamermūzika nekur pasaulē nav pelnoša nozare. Tas nav sācies tukšā vietā, LNSO ilgtermiņā darbojušies vairāki kameransambļi – čellu Dream Team, stīgu kvartets 3+1, klavieru trio –, bet tagad mūziķi redz perspektīvu. Esam definējuši, ka sezonā varam izveidot piecus kamermūzikas projektus, un uz šīm piecām vietām bija piecpadsmit pieteikumu. Tā ir diezgan liela mūziķu iniciatīva.
Krīzes laikā orķestri krietni samazināja, bīstami apdraudot māksliniecisko mērķu sasniegšanu. Kā ir tagad?
Diemžēl tā arī ir palicis, un līdz šim neesam guvuši atsaucību, lai varētu atjaunot noņemtās štata vietas. Atnākot uz LNSO, biju dziļi pārsteigts, ka stīgu tutti ir nepāra skaits mūziķu. Tā ir gan pirmajās, gan otrajās vijolēs, altos, čellos un kontrabasos. Spēlējot Mālera 6. simfoniju, redzam, ka mežragu šajā programmā ir vairāk nekā čellu – kā tas ir iespējams?! Tā ir liela problēma, ja reiz esam valsts Nacionālais orķestris, kuram ir jāvar saviem spēkiem, nepieaicinot papildus daudzus mūziķus, nospēlēt jebkuru XX gadsimta repertuāru, piemēram, Mesiāna Turangalilu, Šostakoviča 4. simfoniju, Riharda Štrausa Alpu simfoniju, kuru, starp citu, izpildījām, pieaicinot ne tikai papildu pūtējus, bet arī stīgu instrumentu mūziķus.
Ja vajadzīgi desmit vai piecpadsmit mūziķi no malas, tas ir papildu slogs koncerta budžetam, un jautājums ir, vai vispār to varam atļauties. Mūziķi nejūtas komfortabli, samazinātā sastāvā spēlējot milzīgās, krāšņās simfoniskās partitūras. Ja jāaicina mūziķi no malas, nav garantiju, ka labākie tajā laikā būs brīvi. Paiet arī laiks, iekams gadījuma mūziķis vispār adaptējas orķestrī. Kultūras ministrija redzēja, ka koncertmeistara vieta bija brīva daudzus gadus: tātad nav vajadzīga? Zinot ekonomisko situāciju valstī, to reāli varējām pazaudēt. Piemēram, vairs nav taustiņinstrumentālista štata vietas, taču klavieres un čelestu vajag bieži. Atnāk pianists no ārpuses, un paiet ilgs laiks, kamēr viņš saprot, kā ir jāspēlē orķestrī.
Riharda Štrausa un citi krāšņie XX gadsimta simfoniskie opusi joprojām LNSO piestāv un izdodas vislabāk?
Tā ir, taču man ir liels atklājums un prieks, ka orķestrim ārkārtīgi piestāv Rahmaņinova mūzika. Tāpēc to izvēlējos vienam no jaunajiem LNSO prezentācijas albumam.
Kas mums sakāms Rahmaņinova mūzikā, ja pasaulē ir tūkstošiem tās ierakstu?
Kas ir unikālais, ko varam piedāvāt? Tas ir jautājums, kas katram interpretam jāuzdod sev, pirms ieraksta t. s. standartrepertuāru. Man ir divi apsvērumi. Pirmkārt – vokālā krāsa, tāpēc ļoti gribēju, lai šajā albumā dzied Valsts akadēmiskais koris Latvija. Kad Latvijas Eiropas prezidentūras koncertā Parīzē kopā atskaņojām Verdi Rekviēmu, visi jūsmoja: unikāls koris! Koris bija tas, kam pievērsa uzmanību vispirms. Mūsu koru dzidrā, bet vienlaikus spēcīgā, ārkārtīgi fokusētā, precīzā skaņa ir unikāla pasaules kontekstā. Otrkārt, ierakstu albumā man ļoti gribējās parādīt īpašo veidu, kā Rahmaņinovu spēlē pianists Vestards Šimkus. Tiešām atšķirīgi, vērā ņemami.
Pirms trim gadiem teici, ka LNSO par maz spēlē Vīnes klasiku, Šostakoviču, Prokofjevu, Sibēliusu, Brāmsu – simfonisma pamatu.
Jāatzīst, Sibēliuss joprojām tiek spēlēts par maz – šajā sezonā LNSO to ir atskaņojis tikai vienu reizi; pagājušās sezonas noslēgumā kopā ar Vinetu Sareiku atskaņojām Vijoļkoncertu. Šajā sezonā LNSO bija Brāmsa simfoniju cikls – visas četras simfonijas kombinācijā ar citu komponistu darbiem. Es diriģēju divus no šiem koncertiem. Manuprāt, ir liels zaudējums, ka Latvijā tikpat kā netiek atskaņotas Prokofjeva simfonijas, reti arī Stravinskis.
Šostakovičs būtu jāspēlē vairāk, taču pat tādā mūzikas templī kā jaunā Parīzes filharmonija vārdi Šostakovičs un Sibēliuss diemžēl mārketinga cilvēkiem izraisa zobu sāpes. Cenšos pastāvēt uz to, ka sezonā jānospēlē vismaz viena Šostakoviča simfonija. Šosezon bija Pirmā simfonija, nākamajā spēlēsim Ceturto. Plānotas arī divas Bēthovena simfonijas. Jā, tas ir par maz, un es redzu, ka tā domā arī mūziķi, taču uzskatu, ka tā ir tik tīra mūzika, kuru jaukt vienā programmā ar romantisma opusiem nevajadzētu. Tie tomēr ir dažādi orķestra domāšanas un spēles veidi. Tāpēc lai klasiskās mūzikas programma ir tīra vai arī atjautīga, konceptuāla – tādas savulaik ar LNSO veidoja diriģents Olari Eltss. Lai orķestris pilnvērtīgi varētu šajā mūzikā augt, ir ļoti svarīgi dabūt diriģentu vai atskaņojuma vadītāju, īstu klasicisma speciālistu. Ja mums būtu koncerti katru nedēļu kā daudziem lielajiem pasaules simfoniskajiem orķestriem, repertuārs būtu plašāks. Diemžēl koncertu nav tik daudz – arī publikas kapacitātes dēļ un tāpēc, ka vienlaikus ir daudz konkurējošu notikumu. Mūziķu darba grafikā gan tukšumu – brīvu nedēļu – nav.
Savulaik Nacionālajam orķestrim pārmeta nepietiekamu rūpi par latviešu mūziku.
Būtiska objektīva problēma ir nošu materiāls. Daudziem latviešu mūzikas, pat mūsu ievērojamākā simfoniķa Jāņa Ivanova opusiem orķestra partijas ir ar roku rakstītas. Mūziķu acis mūsdienās tomēr ir pieradušas pie drukātām un datorsalikuma notīm. Šī problēma ir jārisina, jo tas ir šķērslis mūsu mūzikas gaitām pasaulē. Spēlējot no notīm, kuras ir ērti lasīt, mēs varētu ievērojami samazināt mēģinājumu laiku. Ar to, starp citu, saskaramies arī šonedēļ, spēlējot Gundara Pones Četrus mīlas temperamentus – rokraksta partijas, kuras bibliotēkā saglabājušās no iepriekšējā atskaņojuma 1990. gadā ar pašu autoru pie diriģenta pults.
Tīrai latviešu mūzikas programmai (izņemot Latviešu mūzikas lielkoncertu, ko vienreiz gadā organizē Latvijas koncerti) īsti nebūtu atsaucības ne klausītājos, ne orķestra mūziķos. Tā drīzāk izskatītos kā formāla nodeva. Manuprāt, daudz vērtīgāk ir mūsu mūzikas labākos paraugus likt Eiropas mūzikas kontekstā: spēlējam Štrausu vai Māleru un blakus liekam Gundari Poni vai Volfgangu Dārziņu, jo šī ir augstas klases mūzika, kas pelnījusi atrasties šādā kontekstā. Pieminētā kombinācija nav nejauša, jo tieši tāda būs vienā no pirmajiem nākamās sezonas koncertiem. Nākamsezon skanēs arī Jānis Ivanovs. LNSO pašam diemžēl nav budžeta jaundarbu pasūtīšanai. Varam tikai cerēt uz Kultūrkapitāla fondu, sadarboties ar Latvijas koncertiem (tā šogad lielkoncertā tapa Kristapa Pētersona simfonijas pirmatskaņojums) vai cerēt uz Eiropas finansējumu. Ilgtermiņa projektā, kas saistās ar Latvijas valsts simtgadi un noslēgsies 2021. gadā, katru gadu būs divi lielopusu pirmatskaņojumi. Jau uzrunāti vairāki komponisti. Arturs Maskats nākamgad komponēs vokāli instrumentālu lielformu, Pēteris Vasks piekritis rakstīt obojas koncertu 2018. gadam. Komponēs arī Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra, ir jau uzrakstīts un nākamajā sezonā pirmatskaņojumu piedzīvos Gundegas Šmites Akordeona koncerts.
Nākamajā sezonā plānots Georga Pelēča Klavierkoncerta pirmatskaņojums ar solistu Vestardu Šimku, spēlēsim Jāņa Ivanova 5. simfoniju un Imanta Kalniņa 5. simfoniju. Festivālā LNSO vasarnīca kopā ar Magdalēnu Geku atskaņosim Pētera Vaska vijoļkoncertu Tālā gaisma. Latviešu mūzika bija un būs viena no ļoti svarīgām LNSO prioritātēm. Arī ierakstos iesim galvenokārt latviešu mūzikas virzienā. Taču arī tam mums pašiem budžetā naudas nav.
Ir jēga lauzties ārzemju viesturnejās?
Tās gan ceļ orķestra līmeni, gan attīsta tā mikroklimatu. Pērn mums bija divi īsi braucieni, katrā pa vienam koncertam – Parīzē un pianistu festivālā Letukē. Nākamā gada sākumā būs jau garāka divu nedēļu Francijas turneja ar vairākiem koncertiem nozīmīgās koncertzālēs un festivālos. Tā ir iespēja orķestri parādīt starptautiski. Šādos gadījumos ar repertuāru nedrīkst eksperimentēt, tomēr, cik vien iespējams, programmās jāiekļauj latviešu mūzika. Kurš gan cits to darīs?
Varbūt jārīko ziedojumu akcija, lai ģildei nopirktu jaunas klavieres?
Varam sapņot par ekskluzīvām lietām: vai mums, piemēram, vajadzētu čimbaso, ko Verdi lieto tubas vietā, vai tomēr labāk nopirkt labu basklarneti, kura vajadzīga ļoti bieži? Vai arī mežragu, kas, starp citu, ir ļoti dārgs instruments. Vācu simfonisko mūziku pasaulē sen jau visi spēlē uz rotora tipa trompetēm (tautas valodā – guļošās trompetes) ar daudz mīkstāku, maigāku skaņu, kas daudz labāk kombinējas ar stīgu skanējumu. Līdzko spēlējam Brāmsu vai Bēthovenu, tās ir nepieciešamas.
Šī gada rudenī LNSO svinēs 90 gadu jubileju. Plānots piecu jubilejas koncertu cikls, ko 16. septembrī atklās diriģents Mariss Jansons. Jubileja varētu būt gan mūsu prieka, gan rūpju platforma, kurā jāaktualizē jautājumi, kas saistīti ar orķestra ikdienas darbu. Protams, nemitēšos runāt par koncertzāli, jo, spēlējot reģionālajās koncertzālēs, arvien asāk redzams, cik sāpīga šī problēma ir Rīgā. Vajag labu koncertzāli, kura būtu arī LNSO mājvieta. Projektus, kuri paredz tikai koncertzāli, nevar atbalstīt, jo koncertzāle un orķestris ir viens veselums. Dzīvot vienā, bet uzstāties citā vietā vienā pilsētā ir absurds. Tas neatšķiras no braukšanas uz reģionālajām koncertzālēm – transportēt kontrabasus, arfu, timpānus un citus lielos instrumentus, uzlikt orķestra podestus, krēslus, pultis, divās stundās mēģināt pierast pie akustikas un īstā apgaismojuma… Tas ir tikai drusku lētāk, nekā īrēt autobusus, lai brauktu divsimt kilometru. Starp citu, gaismas Lielajā ģildē ir milzīga problēma, jo sistēma ir ļoti novecojusi, mūziķi bojā redzi.
Tava dzīve neaprobežojas tikai ar LNSO. Šosezon debitēji ar Leipcigas Gewandhaus orķestri, bieži sadarbojies ar augstas klases orķestriem Eiropā, Krievijā, Āzijā, Ziemeļamerikā. Bet mēs par to pat neuzzinām.
Aizņemtība un cilvēciskais slinkums visu laiku nobremzē publicitāti: man joprojām nav savas mājaslapas, portfolio, ierakstu un preses izlases, publiska koncertu un jaunumu kalendāra. Man ir ļoti palaimējies ar aģentūru Productions Internationales Albert Sarfati. Pašā sākumā šķita, ka tā ir maza iepretim lielajiem milžiem – Askonas Holt, kurā ir Ainārs Rubiķis, Konzertdirektion Schmid, kurā ir Andris Nelsons un māsas Skrides, Harrison & Parrott, kurā ir Ksenija Sidorova, vai IMG Artists, kurā īsu brīdi biju mākslinieku listē. Toties Sarfati ir ļoti personīga attieksme. Mēs vienmēr apspriežamies, kuri piedāvājumi ir mākslinieciski interesanti un attīstoši un ar kuriem ir vērts pagaidīt, līdz nāks īstais repertuāra piedāvājums.
Es nekad mūžā pēkšņa un prestiža piedāvājuma dēļ neatteiktu ieplānotu koncertu ar LNSO. Šajā sezonā vien esmu atteicis aizvietošanu gan Leipcigas Gewandhaus (vēl pirms oficiālās debijas), gan nupat janvārī Vīnes simfoniķiem, kas piedāvāja 17 koncertu Eiropas turneju, bet man bija ieplānots koncerts Rīgā. Viņi pēc tam piedāvāja koncertu 2018. gadā. Līdzīgi trīs reizes bija ar Cīrihes Tonhalles simfonisko orķestri, bet pāris reižu negribēju riskēt īsā laikā ielēkt repertuārā, kuru neesmu diriģējis.
Priecājos, ja vēlmes un reālais piedāvājums sakrīt – novembrī man būs debija Berlīnes filharmonijā ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri, kas piedāvāja diriģēt Šostakoviča 13. simfoniju Babij Jar. Tas ir katra diriģenta sapnis. Labu sadarbības piedāvājumu ir diezgan daudz. Jūnijā Parīzē paredzēta debija ar Francijas Nacionālo simfonisko orķestri renovētajā, apaļajā Radio France auditorijā, kuru atklāja gandrīz vienlaicīgi ar jauno Parīzes filharmoniju. Lai gan spēlē liels orķestris, ir kamermūzikas sajūta.
Šoruden uz pirmo sadarbību aicinājis Sanktpēterburgas filharmonijas orķestris. Starp citu, uz Pēterburgu došos pirmoreiz mūžā – tikai tagad, 35 gadu vecumā –, turpretim Japānā esmu bijis jau astoņas reizes… No visām Āzijas valstīm Japāna man ir sirdij vistuvākā kultūras dēļ, kurai mēs, rietumnieki, nekad netiksim tuvu klāt. Mentalitāte ir pilnīgi cita, viņi neizrāda emocijas. Strādājot ar orķestri, reizēm jūti fluīdus, bet īsti nekad nesapratīsi, vai viņi piekrīt tavām idejām. Eiropas orķestros to var nolasīt diezgan ātri pēc skaņas un spēles veida, bet Japānā ne. Tas nav simtprocentīgi labi, jo tā vari realizēt arī kaut ko, kas pēc būtības nav pareizi. Man ir bijusi laime muzicēt ar labākajiem Japānas orķestriem NHK orķestra koncertzālē Suntory Tokijā, kā arī Osakas un Saporo izcilajās koncertzālēs.
Darba procesā Japānā nekas netiek pavēlēts. Tiek piedāvāts, viss notiek pieklājīgi, ar cieņu. Tā ir arī augstākā līmeņa Eiropas orķestros – diriģents aicina mūziķus spēlēt, nevis pavēl. Tāpēc man reizēm bijušas problēmas ar Krievijas orķestriem, jo tiek gaidīts stingrāks tvēriens. Ja stingri nepieprasi – nenotiek. Agresīvais vadības stils mums jau ir vēsture. Ja kāds atbrauc un mēģina tā strādāt, mūziķi nejūtas labi un vēlāk stāsta: šis ir tipisks padomju diriģents. Kad Gorenšteins, diriģēdams Čaikovska konkursā, demonstratīvi, ļoti pazemojoši izturējās pret vienu no dalībniekiem, viņam nācās atkāpties no Svetlanova simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amata.
Tavs lielais diriģenta sapnis?
Rīgā iestudēt Olivjē Mesiāna simfoniju Turangalila.