Ir pagājis tieši gads kopš dienas, kad atgriezos Rīgā no Gobi tuksneša, šodien man jau nākas piespiesties, lai atsauktu atmiņā smiltis, sagūlušos kamieļus, vēja gaudas, sauso zāli un baltās jurtas. Taču tā nav, ka viss būtu bez pēdām pazudis: tas, kas glabā sevī šīs ainas, kas dzina doties tuksnesī, tas ir līgani pārvērties žurnālā. Un man šķiet, ka sekot Rīgas Laikā atrodamajam būs iespējams ar to pašu aizrautību, ar kādu sekojam riskantam ceļojumam, – tā pirms 20 gadiem jaunā žurnāla Rīgas Laiks pirmajā numurā 1993. gada novembrī redaktora slejā raksta galvenais redaktors filozofs Uldis Tīrons.
"Ja man dažādo žurnālu jūklī vēl trūkst savējā, es ticu, ka līdzīgi ir daudziem. Būtu ļoti augstprātīgi iedomāties, ka es ar savām jūtām, sapratni un gaumi tāda esmu pasaulē vienīgā. Kā tieši man trūkst? Mierīga, nosvērta žurnāla pieaugušam cilvēkam, kurš nekrīt nedz ilgās pēc bijušā, nedz bērnišķīgā pārliecībā, ka viss vēl priekšā. Es vēlos vakarā atšķirt skaistu un interesantu žurnālu, kas nerausta mani aiz nervu galiem un nepūš acīs apzeltītu miglu, bet ļauj lēni lasīt stāstu par manu dzīvi un laiku," savā slejā raksta otra redaktore dzejniece Inese Zandere. Savukārt pirmais Rīgas Laika izdevējs vēsturiskajā RL numurā pauž bažas, vai šāds žurnāls neiznāk par agru, pats sevi "nomierinot", ka žurnāls "ir nācis veidot šo laiku".
Vai tā ir noticis? Kopš pirmajiem numuriem, kas vairāk atgādina kādu ilustrētu nedēļas žurnālu, Rīgas Laiks (RL) ir ļoti mainījies. Piedzīvojis gan savu krāsaino periodu ar 90. gadu šika – solārija – reklāmām un gluži klasiskiem piedzīvojumu stāstiem, gan ar laiku kļūdams aizvien askētiskāks, intelektuālāks un melnbaltāks, atklāti atzīstoties savās filozofiskajās tieksmēs. Vieniem tas šķiet snobiski, citiem liek uzticīgi pirkt numuru pēc numura un vest draugiem uz ārzemēm. Pat ja ne vienmēr ir laiks žurnālu kārtīgi izlasīt vai jezga galvā neļauj sinhronizēties ar autoru ritmu, RL kaudzīte nomierina. Personīgi es Rīgas Laiku lasu tāpēc, ka zinu, tā ir droša teritorija – tur man neviens pēkšņi neuzbruks un neievainos ar kādu "jaunumu", no kura vēl ilgi nevarēšu tikt vaļā, kā suņa mēslos iebridusi. Piemērs. Veikalā mans iekšējais pērtiķis pēkšņi paķēra kādu dzelteno žurnālu un gluži pret manu gribu izkampa teikumu par sabiedrības dāmu kolīzijām placentas ēšanas sakarā. Vēl ilgi bija šķērmi, ko ar to tagad iesākt. RL, kā jebkuram dzīvam organismam, mēdz būt dažādi numuri, veiksmīgi un mazāk veiksmīgi, tomēr pamatā ir labi, ka ir tāds žurnāls, kura tekstā var iegrimt kā siltā jūrā. Nu jau arī veiksmīgi pārdzīvota negaidītā papīra biezuma un maketa maiņa un pieņemta arī jaunā RL sarkanbaltmelnā seja.
KDi uzrunāja Rīgas Laika izdevēju un autoru Arni Rītupu. "Tīrons ir snobs," kādreiz esot teicis kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis. Bet tad mainījis domas: "Izrādās, Tīrons nav snobs, jo viņš mīl lietas." Pašlaik Sīmanis ir RL pastāvīgais autors. Ar šādu ievadu Arnis Rītups ierosina visu sarunu balstīt tikai uz jautājumu par augstprātīgumu, jo kurš tad nezinot, ka viņi ir "snobiski kretīni". Tomēr tas nešķiet īsti interesanti.
20 gadu ir ilgs laiks. Kā tu domā, vai žurnāls ir atstājis kādas pēdas? Ja Rīgas Laiks kādu dienu neiznāktu, vai pasaulē kaut kas mainītos?
Iespējams, daži cilvēki pamanītu, ka tas vairs neiznāk. Jo pat pastāvīgie lasītāji, šķiet, ir tik ļoti pieraduši pie tā, ka tāds žurnāls ir, ka piemirst to, ka mēs visi esam mirstīgi un arī žurnāls ir mirstīgs. Bet par ietekmi, par pēdām – nezinu. Esmu saticis dažus cilvēkus, uz kuriem noteiktas publikācijas viņu tapšanas laikā, jaunībā, ir atstājušas nozīmīgu iespaidu. Bet par kaut kādu vispārēju iespaidu uz sabiedrību man nav ne mazākās iespējas runāt. Esmu saskāries ar atsevišķiem cilvēkiem, kuri vismaz paši ir apliecinājuši, ka kaut kas, ko viņi kaut kad ir izlasījuši Rīgas Laikā, viņiem ir bijis nozīmīgs.
Kāpēc ir nepieciešams žurnāla Rīgas Laiks festivāls?
Nepieciešams tas nav, bet tā mēs gribējām. Es pie sevis esmu noformulējis, ka šim festivālam ir seši hierarhiski atšķirīgi mērķi. Pirmais, pats vienkāršākais, ir nosvinēt žurnāla Rīgas Laiks 20 gadu jubileju. Otrais, jau sarežģītāks, ir pievērst Rīgas iedzīvotāju uzmanību, ka Rīgas Laiks iznāk arī krievu valodā (izdoti septiņi numuri – red.). Iespējams, šeit var parādīties kādi, kuriem tas ir interesanti, tāpat kā cilvēkiem Kijevā, Maskavā, Londonā, Ņujorkā, Tbilisi vai Almati mūsu žurnāls ir izrādījies interesants. Trešais mērķis ir līdzekļu piesaistīšana Rīgas Laika nākotnei, lai šis žurnāls varētu turpināt iznākt. Ceturtais mērķis ir radīt tādu pasākumu sēriju, pietiekami lielu un kultūrnozīmīgu vai ietilpīgu, kas būtu vienlīdz interesanti Rīgas krieviem un latviešiem, lai šajos pasākumos viņi varētu aizmirst, ka ir krievi vai latvieši, bet varētu atcerēties, ka ir cilvēki. Šis nav integrācijas projekts, bet viena no vēlmēm ir sarīkot lietas, kas ir interesantas visiem neatkarīgi no etniskās, reliģiskās, dzimuma piederības un politiskās pārliecības. Piektais mērķis, protams, ir nepiedodami ambiciozs – vēlēšanās, lai Rīga nonāk Eiropas kultūras un intelektuālās dzīves kartē. Lai tāda pilsēta atkal tur parādās. Un pēdējais, sestais, mērķis, iespējams, galēji naivs, ir vēlme iedzīvināt saukli "Rīga kā vieta, kas domā". Pat ja tas ir ilgtermiņā neiespējams uzdevums, es ceru, ka Rīgas Laika festivāla nedēļā dažādās formās kaut kāda domāšanas klātbūtne Rīgā būs. Ja šie svētki izdosies, es gribētu to padarīt par regulāru pasākumu. Ar kādu regularitāti, vēl nezinu.
Viens no mūsu iedvesmas avotiem ir 1986. gada Rīgas Kino dienas, Augusta Sukuta un kompānijas izdomātās, kuras uz kādu laiku savandīja Rīgu un ir palikušas man ļoti siltā atmiņā. Otrs ir jau daudzus gadus notiekošais žurnāla New Yorker festivāls, kuram gan ir daudz vienkāršāka struktūra nekā mūsu svētkiem. Tur galvenokārt ir tikšanās ar autoriem un rakstu varoņiem. No šiem iedvesmas avotiem izriet vēlme radīt tādu pasākumu kopumu, kas lielākajā daļā kultūras sfēru un dažās intelektuālajās disciplīnās izraisītu kaut kādas kustības, neparedzamas, pirms paši pasākumi vēl nav notikuši. Es domāju, ka festivāla laikā uz Rīgu atbrauks diezgan smieklīga kompānija, ceru, ka jautra (filozofijas autoritātes, kuru diskusijām būs iespējams sekot interneta tiešraidēs – red.). Tur ir daži neparasti cilvēki no Krievijas, kuri brauc tikai tāpēc, ka viņiem ir šķitis interesants žurnāls Rīgas Laiks krievu valodā. Viņu iespēja šeit satikties ar diezgan interesantiem cilvēkiem no Rietumiem, es domāju, varētu būt interesanta arī vietējiem iedzīvotājiem.
Kā nonāci pie pārliecības, ka provokācija ir tev saistošākais veids, kā intervēt? Vai tu domā, ka visus cilvēkus šī metode atklāj vislabāk?
Es patiešām reizēm izmantoju provokatīvu sarunu metodi – par to nav ne mazāko šaubu –, bieži vien tā ļauj cilvēkiem atklāties negaidītā gaismā, jo ar viņiem tā neviens nav runājis. Tūlīt novembra žurnālā man būs saruna ar franču vēsturnieci Anniju Koenu Solalu, kura man pretojās, jo viņa pati ir šādas metodes piekritēja. Tā ka mums tur tāda interesanta sadursme… Man tā bija viena no grūtākajām un interesantākajām sarunām. Nē, es nedomāju, ka tas ir universāls paņēmiens, bet esmu pieredzējis, ka tieša runa, kuru situācija neparedz, mēdz izraisīt neparedzamus, bet ilgtermiņā ļoti labus rezultātus. Es to esmu pieredzējis akadēmiskā vidē, arī dažās citās vidēs, kurās esmu grozījies. Jo tiešā runā, kurā ir kaut kāds mikslis no nekaunības un neaudzinātības, un nespējas saprast situāciju, un tas viss vēl sajūgts ar kaut kādu baiļu trūkumu… Kā nesen kāds neirozinātnieks man Kalifornijā skaidroja – viņš esot atklājis kriminālo gēnu. Kriminālais gēns labas audzināšanas rezultātā var novest pie daudziem lieliem sasniegumiem, sliktas – cilvēki kļūst par masu slepkavām, izvarotājiem u. tml. Vienīgais, kas, viņaprāt, raksturo šo kriminālo gēnu, kuru viņš vispirms ir atklājis sevī (viņš strādā uz ģenētikas un neirozinātnes robežas), ir tas, ka cilvēkam ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā. Atkarībā no tā, kā viņš ir audzināts, sanāk kaut kas sociāli destruktīvs vai sociāli nozīmīgs. Pie tā mikšļa – nekaunība, neaudzinātība, nespēja saprast situāciju vai nevēlēšanās iedziļināties konvencijās, plus vēl baiļu trūkums – vēl ir arī šī kriminālā gēna klātbūtne. Es domāju, ja tāds gēns vispār ir, tad…
Domā tev tāds ir?
Ja tāds gēns ir, es nezinu, vai tāds gēns ir, varbūt tas vienkārši ir Džeimsa Felona izgudrojums. Bet, ja tāds gēns ir, man ir aizdomas, ka manī tas kaut kādā mērā ir. Domāju, ka ar mani nav tik traki, ka es nevarētu iekļauties nevienā sociāli iepriekšnoteiktā situācijā. Taču nesen mani ļoti iepriecināja filozofs Aleksandrs Rapoports. Sasmīdināja un iepriecināja. Mēs bijām kopā pasākumā Kijevā, un viņš man teica: "Jūs, Arni, esat tāds cilvēks, uz kura visas žaketes saplīst." Atskatījos uz savu dzīvi un sapratu, ka droši vien kaut kas tāds ar mani patiešām notiek. Es ilgstoši nespēju noturēties citu cilvēku izdomātu situāciju rāmjos.
To var saprast.
Saprast to var, izskaidrot ir grūtāk, bet novērtēt to droši vien var ļoti dažādi. Manā pieredzē šī nespēja ir devusi iespēju satikties ar ļoti interesantiem cilvēkiem. Ja tā nebūtu, es dzīvotu vienā no saviem rāmīšiem.
Kā tu tiec klāt šiem pasaules izcilākajiem prātiem? Kā panāc piekrišanu intervijai?
Pārliecinot, ka viņiem ar mani jāsatiekas. Bet pēc tam, kad tu satiec dažus, ir viegli visiem nākamajiem pateikt – mūsu saruna varētu būt tādā sērijā, kurā esmu runājis ar to un to, un to. Un tad viņiem pašiem gribas.
Vai tu atceries, kā mēģināji pārliecināt pašu pirmo?
To es neatceros. Neko tādu sevišķu… parasti esmu rakstījis e-pastus. Diezgan īsus, vienkārši aicinot uz sarunu. Šo autoritatīvo cilvēku nepieejamība, manuprāt, ir sliņķu izdomājums. Slinkuma un baiļu izdomāts mīts. Daudziem no viņiem patiesībā patīk parunāt par to, ko viņi ir domājuši. Un ja viņus vēl sasniedz kaut kādas baumas, ka galīgi stulbus jautājumus viņiem uzdos minimāli… Nu, man ir prasījuši kaut kādus piemērus atsūtīt – par ko jūs runājāt, kāda bija tā saruna? Tam jau ir senas saknes. Manuprāt, 2002. gadā vai aptuveni tajā laikā Rīgas Laiks bija publicējis interviju sērijas, kādā kārtībā – neatceros. Pēteris Bankovskis runāja ar Latvijas zinātniekiem, un Igors Šuvajevs runāja ar Latvijas vēsturniekiem. Manuprāt, 2002. gada beigās es Tīronam teicu, ka varētu aprunāties ar pasaules interesantākajiem filozofiem. Tā varētu būt ne mazāk interesanta sērija kā Latvijas zinātnieki un vēsturnieki. Mana iekšējā motivācija, uz to tiecoties, bija – pirmkārt, es gribēju saprast, ar ko XXI gadsimta sākumā, laikā, kurā es dzīvoju, pasaulē nodarbojas filozofi, par ko viņi domā un kas viņi par cilvēkiem. Otrs – tas bija laiks, kad es ļoti spēcīgi jutu Aleksandra Moisejeviča Pjatigorska ietekmi uz sevi, un man šķita, ka pasaulē noteikti ir filozofi, ar kuru palīdzību es varētu neitralizēt šo ietekmi. Pats es nejutos pietiekami stiprs, viņa personības jauda bija liela, mēs tikāmies pietiekami bieži. Un kad es sāku sajust…
Elkdievību?
Nezinu, nē, nekādas reliģiskas prakses es nepiekopu. Vienkārši tu jūti, ka aizvien biežāk tavā iekšējā runā parādās viena balss. Tu pieņem to kā atskaites punktu, un tā ietekme aug. Negribot kļūt par trešās šķiras imitatoru, atdarinātāju, bet nerodot sevī spēku domāt pašam, es meklēju iespējas ielaist savā iekšējā pasaulē citus filozofus, lai kaut kā kompensētu šo vienas balss spēku. Nevarētu teikt, ka tas man pilnībā izdevās, bet tas kaut kādā veidā mani pasargāja no kļūšanas par epigoni.
Vai tu pats sevi uzskati par filozofu?
Nē, es neuzskatu sevi par filozofu. Es uzskatu, ka manī ir noteiktas filozofiskas intereses, esmu nodarbojies ar filozofiju ilgāku laiku, lasījis dažādus tekstus, bet manī pietrūkst kaut kā ļoti būtiska, es neesmu pārliecināts, ka spēšu to tagad nosaukt vārdā, kas ir tas, kā man pietrūkst, bet savā iekšējā monologā es sev esmu devis astoņus gadus – ja es vēl būšu dzīvs pēc astoņiem gadiem, nu, tad piecdesmit gadu vecumā man vajadzētu saprast, vai es varu būt filozofs vai ne. Šobrīd es nezinu, vai es varu būt filozofs. Bet tas, ka es neesmu, man neizraisa nekādas šaubas. Kaut kādas filozofiskas tieksmes manī ir.
Vai tev ir kādi iekšējie kritēriji, kas arī citiem ir pastāstāmi, vai tā ir tikai tava dziļi personīga, intīma sajūta. Kā tu sapratīsi piecdesmit gadu vecumā, vai tu esi filozofs vai ne?
Nē, tā nav sajūta. Tā ir dzīves ceļa izvēle. Es esmu nodzīvojis līdz šim, neizdarot fundamentālu izvēli par to, par ko kļūt. Es esmu nodzīvojis 42 gadus, neizdarot šādu izvēli un neizdarot izvēli par to, kas es esmu. Es varu būt viss kaut kas – es esmu Figaro te, Figaro tur. Zīmīgi, ka savā pirmajā Amerikas braucienā, kad mēs ar Tīronu 40 dienas apbraukājām un intervējām dažādus cilvēkus, tai skaitā filozofus, es izlikos par kādiem pieciem cilvēkiem.
Piemēram?
Vieniem es teicu, ka esmu Latvijas Universitātes mācībspēks – kas arī biju tajā laikā –, kurš raksta grāmatu par nāvi kino, citiem es teicu, ka esmu rakstnieks, kurš raksta par Amerikas intelektuālo dzīvi, vēl citiem es teicu, ka esmu teoloģijas doktorantūras students, kurš interesējas par reliģijas un kino attiecībām. Versijas bija vairākas, visas tagad neatceros, bet svarīgākais bija manevrēt starp visiem šiem stāstiem un atcerēties, kuram ko esmu teicis, kas es esmu. Taču svarīgākais man šķiet tas, ka es ne tikai neesmu filozofs, es neesmu arī nekas cits. Šajā nozīmē es neesmu nekas. Varbūt – amatieris, cilvēks bez noteiktas nodarbošanās.
Rīgas Laika pirmajā numurā 1993. gadā publicēts Ritas Rudušas raksts Policija, zagļi un šņabis par Latgales priekšpilsētas kriminogēno situāciju. Žurnāls ir ļoti mainījies, un šāda rakstura – sociāli aktuāli – raksti pašlaik gandrīz nav sastopami. Vai dokumentālā dzīve jūs galīgi neinteresē?
Es nezinu, ko tu sauc par reālo dzīvi, bet dokumentāli elementi noteikti interesē. Bet es vispirms gribētu pateikt – kad tu saki "mūs", es un Tīrons tomēr…
Esat divi dažādi cilvēki…
Esam divi dažādi cilvēki ar dažādām interesēm, dažādiem uzskatiem, bet viena no vēlmēm pēdējos gados ir bijusi mazliet dažādot žurnālu, lai tajā nedominētu tikai viena cilvēka psiholoģiskie un apziņas stāvokļi. Kāds bija tavs jautājums?
Vai neinteresē dokumentalitāte? Jūs vairāk rakstāt par idejām, iekšējo pasauli…
Domāju, ka tie gan ir maldi. Tīronu ļoti interesē dienasgrāmatas, ieskats vēstures notikumos, kas ir izlaists caur personīgo pieredzi un personīgo pārdomu prizmu. Bet jāatzīstas – vienu sarunu es atceros, kurā Tīrons formulēja, neatceros precīzi, kā viņš teica, bet apmēram – pirms tam Rīgas Laiks bija ar seju pret vienkāršo cilvēku, bet ap 2000. gadu novērsa savu seju no vienkāršā cilvēka. Ja pašķirstīsi pirmo septiņu gadu publikācijas, redzēsi, ka tur notiek sarunas ar vecīšiem bez kājām, kas dzīvo laukos, vecenītēm, kas kopj govis, lauku meitenēm, kas sapņo par pilsētu. Proti, žurnāls ir ļoti, ļoti mainījies.
Tev personīgi nav interesantas šāda tipa intervijas?
Ja kāds to varētu talantīgi darīt un būtu ieinteresēts šajā lietā, droši vien mēs tam atrastu kādu vietu žurnālā. Man pašam… Es labprāt satieku dažādus cilvēkus, bet, tā kā es vismaz mēģinu intervijas tuvināt sarunām, manu aizspriedumu un biogrāfijas dēļ ir vēlēšanās sarunāties ar cilvēkiem, kas zina vairāk nekā es, kas ir domājuši par kaut kādām lietām vairāk nekā es. Tas sašaurina iespējamo sarunbiedru loku. Taču es domāju, ka jebkura interesanta saruna starp jebkuriem cilvēkiem varētu nonākt mūsu slejās. Vienkārši šķiet, ka ne man, ne Tīronam šobrīd aktīvas vēlēšanās "latviešu stāstu" turpināšanā nav. Bet tas viss var mainīties.
Rīgas Laika festivāla programma: www.rl20.lv
O