Šīs sezonas sākumā Jaunā Rīgas teātra trupai ir pievienojušies Latvijas Kultūras akadēmijas JRT kursa (2018–2022) absolventi, kuru vidū ir arī Gerds Lapoška. Viņu var redzēt JRT izrādēs Dzimšanas dienas kūka, Operācija Mindfuck, Ekspedīcija Jāzeps, Desmit iemeslu apciemot Kauci, Jaunie latviešu stāsti, Bītlu jaunais albums un Meklējot spēlmani. Gerds spēlē arī kino, un par lomu Matīsa Kažas jaunākajā filmā Neona pavasaris viņš ir nominēts balvai Lielais Kristaps kategorijā Labākais aktieris otrā plāna lomā. Šķiet, ka tagad Gerds ir visur – gan Ziemassvētku koncertā mākslas centrā Zuzeum līdzās mūziķiem Jānim Šipkēvicam, Evijai Vēberei un Kristīnei Prauliņai, gan grupas Gaujarts dziesmas Šķiršanās nupat publicētajā videoklipā, kurā tēlo kopā ar Neona pavasara zvaigzni Mariju Luīzi Meļķi.
Decembra vidū Jaunajā Rīgas teātrī notika režisora Pētera Krilova iestudējuma Kordēlijas zeme pirmizrāde. Šā darba veidošanā Gerds Lapoška ir iesaistījies kā režisora palīgs un lugas līdzautors. Par savu profesiju un to, kas viņu interesē teātrī un ārpus tā, mākslinieks stāsta intervijā KDi.
Jaunajā izrādē Kordēlijas zeme esat gan režisora palīgs, gan lugas līdzautors. Kā tā ir sanācis?
Jau kopš pusaudža gadiem esmu domājis par režisora profesiju. Pēc 12. klases iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus Pēterburgas institūtā un saņēmu uzaicinājumu piedalīties iestājeksāmenos, bet sabijos: nē, kur es astoņpadsmit gadu vecumā braukšu uz Krieviju?! Labi, ka tā, jo tur ir jāmācās pieci gadi, es vēl tagad nebūtu pabeidzis un diezin kur būtu nonācis – izsūtīts uz dzimteni vai iemests cietumā. Pēc tam es iestājos filosofos, teologos un aktieros, bet, būdams Jaunā Rīgas teātra skatītājs un cienītājs, paliku pie aktieriem.
Kā jūs kļuvāt par Pētera Krilova asistentu?
Pirms gada JRT Pēteris iestudēja izrādi Dublinieši Miera ielā, kurā es nespēlēju, bet starplaikos mēs ar režisoru satikāmies teātra gaiteņos un sākām sarunāties par teātri. Pēteris ir liela personība, un, protams, es gribēju un gribu būt viņa tuvumā un mācīties no viņa. Kad Guna Zariņa piedāvāja viņam iestudēt Karali Līru, Pēteris uzaicināja mani kļūt par režisora asistentu, jo viņš zināja, ka mani interesē režija. Tas izvērtās par brīnišķīgu procesu: sākumā mēs trijatā kopā ar Gunu un aktieri Matīsu Ozolu ar riteņiem braukājām uz Pētera mājām Pārdaugavā un mēģinājām viņa viesistabā un virtuvē. Viņš katru reizi mūs sagaidīja ar siermaizēm un kafiju. Mēs runājām par visu – par dzīvi, kino, teātri, Karali Līru, Šekspīru un citām tēmām, kas finālā ir summējies, manuprāt, asprātīgā, intelektuālā un bagātā izrādē.
Visi četri esat kļuvuši par lugas Kordēlijas zeme līdzautoriem.
Viss tapa no improvizācijām, un es biju, tā teikt, galvenais rakstvedis – manā telefonā ir četrdesmit stundu gari mēģinājumu ieraksti, kurus es atšifrēju un veidoju tekstu, ko sūtīju pārējiem, un tad jau visi to slīpēja līdz gatavai lugai. Šķiet, pats sākums bija Gunas stāsts par piedzīvoto vētru Zviedrijas Karaļa takas pārgājiena laikā. To mēs sākām pīt kopā ar Šekspīru, Džonu Donnu un lēnām virzījāmies pretim gatavam darbam, kas ir attīstījies no mūsu sarunām, negaidītības, atraisītības un spēcīgas tuvības mūsu starpā.
Kad 15. decembrī notika Kordēlijas zemes pirmizrāde, es sajutos laimīgi un skumji vienlaikus. Nezinu, kā tas ir Pēterim, kurš ir pieredzējis režijas meistars un kruts džeks, es nebaidos no šiem vārdiem – Pēteris ir kruts džeks, viņš patiešām ir liela personība –, bet man bija dīvaina sajūta, ka pēc šiem četriem kopā būšanas mēnešiem es it kā palieku krastā, bet abi aktieri uz kuģīša aizpeld projām, man atliek tikai pamāt viņiem ar roku.
Kas jums pašam ir svarīgi no tā, par ko jūs runājat šīs izrādes kontekstā?
Viena no tēmām ir normālība – sabiedrība kā haizivs mūs piespiež būt "normāliem" un meklēt komfortu, citādi izdzīvot šajā pasaulē ir gandrīz neiespējami. Lai gan es ticu, ka jebkura cilvēka dzīve ir interesanta un romāna vērta, bet diemžēl mēs cits citam mēdzam laupīt iespēju justies. Justies, kā mēs gribam. Uzskatu, ka ikviens drīkst darīt to, ko viņš vēlas, protams, ētikas robežās. Runa nav par darīšanu pāri citiem. Runa ir par brīvību. Tas ir milzīgs izpētes lauks – brīvība, sevis un citu neapspiešana. Izrādes varonei Vizmai Gūtmanei ir tāds teksts: "Sēdēt ergonomiskā krēslā birojā un audzēt punci ir droši, bet cilvēkam ir vērts pārbaudīt savas spēju robežas." Tas manī šobrīd ļoti mutuļo, jo esmu sapratis, ka dzīves upei ir daudz loku un līkumu, kurus drosmīgi jāiet meklēt. Un vienkārši jādzīvo. Viss plūst zināmā noteiktībā, notikumi mainās, "es" palieku. Jāmeklē nogriežņi. Nemitīgi jāiet aiz horizontiem.
Šī ir jūsu pirmā pilnvērtīgā sezona teātrī. Kādas ir sajūtas?
Šī ir branga sezona. Kordēlijas zeme bija trešā pirmizrāde četru mēnešu laikā, un visas no tām ir bijušas pilnīgi dažādas.
Jūsu un citu jauno aktieru ienākšana JRT ir notikusi ļoti pakāpeniski.
Jā, kā pirmajā kursā mūs iemeta Kalpa zēna vasarā (2018), tā mēs visu šo laiku esam bijuši Jaunajā Rīgas teātrī kopā ar lielajiem aktieriem – patiesībā arī šajā sezonā nekas nav mainījies, izņemot to, ka nav jāiet uz lekcijām un slodze ir kļuvusi ievērojami lielāka. Nezinu, kā jūtas mūsu pieredzējušākie kolēģi, jo viņi ir bijuši kopā kopš 90. gadu beigām un pēkšņi viņu vidū ir ienākuši jauni cilvēki, bet es vairs nespēju iedomāties eksistenci bez viņiem. Tas ir apbrīnojami, jo es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka stāšos režisoros un neiestāšos, bet iestāšos aktieros un Andris Keišs, uz kuru savulaik skatījos Revidentā, pēc divpadsmit gadiem skries man pakaļ ar cirvi izrādē Desmit iemeslu apciemot Kauci. Interesanti, kas pēc trīsdesmit gadiem būs mani cīņu biedri, kuri vēl pat nav piedzimuši?
Var teikt, ka JRT ar savām izrādēm ir izaudzinājis savus nākamos domubiedrus un kolēģus?
Zināmā mērā jā, jo mēs ar draugiem pastāvīgi gājām uz JRT izrādēm ar skolēnu biļetēm, sēdējām pēdējā rindā un dažkārt arī slikti uzvedāmies – smējāmies par traku, komentējām redzēto –, taču katra izrāde bija liels notikums mūsu dzīvē, jo mēs vēl ilgi pēc tam par tām domājām un runājām.
Kura bija pirmā izrāde, ko noskatījāties JRT?
Tas bija Revidents, uz kuru mani aizveda desmitajā dzimšanas dienā. Es neko nesapratu un prasīju mammai: kāpēc viņi visi ir resni un kāpēc uz skatuves ir vistas? Pēc vairākiem gadiem aizgāju uz Revidenta pēdējo izrādi. Tas bija iespaidīgi.
Vai Alvis Hermanis pret jaunajiem aktieriem izturas citādāk nekā pret pārējiem? Varbūt skarbāk?
Absolūti nē, nav nekāda skarbuma.
Nekādas dalīšanas jaunajos un, kā jūs sakāt, lielajos aktieros?
Skaidrs, ka mūs šķir divdesmit trīsdesmit gadu pieredze un mēs esam sava ceļa sākumā, bet mēs šeit netiekam salīdzināti vai pielīdzināti. Mums ir izcili piemēri, kas ir godīgi pret savu darbu, un mums neatliek nekas cits, kā būt tādiem pašiem, bet neviens no viņiem mums nekad nav bakstījis ar pirkstu un teicis: šitā nedari vai šitā dari, ar āra apaviem uz skatuves nekāp. Tas ir bijis skaidrs pats no sevis.
Vai jūsu paaudze atšķiras no lielo aktieru paaudzes?
Man jau gribas domāt, ka tādas kardinālas atšķirības starp mūsu un lielo aktieru paaudzi nav, jo vēlme strādāt ir, godīgums pret darbu ir, mīlestība pret teātri ir. Viņi ir piedzīvojuši juku laikus, arī mēs piedzīvojam juku laikus, un noteikti vēl visi kopā kaut ko piedzīvosim, jo pasaulē pastāvīgi kaut kas mainās, bet cilvēki paliek tādi paši.
Kura ir bijusi jūsu līdz šim nozīmīgākā loma?
Man šķiet, ka tāda loma man vēl ir priekšā. Es pat zinu, kura tā ir. Es par šo lomu jau tagad ļoti daudz domāju, bet pagaidām nedrīkstu par to stāstīt, kamēr pats iestudējums nav izziņots publiski. Īstenībā ar lomām vienmēr ir interesanti, tāpēc ka katra no tām pieprasa krāt jaunas zināšanas: lasīt grāmatas, skatīties kino, pastāvīgi domāt par izrādes tēmu un darīt tamlīdzīgas lietas. Turklāt vairāk par lomām mani interesē tēmas un process. Katra no tām ir solis pretim kļūšanai par gudrāku cilvēku. Piemēram, gatavojoties izrādei Dzimšanas dienas kūka, aiz izmisuma pārlasīju Čehovu, Knēbeli un Staņislavski un meklēju atbildes uz aktiermeistarības jautājumiem, kurus es joprojām mēģinu izprast.
Vai ir kāds pastāvīgs jautājums, kas jūs tirda?
Lai visu apķertu, ir nepieciešami kādi desmit, piecpadsmit gadi vai pat viss skatuves mūžs, taču šobrīd mani nodarbina viena lieta – aktieris spēlē uz skatuves, viņam aplaudē, atnes ziedus, komentē sociālajos tīklos, uzraksta recenziju, nominē balvām, sveicina uz ielas un publicē grāmatas par viņu. Es nesaprotu, kāpēc šai profesijai apkārt ir tik daudz kruzuļu un krāsainības. Kas ir tās fenomens? Kas ir šī profesija…
Īsā laikā jums ir sakrājusies arī diezgan liela pieredze kino. Varbūt šajā jomā varat izcelt kādu lomu?
Ļoti mīļa loma man ir Ādams Neona pavasarī – tajā ir daudz kas no manas paša dzīves pusaudža un nedaudz vēlākos gados. Arī mans suns Snobis ir galvenā varoņa suns.
No vairākiem skatītājiem esmu dzirdējis, ka viņi ir jutušies tieši tāpat kā Ādams, tas nozīmē, ka man ir izdevies šo sev personīgi nozīmīgo nodot caur ekrānu skatītājiem. Esmu pateicīgs par Lielā Kristapa nomināciju, ko es absolūti negaidīju, bet ko es ļoti gribēju, turklāt man ir izdevies iekļūt starp tādiem kungiem kā Znotiņš, Krūmiņš, Griestiņš un Auniņš.
Jūs esat kļuvis par Matīsa Kažas aktieri.
Matīss Kaža man atvēra durvis uz kino pasauli. Esmu piedalījies trijās viņa pilnmetrāžas un vienā īsmetrāžas filmā. Mēs netīšām satikāmies, sadraudzējāmies un sapratām, ka vēlamies kopā strādāt. Tāpat kā Kordēlijas zemes gadījumā tas bija brīnišķīgs process, kurā ļoti daudzas ainas, it īpaši filmās Ūdens garša un Neona pavasaris, tika improvizētas un rakstītas kopā. Domāju, ka nākotnē mēs no Matīsa varam sagaidīt iespaidīgu uguņošanu.
Kas būs jūsu nākamā loma kino?
Vasarā Emīlijas. Latvijas preses karalienes komanda uzņems savu nākamo daudzsēriju filmu Pansija pilī, kurā es spēlēšu Anšlavu Eglīti. Tā būs mana pirmā galvenā loma.
Savā Instagram kontā pēc franču režisora Žana Lika Godāra nāves rakstāt: "Mans elks. Īsti citu elku man, godīgi sakot, nemaz nav bijis." Kāpēc tieši viņš?
Man ir garš saraksts ar cilvēkiem, kurus es ļoti cienu, no kuriem esmu vēlējies piesavināties kaut ko, kaut ko labu, mīļu vai gudru, bet tādu elku, kuru priekšā es ģībtu, man nekad nav bijis, bet tad, kad nomira Godārs, es biju satriekts – pēkšņi apjēdzu, ka viņš ir vienīgais cilvēks, pie kura daiļrades un dzīves es ik pa laikam atgriežos un kurš jau vairāku gadu garumā ir bijis mans izpētes objekts. Sapratu, ka Godārs ir mans elks un ka es gribētu kaut nedaudz pietuvoties tiem prāta konstruktiem, kādos viņš dzīvoja. Kā viņš taisīja filmas? Viss, ko Godārs darīja, bija ļoti talantīgi un fascinējoši, kaut arī kā cilvēks viņš bija diezgan liels kretīns.
Šī apziņa par Godāru kā elku atnāca tieši viņa nāves brīdī?
Jā, es pēkšņi sapratu, ka mans sapnis aizbraukt uz Šveici un satikt viņu vairs nav iespējams. Pēc Godāra nāves Rīgas Laikā tika publicēta trīsdesmit deviņas sekundes ilga saruna starp Arni Rītupu un viņu. Tā noslēdzas ar režisora sacīto: "Atstājiet mani vienu!" Es būtu laimīgs, ja man būtu bijusi tāda saruna vai arī vienkārši izdevība atrasties vienā telpā ar viņu.
Kā jūs sev atklājāt Godāru?
Tas notika nejauši. Mēs ar draugiem aizgājām uz Rīgas Doma dārza brīvdabas kinoseansu, kurā tika izrādīts Godāra Trakais Pjēro (1965), kas man uzspridzināja smadzenes, un pēc tā es saslimu ar Godāru, Žanu Polu Belmondo, Annu Karinu un citiem franču jaunā viļņa māksliniekiem.
Sapratāt, ka kino var būt citādāks?
Līdz tam kino nebija nonācis manu interešu lokā, jo es vairāk lasīju grāmatas un skatījos teātri – arī tagad man vairāk patīk teātris nekā kino gan kā skatītājam, gan kā aktierim, jo teātris ir process, kas notiek šeit un tagad.
Tajā pašā Instagram ierakstā piebilstat: "Iedvesmojoties no viņa filmām, Jaunajā Rīgas teātrī top mana pirmā izrāde Pelēka vasara, saulaina ziema."
Kad nespēju atrast lugu, ko gribētu iestudēt, es nodomāju – ja zinu, ko gribu izlasīt, es varētu mēģināt to uzrakstīt pats – un sāku likt kopā tekstu. Lieku un saprotu: šis ir no Godāra un arī šis ir no Godāra. Bet ne tikai, tur ir arī Trifo, Stendāls, Gēte, Hemingvejs un citi. Taču Godāra daiļrade ir atstājusi uz mani acīmredzot ļoti lielu iespaidu. Redzēs, kas notiks tālāk! Paies gadi, un pēkšņi es apjēgšu, ka par manu elku ir kļuvis Paradžanovs vai kāds cits. Kas zina. Viss ir mainīgs.
Kad ir gaidāma pirmizrāde?
Ceru, ka 2023. gada rudenī atjaunotās Lāčplēša ielas ēkas Mazajā zālē.
Izskatās, ka jūs visu laiku velk uz būšanu par autoru un režisoru.
Jā, velk. Man ir interesantas vairākas tēmas, par kurām es gribētu veidot izrādi, un būšana vēl par autoru ir veids, kā šo galarezultātu padarīt par sev ļoti svarīgu un piepildītu. Taču man nav skaidras apziņas par to, ka es gribētu būt režisors, kurš veido vairākas izrādes gadā. Pašlaik man ir divas vai trīs tēmas, par kurām es gribētu parunāties ar skatītājiem. Iespējams, nākotnē varētu parādīties vēl kādas. Ceru, ka veidošu izrādi pēc izrādes tad, kad man atkal un atkal sakrāsies sakāmais.
Runājot par jūsu paaudzi – esmu ievērojusi, ka daudzi no jums aizraujas arī ar citiem mākslinieciskās izpausmes veidiem. Piemēram, jūs vēl muzicējat.
Jā, man ik pa laikam ir dažādi mazi blakusdarbi, kas sniedz izdevību nodarboties ar to pašu profesiju un satikties ar talantīgiem cilvēkiem ārpus teātra sienām. Grupas Carnival Youth koncertā es nodziedāju vienu senaizmirstu Imanta Kalniņa dziesmu, ko 70. gados izpildīja Juris Strenga. Tas bija skaists piedzīvojums. Jānis Šipkēvics mani uzaicināja piedalīties Ziemassvētku koncertā mākslas centrā Zuzeum. Tur es runāju dzeju un dziedāju – Jānis mani pierunāja kopā ar Eviju Vēberi izpildīt dziesmu no filmas Ziemassvētku jampadracis. Neesmu pats labākais dziedātājs, bet piekritu, jo esmu pateicīgs par iespēju būt blakus talantīgiem mūziķiem, tāpat kā esmu pateicīgs par iespēju būt blakus JRT aktieriem. Dažbrīd tas viss ir ļoti neaptverami.
Intervijas sākumā teicāt par bailēm no citādības un tās pieņemšanu. No kā jums vēl ir bail?
Man ir bail no savas negudrības, bet es visu laiku sev atgādinu, ka apziņa, ka esmu drusciņ par stulbu, ir ceļš uz kļūšanu gudrākam. Gribas zināt arvien vairāk, vairāk un vairāk, kaut arī jāsamierinās ar ideju, ka nav iespējams apskatīt visas pasaules gleznas, izlasīt visas pasaules grāmatas un uzzināt visas pasaules vēsturi.
Pašlaik mani ļoti interesē noskaidrot, no kurienes es nāku, kas ir manas saknes, savā atmiņā pārskatīt, piemēram, kādi ir bijuši mani Ziemassvētki bērnībā, kā esmu eksistējis skolā, pirmo reizi saskaroties ar sabiedrību, un kā es to daru tagad. Kā esmu veidojies sabiedrībā? Kas ir rīdzinieki? Kas ir latvieši? Talantīga tauta mēs esam. Maza valsts, bet ar tik daudziem izciliem cilvēkiem, kurus nav iespējams saskaitīt. Mēs dzīvojam ekskluzīvā valstī. Mēs burtiski visi varam sadoties rokās. Mūsos ir milzīgs spēks. Jābūt kopā.
Nepārtraukts domāšanas process.
Jā, bet tam nav nekādas nozīmes, ja es slikti spēlēju (smejas). Es varu runāt un stāstīt intervijās, ko es gribu, bet vissvarīgākais, kas man ir jādara, – man ir labi un godīgi jāspēlē. Man nav nekādu tiesību halturēt, jo zāle ir pilna ar cilvēkiem, kuriem atnākšana uz izrādi ir svarīgs notikums. Uz vienu vakaru viņi kļūst par mūsu draugiem un partneriem. Šo vakaru mēs visi esam kopā. Man patīk sajūta, ja zālē veidojas tāda atmosfēra, it kā mēs visi sēdētu pie ugunskura un sarunātos. Es sapņoju kādreiz radīt iestudējumu piecdesmit cilvēku auditorijai, pēc tam aktieri un skatītāji varētu palikt, uzvārīt zupu un pāris stundu parunāt par pašu izrādi: kāpēc atnācāt uz teātrī, kāpēc tieši tagad atnācāt un kas vispār notiek ar teātri. Saruna ir skaista un svarīga.