Argentīnas komponista Astora Pjacollas smeldzīgā mūzika un Ilonas Bageles balss, pavadošo mūziķu azarts un virtuozitāte, kā arī projekcijās tvertā 20.–30. gadu izjūta uzburs īsto Argentīnas tango, ko nedejo, bet izdzīvo. Izrādes režisore ir Elita Bukovska, vidi un videoprojekcijas veido māksliniece Katrīna Neiburga.
Kā tu un tava balss jūtas šādā salā?
Man ir auksti, bet es mēģinu sevi savākt. Ātri, ātri aiziet līdz mašīnai. Paldies dievam, man tā mašīna katru rītu darbojas. Iesēžos – rass, un aiziet!
Ko īsti nozīmē tavas programmas nosaukums Cantando y amando?
Dziedot un mīlot!
Astora Pjacollas kompozīciju aranžējumus speciāli šim koncertam veidojis argentīniešu izcelsmes Brodvejas pianists un tango interprets Fernando Marzans. Kā jūs viņu iesaistījāt šajā procesā?
Šos sakarus nodibināja mūsu akordeoniste un Operas bibliotekāre Inita Āboliņa, kura spēlēs akordeonu šajā programmā. Veselu gadu viņiem bija sarakste, viņš sūtīja aranžējumus kādām desmit dziesmām un norādes, kur ir jādzied un kur – ne. Inita šajā projektā ir nošu inspektore. Ar ansambļa kopējo skanējumu nodarbojas mūsu pianiste Ilze Ozoliņa. Gribu pateikt viņai lielu paldies, jo viņa vienmēr atbalsta manas trakās idejas. Pagājušo reizi tā bija Kurta Veila programma ar krievu romancēm.
Mēs ar Ilzīti kopā apsēžamies, un es saku: man ir šāda ideja. Tad viņa to «sagremo» un sāk meklēt, strādāt. Tas drausmīgais darbs ar notīm un ansambļa muzikālajām lietām… Es nezinu, kā viņa to visu spēj izdarīt. Atkārtoju: šis nebūs mans solokoncerts. Tas ir mūsu kopīgais darbs.
Kas tev ir grūtākais jaunajā programmā?
Spāņu izruna un garša. To koriģē mūsu Operas ārštata soliste Irma Pavāre, kura labi prot spāņu, itāļu un franču valodu. Ar izrunu darbs ir no rīta līdz vakaram, jo tai jābūt perfektai, skaidrai. Melodijas gan ir tādas, ka tās uzreiz ieiet galvā, uzreiz skan, un es tās jūtu. Katra dziesma ir pārtulkota, es zinu katru vārdu – kas tur notiek. Esmu noklausījusies, kā citi dziedātāji interpretē šīs dziesmas.
Ko tev personiski nozīmē Astora Pjacollas pasaule?
Tās ir dziesmas par cilvēka dvēseli, par iekšējo pasauli un asociācijām. Es mēģinu visām dziesmām pielikt savu noskaņu, kā es to jūtu un kāpēc es šajā mirklī to tieši tā jūtu.
Tu to vari formulēt vārdos?
Es noteikti varētu atbildēt, bet es negribu par to runāt, jo tā ir mana sāpe, par kuru es tagad negribētu runāt. (Dziedātāja 2010. gada rudenī cieta ļoti tuva cilvēka zaudējumu, pēkšņi mūžībā aizgāja viņas dzīvesdraugs – I. L.)
Tu noteikti izturēsi, jo no tevis arvien strāvojis vitāls, saulains optimisms!
Nevaru citādi sevi iedomāties, jo pēc notikumiem savā dzīvē man vienkārši jāatrod sevī optimisms, gribasspēks dzīvot un strādāt. Ir grūti, taču ir jādara.
Pērnruden tevi apbrīnojām kā dziedošu aktrisi Luisa Bakalova Tango mesas iestudējumā ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Tango ir tava pasaule?
Man ļoti tuva ir Pjacollas mūzika. Protams, tas ir tango, taču es to vairāk uztveru kā dziesmas. Pati nekad neesmu dejojusi tango. Man galvenais ir teksts – emocionālais pārdzīvojums, par ko es dziedu.
Tev ir ne tikai sulīgas, «kreftīgas» lomas Operā (no burves Ulrikas Masku ballē līdz komiskajai kalponei Bertai Seviljas bārddzinī), bet arī pieredze, dziedot uz kruīza kuģiem un uzstājoties kopā ar Raimondu Paulu. Kā jūties tādā dažādībā?
Es daru to, kas man patīk, un dziedu to, kas man patīk. Es gribētu pateikties Operas vadībai, direktoram par to, ka man ir dota iespēja sevi parādīt dažādās programmās. Ja tā būtu tikai mana gribēšana un varēšana, bet es nejustu atbalstu, nekā nebūtu. Tikai pateicoties Operai, nāca arī mana sastapšanās ar Raimondu Paulu. Tika gatavoti Vecgada koncerti Operā, un, kad nodziedāju Maestro priekšā vienu džeza gabalu un Ulda Marhilēviča Lūgumu, viņš pēc tam kādā intervijā teica, ka pirmo reizi dzirdējis, ka operdziedātāja dzied arī džezu. Viņš mani toreiz uzaicināja uz savu 69 gadu jubileju, un es dziedāju Dailes teātrī viņa dziesmu programmu kopā ar Time After Time un pašu Maestro pie klavierēm. Es domāju, ka no pārlaimības vienkārši noģībšu.
Aktrise Lilita Ozoliņa pēc tam pienāca un tik sirsnīgi pateica, ka tas bijis skaisti un burvīgi. Dziedātājam, īpaši iesācējam žanrā, tas ir ļoti būtiski, jo, ja visu laiku saka tikai to, kas ir slikti un nav izdevies, neko vairs negribas darīt. Pirms tam pat sapņos nevarēju iedomāties, ka uzstāšos kopā ar Raimondu Paulu! Kopā koncertējām starptautiskajā konkursā Slavjanskij bazar Vitebskā, kur jau vairākkārt esmu strādājusi žūrijā. Šovasar konkursā startēja mūsu jaunais tenors Dainis Skutelis un dabūja ceturto vietu. Mani Vitebskā jau pazīst. Reiz ar vīru gribējām pavakariņot krogā, izrādījās, ka to jau slēdz. Taču saimniece, ieraudzījusi mani, iesaucās: «Ai, tā esat jūs? Nāciet, viss tūlīt būs! Man tā patika jūsu koncerts.»
Vai jau no bērnības mērķēji uz operas skatuvi?
Mācījos Daugavpils Universitātē par sākumskolas pedagoģi. Pēc pirmā kursa nenoliku vienu ieskaiti, un nevarēju to nokārtot nekādi. Tad mani pie sevis uzaicināja skolotāja Regīna Petkeviča: nāc uz Mūzikas vidusskolu un sāc dziedāt! Tā vienu kursu nomācījos tur Vokālajā nodaļā. Viņa jau saprata, ka mani drīz paņems uz Mūzikas akadēmiju. Tā arī bija: reiz, kad skolā dziedāju kādu duetu, pie manis pienāca profesors Gurijs Antipovs un pateica: mēs jūs gaidām uz noklausīšanos Mūzikas akadēmijā.
Studēju pie Regīnas Frinbergas un meistarklasēs pie Arvīda Imanta Lustes, Operā man daudz devusi pedagoģe Anita Garanča un koncertmeistare Anna Roždestvenska. Taču tieši profesors Luste mani piespieda pabeigt maģistrantūru, lai varētu strādāt arī par pedagoģi. Toreiz vēl domāju, kāpēc man tas vajadzīgs. Tieši pateicoties viņam, es vienā gadā (kā eksterne) nokārtoju maģistrantūru, un viņam bija taisnība: jau vairākus gadus strādāju Daugavpils Universitātē, esmu ievēlēta par asociēto profesori un gatavoju vokālos pedagogus. Esmu bijusi Daugavpils teātra iestudējumu muzikālā vadītāja, nākamo taisīsim mūziklu Dāmu paradīze krievu valodā. Pirmo sezonu pasniedzu arī Kultūras akadēmijā Rīgā.
Ne katra māksliniece spētu apvienot darbu Rīgā un Daugavpilī, turklāt vēl audzināt dēlu.
Viss mierīgi jāsaplāno: trīs dienas Daugavpilī, pārējās Rīgā. Stundas pa dienu, izrādes vakarā. Mans dēls Māris mācās 5. klasē tajā pašā Daugavpils 1. vidusskolā, kurā mācījos es un mana mamma un kuras direktore kādreiz bija mana vecāmamma. Māris sporto un mūzikas skolā mācās sitaminstrumentus. Viņš jau piedalās koncertos gan ar akordeonistu orķestri, gan muzicēja labdarības koncertā Nāc līdzās Ziemassvētkos Operā. Viņš pats mācās, nav jāpiespiež. Domāju, tas viss, pateicoties tēvam – ģitāristam Anatolijam Koniševam. Arī man viņš prata vienmēr dot īstos padomus un atbalstīt. Esmu laimīga, ka esmu dzīvojusi kopā ar šādu cilvēku: varēju būt neatkarīga, darīt visu, ko gribu. Kad pirmizrāžu mēģinājumu stresā zvanīju vai centos kaut uz vienu dienu aizskriet uz mājām, viņš teica: kāpēc tu skrien? Esi mierīga! Mājās viss ir kārtībā, viss labi. Ej tikai uz mēģinājumu, tu visu vari!
Kur ņem spēku?
Savulaik trenējos zemūdens ātrpeldēšanā un arī tagad mēdzu iet uz baseinu. Tad ar draudzeni vēl pasēžam pirtiņā.
Kurās operlomās jūties vislabāk?
Man patīk aukle Jevgeņijā Oņeginā. Es šajā lomā jūtos ļoti labi un pirmizrādi piedzīvoju jau iepriekšējā Viestura Kairiša iestudējumā, aizbraucām viesizrādēs uz Dalhallu. Ļoti smieklīga ir kalpone Berta Seviljas bārddzinī. Burvīgs uzvedums ir Putnu opera, kurā man ir cūciņas Gebgebas loma. Es esmu laimīga, ka man ir iespēja būt uz šīs skatuves un dziedāt! Tā ir mana labsajūta, kaut arī man vienmēr ir stresiņš – bail iziet uz skatuves. Es pat nevaru pateikt, no kā ir bail. Vienkārši ir iekšējais triceklis. Kad tas pārvarēts, rodas skatuves kaifs. Sākumā operā man šādu baiļu nebija, laikam aiz nezināšanas, bet, kad par to stāstīju kolēģēm, Kristīne Zadovska smējās: bet tu pagaidi!
Ilona Bagele
Izrāde Cantando y amando. Milonga. Pjacolla Bagele
Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 12. un 18.II plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 12–15