Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Es gaidu vilcienu. Intervija ar operdziedātāju Aleksandru Antoņenko

"Ir jāsamierinās ar to, kas mums šodien ir. Šodien mums ir rupjmaize. Paldies Dievam, ka ir arī sviests, piens un siers," saka tenors Aleksandrs Antoņenko. 4. augustā viņš uzstāsies Jūrmalas festivāla noslēgumā.

Jūrmalas festivāla noslēguma koncertā uz Dzintaru koncertzāles skatuves satiksies divi pasaulslaveni Latvijas mūziķi – operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš. Viņi piedāvās Riharda Štrausa solodziesmu programmu. Aleksandrs Antoņenko pēdējos desmit gados ir iekarojis pasaulē ievērojamāko operteātru skatuves un izdziedājis teju trīsdesmit lomu. Latvijā viņa balsi parasti dzirdam vasarās. Šogad – pat vairāk nekā agrāk. Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas koncertā viņš uzstājās sev pilnīgi jaunā – Raimonda Paula dziesmu – repertuārā, muzicējot kopā ar Maestro un Latvijas Radio bigbendu. Jūlijā kopā ar pianistu Reini Zariņu tika sniegts koncerts Rīgas pilī, kurā skanēja latviešu komponistu solodziesmas un opermūzika. Aleksandrs Antoņenko piedalījās Jūrmalas festivāla koncertā Dzimuši Latvijā un 4. augustā kopā ar Reini Zariņu noslēgs šo festivālu. Septembrī Aleksandrs Antoņenko uzstāsies Mazajā Mežotnes pilī.

Latvijā mākslinieks atgriezās martā, kad tikko bija nodziedājis Džuzepes Verdi Otello iestudējuma ģenerālmēģinājumu Cīrihes operā, taču izrādes Covid-19 pandēmijas dēļ nenotika.

Kāda ir jūsu dzīve un noskaņojums šodien?

Es gaidu vilcienu. Stāvu uz perona un gaidu. Aviokompānijām ASV ir tāda biļete, ar kuru triju mēnešu laikā var lidot, kur vien gribi, pa visu ASV teritoriju. Cilvēki dažkārt to izmanto, lai paēstu lidojuma laikā. Man ir atvērta biļete, un varu iesēsties jebkurā vilcienā. Es vienkārši gaidu. Protams, tā ir metafora. Tā tas ir lielajā mērogā. Savukārt tieši šobrīd man Latvijā ir tik daudz darba, kā reti kad iznācis šeit strādāt. Ir vairāki koncerti, un visos ir dažādas programmas, kuras neatkārtojas.

Vai tā nav ik vasaru? Jau vairākus gadus esat Jūrmalas festivāla goda mākslinieks, arī Mazajā Mežotnes pilī nedziedāsiet pirmoreiz.

Parasti ap šo laiku man vienmēr ir ļoti daudz darba Latvijā, bet šovasar ir nedaudz vairāk. Man šovasar ir krāšņa programma. Ar Raimondu Paulu un Latvijas Radio bigbendu sniedzām Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas koncertu. Līdz šim tādā koncertā nebiju piedalījies. Tikko jaunajā koncertciklā Kopā pirmoreiz uzstājos Rīgas pilī. Dziedu divos Jūrmalas festivāla koncertos, septembrī būs solokoncerts Mazajā Mežotnes pilī, kur kopā ar Lailu Holbergu atskaņosim tikai Čaikovski, jo komponistam šogad ir 180 gadu jubilejas atcere. Dziedāšu romances un divas Hermaņa ārijas no operas Pīķa dāma.

Trūkst vienīgi Dziesmu svētku, ja tādi šovasar būtu.

Es vēl ne reizi neesmu aicināts piedalīties Dziesmu svētkos.

Vai jūs gribētu?

Noteikti. Tas būtu vēl viens apliecinājums, ka esmu Latvijas pilsonis un mākslinieks un ka manu talantu var izmantot arī šajos svētkos.

Esat Latvijas patriots?

Tā ir sagadījies, ka mācījos mūziku tieši tad, kad veidojas cilvēka apziņa. Es ļoti vēlu nokļuvu mūzikas skolā, man tolaik bija jau četrpadsmit gadu. Pirms tam man bija tikai privātskolotāji. No četrpadsmit gadu vecuma – personības tapšanai visnopietnākajā laikā – manā dzīvē parādījās latviešu pedagogi gan obligātajās klavierēs, gan solfedžo, gan mūzikas teorijā. Tā es iegāju citās aprindās. Es nemācījos par galdnieku, es mācījos mūziku, tāpēc mani pedagogi bija latviešu inteliģence, un esmu iegaumējis viņu uzvedību, par ko viņi runā, par ko viņi interesējas, valodu un valodas izteiksmi.

Pēc tam kad jau mācījos Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā, mums, operdziedātājiem, bija tādi priekšmeti kā runas kultūra un skatuves runa. Ne velti esmu paspējis pastrādāt arī Dailes teātrī, vismaz divas sezonas spēlējot ar Ausmu Kantāni Terensa Maknelija lugā Meistarklase (autora atzīšanās mīlestībā Marijai Kallasai – I. L.). Nebūdams latvietis, strādāju latviešu dramatiskajā teātrī – interesanti, vai ne?

Būt patriotam nozīmē apzināties, kas tu esi. Vai tu piederi šai valstij, piederi kaut kam citam vai nepiederi nekam un uzskati, ka pasaule pieder tev? Es neuzskatu, ka pasaule pieder man. Es uzskatu, ka esmu latvietis, nevis latvijietis. Man būtiskas ir latviskās vērtības, kuras vienlaikus ir eiropeiskas vērtības. Protams, tas viss skar arī manu izpildīšanas manieri un zināšanas un kaut kādā veidā atspoguļojas manā daiļradē. Tas ir kā sudrabam prove – tas, kas ir tikai mans. Protams, tas iziet arī ārpus tīri latviskajām robežām, jo esmu emocionālāks, nekā parasti ir latvieši. Taču esmu redzējis arī latviešus, kuri temperamenta ziņā ir vairāk itāļi, un tādus itāļus, kuri ir vairāk latvieši, ziemeļnieki.

Nesenā uzstāšanās Rīgas pilī un gaidāmais solokoncerts Dzintaru koncertzālē aizsāk jaunu sadarbību ar pianistu Reini Zariņu?

Šī nav mūsu pirmā sadarbība. Pirms sešiem gadiem kopā uzstājāmies Cēsu koncertzāles atklāšanas koncertā, un arī tā nebija mūsu pirmā tikšanās. Pirmo reizi kopā muzicējām Ņujorkā – latviešu kopienas rīkotajā labdarības koncertā, kurā vāca ziedojumus Latvijas Nacionālajai operai. Togad, 2009. gadā, es debitēju Ņujorkas Metropoles operā, dziedāju prinča lomu Antonīna Dvoržāka operā Nāra – tā bija mana debija gan lomā, gan Metropoles teātrī. Tobrīd Reinis mācījās Ņujorkā, un man viņu ieteica. Atceros – Reinis atnāca pie manis uz mēģinājumu, jo man mājās bija flīģelis. Satikāmies un sniedzām koncertu baznīcā. 

Mūsu pirmā kopīgā programma bija līdzīga tai, ar kuru tikko uzstājāmies Rīgas pilī, – galvenokārt latviešu komponistu dziesmas, tikai vairāk. Rīgas pilī dziedājām pēc tām pašām notīm. Mēģinājumā tās atverot, Reinis sāka smieties – re, kur es ar savu roku esmu pierakstījis: šeit lēnāk, šeit pagaidīt.

Koncerts Dzintaros gan nebūs "pēc tām pašām notīm"? Tiesa gan, Riharda Štrausa dziesmas esat jau dziedājis.

Nē, nebūs gan, lai gan Rihardu Štrausu es dziedu jau daudzus gadus, dažas iemācījos, pat vēl būdams students Mediņa koledžā. Mana pēdējā Štrausa dziesmu programma bija 2017. gadā. Tagad esmu trīs gadus vecāks un man ir cits pianists – Reinis Zariņš. Tā ir cita personība. Viņa jautājumi atšķiras no citu pianistu jautājumiem. Man tie patīk, jo jautājumi, kurus viņš uzdod, man lika nedaudz no cita leņķa paskatīties uz jau labi zināmiem skaņdarbiem. Ar lielu prieku dziedu Dzintaru koncertzālē. Tas ir Latvijas zīmols, kas ar savu darbību veido priekšstatu par Latvijas kultūru.

Ko visaugstāk vērtējat saspēles partneros?

Es ar mugurkaulu jūtu otru cilvēku. Man nav jāskatās uz diriģentu – es dzirdu, kā orķestris veido frāzi, uz kurieni virzās, un tā es arī piedalos tajā visā. Tas pats notiek arī sadarbībā ar jebkuru pianistu. Es tikai brīnos, cik ļoti mēs ar Reini kopā esam kā cimds ar roku. Es viņam teicu: varam kopā apspriest radošās idejas, tikai, lūdzu, nedomā, ka tā, kā tikko nodziedājām, būs arī nākamajā mēģinājumā vai koncertā. Cik saprotu, mēs vēl ilgi uzstāsimies kopā un dažādos koncertos atkārtosim šos pašus skaņdarbus, taču katru reizi būs citādi, jo katru dienu esam citādāki. Par spīti tam, ka ik dienu mēģinājumos strādājam vairāk nekā divas stundas, vārti ir vaļā jebkurai pēkšņai improvizācijai.

Dziedātājs, cilvēka balss ir atkarīga no ļoti daudziem apstākļiem. Tā var būt atkarīga pat no mazas gļotiņas, un var gadīties, ka man pēkšņi ir jāpieliek vairāk balss spēka, lai gļotiņa aiziet. Tas var iespaidot dinamiku. No tā nav jābaidās, ar to ir jārēķinās, izbrīnā nevalbot acis: ko tu tur dari?! Vienkārši ir jāpaļaujas.

Vai esat sadarbojies ar daudziem pianistiem?

Man paveicās no pašas pirmās dienas, kopš sāku mācīties, jo manas ilggadējās vokālās skolotājas Margaritas Gruzdevas klasē koncertmeistare bija Olga Rodionova, kura ir beigusi Gņesinu institūta asistentūru. Man visapkārt bija izcili klavieru pedagogi zvaigznes – Ella Strazdiņa, Gunta Boža, Tatjana Mazurova. Jāzepa Mediņa Mūzikas koledža ir īpaša pasaule. Ne velti Mūzikas akadēmijā to sauca par "blakus republiku". Es kļuvu par solistu, vēl būdams koledžas students, tāpēc Mūzikas akadēmija mani vairs nevilināja. Ko man tā iedotu, ja man jau bija divi teātri: Latvijas Nacionālā opera un Igaunijas Nacionālā opera?

Neviens man nejautāja, vai man ir augstskolas izglītība. Mani aicināja, un es dziedāju. Viss, ko esmu saņēmis Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā, mācoties kā vokālists pie Margaritas Gruzdevas, pie Vitālija Vorobjova kā klarnetists un pie Intas Eizenbergas kā kordiriģents, ir redzams manā daiļradē.

Vai klarnetei vairs nepieskaraties?

Tieši vakar mēģinājumā parādīju Reinim, kā es protu spēlēt klarneti, un nodemonstrēju skanējumu dažādos reģistros. Man tā joprojām ir mājās. Viņš pasmējās, ka man esot ļoti interesanta skaņa – tā neviens nespēlējot. Kā gan citādi! Es taču ikdienā nevingrinos, klarnetes mēlīte ir sausa, un arī ilgi nespēlēto klapīšu āda ir sažuvusi.

Ko plānojat nākotnē, kad beigsies Covid-19 krīze?

No Pasaules Veselības organizācijas vadītāja teiktā esmu sapratis: aizmirstiet savu iepriekšējo dzīvi. Mēs vairs nekad nedzīvosim tā, kā dzīvojām agrāk, pirms Covid-19. Tāpēc jau saku, ka stāvu uz perona tukšā stacijā un skatos uz vilcieniem. Viens dod iespēju braukt uzreiz uz dažādiem teātriem, otrs – braukt uz koncertiem. Vēl viens piedāvā vispār mainīt priekšmetu, virzienu (vāciski – das Fach) – attālināties no itāļu operrepertuāra un pievērsties Vāgneram. Mana biļete ir derīga uz visiem vilcieniem, un es stāvu un skatos, kurā lai iesēžos.

Vai jūs vilina Vāgnera varoņtenoru lomas?

Man dzīvē jau ir bijusi Ērika loma Klīstošajā holandietī. Starp citu, diriģents Ernsts Mercendorfers, kurš vairākus gadus ir bijis Herberta fon Karajana asistents, par Ērika partiju ir teicis: "Schwein schwere Rolle" – cūcīgi smaga loma. Ērikam ir jādzied divos cēlienos un ļoti piesātināti. Šī partija ir daudz lielāka un grūtāka par Parsifālu. Savukārt Zīgmunda lomu Valkīrā mierīgi var dziedāt arī tenors bez augšām, tur pat nav ko parādīt. Bet, protams, gribas dziedāt Loengrīnu, Parsifālu un varbūt ar laiku – Tanheizeru.

Pirms dažiem gadiem iemājojot Vīnē, teicāt, ka šajā vidē jūtaties īpaši labi. Kā ir patlaban sociālās distancēšanās kontekstā?

Tikko jūnijā paspēju divreiz uz turieni aizbraukt. Mums Latvijā tagad viss ir brīvāks, jo te ir drošāk. Mēs Rīgā gandrīz neko neizjūtam un tikai runājam par Covid19, tikai pamēra temperatūru, piemēram, kad ieej veikalā Sky. Vīnē ir cits cilvēku blīvums un daudzi veikali ir ciet. Pie mums gandrīz nekas nebija slēgts. Šobrīd Covid19 dēļ esmu Latvijā, bet, piemēram, 2016. gadā piecus mēnešus nodzīvoju un nostrādāju Parīzē. Piecus mēnešus! Tad kur es vairāk dzīvoju? Tas ir ļoti mainīgi. Tur, kur ir darbs, – tur arī dzīvoju.

Esat vairākkārt parakstījis vēstules, atbalstot jaunās koncertzāles būvēšanu Rīgā. Bet varbūt vēl ilgi nedrīkstēsim pulcēties un mākslu baudīsim galvenokārt virtuāli?

Tās ir pilnīgas muļķības, jo cilvēki ir dzīvas būtnes. Cilvēki nevar ēst "pa televizoru". Tāpat ir ar garīgo barību garam un dvēselei. Cilvēks ir sabiedrisks. Vajag satikties koncertā, aprunāties, sasveicināties. Ir jābūt notikumiem un kontaktam. Tagad mēs sēžam būros, bet dzīvnieki brīvi staigā apkārt. Iznāk zooloģiskais dārzs no otras puses. Esmu par to, ka koncertzālei ir jābūt Rīgas centrā, nevis uz AB dambja.

Kam jūs principiāli nevēlētos piekrist savā profesionālajā darbībā?

Neesmu no tiem, kuri ir gatavi pēkšņi, jau rīt ielēkt izrādē, lai aizstātu kādu saslimušu kolēģi Otello vai Pīķa dāmā. Nē, es ne uz ko tādu neparakstos. Vienreiz, kad biju Parīzē, Marselo Alvaress izrādē jutās slikti. Es tobrīd biju ciemos un biju jau iedzēris vīnu. Pēkšņi zvana no teātra: "Sācies pirmais cēliens, un nav zināms, vai Alvaress nodziedās līdz beigām." Teicu, ka esmu jau iedzēris vīnu. "Brauciet tik šurp, otrajā cēlienā jums gandrīz nekā nav, un vismaz nodziedāsiet trešo!" Es aizbraucu uz teātri, bet, kad to pateica Marselo Alvaresam, viņš saņēmās un nodziedāja fantastiski labi. Viņš teica: "Tas taču nav nekāds aizstājējs! Tā ir zvaigzne, kas aizvietos mani, un es negribu nekādus salīdzinājumus." Es arī negribu nedz piedalīties kā glābējs, nedz iekļūt tādā situācijā, ka mani izrādes gaitā pēkšņas saslimšanas dēļ aizstāj kāda zvaigzne. Ja man pasaka, ka cilvēks ir saslimis, varu atbraukt agrāk un man ir laiks sagatavoties, tas ir citādi. Bet no rīta izlidot un vakarā dziedāt – tas nav priekš manis. Es tajā nepiedalos.

Taču tā var gadīties jebkuram, pasargāts nav neviens.

Kad Ņujorkā dziedāju Otello, man sāpēja vēders, bet es nezināju, ka man ir apendicīts. Lietojot pretsāpju līdzekļus, nodziedāju trīs cēlienus, bet uz ceturto cēlienu man pazuda balss. Tā bija Otello tiešraide visā pasaulē. Pēdējā cēlienā es tikai tēloju, bet Frančesko Anile dziedāja, stāvot avanscēnā melnā apmetnī. Labi, ka tas nebija Jonass Kaufmanis vai Plasido Domingo, bet "kovers" (mākslinieks, kurš nepieciešamības gadījumā ir gatavs aizstāt sasirgušu kolēģi – I. L.). Tā bija sestdiena. Pirmdien atlidoju uz Rīgu un trešdien jau biju izoperēts.

Hermanis – tāpat kā Otello – ir viena no jūsu zelta lomām. Vai ir kāda sapņu loma, kuru vēl gaidāt?

Saksijas Morics Frančesko Čileas operā Adriāna Lekuvrēra. Tas ir Kurzemes hercogs un karavadonis, atbraucis no Mītavas, kur karojis ar nolādēto Aleksandru Menšikovu. Man ļoti gribētos šo lomu nodziedāt.

Jums kā starptautiskas profesijas pārstāvim mājas miers dzimtenē ir reta, laba izdevība?

Ļoti labi ir tad, ja ir pārliecība par nākamo dienu. Esmu pārliecināts, ka nākamā diena man būs laba, bet neesmu pārliecināts, ka man būs labi pēc mēneša vai diviem. Tas mulsina. Nevaru teikt, ka tas mani dzītu izmisumā, jo neatļaujos krist depresijā. Esmu iemācījies – ja domā par vienu un to pašu ilgāk par divdesmit minūtēm, kaut kas ir jādara, jo citādi cilvēkam galvā veidojas neironu ķēdes un pēc tam var vēl ilgi ārstēties un pat neizārstēties. Tāpēc es nepieļauju depresīvu noskaņojumu. Ir jāsamierinās ar to, kas šodien ir. Šodien mums ir rupjmaize. Paldies Dievam, ka ir arī sviests, piens un siers. Sākumā, kad man bija ļoti bail, aizrakstīju Jurim Rubenim, vērsos pēc padoma. Viņš atbildēja, ka kāds teologs ir izskaitījis, cik reižu Bībelē ir rakstīts vārds "nebaidies". Izrādās, 365 reizes – tik, cik gadā ir dienu. Tātad katrai dienai ir aicinājums un iedrošinājums: nebaidies!

Martā no Cīrihes es atbraucu ļoti depresīvs par turpmāko, bet tagad darba ir tik daudz, ka trūkst laika. Diriģents Valerijs Gergijevs solīja septembrī piezvanīt, lai uzzinātu, kā man iet ar Loengrīna un Parsifāla mācīšanos, bet man nav laika tam pieķerties, jo ir koncerts pēc koncerta. Pat neesmu dabūjis klavierizvilkumu. Viņš man palūdza mācīties arī Gustava Mālera Dziesmu par zemi. Gergijevs teica: "Aleksandr, izmanto šo laiku, lai mācītos, lai pēkšņi tas tev nebūtu jauns materiāls." Kad uzrakstīju, ka man ir vajadzīgs viņa padoms, viņš pats atzvanīja. Tas bija milzīgs pārsteigums: tik liels mākslinieks, un viņam nav vienalga, kas notiek ar mani, kaut arī mēs sen, jau gadus četrus, neesam satikušies. Mums kopā ir bijis gan Otello, gan Boriss Godunovs. Bija Pīķa dāma Frankfurtē, Otello Sanktpēterburgas Marijas teātrī, Roterdamā un Verbjē festivālā. Bija arī Musorgska Hovanščinas piedāvājums Milānas La Scala, bet es biju aizņemts. 4. augustā beigsies mans koncertmaratons, un tad beidzot varēšu sākt mācīties jauno repertuāru.

Koncerts 

Aleksandrs Antoņenko un Reinis Zariņš 
Dzintaru koncertzālē 4.VIII plkst. 20.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–70 (tiešsaistes biļetes EUR 7)

Top komentāri

Paldies, Aleksandr!
P
Patīkami apzināties, ka Latvijai pieder šāds talants un kolosāls cilvēks.
Fredis
F
Antoņenko dzied labi. Paldies viņam! Bet kāda mārrutka pēc pirms koncerta klausītājiem jāklausās tukša Jāņa šipkevica vāvuļošana intervējot tādus tipus kā Rītiņu? Ko Rītiņš jēdz no mūzikas? Un veselas 15 minūtes atrāva no koncerta. Zinātāji stāsta, ka šī Šipkevicam nav pirmā reize šadi ākstīties pirms koncertiem.
jāatzīst
j
Nelaimīgā kārtā Antoņenko ir vokālas problēmas un reizēm viņš dzied diezgan nebaudāmi.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja