Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā -2 °C
Sniegs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Es saku sev tuviem cilvēkiem, ka labāk nebūs. Intervija ar režisoru Aiku Karapetjanu

"Varbūt četrdesmit gadu ir vilšanās vecums. Esmu kļuvis pesimistiskāks. Saku sev tuviem cilvēkiem, ka labāk nebūs. Vislabākais jau ir noticis," apgalvo režisors Aiks Karapetjans, kurš gatavojas savas filmas Bezkaunīgie un Jaunajā Rīgas teātrī tapušā iestudējuma Fēlikss, Anatolijs un Ilona pirmizrādei

Otrdien, 17. oktobrī, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF notiks žanra kino autora Aika Karapetjana filmas Bezkaunīgie pirmizrāde. Latvijas kinoteātros tā būs skatāma no 20. oktobra. Režisora piektais pilnmetrāžas kinodarbs atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas, kurās par "pistoles mēlīti" kļūst kukaiņi. "Tā ir psiholoģiska drāma ar mistikas elementiem," saka Aiks Karapetjans, kuru aicinājām uz sarunu ne tikai par kino, bet arī teātri. 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī skatītāju vērtējumam tiks nodots Aika Karapetjana jauniestudējums Fēlikss, Anatolijs un Ilona par 90. gadu Latviju, lugas autore ir Justīne Kļava.

Kā radās spēlfilmas Bezkaunīgie ideja?

Mēs ar sievu gaidījām radus uz Ziemassvētku vakariņām, bijām nedaudz sastrīdējušies un nerunājām viens ar otru, bet tajā pašā laikā uzkopām dzīvokli, un vienā brīdī es ieraudzīju, ka pie griestiem ir tārpi. Ņemot vērā, ka mums ir pieklājīga māja un nav nekādu deklasētu kaimiņu, tas bija diezgan liels šoks. Mēs paņēmām putekļsūcēju un mēģinājām tikt no tiem vaļā. Tajā brīdī man ienāca prātā doma, ka varētu uzņemt filmu ar dažiem varoņiem par ģimeni, kurai ārējie faktori ļauj izlīgt un sakārtot attiecības. Jau pēc tam es piezvanīju dramaturģei Justīnei Kļavai, satikāmies, pārrunājām ideju un sākām kopā rakstīt scenāriju, ar kuru tēmēt uz Valsts kultūrkapitāla fonda rīkoto mazbudžeta filmu konkursu, jo zināju, ka Nacionālais kino centrs neatbalstīs šādus žanra eksperimentus.

Cik tas ir autobiogrāfisks stāsts?

Vispār nav. Par vīra prototipu esam izmantojuši kanādiešu psihologu Džordanu Pītersonu ar viņa konservatīvajām idejām un iepretim viņam esam radījuši sievu ar liberāliem uzskatiem, jo viens no slāņiem, kas filmā nav tik ļoti acīmredzams, bet kas mums pašiem ir ļoti svarīgs, ir ģimene kā sabiedrības alegorija, kurā bērni noskatās uz vecāku ideoloģiskajiem konfliktiem, bet viss, ko viņi vēlas, ir dzīvot normālā atmosfērā.

Kas ir stāsta pamattēma?

Tā ir kauna sajūta, ko cilvēks mēģina apslāpēt, būdams noteiktā sociālajā grupā, kas šajā gadījumā ir ģimene, kā arī pakļaušanas un pakļaušanās jautājums, kad vienā brīdī pakļautais saceļas pret savu uzurpatoru, kurš negrib atdot savas pozīcijas.

Kādi ir kauna sajūtas iemesli?

Nevēlos pārāk daudz atklāt, jo tas būs spoilers, bet kauna sajūta ir saistīta ar traģisku notikumu pagātnē, noklusētām pretenzijām pret otra reakciju šajā situācijā un pārmetumiem pašiem pret sevi.

Kāpēc teicāt, ka Nacionālā kino centra konkursā neatbalstīs šo projektu?

Domāju, ka Nacionālā kino centra konkursā izturas skeptiski pret žanra eksperimentiem, bet man gribējās iepakot psiholoģisku drāmu interesantākā iesaiņojumā ar mistikas elementiem. Negribēju veidot reālistisku filmu, bet uzbūvēt savu pasauli ārpus laika. Ja nebūtu viena vai divu kadru ar mobilo telefonu, varētu teikt, kas tās darbība tikpat labi var notikt 70. vai 80. gados.

Vai šādiem eksperimentiem atliek pretendēt tikai uz mazbudžetu? Kādu redzat izeju?

Varu pateikt tikai to, ka es vairs negribu to darīt. Es vairs neesmu tajā vecumā un stāvoklī, lai radītu vēl vienu mazbudžeta filmu. Atceros, ka arī pēc savas pirmās mazbudžeta filmas M.O.Ž. es sev teicu – nekad vairs! Tagad es parakstījos uz šo projektu tāpēc, ka gribēju iejusties ne tikai režisora, bet arī producenta ādā līdzās saviem kolēģiem Robertam Vinovskim un Ilzei Krūmiņliepai. Šajos mazbudžeta apstākļos mums bija tikai trīspadsmit filmēšanas dienu, tā mums visiem bija svarīga pieredze tieši savu amatniecības prasmju attīstīšanā, lai jau komfortablākos apstākļos būtu daudz vieglāk.

Kā panākt kvalitatīvu rezultātu šādos apstākļos?

Tā kā filmēšanas periods bija īsāks, sagatavošanās process bija ilgāks. Vairākus mēnešus mēģinājām kopā ar aktieriem: nevis pēc scenārija, bet veicām dažādus uzdevumus, vingrojām un darījām tamlīdzīgas lietas. Mums nebija neviena profesionāla aktiera, izņemot Martu Grasi, kura arī jau vairākus gadus nestrādā savā profesijā un ir pārkvalificējusies par kostīmu mākslinieci. Mums bija svarīgi atrast cilvēkus, kuriem būtu bijusi līdzīga pieredze kā filmas varoņiem, lai viņiem nevajadzētu neko spēlēt, bet varētu visu izdzīvot caur savām sāpēm.

Kādi bija šie vingrinājumi?

Es darīju visu, lai viņi nedomātu tikai par sevi. Piemēram, man bija tāds uzdevums: aktieri atnāk uz mēģinājumu, kura vidū es viņiem prasu, lai viņi nostājas ar muguru viens pret otru un pasaka, kas partnerim ir mugurā. Pirmajās dienās viņi nevarēja atcerēties, jo nebija tam pievērsuši uzmanību. Pēc tam viņi to sāka darīt, jo zināja, ka es to prasīšu.

Kādi ir nosacījumi, strādājot ar neprofesionāliem aktieriem?

Vajag atrast cilvēkus, kuri ir līdzīgi saviem varoņiem un kuriem neko nevajag tēlot, bet pati svarīgākā lieta – lai uz viņiem būtu interesanti skatīties, pat ja viņi neko nedara, jo kino nav svarīgi, vai esi profesionālis vai neprofesionālis: ir ļoti daudz aktieru, kam nav nekādas izglītības un pieredzes, bet viņi ir brīnišķīgi kameras priekšā, un ir arī ģeniāli teātra aktieri, kuri uz ekrāna nekam neder.

Vai nākotnē redzat sevi arī kā producentu?

Man bija viens projekts kopā ar Jāni Ābeli, ko mēs divus gadus pēc kārtas sniedzām Nacionālā kino centra konkursam, bet nesaņēmām atbalstu, un vēl vairākas idejas. Latvijā daudzi kino veidotāji producē paši sevi vairāku iemeslu dēļ, bet viens no svarīgākajiem ir tas, ka pēc filmas pabeigšanas tu to neatdod producentam, bet saglabā kontroli pār filmas tālāko likteni.

Vai, pabeidzot filmu, ir doma par nākamo?

Man ir divi scenāriji, ar kuriem tagad strādāju. Viena ir liriskā komēdija, savukārt otrs ir sociālais "horors". Paskatīšos, kurš no šiem projektiem labāk kustēsies uz priekšu, pie tā arī pieķeršos.

Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par šiem projektiem?

Lirisko komēdiju plānoju veidot kopā ar Andri Keišu. Tas būs stāsts par aktieri lūzeri, kurš savos piecdesmit gados sapņo par nākotni – tāpat kā savos divdesmit. Galvenajam varonim parādās iespēja filmēties Holivudā, un viņš meklē naudu, lai nopirktu biļeti un aizbrauktu uz provēm Losandželosā. Manuprāt, liriskā komēdija ir mazliet piemirsts žanrs. Šīs filmas scenāriju sāku rakstīt kovida laikā. Toreiz es ļoti daudz skatījos 70. un 80. gadu franču liriskās komēdijas, un sagribējās pamēģināt kaut ko tādu radīt arī pašam. 

Kaut ko nedaudz naivu?

Jā, nedaudz naivu, smieklīgu un skumju vienlaikus.

Kuras filmas jūs skatījāties?

Īva Robēra Salut l’artiste, Žana Žaka Ano Coup de tête, Patrisa Lekonta Les Grands Ducs, Tandem, Viens chez moi, j’habite chez une copine, Fransisa Vebēra Les fugitifs. Viena no zināmākajām filmām ir Rotaļlieta ar Pjēru Rišāru galvenajā lomā, to visi atceras no padomju laikiem, kad to pa televizoru rādīja simt reižu. Es varētu izcelt arī lirisko komēdiju Un éléphant, ça trompe énormément par četriem draugiem un viņu attiecībām ar sievām un karjeru. Viņi satiekas reizi četrās dienās, lai spēlētu tenisu un iedzertu, it kā nekas īpašs tur nenotiek, bet gribas būt iekšā šajā varoņu pasaulē.

Vai tā ir nostalģija?

Ja, tāda kino vairs nav, varbūt arī vairs nebūs.

Par ko ir otrs projekts?

Tas būs sociālais "horors" par ekonomisko krīzi, stāsts varētu attīstīties uz manas iepriekšējās šausmenes M.O.Ž. pamata. Pagaidām nav jēgas par to stāstīt, jo nezinu, kas no tā sanāks. Tas ir ambiciozs un sarežģīts projekts, kam ir nepieciešams ievērojams budžets.

Sociālais "horors" izklausās pēc mūsdienu raksturojuma.

Jā, tas arī ir par to, kas pašlaik notiek. Rakstot scenāriju, es mēģinu izcelt tēmu, ka cilvēks grib būt laimīgs, tikt vaļā no problēmām un justies labi, vienkārši justies labi. Viņam šķiet, ka viņam vajag to un to, bet, sasniedzot konkrētos mērķus, viņš saprot, ka ir vēl neapmierinātāks, nekā bija, un kļūst par destruktīvu personību pret sevi vai pārējiem vai arī mēģina tikt galā ar šo situāciju un samierināties ar to, kas viņam ir. Tas būs stāsts arī par sociālajiem tīkliem un narkotikām, kas ļauj redzēt cilvēkam to, ko viņš grib redzēt.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī notiks jūsu iestudējuma Fēlikss, Anatolijs un Ilona pirmizrāde. Vai tā bija jūsu ideja vai teātra piedāvājums?

Man bija dažas filmas, kurām gribēju veidot rimeiku. Sapratu, ka kino es to nekad neizdarīšu, bet teātris deva iespēju to īstenot uz skatuves. Kādā pasākumā Alvis Hermanis man jautāja, vai es gribētu kaut ko iestudēt. Es viņam aizsūtīju kādu 80. gadu franču filmu. Viņš man atzvanīja un teica – obligāti jātaisa! Kopā ar Justīni Kļavu sākām rakstīt lugu, kas sanāca pilnīgi citāda nekā filma. Tas ir stāsts par Latviju 1995. gadā.

Vai 1995. gadam ir kāda izšķiroša nozīme?

Jā, tas ir konkrēts gads, konkrēts mēnesis, konkrēts datums, kas saistās ar Skrundas lokatora spridzināšanu, bet stāsts galīgi nav par to. Stāsts ir par sapņiem. Šajā iestudējumā vēlos runāt par to, ka cilvēki samierinās ar to, ka viņu sapņi nepiepildīsies. Man šķiet, ka 90. gadi bija ļoti piemēroti sapņošanai, tajā laikā visi sapņoja. Viens sapņoja aizbraukt uz Ameriku, otrs vēlējās atgriezties pagātnē, trešais sapņoja atvērt karaokes bāru.

Manuprāt, mūsdienās sapņu vairs nav, varbūt tāpēc nav arī vīzijas, kā mums ir jādzīvo, kādā sabiedrībā un kādā valstī. Visi ir kļuvuši ne gluži izmisuši, bet nolemti.

Visos līmeņos?

Jā, viss riņķo ap izdzīvošanu. Man šķiet, ka tas ir saistīts ar kovida laiku, kad sapratām, ka vairāk nebūs tā, kā bija, un ka īstenībā nebija tik slikti, un tad kļuva sliktāk, sliktāk un vēl sliktāk. Vissliktākais, ko var darīt, ir mēģināt ielēkt tajā pasaulē, kas bija pirms pandēmijas, – cik forši bija 2018. gadā! –, jo tad, kad tu domā par pagātni, par ko tu vari sapņot? Nevar sapņot par pagātni. Tā jau ir nostalģija.

Vai tagad tiešām neviens vairs nesapņo?

Nezinu, bet man ir tāda sajūta, varbūt tā ir vecuma pazīme. Ja es būtu jauns, iespējams, man būtu cits viedoklis. Varbūt četrdesmit gadu ir vilšanās vecums. Esmu visā vīlies un kļuvis pesimistiskāks. Es saku sev tuviem cilvēkiem, ka labāk nebūs. Vislabākais jau ir noticis. Jaunība bija mūsu labākie gadi. Neviens cilvēks pirms nāves nedomā, kā viņš dzīvoja četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā, bet domā, kā viņš dzīvoja padsmit vai divdesmit gadu vecumā.

Cik daudz pats atceraties 90. gadus?

Sākot ar 1994. un 1995. gadu, es atceros ļoti labi, protams, bērniem bija vieglāk nekā mūsu vecākiem, kuriem savā vecumā vajadzēja saskarties ar to, ka pēkšņi viss mainījās un bija jāspēj pielāgoties jaunajiem noteikumiem. Iespējams, es pavisam neapzināti sapratu, ka tas ir ļoti sarežģīts laiks, tāpēc sāku dzīvot kino uzburtajā pasaulē. Skatījos ļoti daudz filmu un sapņoju par Ameriku. Kad pēc daudziem gadiem aizbraucu uz turieni, biju pārsteigts, ka Amerika vispār neatšķiras no kino. Es biju baidījies, ka man būs vilšanās, bet Ņujorka izskatījās tāda kā filmās, Losandželosa izskatījās kā filmās, taču to nevar teikt par Parīzi (smejas). Arī manā izrādē bieži vien tiek pieminēts kino: es gribu olu ar bekonu kā amerikāņu filmās. Mēs gribējām kaut ko tādu, kā mums nebija, bet citiem gan.

Vai nebija vēlmes dzīvot Amerikā?

Es tur aizbraucu diezgan vēlu. Man bija trīsdesmit gadu, kad pirmo reizi nokļuvu Amerikā, tāpēc palikt – nē, bet man daudz kas tur patīk. Cilvēki dzīvo pilnīgi citā sistēmā vai citā pasaules uztverē nekā Eiropā, un viņi paši saprot, ka tā nav ideāla sistēma, ka tajā ir problēmas, bet viņi baidās no tās atteikties, jo var pazaudēt to, kas viņiem ir. Mana vienīgā pretenzija pret Ameriku ir tā, ka valsts jebkuram cilvēkam nenodrošina bezmaksas izglītību un medicīnu, kas tur ir ļoti dārga.

Jūsu izrādes Fēlikss, Anatolijs un Ilona pieteikumā ir rakstīts: "Traģikomēdija vēsta par izmisīgiem centieniem pielāgoties mežonīgajiem deviņdesmitajiem, nezaudējot ideālus." Kas ir tie ideāli?

Ideāli ir šie sapņi.

Tās nav vērtības?

Man šķiet, ka vienīgā vērtība tajā laikā bija materiālā vērtība. Izrādē gandrīz visi varoņi ir apsēsti ar šo tēmu, tas ir loģiski, tāpēc ka tā arī bija. Kur nopelnīt vairāk? Kur atrast siltāku vietu? Kā pieslēgt silto ūdeni?

Kāda ir teātra specifika salīdzinājumā ar kino?

Kaut kādā ziņā teātrī ir vieglāk, jo te nav saules, mākoņu, tehnisku problēmu, vairāku lokāciju un citu lietu, teātrī tu strādā tikai ar aktieriem. Es pats vēl mēģinu atrast īsto ceļu, kā to darīt: veidojot savu pirmo iestudējumu (Latvijas Nacionālā teātra iestudējums Venēcijas tirgotājs pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem – I. A.), mana kļūda bija tā, ka teātrī man bija līdzīga pieeja kā kino – es visu laikus izdomāju vēl pirms ražošanas sākuma –, bet teātrī ir jāuzticas aktieriem un jāļaujas procesam, jo tieši procesā dzimst rezultāts. Kas beigās sanāk, tas jau ir cits jautājums.

Filma Bezkaunīgie
Pirmizrāde kinofestivālā Riga IFF kinoteātrī Splendid Palace 17.X plkst. 19
Latvijas kinoteātros no 20.X

Izrāde Fēlikss, Anatolijs un Ilona
Jaunajā Rīgas teātrī 20.–22.X, 24.–26.X, 23.–26.XI plkst. 18.30
Biļetes pārdotas (biļetes ir pieejamas uz izrādēm decembrī un janvārī)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja