Dmitrija Šostakoviča dramatiskais Pirmais vijoļkoncerts, kuru izcilā vijolniece Baiba Skride 12. maijā atskaņoja uz Latvijas Nacionālās operas skatuves kopā ar diriģentu Andri Nelsonu un viņa vadīto Bostonas simfonisko orķestri, abus latviešu mūziķus ir pavadījis viņu skatuves dzīves svarīgākajos brīžos. Viens no tiem bija 2013. gadā Bostonā, kad Baiba Skride bija soliste koncertā, kurā Andris Nelsons pirmo reizi stājās pie Bostonas simfoniskā orķestra diriģenta pults. Kopā ar šo kolektīvu Baiba Skride tikko bija dzirdama arī Bostonā, Vīnē, Prāgā un Leipcigā.
Neviltoti dabiskā pieeja muzicēšanai ir pietuvinājusi Baibu Skridi ievērojamākajiem diriģentiem un orķestriem visā pasaulē. Viņa ir uzstājusies kopā ar Ņujorkas filharmonijas orķestri, Čikāgas, Sanfrancisko, Hjūstonas, Baltimoras, Pitsburgas, Sidnejas un Japānas NHK simfonisko orķestri, kā arī ar Berlīnes filharmonijas orķestri, Leipcigas Gewandhaus orķestri, Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Bavārijas Radio un Londonas simfonisko orķestri, Orchestre de Paris, Stokholmas Karalisko simfonisko orķestri un Oslo filharmonijas orķestri. Vijolniece ir sadarbojusies ar diriģentiem Merinu Olsopu, Kristofu Ešenbahu, Edvardu Gārdneru, Susannu Melki un Janiku Nezē-Segēnu. Baiba Skride labprāt atskaņo arī jauno mūziku, viņas repertuārā ir mūsdienu dižgaru Sofijas Gubaiduļinas un Hansa Abrahamsena darbi.
Kopā ar Andri Nelsonu regulāri uzstājaties jau kopš jūsu abu karjeras sākuma?
Pirmo reizi kopā spēlējām 2001. gadā. Arī ar Bostonas simfonisko orķestri muzicējam jau vairāk nekā desmit gadu. Es piedalījos Andra pašā pirmajā koncertā ar šo orķestri. Toreiz arī atskaņojām Šostakoviča Pirmo vijoļkoncertu.
Kas ir jūsu abu mākslinieciskās saprašanās pamatā?
Mums ir līdzīga pieeja mūzikai. Mēs saprotamies bez vārdiem. Ir grūti izskaidrot, kāpēc ar vienu cilvēku šāda saprašanās mūzikā ir, bet ar citiem – nav. Mēs viens otru jūtam un uzticamies viens otram. Tā ir bijis jau kopš pirmā kopīgā koncerta. Mums ir iespēja katru reizi spēlēt skaņdarbu tieši tā, kā mēs to izjūtam attiecīgajā brīdī. Andrim var uzticēties tik dziļā līmenī, ka nav jāuztraucas, ka kaut kas varētu neizdoties. Andris mūzikā ir ar visu sirdi un dvēseli, uz skatuves neko jaukāku nevar vēlēties.
"Andrim var uzticēties tik dziļā līmenī, ka nav jāuztraucas, ka kaut kas varētu neizdoties. Andris mūzikā ir ar visu sirdi un dvēseli, uz skatuves neko jaukāku nevar vēlēties," savu sadarbību ar diriģentu Andri Nelsonu raksturo Baiba Skride. Foto – Marko Rass
Tā ir jebkurā repertuārā vai visvairāk jums abiem vistuvākajā mūzikā? Piemēram, interpretējot Šostakoviču?
Abi esam uzauguši ar Šostakoviču. Esam to spēlējuši kopā ļoti daudzas reizes. Spēlējot un klausoties Šostakoviču, varēju gan izraudāties, gan izbaudīt milzīgu prieku. Ar Andri īstenībā ir vienalga, ko spēlēt, jo viņš ar visu savu būtību ir mūzikā un viņš jūt un saprot, kā es vēlos interpretēt konkrēto darbu. Viss vienmēr sanāk, jo viņš mūzikai dod visu savu uzmanību. Orķestra mūziķi momentāni jūt, cik godīgs, patiess un neviltots viņš ir. Andra uzstāšanās nekad nav par viņu pašu vai to, cik viņš ir labs un spējīgs. Šīs attieksmes dēļ mūziķi viņu mīl un atbild ar vislielāko pašatdevi.
Diriģents bez egocentriskām ambīcijām ir retums?
Tas ir retums mūziķu vidē vispār – un it sevišķi diriģentu vidū. Nav daudz skatuves mākslinieku, kuri neliek sevi pirmajā vietā un netaisa sevis demonstrēšanas šovu, atstājot mūziku otrajā plānā. Bet Andrim, lai cik viņš būtu slavens un kādus pasaules labākos orķestrus diriģētu, mūzika vienmēr ir pirmajā vietā un nekas cits nav svarīgs. Tas patiešām ir liels retums.
Pašapliecināšanās šovs ir tendence, kas pieņemas spēkā?
Līdz ar interneta un sociālo tīklu – īpaši Instagram un YouTube – attīstību šis egoisms un ārišķīgums ir ļoti pieaudzis. Jaunajiem mūziķiem pat vairs nav citas izvēles, jo to pieprasa aģentūras un koncertu organizatori. Tas tagad ir kļuvis par normalitāti. Strādājot starptautisku konkursu žūrijā, arvien retāk redzu tādus jaunos mūziķus, kuri iet dziļumā. Diemžēl bieži dominē virspusīgais, ārišķīgais un uzstāšanās vairāk ir stāsts par šo personu nekā par mūziku.
Var ģērbties un uzvesties, kā grib, bet ir jābūt snieguma mākslinieciskajai kvalitātei. Taču nereti rodas iespaids, ka kvalitāte vairs nav tādā līmenī, kā mums ar Andri savulaik mācīja Dārziņskolā. Atceros, cik daudz mums bija jāmācās arī viss kaut kas cits, lai mēs varētu spēlēt savu instrumentu. Izglītības pamatīgums un dziļums šodien vairs nav tik svarīgs. Arī klausītājiem. Protams, publikai ir grūti saprast un atšķirt, kas ir tiešām labs un kas nav tik labs, kaut gan ir plaši izreklamēts. Bīstama ir arī attieksme: ja ir dārgs, tātad – labs! Latvijā tik traki nav, jo Latvijas publika ir ļoti izglītota un inteliģenta.
Klausītāji Dienvideiropā daudz kaislīgāk izrāda savu sajūsmu vai nepatiku, lec kājās un skaļi gavilē.
Katrā valstī ir citādi, to nosaka tradīcijas un raksturs. Latvijas publika ir emocionāla un atsaucīga. Tas neko nenozīmē – ceļas kājās vai ne. Mākslinieki publikas attieksmi jūt tāpat.
Andra Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestra iemūžinātajā, ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon izdotajā Dmitrija Šostakoviča mūzikas antoloģijā esat abu vijoļkoncertu soliste. Pastāstiet, kā tapa šie ieraksti!
Šis Bostonas simfoniskā orķestra un Andra Nelsona koncertierakstu projekts ilga desmit gadu. Šostakoviča Pirmo vijoļkoncertu spēlējām 2022. gadā. Tas mums ir ļoti personisks koncerts un ieraksts, jo tikko bija sācies karš Ukrainā un mēs visi bijām dziļi satriekti, nesaprotot, kas pasaulē notiek. Koncertā Bostonā valdīja īpaša gaisotne, un šo vijoļkoncertu mēs toreiz nospēlējām pavisam citādi nekā līdz tam. Skanējums ir ļoti tumšs, tempi – lēnāki. Tas bija tā mirkļa uzņēmums, kas parāda, kā mēs jutāmies tajā brīdī. Otro vijoļkoncertu spēlējām pusotru gadu vēlāk, lai koncertu kalendārā tie nebūtu tieši blakus. Tie ir divi ļoti dažādi ieraksti.
Kas dara Bostonas simfonisko orķestri tik īpašu?
Amerikāņu orķestriem ir mazliet citāda skaņa, jo mūziķi ir citādi skoloti. Ir interesanti salīdzināt ar Leipcigas Gewandhaus orķestra skaņu. Bostonas orķestrim piemīt īpaša profesionalitāte un atbildība: visi mācās, vingrinās un vienmēr ir ļoti labi sagatavojušies. Kvalitāte ir nesalīdzināmi augsta, jo māksliniekiem ir cita attieksme pret profesionalitāti. To, cik precīzi viņi spēlē, reti esmu dzirdējusi citos kolektīvos. It sevišķi metāla pūšaminstrumentos. Klausies un brīnies – kā tas ir iespējams? Vienkārši neiedomājami. Viņi ir arī eiropeiskā veidā pieņēmuši to cilvēciskumu, siltumu un emocionalitāti, ko dod Andris Nelsons. Orķestra perfekcionisms kopā ar Andra cilvēcisko siltumu ir interesanta kombinācija.
Vai Šostakoviča mūzika, kas tiek spēlēta šodien, runā arī par mūsu laiku un nākotni?
Jā, protams. Vislabākā mūzika ir tā, kas uzrunā cilvēkus visos gadsimtos. Tā ir neaptveramā mūzikas vara, ka tā vienmēr spēj uzrunāt un dot mums kaut ko jaunu, rezonējot ar šodien aktuālajām problēmām. Šostakovičs ir viens no tiem, kuram dzīvē bija milzīgas grūtības un šķēršļi brīvi izpausties mākslā, taču ir mazliet bīstami asociēt Šostakoviča mūziku tikai ar ciešanām un karu. Viņa mākslā ir arī citas emocijas, viņam ir daudz vairāk, ko teikt. Tā ir brīnišķīga, daudzveidīga mūzika, kas mūs pavadīs vienmēr.
Šostakoviča Pirmajā vijoļkoncertā ir viss, ko vien var vēlēties no vijoļkoncerta. Tajā ir pilns emociju spektrs no traģisma līdz sarkasmam un humoram. Ir ļoti nopietnas, pavisam tumšas daļas, un ir arī cerību pilnas. Ātrās daļas ir pilnas ar ironiju, ar dejisku raksturu, un šim koncertam ir visģeniālākā kadence, kāda jebkad ir uzrakstīta vijolei solo. Ļoti īpašu šo darbu padara tā uzbūve: tas ir perfekti uzbūvēts no pirmās, lēnās daļas, kas rit diezgan ilgi un iedod pirmo raksturu, uz pavisam trako otro daļu. Savukārt trešā daļa ir tik skaista, tik melanholiska un bēdīga, taču arīdzan stipra. Ar savu pasakaljas uzbūvi tā rada dramatismu. Ceturtajā daļā viss uzsprāgst, varu ļauties emocijām. Vijoļkoncerts ir perfekts gan uzbūves, gan orķestrācijas ziņā. Kad es to spēlēju, esmu citā pasaulē. Šis skaņdarbs atgādina, cik daudz spēka ir mūzikā un cik daudz tā mums var palīdzēt. Ne tikai traģiskos brīžos, bet arī īpašos labos brīžos. Šis ir viens no XX gadsimta vissvarīgākajiem un visinteresantākajiem darbiem.
Viens no stūrakmeņiem jūsu repertuārā?
Es spēlēju visu, jo man patīk dažādība, taču Šostakoviča Pirmais vijoļkoncerts mani ir pavadījis dzīves svarīgākajos brīžos, esmu to atskaņojusi ar daudziem orķestriem. Kopā ar Andri Nelsonu es to esmu spēlējusi Bostonā, Birmingemā, Minhenē un citur. Man jau kopš bērnības ir bijusi milzīga vēlēšanās spēlēt šo koncertu. Atceros – kad gribēju sākt to mācīties, mans skolotājs teica: nē, vēl daudz par agru! Bet es slepeni mācījos tik un tā. Pētīju partitūras un meklēju ierakstus. Toreiz vēl nebija ne viedtālruņu, ne YouTube un straumēšanas platformu. Visur, kur braucu koncertēt, gāju uz mūzikas ierakstu veikaliem un pirku diskus.
Vai tas bija profesors Petru Munteanu, kurš jūs – tolaik Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas studenti – centās atturēt no šī sarežģītā darba?
Tas bija ap 1996. gadu, kad tikko sāku pie viņa braukāt no Rīgas uz Rostoku. Es par šo vijoļkoncertu stāstīju arī Dārziņskolā skolotājai Ludmilai Girskai, bet 15 gadu vecumā tas tiešām bija par agru. Šostakoviča Otro vijoļkoncertu es iepazinu jau daudz vēlāk, un arī tas man ir ļoti tuvs. Publikai tas nav tik iespaidīgs kā Pirmais, bet ir vēl intīmāks un dziļāks.
Kādā radošajā kontekstā jums ir šī Bostonas simfoniskā orķestra turneja?
Man ir liels prieks un pagodinājums būt daļai no šī milzīgā projekta un turnejas. Tas ir mans vissvarīgākais notikums šajos gados. Šobrīd fokusējos uz šo projektu, nākamie koncerti ar orķestri man būs tikai rudenī. Man tagad ir jauns uzdevums – es pasniedzu vijoļspēli. Man ir jāsadala laiks starp spēlēšanu un mācīšanu, jo jūtu lielu atbildību pret saviem studentiem.
Kur pie jums var braukt mācīties?
Es pasniedzu Augsburgas Universitātes Leopolda Mocarta Mūzikas koledžā. Mans skolotājs – profesors Petru Munteanu – aizpagājušā gada rudenī nomira, un es pārņēmu viņa vijoles klasi. Man tagad ir deviņi studenti.
Vācijā par koncertmeistari Petru Munteanu vijoles klasē strādāja jūsu mamma – pianiste Līga Skride?
Jā, mamma ar manu profesoru strādāja visus gadus, kopš viņa dzīvo Vācijā. Mēs tagad strādājam kopā.
Līdz šim jūsu radošā sadarbība ir notikusi kamermūzikā kopā ar māsām – pianisti Laumu un altisti Lindu. Kā ir strādāt augstskolā kopā ar mammu?
Tas bija pilnīgi negaidīti, un tā vienkārši iznāca. Labāku koncertmeistari par mammu nevaru iedomāties, un man ir liels prieks darboties kopā ar viņu. Viņa ļoti pamatīgi un, es pat teiktu, stingri strādā ar studentiem un neko neļauj viņiem darīt nepareizi. Augsburgā viņa strādā tikai ar vijolniekiem, bet Brēmenē – arī ar citu stīgu instrumentu mūziķiem. Viņa spēlē brīnišķīgi un zina pilnīgi visu vijoles repertuāru. Mamma bija atbraukusi arī uz manu koncertu Rīgā ar Bostonas simfonisko orķestri un bija paspējusi pirms tam noklausīties manas māsas Laumas uzstāšanos Liepājā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri.
Varbūt prātā ir arī kopīgs kamermūzikas koncerts?
Ir jau ieplānota uzstāšanās Berlīnē kopā ar abām māsām un mammu, pēc tam notiks koncerts vienā vasaras festivālā.
Latvijā vēl arvien atceras jūsu ģimenes ansambli Dzied un spēlē māsiņas Skrides!
Mums katrai ir sava dzīve, un reti varam muzicēt kopā, bet, kad tas sanāk, ir ļoti jauki.
Mēdz teikt, ka pedagoģija ievelk. Jums patīk mācīt?
Tas man ir kas jauns. Tā ir milzīga atbildība, un es nevēlos būt tāda skolotāja, kura tikai šad un tad parādās un atkal pazūd. Studentiem ir vajadzīgs regulārs darbs. Es nevaru katru nedēļu būt Augsburgā, bet cenšos turp braukt, cik vien regulāri varu. Esmu mazliet samazinājusi koncertdarbību, lai varētu vairāk laika veltīt studentiem un arī tāpēc, ka man vairs negribas gluži katru nedēļu būt citā kontinentā.
Nebiju domājusi, ka tā būs, bet man tiešām ļoti patīk mācīt. Es arī pati mācos no studentiem. Spēlējot es nedomāju par to, ko daru vai kā turu rokas. Tagad man par to ir jādomā, lai izskaidrotu studentiem – kāpēc un kā. Tas ļoti palīdz man pašai. Šis ir interesants darbs, kas man sniedz jaunas idejas un spēku. Man patīk mani studenti. Profesoram Munteanu bija talants atrast un sapulcēt cilvēkus, kuri funkcionē kā radoša kopība. Ir jauki redzēt, kā viņi attīstās un ka es viņiem varu kaut ko dot, varu palīdzēt.
Kādu vijoli jūs šobrīd spēlējat?
Tā ir Stradivāri vijole, kas man ir jau vismaz sešus gadus. Tā piederēja profesoram Ifram Nīmenam Londonā. Vijoli mantoja viņa bērni un piešķīra to man lietošanā ar biedrības Beare’s International Violin Society starpniecību. Esmu ļoti pateicīga un priecīga par to, kādas skaņas šī vijole man dod un ko tā spēj izturēt. Esmu pie tās ļoti pieradusi. Tikko, kad spēlēju šīs mūsu turnejas koncertā Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē, vijolei saplīsa stīga, un man nācās uz brīdi, kamēr stīga tika nomainīta, paņemt Bostonas simfoniskā orķestra koncertmeistara vijoli. Tas arī ir Stradivāri instruments, tomēr nav iespējams desmit minūtēs pierast pie jaunas vijoles.
Vai stīgas koncertos plīst bieži? Tas rada papildu stresu?
Man ir gadījies kādas trīs reizes. Gan orķestri, gan solisti pie tā ir pieraduši. Amerikāņu orķestri vispār vienmēr uz visu ir gatavi. Solistam tas tikai mazliet noņem koncentrēšanās nopietnību, novērš uzmanību no sākotnējā stresa un ļauj atslābt, jo notiek kaut kas cits. Lielāks cirks ir tas, ka publika to redz un pēc tam par to vien runā.
Vai Vācijas sabiedrībā jūtaties savējā?
Es tur jūtos ļoti labi, bet tik un tā esmu vientuļniece, jo visu laiku braukāju apkārt un reti esmu mājās. Tāpēc draugu man tur nav. Ir tikai daži pieturas punkti, par tādu pamazām kļūst Augsburgas Universitāte, kur tagad strādāju. Uz Vāciju pārcēlos 90. gadu beigās un esmu tur dzīvojusi ilgāk nekā Latvijā. Divdesmit gadu dzīvojām Hamburgā un tieši pirms pandēmijas pārvācāmies uz Bādkreicnahu stundas brauciena attālumā no Frankfurtes. Jaunākajam dēlam tobrīd bija jāsāk iet skolā, bet nu jau abi dēli ir lieli puikas. Vecākajam tagad ir septiņpadsmit ar pusi gadu, jaunākajam tikko palika trīspadsmit. Mūziķi viņi nebūs. Vecākais gan spēlē klavieres, viņam tas ļoti patīk un dod mieru. Viņš pats iet pie klavierēm un mācās, bet ne profesionālā līmenī, un tas nav viņa dzīves mērķis. Mazais četru gadu vecumā gribēja spēlēt vijoli, bet jau pēc gada tas viņam apnika. Kad puikas bija mazi, viņi braukāja man līdzi un nāca uz koncertiem. Kad sāka iet skolā, viņi manas uzstāšanās bieži vairs neredzēja. Viņi netika visu laiku bombardēti ar mūziku.
Vai pašai tajā vecumā nekad nav gribējies vijoli nolikt malā?
Gandrīz katram bērnam kādreiz uznāk dusmas, ka nemitīgi jāvingrinās un jāspēlē, bet mums, māsām, trijatā likās tik normāli, ka mēs muzicējam. Tā bija mūsu ikdienas dzīve, un mums arī ļoti patika muzicēt un braukāt apkārt. Mums tas bija ļoti jauks laiks.
Kā šajā turbulences laikā lūkojaties nākotnē? Kāda noskaņa valda Vācijā?
Vācijā, protams, ziņo par karu, taču vācieši ir pārņemti ar savām problēmām un uztraucas, ka, viņuprāt, valsts iet uz grunti. Varu iedomāties, cik daudz spēka un nervu tas prasa latviešiem – visu laiku konfrontēties ar kara tēmu. Man ir draugi Serbijā, inteliģenti vecākās paaudzes cilvēki, kuri saka – viss virzās uz jaunu pasaules karu… Es tam negribu ticēt. Varbūt tas ir naivi, bet ceru, ka saprāts uzvarēs.
Kad nākamreiz atkal jūs dzirdēsim Latvijā?
Šobrīd diemžēl nekas konkrēts ieplānots nav, bet esmu gatava atbraukt jebkurā laikā. Būt Latvijā man vienmēr ir ļoti aizkustinoši. Mans ceļš ar vijoli sākās šeit, un Latvijā iemantotā mīlestība uz mūziku man visu mūžu ir devusi ļoti daudz enerģijas. Esmu pateicīga Latvijas publikai par atbalstu.