Vienmēr esmu bijis pa vidu – pasniegt, veidot kino vai strādāt teātrī – iesākot jauno teātra sezonu, saka režisors Gatis Šmits, kurš jau otro gadu ir Jaunā Rīgas teātra štata režisors.
3. septembrī Gata Šmita izrāde Tumsas vara atklās Jaunā Rīgas teātra sezonu. "Tā ir traka luga," par Ļeva Tolstoja 1886. gadā rakstīto darbu stāsta režisors. "Beidzot strādāju ar lugu, kuru profesionāli un ilgā laikā uzrakstījis labs rakstnieks. Tas ir kas jauns!" Darba pamatā ir patiesi notikumi – Tulas guberņas tiesas krimināllieta par kāda zemnieka izdarīto noziegumu. "Tas nav krimināldarbs – neviens neko nemeklē, bet ir noziegums, kurš tiek slēpts, un visas trīsas un bīstamība grozās ap to. Mēs skatāmies, kā šis stāsts savērpjas un attīstās, kā "nadziņš ieķeras"(atsauce uz lugas sākotnējo nosaukumu Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam – aut.) aizvien vairāk."
Tiekamies ar Gati Šmitu laikā, kad intensīvi norit darbs pie izrādes: "Man piemīt īpatnība, ka diezgan ātri varu uzlikt izrādi uz skatuves. Tā ir kinorežijas skola, jo tur viss notiek uz vietas. Tāpēc pirmo mēnesi parasti sanāk "vilkt garumā"."
Tātad tu neciet no tā, ka repertuāra teātrī izrādei ir jātop divos mēnešos?
Ciešu, bet man liekas, ka ļoti svarīgi ir tas, kā iekustas sākums, kā tas ritenis sāk braukt. Lugā ir 80 ainu, dažas arī ļoti mazas, bet apjoms ir liels. Tas aizņem vairāk laika.
Jaunā Rīgas teātra preses konferencē teici, ka Tumsas vara ir liela, klasiska luga.
Jā, tāda, kādas rakstīja XIX gadsimtā. Tolstojs – liels, klasisks rakstnieks ar visu savu pretrunīgo personību un īpatnējo vitalitāti, kāda viņam piemīt. Es neesmu Tolstoja speciālists, neesmu lasījis viņa lielos ķieģeļus. Kas vairs tos lasa? Man liekas, tā varēja senāk. Šajā dzīves iekārtojumā dabūt nesteidzīgu laiku vairākas stundas dienā es pašlaik nevaru. Pensijā varēs lasīt.
Pastāsti, kā nonāci pie šīs Tolstoja lugas?
Vienmēr ir kaut kādas lugas, par kurām uzzini no citiem cilvēkiem, kādā nejaušā sarunā. Nosaukums nosēžas, un kādā brīdī darbu apskaties. Tas notiek bez tādas pioniera apņēmības – tagad meklēšu, ko iestudēt! Galvenokārt skatos uz to, vai aktieriem tur ir ko darīt. Šai lugā ir ļoti spilgtas, lielas lomas, varoņi, kuri attīstās divu gadu garumā, mēs redzam viņus nonākam dziļāk un dziļāk ellē.
Vēl viens faktors, kas man vienmēr liekas būtisks, ir tas, ka materiālā jābūt kaut kam neiespējamam, tādam, par ko ir sajūta, ka nevajag to iestudēt vai ka tas ir bīstami. Luga ir naturālistiska – ļoti godprātīgi, vērienīgi izveidots krievu lauku sabiedrības portrets. Tur ir krāšņas liekulības, tumšāko dvēseles pušu raksturojums. Uz pašu noziegumu Tolstojs ir skatījies ciniskā veidā, jo acīmredzot viņam ir bijusi vajadzība šokēt. Nav nekādas liriskas tirināšanās apkārt notikumiem – tas ir ciets, ļoti stingrs, nežēlīgs ļaunuma, vājuma, liekulības, divkosības, pagrimuma, tumsonības, instinktu apraksts.
Kā ir strādāt ar tādu materiālu?
Esi iekšā ļoti nedrošā teritorijā, kurā nav nekā ērti uzliekama. Nezinu, vai tā ir pārgalvība vai intuitīva sapratne, ka no drošas teritorijas nav iespējams neko jaunu izveidot, tikai atstrādāt jau esošo. Man liekas, ka ir labi pārvarēt šķēršļus, par kuriem uzreiz nav zināms, kā to izdarīt. Turklāt režija ir diezgan droša vieta, kur to darīt, jo jebkurā teātrī, arī šajā (Jaunajā Rīgas teātrī – aut.), izrāde ir kopdarbs. Ir cilvēki, kuri iesaistās, kuriem ir liela pieredze, ļoti talantīgi aktieri, kuriem ir mierīga, profesionāla attieksme. Viņi paši uzdod sev uzdevumus, klausa režisoru, bet visu laiž arī caur savu filtru.
Šis esot tavs pirmais krievu iestudējums?
Man likās, kādreiz tas ir jāizdara, jo tomēr nāku no Padomju Savienības, zinu krievu valodu, esmu lasījis krieviski un tā ir daļa no manis. Tomēr, tā kā es kādu laiku esmu dzīvojis un mācījies Amerikā, vienu brīdi nodarbojos ar mīta par amerikāņu slikto teātri graušanu. Likās arī, ka teātri ir pilni ar klasiskiem krievu iestudējumiem. Tas ir kaut kāds īpašs apakšžanrs latviešu teātrī, kad uz skatuves uznāk cilvēks un sāk otru saukt vārdā un tēvavārdā latviešu valodā… Protams, laba dramaturģija strādā arī latviski, bet tā ir lieta, kas liekas kaitinoša, – kaut kādi štampi, kuri ir parādījušies. Sevišķi runa ir par personvārdiem. Piemēram, kad dzirdi frāzes, kā: "Nu, Nikolka, ko tagad teiksi?", iekšā kaut kas saraujas.
Tumsas varu vienu brīdi bijāt domājuši iestudēt krieviski?
Tāds variants nopietni tika izskatīts. Kur tad vēl citur pasaulē, ja ne Rīgā, kur krievu ir gandrīz tikpat daudz, cik latviešu? Likās – varbūt nemaz nevajag tulkot. Mājās pamēģināju pāris frāžu izrunāt vai nospēlēt un redzēju, cik tas tomēr ir grūti. Zinot, ka tā ir vairākas stundas gara izrāde, es sapratu, ka pārāk lielu uzmanību un enerģiju prasītu domāšanas iegrozīšana svešvalodā. Tāpēc pārtulkojām lugu no jauna, lai liktu tai skanēt, pēc iespējas precīzi aprakstot notiekošo, jo klasiska tulkošanas problēma ir zaudējumi – neskaitāms daudzums ar idiomām, dažādām noskaņas iekrāsām, kuru latviešu valodā vienkārši nav, jo tā ir cita kultūra.
Vai arī tavā interpretācijā izrāde būs naturālistiska, šokējoša?
Mums nav tāda mērķa. Tikpat labi vari palasīt ziņas un būt šokā. Viena lieta ir šokēt izglītotus XIX gadsimta Krievijas cilvēkus, kas pieraduši lasīt noteikta veida literatūru, otra – mūsdienu cilvēku. Pat nevaru iztēloties, kā to varētu izdarīt. Tomēr tās ir ainas no elles – kaut kādas situācijas, kurās varoņi nonāk vispārējā vai katrs pats savas tumsas varā. Luga ir par to, kas notiek, ja cilvēks nevar kontrolēt savus instinktus vai paļaujas tiem. Tā tika rakstīta, lai atklātu lasošajiem to, kas notiek Krievijas laukos, un to, cik maz vajag, lai cilvēks pazaudētu savu seju. No otras puses, palasot jebkuru kriminālhroniku mūsdienās, kur dzērumā cilvēks izdara tādas lietas, par kurām pat iedomāties nevar… Aktieriem ir uzdevums neveidot to kā psiholoģisku teātri. Runa ir par spēli – to, kā būtu, ja būtu. Iedomāties to, kā izskatās tajā vietā, kur negribi nonākt, vai to, cik šausmīgi zemu var krist. Par to var fantazēt, un rodas distance. Slikti būtu šo lugu taisīt visā nopietnībā. Man liekas, ka šausmas ir izklaidējošs elements, daļa no kultūras.
Parasti aktieri stāsta, cik smagi ir iestudēt šādus darbus.
Tur ir dažas tādas lietas, kuras ir grūti pat izteikt. Arī tāpēc man tas liekas izaicinošs uzdevums. Es varu uztaisīt mūziklu un arī ko šādu… Vajag variēt, mācīties, augt.
Tavā biogrāfijā ir ļoti dažādas lietas.
Man liekas, ka ir būtiski neiekrist vienā žanrā. Skaidrs, ka es esmu cilvēks ar savu paņēmienu un instrumentu kopumu, kuru izmantoju. Šo izrādi veidoju tāpat kā jebkuru citu – ir telpa, aina, un tu vienkārši liec, mēģini to novietot, izkārtot, uzlabot. Man liekas, tas arī ir tas, ko dara režisors. Viņš sāk strādāt tajā brīdī, kad aina sāk darboties. Sēdēt pie galda un runāties – tā nav režija. Ir jādarbina aktieru grupa, jāliek viņiem veidot attiecības. Tad, kad viss sāk kustēties, redzi, kas nepatīk, uzlabo kaut ko – tā kā ganu suns, kas skrien līdzi ganāmpulkam.
Es pārāk labi saprotu, ka teātris ir kopdarbs, galvenokārt aktieru, nevis mākslinieku, režisoru vai uzvārdu lieta. Tā ir tā vieta, uz kuru cilvēki nāk skatīties izrādes un aktieri tās spēlē – vienu vakaru vienu, nākamajā jau citu. Tas ir teātris, nevis pirmizrāde, uz kuru kāds kaut ko uztaisa. Tu taču nevari uztaisīt dzīvu lietu. Es aiziešu prom, bet viņi to izrādi spēlēs. Man tā repertuāra vienība ir jāizveido tāda, lai aktieriem gribētos spēlēt. Enerģijai, kas tiek ieguldīta, ir jārada kaut kāda jēga, lai gribētos to darīt, jo nav nekā sliktāka par izrādi, kuru aktieri negrib spēlēt.
Elmārs Seņkovs kādā intervijā sacīja, ka latviešu aktieriem reizēm trūkstot respekta pret režisoru. Šķiet, tev nozīmīgāks ir kopdarbs.
Protams. Ar viņiem vajag sadarboties. Runā, ka ir režisori, kuri uz aktieriem kliedz, pazemo un tamlīdzīgi. Kā tas var būt produktīvi? Ir visādi gājieni, un es arī varu būt mazliet lapsa, jo ir svarīgi, lai viņi atkailinās, un to neviens negrib darīt. Arī aktieris nav nekāda šķira, kas grib izrādīties. Tieši otrādi – parasti tie ir introverti cilvēki. Varbūt arī kādam režisoram reizēm vajag sakliegt uz aktieri, bet man tas liekas pilnīgi neiespējami. Tas ir tāpat kā audzināt bērnus, bet ne tāpēc, ka aktieri ir kā bērni, bet tāpēc, ka ir dažādi veidi, kā to darīt.
Esi teicis, ka Latvijas teātrim nepieciešama jauna režisoru paaudze. Tāda mums jau kādu laiku aktīvi un pamanāmi darbojas. Vai tā, tavuprāt, ir ienesusi jaunas vēsmas teātra vidē?
Vienmēr ir jauna režisoru paaudze, bet es nedomāju, ka globāli kaut kas mainās. Kultūra attīstās citā ātrumā, nevis pa paaudzēm. Tomēr man liekas, ka pats fakts, ka ir jauni spēki un nevis jauni uzvārdi, bet grupas, kuras darbojas kopā, ir svarīgākais. Jo vairāk būs režisoru, jo labāks būs teātris un vairāk vēsmu. Piemēram, Vlada (Vladislavs Nastavševs – aut.) izrādes taču ir vēsmas. Tas noteikti ir faktors, kas sapurina, liek aktieriem un skatītājiem citādi skatīties uz teātri. Viņa kontekstā man ļoti būtiski liekas tas, ka viņš profesiju ir mācījies angļu valodā. Mums jau nav klasiskās režijas skolas. Es nedomāju, ka Kultūras akadēmiju par tādu var nosaukt. Tas ir labi, forši, ka kaut kas notiek, bet tas nav kas tāds, kam apakšā būtu tradīcija. Tomēr es nedomāju, ka no viņiem vajag gaidīt kaut kādu pavērsienu. Man liekas, ka kopš pagājušā gadsimta, kurā bija tik ļoti daudz redzējumu, skolu, eksperimentu un uzvārdu… Nedomāju, ka XXI gadsimtā jauni teātra valodas meklējumi ir iespējami. Individuālā līmenī, jā, jo strādā ar sevi, sevī ko meklē, bet ne teātrī vispār. Tas, manuprāt, ir beidzies – to var teikt droši. Jauna režisoru paaudze vienkārši pienes skābekli teātrim.
Bet kā, piemēram, ar Valteru Sīli, kurš kopā ar dramaturgu Jāni Balodi darbojas ar sociālpolitiskām tēmām? Tas taču pašlaik Latvijas teātru telpā ir kas jauns?
Ja ir laba dramaturģija, izrāde strādās – vienalga, vai tā ir par kādas atraitnes pārdomām par dzīvi vai par politiskiem procesiem. Tam nav nozīmes. Man liekas, tas arī ir kaut kāds 70. gadu pasākums, vienā no pagājušā gadsimta posmiem tas bija svarīgi, un teātrī ienāca šī lieta.
Tas neiztur laika pārbaudi?
Ja tas baro teātri, rada ieganstu, motivāciju kaut kam, kas ir teātris, – tas ir labi. Tas var būt jebkas – telefongrāmata vai… Bet man liekas, ka tie režisori, kuri saka, ka var iestudēt pat telefongrāmatu, attiecas uz cita gadsimta citiem gadiem. Ja man uznāktu, es arī noteikti varētu taisīt kādu sociālo lietu, piemēram, par Dukšiem varētu teikt, ka tā ir izrāde par gejiem… Kādiem gejiem? Kāda atšķirība? Mēs ļoti ātri sapratām, ka šī tēma pati par sevi neko nedod. Varbūt kādam liekas, ka izrāde ir par to un parāda cilvēkiem, kā viss notiek, bet tā ir viņa problēma.
Šķiet, izrādei veltītajos komentāros medijos kāds tieši bija uzsvēris, cik nozīmīgi ir par to runāt.
Es neesmu īsti drošs par sociālpolitiskajām tēmām, jo pasaule ir tik sazarota, tik ņirboša, vairs nav tādu tīru, izrunājamu ideju, kuras var pateikt. Viss jau ir zināms. Ko tālāk? Parunāt par to? Parunā! Priekš kam taisīt izrādi? Es nevaru nopietni skatīties uz cilvēku, kurš cīnās pret mežu izciršanu vai dodas uz Ukrainu palīgā… Nu labi, vari doties, bet vai tas būs labākais veids, kurā izmantot savas iespējas? Cenšos orientēties pasaules politikā un sekot līdzi tam, kas notiek Ukrainā un Krievijā, bet vai par to kaut kā runāt teātrī… Varbūt. Piemēram, iestudējot brīnišķīgu krievu klasikas darbu. Visi taču zina, ka Krievijā notiek kas tāds, ko neviens nav gaidījis, kas tāds, kas mūsu paaudzē iepriekš nav noticis. Kas mums būtu jādara? Jāiet demonstrācijā pie vēstniecības? Nē! Tolstojs raksta par to pašu, no kā rodas paranoja, kas sākusies Putina režīmam. Pamatlietas droši vien nemainās.
Vai Tumsas vara kaut kā mainīja to, kā skaties uz Ukrainā notiekošo?
Vienā brīdī, kad mēģinājumu procesa laikā parādījās saraksts ar Krievijas kultūras darbiniekiem, kuri parakstījušies par Krimas aneksiju, man pazibēja doma, ka to vajadzētu publicēt programmiņā. Tagad mēs par to domājam mazāk. Nogurst par to runāt. Tas laikam ir veids, kurā izplešas tā tumsas vara. Cik liksi ziņās, ka rietumu valstis izsaka satraukumu par to, kas notiek? Beigās jau ēters ir aizpildīts ar visu ko citu. Latvijā vispār ir grūtības ar labu presi, kurā būtu analīze, laba žurnālistika. Kāds ir vidējā latvieša priekšstats par to, kas notiek, piemēram, Sīrijā vai Ukrainā? Es nedomāju, ka mēs ļoti atšķiramies no "saskalotajiem" Krievijas iedzīvotājiem. Mums ir iespēja lasīt ziņas svešvalodā, bet cik procentu no mums to dara?
Bet vai tiešām ziņas, piemēram, The New York Times, dod daudz lielāku skaidrību par šiem notikumiem?
Dod! Es, piemēram, lasu The New Yorker. Tas maksā lētāk nekā mūsu dzeltenie žurnāli, un reizi nedēļā tev atnāk prese as good as it gets, top of the line (labākais, ko var iegūt – aut.). Piemēram, The New Yorker autors Deivids Remniks Krievijā ir dzīvojis vismaz desmit gadu un ļoti jūtīgi uztver visu, kas notiek, publicē ļoti precīzas un analītiskas lietas par Putinu. Krievijā tas pats kanāls Dožģ vai Jūlija Latiņina no Eho Moskvi – tur var redzēt, ka inteliģenti cilvēki skaidrā valodā, ļoti nežēlīgi runā par to, kas notiek Ukrainā un Krievijā, turklāt dara to, rūpēdamies par valsti. Man ir ļoti žēl redzēt, kā desmit gadu laikā var būt "saskaloti" dzīvi, normāli cilvēki, kuri tagad greizā veidā uztver notikumus. No otras puses – mēs nekur tālāk neesam tikuši. Uz papīra esam, bet reāli… Vidējais cilvēks, kurš pašlaik nosaka lietas Latvijā, ir tāds pats padomju, Krievijas vai Doņeckas iedzīvotājs, kurš mucā audzis un pa spundi barots un diez vai varētu konkurēt Eiropas Savienībā. Mums nav cenzūras, bet vai ir ļoti kvalitatīva žurnālistika? Mēs varam runāt par visu, bet vai tāpēc to darām? Tas cilvēks, kurš ir pieslēdzies vienam vai diviem informācijas laukiem svešvalodā, būtu normāls rīdzinieks. Jautājums – cik viņu ir un cik no viņiem ir augstos amatos.
Vai pašlaik paralēli teātra darbiem domā arī par kino?
Domāju, bet pašlaik taisu izrādi. Mums ir filmu studija Tanka, kurā tapa mana filma (Seržanta Lapiņa atgriešanās – aut.) un Jāņa (Nords – aut.) Mammu, es tevi mīlu, ar kuru mēs tālu tikām. Domāt ir viens, darīt – kas cits. Es pilnīgi noteikti apsolu, ka kaut kas notiks, bet pašlaik man ir Tolstojs. Kino ir scenāriju problēma – režisors nevar rakstīt scenāriju, vajag rakstnieku. Mums jau ar lugām ir slikti, kur nu vēl scenārijiem! Ja būs labs scenārijs, tas vienmēr dabūs naudu – vismaz Latvijā pilnīgi noteikti. Te arī slikti scenāriji dabū naudu.
Šajā rudenī mums ir samērā liela filmu raža.
Vai tā ir liela raža, es neesmu drošs. Galvenais, lai būtu labas filmas, un, ja mēs zinām, ka no simt filmām pa īstam laba būs viena vai divas, tad mums jāpagaida, kad tās simts uztaisīsim. Tāpēc nozarē vajag vairāk cilvēku, vajag taisīt Rīgas sargus, visādas filmas ražot. Tikai tā veidosies kino kultūra. Savu mazo graudiņu esmu ielicis, strādājot akadēmijā (Latvijas Kultūras akadēmija – aut.) ar četriem maģistrantūras kursiem. Mums pietrūkst apjoma – kaut kāda skaita labi izglītotu, ieinteresētu cilvēku, kuri orientējas jomā. Lai gan tie, kuri šovasar pabeidza akadēmiju, liks par sevi manīt. Viņos redzu to nopietnību, spēju tikt galā ar sevi un savilkt galus.
Tomēr kinoļaudis bieži uzsver, ka šādā režīmā nevar strādāt mazā finansējuma dēļ, it īpaši atminoties Rīgas kinostudijas zelta laikus.
Es esmu dzirdējis par mēnešiem ilgām filmēšanām un tā tālāk. Padomju Savienība nozarei ir nodarījusi diezgan lielu ļaunumu. No vienas puses, labi, ka bija kinostudija, tika apmācīti cilvēki, bet labi, ka tas beidzās. Sūkstīties par to, ka nav naudas, ir idiotisms, lai neteiktu vairāk, jo nauda tiek tērēta tik nelietderīgi. Mēs producējām mājas režīmā par ļoti mazu naudu filmu Mammu, es tevi mīlu, un tā ir pasaulē visvairāk apbalvotā Latvijas filma A klases festivālos. Normāla ikdienas filma – Čaka un Avotu iela, rudens, četras filmēšanas dienas, budžets – trešdaļa no normāla filmas budžeta šeit. Ja ir kompetents režisors, operators un montāžists, pēdējie divi gan šajā gadījumā bija no Losandželosas, tad sanāks kaut kas labs. Caurā sietā jau var liet naudu, cik grib, tas neglābs. Latvijas kino pēkšņi var iedot 50 miljonus eiro, un vai sanāks labas filmas? Mēs saražotu vēl vairāk mēslu, kuri pat neskaitītos tajās simts filmās, no kurām sanāktu divas labas.
Kāds ir risinājums?
Mēs esam ļoti izslāpuši pēc starptautiskas pieredzes, jo viens ir sēdēt Padomju Savienības mucā un būt ierobežotam, bet otrs ir sēdēt brīvās Latvijas mucā. Es šeit strādāju ar saviem amerikāņu kolēģiem un draugiem nevis tāpēc, ka nebūtu labu operatoru, bet gan tāpēc, ka tā jūtos labāk un brīvāk, mācos vairāk. Mēs esam pārāk mazi, lai varētu sēdēt šeit un baroties no sava kino. Brauciet, latvji, jūriņā!