Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā ir aplūkojama gleznotāja Vidvuda Zviedra (1976) personālizstāde Peldētava, kurā ir eksponētas divpadsmit dažāda formāta gleznu akrila tehnikā, ko papildina skulptūra un videoprojekcija. Darbus caurvij mākslinieka personīgā pieredze, dzīvojot šajā Daugavas krastā un pastāvīgi ejot peldēties uz upi. "Es nevaru iedomāties piemērotāku vietu, kur eksponēt savus darbus," sarunā ar KDi uzsver Vidvuds Zviedris, kurš pēc 25 gadiem ir atgriezies Latvijā. 1999. gadā viņš ir absolvējis Detroitas Mākslas koledžas glezniecības nodaļu. Iepriekš ar Vidvuda Zviedra daiļradi Latvijā ir bijis iespējams iepazīties izstādēs 26. septembra vasara (galerija Alma, 2008) un Tauriņdeja (Talsu muzejs, 2010).
Kā nonācāt līdz Ķīpsalai un peldētavai?
Pirms pusotra gada mēs ar ģimeni ieradāmies Latvijā. Es biju nodzīvojis divdesmit piecus gadus ASV, pirms vairākiem gadiem turp pārcēlās arī mana sieva. Mums piedzima meita, un, kad viņai palika viens gads, izlēmām atgriezties Latvijā. Tas bija pandēmijas sākums, lidmašīnu reisi atcelti, bija jāpapūlas, lai tiktu ārā no ASV. Pirmie mēneši pagāja, meklējot piemērotu dzīvesvietu, līdz pamanījām sludinājumu Ķīpsalā. Mēs atbraucām apskatīt vietu un jau nākamajā dienā pārcēlāmies.
Kas jūs pamudināja iet peldēties visu cauru gadu?
Nekad neesmu bijis ziemas peldētājs, arī Amerikā neesmu redzējis cilvēkus, kas ar to nodarbotos, bet vienu dienu es piebiedrojos savam kaimiņam, kurš bija ielicis Daugavā trepes un peldējās jau trešo gadu. Man patika, kā viņš to darīja – šim vīram bija savs stils. Kā viņš gāja uz upi – tik brīvi un pārliecinoši, ražena auguma vīrs ar garu bārdu elegantā solī vienās peldbiksēs cauri visai Ķīpsalai. Tā mēs sākām iet ar viņu uz Daugavu, un pamazām es pieradu pie arvien zemākas ūdens temperatūras. Peldēšanās kļuva par rituālu. Vēlāk kaimiņš pārcēlās, un es sāku to darīt viens pats. Tu paliec ar sevi, ar klusumu.
Man mazāk patīk peldēt vasarā, kad Daugava ir silta un ir vēl citi peldētāji. Vislielākais gandarījums ir tieši rudenī un pavasarī, kad ūdens vēl/vairs nav tik vēss. Ziemā tas ir ļoti auksts un nedzīvs, tik vien var, kā iekāpt iekšā, minūti pasēdēt un kāpt pa trepēm ārā.
Kāpnes ir kļuvušas arī par vienu no jūsu izstādes Peldētava elementiem, kas atrodas atsevišķā telpā.
Šo telpu izveidoju kā mazu svētnīcu ar trepju skulptūru centrā. Trepes ir mana rituāla sastāvdaļa, kas ir saistīta ar ieiešanu un iznākšanu no ūdens, ar pabūšanu ar sevi. Ar saņemšanos, sakoncentrēšanos, kad ir ļoti auksts ūdens vai strauja, draudīga straume, kurā īsti negribas kāpt iekšā. Kad esi to izdarījis un aizpeldējis tālāk, trepes vienmēr paturi redzeslaukā kā drošības salu, uz kuru virzīties atpakaļ. Tajā visā ir kaut kas simbolisks, kāpnes ir daudznozīmīgs tēls, par ko iepriekš nebiju tik daudz domājis.
Līdzās gleznām šajā izstādē ir redzams arī video, akmeņi un koki.
Man patīk organiskas formas – akmeņi, ūdens izskaloti koki, kuru formas vijīgums ir redzams manās gleznās. Glezniecībā atsaucos uz dabu, bet tas notiek neapzināti, savos darbos neattēloju ainavas, bet risinu gleznieciskus uzdevumus – krāsa, faktūra, kompozīcija, kas ataino gleznas sajūtu un jēgu. Tikai pēc tam skatos un saprotu: tā taču ir Daugavas mala, kur es kāpju peldēties. Vai arī akmeņi, kas ir visa Balasta dambja garumā.
Kā notiek darba process?
Kad radu gleznu, tā visbiežāk neizdodas – būtībā tā ir pastāvīga cīņa ar sevi un savu darbu, kura tapšanas laikā tu nepārtraukti risini, meklē, jautā, mēģini. Vienā brīdī pārstāj to darīt racionāli un kaut soli pietuvojies savai zemapziņai, tu nekontrolē, ko dari, bet ļaujies instinktam. Un glezna piedzimst piecu, desmit minūšu laikā. Tas ir brīdis, kas ir jāatpazīst un jānotver.
Tas ir jānopelna ar cīņu?
Manā gadījumā glezna ir jāizcīna. Amerikāņu gleznotājs Filips Gastons ir teicis: "Es esmu morālists." Viņš nepieņēma formu, kas nav izcīnīta, izdzīvota. Viņš uzskatīja, ka mākslas darbs nedrīkst rasties vienkārši – viņš var uzgleznot kādu noteiktu formu, turpināt strādāt, aizgleznot to un galu galā atgriezties pie sākotnējās formas, bet šīs cīņas rezultātā ir radusies spriedze, bez kuras glezna var vienkārši kļūt par dekorāciju.
Jūsu gleznās dominē zilās un melnās krāsas toņi. Kā notiek to izvēle?
Man ir bijuši posmi, kad strādāju ar košu krāsu paleti, piemēram, pirms dažiem gadiem tapa sarkanu darbu sērija. Manās gleznās krāsa noteikti mainās, un tās izvēle ir vairāk iracionāla nekā racionāla. Pirms pāris gadiem darbos lēnām ievijās zilās un melnās krāsas toņi. Varbūt ilgojos atgriezties Latvijā? Krāsu pārmaiņa, protams, vienmēr ir saistīta ar iekšējo stāvokli. Bet melnu un tumšu es netulkoju kā drūmu. Drīzāk – varbūt tie ir citi dziļumi, kurus meklēju.
Barbara Gaile savā krāsām veltītajā personālizstādē Krāsas (2021) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā stāstīja, ka darbs ar melnajām gleznām ir bijis grūts redzei – tā ir ļoti eleganta, bet piesātināta krāsa, ko māksliniece salīdzināja ar flīģeļa vāku.
Melnajam ir dažādi toņi. Tas var būt auksts vai silts, matēts vai spīdīgs kā flīģeļa vāks, kas patiešām ir diezgan smags, bet, ja paskatās Jāņa Pauļuka gleznās, viņa melnais ir bagāts, biezs, dziļš, bet ne smags, tas ir tik estētisks, sevī ievelkošs kā svētbilde. Mans melnais ir matēts un atjaukts ar balto, zaļo, zilo vai kraplaku (sarkanā krāsa). Reizēm melnais ir caurspīdīgs vai cauri spīdošs, bet reizēm tas ir blīvs. Te jāpaskaidro, ka es ļoti daudz strādāju ar smilšpapīru un, kā pats saku, "masēju" savus darbus, līdz tas, kas ir bijis apakšā, kļūst redzams un veido saspēli ar pārējo gleznas daļu – caurspīdīgais vai cauri spīdošais it kā iznāk uz āru, bet blīvais aiziet tālumā, līdz ar to darbā veidojas dinamika un kustība. Glezna vairs nav statiska.
Vai ar smilšpapīru tiek izdarīti pēdējie štrihi?
Darbu tapšanas procesu var redzēt gleznās – te esmu kaut ko krāsojis, tad slīpējis, tad atkal krāsojis, tad atkal slīpējis. Gleznas vērotājs var izsekot līdzi tapšanas vēsturei no pašiem pirmsākumiem un iziet cauri maniem cīņas posmiem šo divu, triju, četru mēnešu laikā. Reizēm darbi nāk pavisam lēni, reizēm paiet gads vai ilgāks laiks. Mokošs, taču gandarījumu sniedzošs process. Neveiksmes mijas ar retu brīnumu.
Kur jūs gleznojat?
Mana darbnīca atrodas pretējā Daugavas krastā, Andrejsalā.
Vai šie brīnumi atvelk atpakaļ mākslā?
Jā, tu esi atgriezies atpakaļ mākslā un negribi visu mest pie malas – būtībā nodarbošanās ar to ir pastāvīga svārstība starp sajūtu, ka esmu gleznotājs, un sajūtu, ka neesmu gleznotājs. Gleznotājam taču vajadzētu sanākt vairāk vai biežāk, bet, kā jūs precīzi pateicāt, šie momenti atvelk atpakaļ un it kā iedod tiesības darbu turpināt.
Bez jelkādām garantijām, ka atkal būs brīnums?
Kad cep olu, tā vienmēr sanāk. Savukārt gleznas radīšana ir neprognozējams un ilgs process, līdz nonāc līdz rezultātam. Tā ir mana pieredze. Zinu, ka ir mākslinieki, kuri strādā vienā gleznošanas sesijā.
Viņiem līdz sesijai var būt ilgs sagatavošanās laiks.
Tā strādā beļģu gleznotājs Liks Teimanss, kurš savos darbos bieži pēta cilvēku attiecības ar traģiskiem notikumiem pasaules vēsturē. Viņš pavada ļoti ilgu laiku, meklējot piemērotu tēlu un domājot, kā tas izskatīsies. Kad mākslinieks to ir izdarījis un nobriedis, viņš dodas uz darbnīcu un glezno desmit, piecpadsmit, divdesmit stundu... Cik vajag. Tie ir precīzi pārdomāti darbi, kuros nekas netiek mainīts. Sanāk – sanāk, nesanāk – nesanāk.
Vai citu mākslinieku pieredze var palīdzēt pārvarēt savas grūtības?
Zinot citu mākslinieku pieredzi, saprotu, ka daudzi iet cauri līdzīgiem procesiem, tie ir vienkārši jāpieņem. Taču palīdzēt neviens nevar. Lūk, reizēm palīdz pelde Daugavā. Palīdz atslēgt, atdzesēt pārkarsušo prātu.
Vai gleznu radīšana ir kā plūstoša straume, vai arī var runāt par gleznu sērijām ar sākumu un beigām?
Jā un nē, jo viens darbs rada impulsu nākamajam. Ir sērijas, kuras tiek izsmeltas un noliktas malā, tāpat kā krekls vai džemperis, kas tiek novalkāts.
Lai cik mīļš tas būtu.
Man pašam ir vairāki džemperi, par kuriem sieva smejas, ka es tos vēl joprojām nēsāju. Tie ir tik novalkāti, saplēsti, ar krāsu notraipīti, bet tie ir ērti darba procesā, kaut kā jūtos ļoti labi, strādājot tieši šajos džemperos. Protams, kādā brīdī no tiem būs jāšķiras, tāpat kā no sērijām, lai neturpinātu košļāt vienu un to pašu tēmu kā košļeni, kas ir zaudējusi garšu. Tas ir jāsajūt, bet, protams, visiem māksliniekiem tas neizdodas – viņi to neapzinās...
...vai negrib neko mainīt.
Visi esam ieradumu upuri gan ikdienā, gan mākslā, bet jautājums ir, kā palikt – kā mainīties un palikt, gluži kā Raiņa teicienā.
Pastāvēs, kas pārmainīsies.
Pat ja visu laiku turies pie viena un tā paša motīva, tajā ir bezgalīgi daudz tēmu, kuras var turpināt un attīstīt jau citādā fāzē. Ir mākslinieki, kuriem ir izdevīgi palikt tur, kur ir ērti, arī finansiālajā ziņā – ja to var pārdot, kāpēc kaut kas jāmaina? Tā var būt pastāvīga cīņa māksliniekam pašam ar sevi, ar laikmeta nosacījumiem vai galerijām, kurām ir savi klienti, uzdevumi un maksājami rēķini. Kāpēc tev ir nepieciešams tik daudz melnās krāsas? Neviens tavu darbu nepirks. Neviens negrib skatīties melnā caurumā.
Vai jūs turpināt sadarboties ar galeriju McCormick Čikāgā?
Turpinu sadarboties ar šo galeriju, bet vienlaikus saprotu, ka tas kļūst arvien grūtāk tā iemesla dēļ, ka es savā glezniecībā mainos, attālinos no ASV un uzstādījumiem, kas man ļāva iekļauties galerijas parametros. Tas nav viegli, jo man ir savas prioritātes glezniecībā un nav vēlmes ielaisties būtiskos kompromisos.
Par daudz parametru?
Jā, sapratu, ka man būs vieglāk un labāk lēnām atdalīties no galerijas un uzņemties risku, kas ir saistīts ar pārcelšanos uz Latviju. Kā gleznotājs var izdzīvot šeit? Es pagaidām nezinu atbildi uz šo jautājumu, jo esmu pieradis pie sadarbības ar galeriju, kas ir bijis liels atbalsts un garants, bet jāpiebilst, ka ir dažādas galerijas un dažādi sadarbības stāsti.
Uz kādām krāsām mākslas pircēji grib skatīties?
Varu runāt tikai par savu pieredzi – ne vienmēr, bet visbiežāk tie ir cilvēki, kuriem patīk glezniecība, bet kuri to neuztver kā ieguldījumu vai jaunu meklējumu un atklājumu rezultātu, bet kā lietu, ko varētu pielikt pie sienas savā mājā un kas, nedaudz naivi skan, raisītu pozitīvas emocijas. Piemēram, daudzi amerikāņi, kuri var atļauties un pērk mākslas darbus, dzīvo Kalifornijā un Floridā, viņiem patīk dzīvespriecīgas krāsas, gluži kā apkārtējā vidē – tirkīza, dzeltenas, baltas un sarkanas krāsas toņi, kam vispār piemīt īpašs pievilkšanas spēks. Cilvēki darbus izvēlas instinktīvi, bieži vien visai primitīvi, mīļākā krāsa, patīk/nepatīk. Es nepārmetu. Saprast mākslas darbu ir sarežģīti. Savukārt Ņujorkā gleznu izvēli var noteikt pat tik praktisks jautājums kā mazo dzīvokļu un kāpņu telpu izmēri. Liela izmēra gleznu reizēm fiziski nav iespējams ievietot telpā.
Vai izstādē Peldētava bija pilnīga brīvība?
Jā, man bija milzīgs prieks, ka varēju darīt, ko gribu, un neuztraukties par savu darbu lielumu vai krāsu izvēli – šo "latvisko drūmo", kas man pašam ir ļoti svarīgs. Tajā es redzu savu jēgu.
Vidvuds Zviedris
Personālizstāde Peldētava
Žaņa Lipkes memoriālā līdz 30.IV