Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Glezna vairs nav statiska. Intervija ar mākslinieku Vidvudu Zviedri

Mākslinieks Vidvuds Zviedris ļaujas peldei Daugavas ūdeņos un savos darbos neattēlo ainavu, bet risina gleznieciskus uzdevumus

Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā ir aplūkojama gleznotāja Vidvuda Zvied­ra (1976) personālizstāde Peldētava, kurā ir eksponē­tas divpadsmit dažāda for­māta gleznu akrila tehni­kā, ko papildina skulptūra un videoprojekcija. Dar­bus caurvij mākslinieka personīgā pieredze, dzīvojot šajā Dauga­vas krastā un pastāvīgi ejot peldēties uz upi. "Es nevaru iedomāties piemērotāku vietu, kur eksponēt savus darbus," sarunā ar KDi uzsver Vidvuds Zviedris, kurš pēc 25 gadiem ir atgriezies Latvijā. 1999. gadā viņš ir absolvējis Detroitas Mākslas kole­džas glezniecības nodaļu. Iepriekš ar Vidvuda Zviedra daiļradi Latvijā ir bijis ie­spējams iepazīties izstādēs 26. septembra vasara (galerija Alma, 2008) un Tauriņde­ja (Talsu muzejs, 2010).

Kā nonācāt līdz Ķīpsalai un peldēta­vai?

Pirms pusotra gada mēs ar ģimeni iera­dāmies Latvijā. Es biju nodzīvojis divdes­mit piecus gadus ASV, pirms vairākiem gadiem turp pārcēlās arī mana sieva. Mums piedzima meita, un, kad viņai pali­ka viens gads, izlēmām atgriezties Latvijā. Tas bija pandēmijas sākums, lidmašīnu reisi atcelti, bija jāpapūlas, lai tiktu ārā no ASV. Pirmie mēneši pagāja, meklējot pie­mērotu dzīvesvietu, līdz pamanījām slu­dinājumu Ķīpsalā. Mēs atbraucām apska­tīt vietu un jau nākamajā dienā pārcēlā­mies.

Kas jūs pamudināja iet peldēties visu cauru gadu?

Nekad neesmu bijis ziemas peldētājs, arī Amerikā neesmu redzējis cilvēkus, kas ar to nodarbotos, bet vienu dienu es pie­biedrojos savam kaimiņam, kurš bija ieli­cis Daugavā trepes un peldējās jau trešo gadu. Man patika, kā viņš to darīja – šim vīram bija savs stils. Kā viņš gāja uz upi – tik brīvi un pārliecinoši, ražena auguma vīrs ar garu bārdu elegantā solī vienās peldbiksēs cauri visai Ķīpsalai. Tā mēs sā­kām iet ar viņu uz Daugavu, un pamazām es pieradu pie arvien zemākas ūdens temperatūras. Peldēšanās kļuva par ritu­ālu. Vēlāk kaimiņš pārcēlās, un es sāku to darīt viens pats. Tu paliec ar sevi, ar klu­sumu.

Man mazāk patīk peldēt vasarā, kad Daugava ir silta un ir vēl citi peldētāji. Vis­lielākais gandarījums ir tieši rudenī un pavasarī, kad ūdens vēl/vairs nav tik vēss. Ziemā tas ir ļoti auksts un nedzīvs, tik vien var, kā iekāpt iekšā, minūti pasēdēt un kāpt pa trepēm ārā.

Kāpnes ir kļuvušas arī par vienu no jū­su izstādes Peldētava elementiem, kas atrodas atsevišķā telpā.

Šo telpu izveidoju kā mazu svētnīcu ar trepju skulptūru centrā. Trepes ir mana rituāla sastāvdaļa, kas ir saistīta ar ieieša­nu un iznākšanu no ūdens, ar pabūšanu ar sevi. Ar saņemšanos, sakoncentrēša­nos, kad ir ļoti auksts ūdens vai strauja, draudīga straume, kurā īsti negribas kāpt iekšā. Kad esi to izdarījis un aizpeldējis tā­lāk, trepes vienmēr paturi redzeslaukā kā drošības salu, uz kuru virzīties atpakaļ. Tajā visā ir kaut kas simbolisks, kāpnes ir daudznozīmīgs tēls, par ko iepriekš nebi­ju tik daudz domājis.

Līdzās gleznām šajā izstādē ir redzams arī video, akmeņi un koki.

Man patīk organiskas formas – akmeņi, ūdens izskaloti koki, kuru formas vijī­gums ir redzams manās gleznās. Gleznie­cībā atsaucos uz dabu, bet tas notiek ne­apzināti, savos darbos neattēloju ainavas, bet risinu gleznieciskus uzdevumus – krā­sa, faktūra, kompozīcija, kas ataino glez­nas sajūtu un jēgu. Tikai pēc tam skatos un saprotu: tā taču ir Daugavas mala, kur es kāpju peldēties. Vai arī akmeņi, kas ir visa Balasta dambja garumā.

Kā notiek darba process?

Kad radu gleznu, tā visbiežāk neizdo­das – būtībā tā ir pastāvīga cīņa ar sevi un savu darbu, kura tapšanas laikā tu nepār­traukti risini, meklē, jautā, mēģini. Vienā brīdī pārstāj to darīt racionāli un kaut soli pietuvojies savai zemapziņai, tu nekon­trolē, ko dari, bet ļaujies instinktam. Un glezna piedzimst piecu, desmit minūšu laikā. Tas ir brīdis, kas ir jāatpazīst un jā­notver.

Tas ir jānopelna ar cīņu?

Manā gadījumā glezna ir jāizcīna. Ame­rikāņu gleznotājs Filips Gastons ir teicis: "Es esmu morālists." Viņš nepieņēma for­mu, kas nav izcīnīta, izdzīvota. Viņš uz­skatīja, ka mākslas darbs nedrīkst rasties vienkārši – viņš var uzgleznot kādu no­teiktu formu, turpināt strādāt, aizgleznot to un galu galā atgriezties pie sākotnējās formas, bet šīs cīņas rezultātā ir radusies spriedze, bez kuras glezna var vienkārši kļūt par dekorāciju.

Jūsu gleznās dominē zilās un melnās krāsas toņi. Kā notiek to izvēle?

Man ir bijuši posmi, kad strādāju ar ko­šu krāsu paleti, piemēram, pirms dažiem gadiem tapa sarkanu darbu sērija. Manās gleznās krāsa noteikti mainās, un tās izvē­le ir vairāk iracionāla nekā racionāla. Pirms pāris gadiem darbos lēnām ievijās zilās un melnās krāsas toņi. Varbūt ilgojos atgriezties Latvijā? Krāsu pārmaiņa, pro­tams, vienmēr ir saistīta ar iekšējo stāvok­li. Bet melnu un tumšu es netulkoju kā drūmu. Drīzāk – varbūt tie ir citi dziļumi, kurus meklēju.

Barbara Gaile savā krāsām veltītajā personālizstādē Krāsas (2021) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā stāstīja, ka darbs ar melnajām gleznām ir bijis grūts redzei – tā ir ļoti eleganta, bet piesātinā­ta krāsa, ko māksliniece salīdzināja ar flīģeļa vāku.

Melnajam ir dažādi toņi. Tas var būt auksts vai silts, matēts vai spīdīgs kā flīģe­ļa vāks, kas patiešām ir diezgan smags, bet, ja paskatās Jāņa Pauļuka gleznās, vi­ņa melnais ir bagāts, biezs, dziļš, bet ne smags, tas ir tik estētisks, sevī ievelkošs kā svētbilde. Mans melnais ir matēts un atjaukts ar balto, zaļo, zilo vai kraplaku (sar­kanā krāsa). Reizēm melnais ir caurspī­dīgs vai cauri spīdošs, bet reizēm tas ir blīvs. Te jāpaskaidro, ka es ļoti daudz strā­dāju ar smilšpapīru un, kā pats saku, "masēju" savus darbus, līdz tas, kas ir bijis apakšā, kļūst redzams un veido saspēli ar pārējo gleznas daļu – caurspīdīgais vai cauri spīdošais it kā iznāk uz āru, bet blī­vais aiziet tālumā, līdz ar to darbā veido­jas dinamika un kustība. Glezna vairs nav statiska.

Vai ar smilšpapīru tiek izdarīti pēdējie štrihi?

Darbu tapšanas procesu var redzēt gleznās – te esmu kaut ko krāsojis, tad slī­pējis, tad atkal krāsojis, tad atkal slīpējis. Gleznas vērotājs var izsekot līdzi tapšanas vēsturei no pašiem pirmsākumiem un iz­iet cauri maniem cīņas posmiem šo divu, triju, četru mēnešu laikā. Reizēm darbi nāk pavisam lēni, reizēm paiet gads vai il­gāks laiks. Mokošs, taču gandarījumu sniedzošs process. Neveiksmes mijas ar retu brīnumu.

Kur jūs gleznojat?

Mana darbnīca atrodas pretējā Dauga­vas krastā, Andrejsalā.

Vai šie brīnumi atvelk atpakaļ mākslā?

Jā, tu esi atgriezies atpakaļ mākslā un negribi visu mest pie malas – būtībā no­darbošanās ar to ir pastāvīga svārstība starp sajūtu, ka esmu gleznotājs, un sajū­tu, ka neesmu gleznotājs. Gleznotājam ta­ču vajadzētu sanākt vairāk vai biežāk, bet, kā jūs precīzi pateicāt, šie momenti atvelk atpakaļ un it kā iedod tiesības darbu tur­pināt.

Bez jelkādām garantijām, ka atkal būs brīnums?

Kad cep olu, tā vienmēr sanāk. Savu­kārt gleznas radīšana ir neprognozējams un ilgs process, līdz nonāc līdz rezultā­tam. Tā ir mana pieredze. Zinu, ka ir mākslinieki, kuri strādā vienā gleznoša­nas sesijā.

Viņiem līdz sesijai var būt ilgs sagata­vošanās laiks.

Tā strādā beļģu gleznotājs Liks Tei­manss, kurš savos darbos bieži pēta cilvē­ku attiecības ar traģiskiem notikumiem pasaules vēsturē. Viņš pavada ļoti ilgu lai­ku, meklējot piemērotu tēlu un domājot, kā tas izskatīsies. Kad mākslinieks to ir iz­darījis un nobriedis, viņš dodas uz darb­nīcu un glezno desmit, piecpadsmit, div­desmit stundu... Cik vajag. Tie ir precīzi pārdomāti darbi, kuros nekas netiek mai­nīts. Sanāk – sanāk, nesanāk – nesanāk.

Vai citu mākslinieku pieredze var palī­dzēt pārvarēt savas grūtības?

Zinot citu mākslinieku pieredzi, sapro­tu, ka daudzi iet cauri līdzīgiem proce­siem, tie ir vienkārši jāpieņem. Taču palī­dzēt neviens nevar. Lūk, reizēm palīdz pelde Daugavā. Palīdz atslēgt, atdzesēt pārkarsušo prātu.

Vai gleznu radīšana ir kā plūstoša straume, vai arī var runāt par gleznu sē­rijām ar sākumu un beigām?

Jā un nē, jo viens darbs rada impulsu nākamajam. Ir sērijas, kuras tiek izsmel­tas un noliktas malā, tāpat kā krekls vai džemperis, kas tiek novalkāts.

Lai cik mīļš tas būtu.

Man pašam ir vairāki džemperi, par ku­riem sieva smejas, ka es tos vēl joprojām nēsāju. Tie ir tik novalkāti, saplēsti, ar krā­su notraipīti, bet tie ir ērti darba procesā, kaut kā jūtos ļoti labi, strādājot tieši šajos džemperos. Protams, kādā brīdī no tiem būs jāšķiras, tāpat kā no sērijām, lai neturpinātu košļāt vienu un to pašu tēmu kā košļeni, kas ir zaudējusi garšu. Tas ir jāsa­jūt, bet, protams, visiem māksliniekiem tas neizdodas – viņi to neapzinās...

...vai negrib neko mainīt.

Visi esam ieradumu upuri gan ikdienā, gan mākslā, bet jautājums ir, kā palikt – kā mainīties un palikt, gluži kā Raiņa tei­cienā.

Pastāvēs, kas pārmainīsies.

Pat ja visu laiku turies pie viena un tā paša motīva, tajā ir bezgalīgi daudz tēmu, kuras var turpināt un attīstīt jau citādā fā­zē. Ir mākslinieki, kuriem ir izdevīgi palikt tur, kur ir ērti, arī finansiālajā ziņā – ja to var pārdot, kāpēc kaut kas jāmaina? Tā var būt pastāvīga cīņa māksliniekam pašam ar sevi, ar laikmeta nosacījumiem vai ga­lerijām, kurām ir savi klienti, uzdevumi un maksājami rēķini. Kāpēc tev ir nepie­ciešams tik daudz melnās krāsas? Neviens tavu darbu nepirks. Neviens negrib skatī­ties melnā caurumā.

Vai jūs turpināt sadarboties ar galeriju McCormick Čikāgā?

Turpinu sadarboties ar šo galeriju, bet vienlaikus saprotu, ka tas kļūst arvien grūtāk tā iemesla dēļ, ka es savā glezniecī­bā mainos, attālinos no ASV un uzstādīju­miem, kas man ļāva iekļauties galerijas parametros. Tas nav viegli, jo man ir savas prioritātes glezniecībā un nav vēlmes ielaisties būtiskos kompromisos.

Par daudz parametru?

Jā, sapratu, ka man būs vieglāk un la­bāk lēnām atdalīties no galerijas un uz­ņemties risku, kas ir saistīts ar pārcelša­nos uz Latviju. Kā gleznotājs var izdzīvot šeit? Es pagaidām nezinu atbildi uz šo jautājumu, jo esmu pieradis pie sadarbī­bas ar galeriju, kas ir bijis liels atbalsts un garants, bet jāpiebilst, ka ir dažādas gale­rijas un dažādi sadarbības stāsti.

Uz kādām krāsām mākslas pircēji grib skatīties?

Varu runāt tikai par savu pieredzi – ne vienmēr, bet visbiežāk tie ir cilvēki, ku­riem patīk glezniecība, bet kuri to neuz­tver kā ieguldījumu vai jaunu meklējumu un atklājumu rezultātu, bet kā lietu, ko varētu pielikt pie sienas savā mājā un kas, nedaudz naivi skan, raisītu pozitīvas emocijas. Piemēram, daudzi amerikāņi, kuri var atļauties un pērk mākslas darbus, dzīvo Kalifornijā un Floridā, viņiem patīk dzīvespriecīgas krāsas, gluži kā apkārtējā vidē – tirkīza, dzeltenas, baltas un sarka­nas krāsas toņi, kam vispār piemīt īpašs pievilkšanas spēks. Cilvēki darbus izvēlas instinktīvi, bieži vien visai primitīvi, mīļākā krāsa, patīk/nepatīk. Es nepārmetu. Saprast mākslas darbu ir sarežģīti. Savukārt Ņujorkā glez­nu izvēli var noteikt pat tik praktisks jau­tājums kā mazo dzīvokļu un kāpņu telpu izmēri. Liela izmēra gleznu reizēm fiziski nav iespējams ievietot telpā.

Vai izstādē Peldētava bija pilnīga brī­vība?

Jā, man bija milzīgs prieks, ka varēju darīt, ko gribu, un neuztraukties par savu darbu lielumu vai krāsu izvēli – šo "latvis­ko drūmo", kas man pašam ir ļoti svarīgs. Tajā es redzu savu jēgu.

Vidvuds Zviedris 

Personālizstāde Peldētava 

Žaņa Lipkes memoriālā līdz 30.IV  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja