Šajā Pučīni operā, kurā pretī drūmai likteņa nolemtībai likta mākslinieciskās bohēmas vide, viņa bieži atveidojusi gan galveno varoni - nabadzīgo, no visas sirds mīlošo puķu izšuvēju Mimī -, gan pašapzinīgi kaprīzo Mizeti. Atraisītā bohēmiskā gaisotnē Parīzē un Berlīnē augusi arī Artura Maskata operas Valentīna titulvarone, kuru Inga Kalna atveidoja abās pirmizrādēs dzimtajā Latvijas Nacionālajā operā decembra sākumā un mēneša vidū atgriezās nodziedāt vēlreiz. Interesanti, kādas ir viņas attiecības ar māksliniecisko bohēmu reālajā dzīvē?
Inga Kalna. Absolūti nekādas! Dzīves stils, kas nāk līdzi manai profesijai, ir nemitīgi braukāt pa pasauli, visu laiku dzīvot uz koferiem. Šāda dzīve ir ļoti neregulāra, haotiska un nesamērīga. Man ir vajadzīgas atsvars - lai manā dzīvē ienāk kāda regularitāte. Man vajadzīgs miers un klusums, iespēja paklusēt un pabūt vienai. Es ļoti labprāt pavadu laiku kompānijā ar sevi. Tā sauktos tusiņus, tikšanās ar sarunām līdz četriem no rīta man nevajag. Taču labprāt aicinu viesus, esmu viesmīlīga namamāte, un ciemiņu man vienmēr ir daudz. Tomēr par bohēmisku dzīvesveidu es to nekādā ziņā nenosauktu.
Kā svinēsi Ziemassvētkus?
Sāksim ar to, ka ļoti bieži man 24. vai 25. decembrī ir izrāde vai koncerts. Ne katru gadu varu nosvinēt Ziemassvētkus, Jauno gadu vai Lieldienas tā, kā es to vēlētos. Piemēram, pagājušogad Vecgada vakarā, 31. decembrī, man bija izrāde. Bieži Ziemassvētku laikā pat esmu citā valstī: mēģinājumos, izrāžu sērijā vai koncertā... Ir gadījies sagaidīt Ziemassvētkus Parīzē, Latvijā - Rīgā -, Austrijā. Bijām Lieldienās Tulūzā Francijā un Beļģijā. Tādā veidā rit mana dzīve, un ir vienkārši jāievieš zināmas korekcijas savos priekšstatos par to, kā svinami Ziemassvētki, Jaunais gads un citi svētki. Tāpēc man ir milzīgs prieks, ka šogad man šajā laikā nav ne izrāžu, ne koncertu un varēšu nosvinēt Ziemassvētkus kopā ar savu ģimeni. Varu pabūt mājās, uztaisīt svētku mielastu! Varam pasēdēt visi pie eglītes un dziedāt Ziemassvētku dziesmas. Ziemassvētkos man patīk tradicionālais. Jo tradīcijas ir tas, kas satur saimi, ģimeni, tautu, valsti kopā. Tas ir kā cements: ja atsevišķus ķieģeļus nesacementē, tā būve kaut kad sabruks.
Mājās Hamburgā pušķosiet arī eglīti?
Jau aizpagājušo sestdien mēs ar vīru sarūpējām eglīti. Redzi, egles pušķošana, mājas sakārtošana, tas, kādu galdautu izvēlamies, ir tādas banālas darbības, bet tām ir rituāla nozīme.
Galdautam jābūt īpašam?
Es cenšos katru gadu klāt galdu vienā un tajā pašā stilā. Man ir speciāls Ziemassvētku galdauts un speciāli Ziemassvētku rotājumi un salvetes, kuras nevienos citos svētkos neizmantoju. Man ir izdevies ieviest arī jaunu ģimenes tradīciju. Mana vīra ģimenē tā nav bijis pieņemts, bet es esmu profesionāla mūziķe, un man ļoti patīk latviskais paradums, ka saimei jādzied kopā. Es vienmēr saku: dāvanas ir jānopelna! Tas nozīmē, ka mums ir jānodzied vismaz septiņas astoņas Ziemassvētku dziesmas. Tikai tad, kad tās izdziedātas, skatāmies, kas paslēpts zem eglītes.
Šogad aicināšu savu saimi, vīra vecākus, un būsim visi kopā. Es jau izkopēju notis. Tās ir jāsagatavo, jo bieži dziesmas ir vienā un tajā pašā tonalitātē, bet tas ir garlaicīgi un nemuzikāli. Es tās transponēju un pati uz klavierēm spēlēju pavadījumu. Dziedam dūšīgi, un tagad es jūtu, ka arī patīk. Sākumā vīram un viņa vecākiem tas šķita dīvaini, vīratēvs agrāk kautrējās, bet tagad arī viņš rūc visas dziesmas līdzi. Kopīga muzicēšana ir rituāla nodarbība, un Ziemassvētki ir senām tradīcijām ļoti bagāti svētki, tāpēc viss tradicionālais tiem piedien. Arī mielastam gatavoju ļoti tradicionālus ēdienus, kurus Vācijā pieņemts šajā reizē pasniegt galdā. Šie nav svētki, kuros jāeksperimentē. Jaunais gads ir kā džeza koncerts, Ziemassvētki - kā opera.
Opera ar pelēkajiem zirņiem un speķa mērci?
Vācijā pelēkos zirņus neviens neēd. Tos tur nepazīst, un es tos vienmēr stiepju no Latvijas. Bet Ziemassvētkos gan nevāru. Parasti katru gadu taisu zoss cepeti, jo zoss ļoti garšo manai vīramātei un neviens viņu nelutina. Nu tad es viņu lutināšu. Vēl gatavoju štovētus sarkanos kāpostus, kā Vācijā pieņemts. Ziemassvētku laikā Vācijā pieņemts cept visādus cepumus. Arī veikalos tie parādās tikai pirms Ziemassvētkiem un janvāra sākumā pazūd. Nav kā Latvijā, kur konditorejā vari dabūt visu gadu. Vācu tradīcijas pieņemu bez īpaša saspringuma, jo tā ir spēle. Ja šo spēli spēlē pēc šādiem likumiem, labi - spēlēsim tā. Taču, tā kā man Rīgā bija jānodzied kārtējā Valentīna, šie būs pirmie Ziemassvētki, kad neuzcepšu cepumus. Piparkūku mīklu gan tikko, veselu nedēļu būdama mājās, sagatavoju, un abas ar Lidiju tās noteikti izcepsim. Mīklu es taisu pēc senas mūsu ģimenes receptes, lieku piparkūkas galdā un pasniedzu kā Ziemassvētku dāvanu.
Vai gatavošanās svētkiem būtiski atšķiras no tā, kā ir dzimtajās mājās?
Latvijā cilvēki daudz dara paši. Latvijā sievietes ada, vāra zaptes, cep piparkūkas. Tāpēc, ja atnāc ar pašas vārīta ievārījuma vai marinētu gurķu burciņu, tas ir kaut kas īpašs. Skolā mums rokdarbu nebija, tā vietā bija militārā apmācība. No vecāsmammas iemācījos adīt rakstainus cimdus, Valentīnas gatavošanas laikā iesāku adīt mammai cepuri. Taču adīšanai daudz laika man neatliek, un airBaltic man vienmēr liek likt adīkli nost, kaut arī man ir nevis metāla, bet bambusa adāmadatas. Citās lidsabiedrībās gan joprojām ļauj. Mums, latviešiem, patīk aizliegt. Tā ir mūsu mentalitātes pazīme: neļaut, apspiest. Nedosim, pieplacināsim, piespiedīsim, nogriezīsim, piežmiegsim! Nerunā skaļi! Nedari tā! Sēdi mierīgi, nekusties! Kamēr tajā zupā peldi, tu to nemani. Bet, kad tevi no tās izņem ārā un tu, jau nedaudz apžuvis ķiļķēns, nonāc atpakaļ, tad domā: johaidī, tā gan ir sālīta! Un, jo augstāk esi uzrāpies, jo vairāk tevi apmētā ar sūdiem. Esmu jau pieradusi, ka mani par tādiem izteicieniem virtuāli apmētās ar tomātiem. Lai trenējas!
Kā atskaties uz savu pagājušo divdesmito skatuves sezonu?
Tā man bija Hamburgas sezona. Bija trīs gari mēģinājumu periodi un divas lomu debijas Hamburgas operā - Elena Orforda Bendžamina Britena operā Pīters Graimss, un pirmoreiz dziedāju Rozalindi Johana Štrausa operetē Sikspārnis. Bet šī man ir Latvijas sezona: te pavadīju ilgu laiku, kad tapa Valentīnas uzvedums. Tā kā nedaudz gribu pamainīt savu repertuāru, man ir ļoti interesanti ķerties klāt Annas lomai Džakomo Pučīni jaunības operā Vīlas, kuras pirmizrāde LNO būs 8. maijā. Tā nu Latvijā atkal būšu jau no aprīļa.
Aizpagājušā man bija Zalcburgas sezona, savukārt 2015./2016. gadā būs V. A. Mocarta operas Lucio Silla sezona ar ilgu periodu Toronto un Madridē Teatro Real. Pašreizējā sezona atkal ir ļoti ražena braucienu ziņā. Janvāra vidū došos uz Maskavu dziedāt G. F. Hendeļa Alčīnas koncertuzvedumā Pētera Čaikovska koncertzālē. (Starptautiskajā Maskavas filharmonijas projektā britu diriģenta Kristofera Mūldsa vadībā kopā ar Ingu Kalnu piedalās ievērojami dziedātāji no ASV, Īrijas, Lielbritānijas, Ukrainas un Moldovas - I. L.) Kad atgriezīšos Hamburgā, uzreiz sāksies V. A. Mocarta Figaro kāzu mēģinājumi (Grāfienes lomā). Tā ir klasiska, humora pilna, man ļoti mīļa izrāde, ko esmu dziedājusi jau daudzas reizes. Taču tās būs šī iestudējuma pēdējās izrādes. Vienlaikus sāksies mēģinājumi Milānas La Scala, kur februārī un martā paredzētas sešas Lučo Sillas izrādes. (Titullomu šajā iestudējumā dziedās operas superzvaigzne tenors Rolando Viljasons - I. L.)
Pēc Pučīni Vīlas pirmizrādes Rīgā uz dažām dienām atgriezīšos mājās un tad braukšu uz Valentīnas viesizrādēm Berlīnē. Un tad jau sāksies Rīgas Operas festivāls.
Saspringti, toties aizraujoši?
Kad Lidija vēl bija ļoti maza, uzreiz pieņēmu lēmumu, ka pāri okeānam nebraukšu. Uz Japānu un Koreju nebraukšu, došos tikai pa Eiropu. Bet tagad Lidijai jau ir desmit gadi, un varu atļauties braukt nedaudz tālāk.
Vai mūzikas spēkos ir darīt pasauli labāku, kā to dedzīgi apgalvoja operas reformētājs Kristofs Vilibalds Gluks?
Es joprojām tam ticu. Manuprāt, jebkurš mākslinieks zināmā mērā ir ideālists, īpaši izpildītājmākslinieki. Muzicēšana tiešām ir veids un iespēja, kā darīt pasauli labāku un pilnveidot mūs pašus. Arī meitai mācu, ka ir svarīgi mēģināt sasniegt savus personiskos 100 procentus, darīt maksimumu. Jo tad, ja tu sevi līdz maksimumam mobilizē katru reizi, šis maksimums kļūst arvien lielāks. Tā ir iespēja sevi pilnveidot, un, to darot, tu pilnveido arī pasauli.
Būtu jau skaisti, ja visi tā domātu un censtos, bet...
Tā ir bijis vienmēr, par to rakstīts jau Bībelē, jo tāda ir cilvēka daba. Dzīve nesastāv tikai no televīzijas un zupas. Dzīvē ir ziedi un dziesmas, un sniegs, un, diemžēl arī kari. Bet ir arī mīlestība un mūzika.
Cerēsim uz Jauno gadu mierīgā Eiropā un pasaulē?
Manuprāt, karš notiek pilnā sparā. Paldies Dievam, nešaujam un nemetam granātas, bet notiek ekonomiskais, informācijas un propagandas karš.
Ja jautātu par jauniem profesionālajiem izaicinājumiem, kurus īpaši gaidi tuvākajā nākotnē?
Nākamais gads man būs ļoti interesants, jo tas nāks ar jaunām lomām. Nākamā gada maijā pirmoreiz dziedāšu ne tikai Pučīni operā Vīlas, bet arī Čo-Čo-sanas lomu (Madama Butterfly). Tāpēc ar lielu degsmi skatos uz nākamo sezonu. Mūsu dzīves pieredze nestāv uz vietas. Pēc mēneša varbūt būsim pieredzējuši tādu atklāsmi vai situāciju, kas var dot citu redzējumu arī jau labi zināmai, daudz dziedātai operlomai.
Tavs Ziemassvētku un Jaungada novēlējums mums visiem?
Teikšu, kā saka mana mamma. Lai visiem ir stipra veselība, pārējo mēs nopirksim.