Intervija ar aktieri Jakovu Rafalsonu. Šekspīra bezdibenis

Saruna ar Jakovu Rafalsonu notiek svētdienas pievakarē vienā no Līvu laukuma vasaras kafejnīcām. Spīd saule, ir vēl pavēss, bet aktierim negribas iet telpās. Tiesa, šādā veidā esam pakļauti incidentiem – te kāds sareibis garāmgājējs prasa naudu alum, te kāds ne mazākā reibumā vēlas paspiest māksliniekam roku, jo viņš taču ir no Ugunsgrēka. Roka ar pašcieņu arī tiek paspiesta. Tieši tai brīdī es nolemju par seriālu, kam pirmdien nofilmēja pēdējo sēriju, nerunāt nemaz, un mēs šīs jautrības vidū runājam par Šekspīru un jauno Karaļa Līra iestudējumu.

Vai mūsdienu aktierim karaļa Līra loma ir kaut kas īpašs?

Ir lugas, kas kļuvušas par cilvēces kultūras krātuves sastāvdaļu, tāpēc tādā materiālā kā Karalis Līrs vienkārši runāt tekstu pēc tiem aktieriem, kuri to ir darījuši gadsimtu gaitā, un iekļūt to cilvēku kohortā, kuri šo tekstu ir runājuši, jau ir kaut kāda zīme. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Borisa Pasternaka tulkojums ir zināma Šekspīra izpratnes līmeņa kritērijs. Banāli teikt, bet šādas lugas skar tik mūžīgas problēmas, ka... nav nekā jauna zem šīs saules. Cita lieta, kā tas tiks izdarīts. Es baidos par to runāt. Zinu tikai vienu – man ir paveicies, ka Viesturs Kairišs piedāvāja šo darbu teātrim, teātris piekrita, un tā ir dāvana man, teātrim un visai radošajai grupai, par kuru esmu vienkārši sajūsmā. Lieliska scenogrāfija un kostīmi (Reinis un Krista Dzudzilo – A. R.), brīnišķīga Artura Maskata mūzika. Es to esmu teicis viņiem pašiem. Kad tu iznāc šajās dekorācijās un kostīmā, ir radīta tik enerģētiska vide, ka tā ļauj – ziniet, kā tas ir, kad ar palielināmo stiklu saulē dedzina caurumus virsmā. Bet izdedzināt var tikai tad, ja ir ļoti precīzs fokuss. Mazliet lielāks, mazliet mazāks – nekas nesanāks. Ir paveikts viss, lai aktieri to izdarītu. Uzskatu, ka tas, ko mēs darām, ir godīgs ceļš. Mēs negribam pārsteigt, radīt kaut kādu hepeningu. Ja pēkšņi notiks kritiens, tad mēs kritīsim no cienījama augstuma.

Jums jau ir pieredze ar Šekspīra darbiem, esat spēlējis viņa lugās.

Man paveicās spēlēt pie Romāna Kozaka, kurš iestudēja Otello ar trim aktieriem, un es spēlēju Jago.

Jūs esat pieredzējis aktieris, bet blakus jums spēlē jaunie. Kam jānotiek aktierī, lai pieslēgtos lomai Šekspīra darbā?

Es ar prātu sapratu, ka droši vien tā jūra, kurā tu iebrien, ir ļoti dziļa. Tagad es saprotu, ka tai nav dibena. Kad sāc iet tam cauri – kā piespiest savu aktiera organismu pa īstam noiet šo ceļu? Kad mūsu ķermeni sāk pedalizēt un aiztikt, tas atriebjas. Tas sāk melot. Vienīgais ceļš ir atrast pieeju, lai savu aparātu piespiestu iziet šo ceļu, un tas ir absolūtās patiesības ceļš. Ja būs kaut nelieli meli – graša vērts būs viss, ko mēs darām. Viesturam ir ļoti laba acs. Viņš saka – to nevajag. Viņš varbūt nepateiks, kā vajag, bet – to nevajag. Man ar to pietiek. Tas nogriež nevajadzīgos izaugumus. Daži žurnālisti prasa izstāstīt koncepciju – bet kāpēc tad jāiet un jāskatās izrāde! Es zinu, ka tas ir ļoti negaidīts risinājums, taču tas ir argumentēts. Tas nav vienkārši – ņemsim un pārsteigsim. Reizēm visa negaidītība iestudējumos ir tikai tajā, ka nomaina darbības vietu. Bet šoks no tā ir piecas minūtes, un kas tālāk?

Krievu teātra skatītājs ir samērā konservatīvs.

Ziniet, es ar lepnumu varu teikt, ka mums ir uz pusēm latviešu un krievu skatītāji un man tas ir ļoti patīkami. Es ļoti daudz esmu braukājis ar latviešu izrādēm pa Latviju un pazīstu latviešu skatītāju. Man reizēm saka – mūsu skatītājs ir vēss. Es atbildu – viņš ir vēss tad, kad viņam dod kaut ko vēsu, bet karsts, kad dod karstu. Es zinu, kas notiek zālē, kad ir atdeve, un es zinu, ka šis skatītājs ir kulturāls, viņš neatļausies iziet no zāles izrādes laikā. Tā ir audzināšana. Viņš aizies starpbrīdī, bet tas nebūs demonstratīvi. Ko jūs domājat ar vārdu "konservatīvs"? Tradicionālus iestudējumus?

Es atceros, ka pēc izrādes Vasarnieki Krievu teātra mājaslapas atsauksmēs bija ierakstīts: "Tas nav krievu teātris." Un reizēm pēc skatītāju reakcijas šķiet, ka viņi gaida tradicionālus risinājumus.

Man preses konferencē arī vaicāja, vai mēs iestudējam Šekspīru. Man nāk smiekli, ja reizēm kāds saka – tas nav Čehovs vai tas nav Šekspīrs. Čehovs, tāpat kā Šekspīrs, ir aizvērta grāmata. Kad jūs to atverat, tas jau ir Čehovs un jūs. Vai Čehovs un es. Čehovs kļūst interesants atkarībā no lasītāja. Mani maz interesē nekompetenta skatītāja jautājumi. Mēs visi veidojam planiera maketu. Ja tas būs pareizi konstruēts, atnāks skatītājs un ar viņa elpu planieris pacelsies. Ja ir kādas kļūdas, dod dievs, ka nenotiek katastrofa, bet pacelties tam vajag. Vienīgā nemākslinieciskas gaumes pazīme ir sižeta mīlestība. Tas periods gan ir pagājis, kad trolejbusā prasīja: vai viņš viņu apprecēja? Tad es saprotu šī skatītāja gaumi, bet nevaru viņu par to lamāt. Mani interesē nevis "kas", bet "kā". Kā tas ir atrasts, radīts – kad ir šis negaidītais risinājums, man ir neprātīgi interesanti, un man liekas, ka mēs ejam šo ceļu. Mums paveicies, ka mūsu izrādē spēlē brīnišķīgais latviešu aktieris Gundars Āboliņš.

Jūs apsteidzāt manu jautājumu.

Kad redzi mēģinājumā divu triju metru attālumā procesu, ka cilvēks tavā acu priekšā domā, tas ir dārgs mirklis. Lai ko arī neizdomātu, vienatnē ar skatītāju nonāk aktieris. Un, kad tu redzi procesu, nevis tā imitāciju, – cepuri nost. Par to var maksāt naudu.

Šekspīrs ir ļoti brutāls, nežēlīgs pret saviem varoņiem. Mūsu skatītājs gan ir redzējis šausmu filmas un trillerus, un viņu, iespējams, nevar šokēt. Kā jūs risināt šo Šekspīra "asiņainību"?

Pasaule ir tik ļoti mainījusies kopš Šekspīra laikiem, tā ir kļuvusi tik nežēlīga, mēs, ieslēdzot televizoru, ziņās redzam tādas šausmas, ka saglabāt savu dvēseli ir grūti. Kas ir inteliģents cilvēks? Es neatklāšu neko jaunu. Tas ne vienmēr ir cilvēks ar trim augstākajām izglītībām. Tas var būt cilvēks bez augstākās izglītības, bet ar sirdsapziņu. Man sirdsapziņas jēdziens ir nozīmīgs. Jautājums ir nevis par fizisku nāvi, bet dvēseļu bojāeju. Kad mēs sākām, es domāju, ka tas ir meitu un tēva jautājums, bet tas ir virspusēji. Tas ir pirmais slānis. Pēc pirmās izlasīšanas es domāju – kas tas ir. Ir taču skaidri redzams, ka meitas melo. Tas ir tik acīmredzami. Vai viņš ir idiots? Vēlāk mēs sākām analizēt, un es sapratu, ka viņš atdod varu šķietami viegli, bet iekšēji uzskata sevi par intelektuāli, par tāda mēroga personību, kam neviens nestāv blakus. Viņa intelekta prerogatīva arī ir lepnība. Viņas melo – tā tam jābūt. Un tad jaunākā meita nostājas pret viņa intelektu. Tas ir šī kritiena sākums. Pirmais grēks, par kuru nosūta uz elli, ir lepnība.

Līrs saka: "Vai tam, kas vēlu nožēlo!" (Izmantots Raiņa tulkojums – A. R.) Tas taču nav viņa teksts, tas ir kāds citāts, ko viņš zināja. Un tūlīt pēc tam: "Ak, tik nieka maza kļūda, cik liela likies tu pie Kordēlijas!" Taču viņš aiziet no dzīves, nogājis kolosālu ceļu nevis nodzīvoto gadu ziņā, bet, kā saka Marina Cvetajeva, "duša sbilasj" – jādzīvo tā, lai dvēsele ir piepildīta. Tas ir stāsts, kuru gribu pastāstīt. Kā tas izdosies, ir cits jautājums, bet es ar lielu prieku eju uz mēģinājumiem.

Šajā sezonā jūs strādājāt pie vēl viena latviešu režisora Elmāra Seņkova, atveidojot vienu no dieviem izrādē Krietnais cilvēks no Sečuānas. Kāda bija šī sadarbība?

Mēs bijām aizņemti tikai trijās lokālās ainās. Mana pieredze ar Brehtu liecina, ka viņš vienmēr trāpa tur, kur pastāv totalitāra sistēma. Mēs aizvedām šo izrādi uz Krieviju, un viņi saprot šo trāpījumu, uzreiz ir atbalss. Es ļoti labi pazīstu tos cilvēkus metāla krāsas civilajos uzvalkos. Padomju laikā mēs visi viņus zinājām. Tā bija sistēma, kad meli bija acīmredzami. Ir tāda padomju laika anekdote – atnāk kāds cilvēks uz poliklīniku un prasa ausu un acu kabinetu. Viņam saka, ka tāda nav. Viņš saka – bet es dzirdu vienu, taču redzu pavisam ko citu. Mēs runājām vienu, domājām otru un darījām trešo, un tas bija visur. Tā bija personības iznīcināšana. Mēs, iestudējot izrādi, atklājām dubultās dzīves būtību.

Trīs dievus var uztvert arī kā trīs eirokomisārus, kas dod naudu un paši nezina, kam iedod.

Es lielāko dzīves laiku esmu nodzīvojis Padomju Savienībā un zinu, ka nav nekā viennozīmīgi laba vai slikta, bet nekā labāka par Rietumu kultūras vērtībām, par demokrātiju nav. Demokrātijai ir slimības, bet nav totalitārisma, kas ir ceļš uz nekurieni. Personīgi man Rietumu vērtību sistēma ir nozīmīga. Kamēr mēs runāsim to, ko domājam, mēs iesim pareizā virzienā.

Domājot par teātri globāli – kāda ir teātra misija mūsdienās?

Teātris nav reliģiska organizācija, lai runātu par misiju. Ja, atnākot uz teātri, tu saņem līdzpārdzīvojumu un tava dvēsele sāk vibrēt, tu saglabā pašcieņu, esi dzīvs. Mums līst asaras, mēs smejamies. Es pēc smieklu kvalitātes varu pateikt, kāds humors skan no skatuves, nedzirdot tekstu. Es nevaru teikt, ka teātris kaut ko māca. Ja jūs nav izmācījusi skola, vecāki... Tu atnāc uz teātri saņemt gandarījumu ar savu zināšanu bagāžu. Lasot grāmatu, atlase, kādas vērtības tu no tās paņem, notiek tevī. Grāmatā jau šīs vērtības ir. Arī teātrī cilvēks ar pieredzi saņem daudz vairāk nekā tas, kurš ir atnācis pirmoreiz. Jūs esat nogājis ceļu, lai gūtu baudu no teātra. Esmu apguvis ābeci un varu lasīt literatūru. Man ir jānoiet ceļš, ko veicis rakstnieks vai dzejnieks, bet es nedrīkstu viņus likt uz pjedestāla, jo tad es viņus nesasniegšu nekad. Noejot šo ceļu, es esmu otrais, bet neesmu zemāk, esmu sasniedzis to pašu augstieni, kurā šis dižais cilvēks ir bijis pirmais. Cilvēki ir nobalsojuši ar kājām, atnākot uz teātri, es dzirdu reakciju, viņi neskrien pēc mēteļiem, es dzirdu, kā viņi apspriež izrādi. Vēl viena lieta – kad redzu, ka teātrī sēž kritiķis un saka – jūs mani neapmānīsiet, viņš redz citu izrādi. Cirkā tu nevari gūt baudu no iluzionista, ja skaties, kā viņš to dara. Tikt apmānītam ir milzīgs prieks.

Kāpēc jūs domājat, ka kritiķis to negrib?

Es nerunāju par visiem, bet, ja kritiķis, sēžot zālē, jau raksta recenziju, viņš redz citu izrādi. Tas ir kā dialogā – mēs sarunājamies, bet otrs cilvēks jau nedzird, ko jūs sakāt, viņš gaida brīdi, lai iestarpinātu to, ko pats domā. Tas ir profesionālisma līmenis. Ja mēs cenšamies redzēt vispirms to, kas ir interesanti un labi, un papriecāties par to, tas jau ir daudz.

Kas jūs kā skatītāju ir sajūsminājis?

Mani sajūsmināja divas Mihaila Barišņikova izrādes. Es ar ļoti lielām šaubām gāju uz Jaunā Rīgas teātra izrādi Brodskis/ Barišņikovs, jo viņa profesija ir ļoti tālu no cilvēka, kas lasa dzeju. Es atnācu un ieraudzīju mākslinieku, kurš pārraida domu tik precīzi, pilnībā pārvaldīdams arī kustību partitūru. Tas manī izraisīja sajūsmu, un to es viņam pateicu arī tiekoties. Mani uzaicināja uz otru izrādi, kuru viņš spēlēja operā (Vēstule cilvēkam Roberta Vilsona režijā – A. R.), un tā mani satrieca. Es par to varu ilgi runāt, bet aplaudēju no visas sirds. Tas bija milzīgs prieks.