Neraugoties uz skaļo, nervozo jezgu, kas tikai pieņemas spēkā, kopš kļuva zināms, ka līdzšinējais Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars tomēr nav iekļauts jaunajā, kultūras ministres izraudzītajā Operas valdes sastāvā, viņš izturas sev neparasti mierīgi. Sarunā, kuru viņa kabinetā sākam pirmdien, pusotru stundu pēc LNO sarīkotās ārkārtas preses konferences un dažas minūtes pēc LNO vadības sapulces, Andrejam Žagaram raksturīgais temperaments nav manāms. Iespējams, nogurums darījis savu, tomēr pat tam nav varas pār mērķtiecību un meistarību neatkarīgi no jautātā pateikt tieši to, ko viņš vēlas.
Vai pieļāvāt domu, ka tagad, pēc 17 gadiem, varētu arī vairs nebūt Operas vadītājs?
To esmu pieļāvis, samierinos un rēķinos, taču, godīgi sakot, es negaidīju, ka tā notiks. Pēc Jāņa Dripes publiskā paziņojuma LTV Panorāmā, ka uzvarētāji ir Žagars, Maskats un Eglīte, es tiešām esmu pārsteigts par rokādi, kas notikusi, turklāt tik steidzīgi – piektdienas vakarā. Tas ir viens tipisks sabiedrisko attiecību gājiens – nedēļas nogalē paust ziņu, kas varētu radīt vētru. Tāpēc pirmdien nācām klajā ar savu oficiālo paziņojumu.
Kristīne Opolais, viena no mūsu operzvaigznēm, kuru viedokļus žurnālistiem LNO izsniedza gatavus mapītē, emocionāli protestē pret Kultūras ministrijas (KM) lēmumu un sola nedziedāt Operas nama 150. jubilejas koncertos. KM norāda: šie koncerti joprojām ir Operas direktora atbildība. Ko nu?
Skatīsimies, kā notikumi attīstīsies. Mēģināšu darīt visu, lai skatītāji neciestu un viss notiktu vislabākajā svētku noskaņā. Koncerts bija mana ideja, man ir svarīgi, lai tas notiek pilnā apjomā, kā bija paredzēts. Ideja radās pirms vairākiem gadiem, kad uzzināju, ka mūsu Operas ēka ir par dažiem gadiem vecāka nekā Vīnes Valsts opera. Bija grūti atrast īsto datumu, kad vismaz pieci no mūsu izcilajiem māksliniekiem var piedalīties: Kristīne Opolais, Inga Kalna, Inese Galante, Aleksandrs Antoņenko un Egils Siliņš.
Kā mainījušās jūsu prioritātes un proporcijas starp teātra vadīšanu un savu režisora karjeru?
Plānojot repertuāru Rīgā un domājot par to, kas mani interesētu kā režisoru, vienmēr esmu vadījies no tā, kurš iestudējums kuram būtu piemērotāks. Skatoties, kā to dara kolēģi – režisori un vienlaikus operu vadītāji – bijušais Berlīnes Komiskās operas vadītājs Andreass Homoki, kurš tagad vada Cīrihes operu, Kaspars Holtens, kurš vadīja Dānijas Karalisko operu un pašlaik ir Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas direktors –, redzams, cik ļoti svarīgi ir saglabāt repertuāra politiku neatkarīgi no taviem paša radošajiem plāniem. It sevišķi, ja tev ir iespējas strādāt arī ārzemēs.
No pēdējo gadu izaugsmēm un veiksmēm ir prieks par Viesturu Kairišu, kurš laikā, kad viņam nebija piedāvājumu dramatiskajos teātros, LNO izauga līdz Vāgnera Nībelunga gredzenam, kļuvis par nopietnu Vāgnera interpretu. Ir prieks, ka man izdevās atrast veiksmīgāko Latvijas režisoru, nedomājot, ka projekts ir liels un to vajadzētu taisīt pašam.
Kādreiz man iznāk gads bez iestudējuma mājas teātrī. Kādreiz ir divi iestudējumi, kā būs šajā sezonā. Ir svarīgi neizjaukt kopējo stratēģiju. Man ir gandarījums, ka nākamajos gados Operā strādās jaunie režisori, kuri sevi spoži pierādījuši dramatiskajos teātros. Viesturs Meikšāns, kuru uzskatu par vienu no spilgtākajiem jaunajiem režisoriem, veidos Kristapa Pētersona operas Mihails un Mihails spēlē šahu iestudējumu Jaunajā zālē, tā būs viņa debija Operā. 2015. gadā viņš veidos Jāņa Mediņa Uguns un nakts iestudējumu uz lielās skatuves. Gatis Šmits iestudēs Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie. Ir svarīgi būt godprātīgam, sevišķi mazā valstī, kur ir neliela teātra vide. Es skatos uz Vladislava Nastavševa darbību. Viņš un Elmārs Seņkovs ir nākamie, kuriem noteikti jāizmēģina spēki operā. Tad varu domāt, kā es realizēju sevi kā radošu personību.
Ārzemēs vilina vai nu komponists un viņa konkrētais darbs, vai arī iespēja strādāt labā teātrī ar spēcīgu trupu un spilgtu diriģentu. Katru reizi ir cita motivācija. Ja tas ir izaugsmei interesants darbs, piekrītu strādāt mazākā, ne tik nozīmīgā teātrī. Ja pats darbs, opera neuzrunā, taču ir izcils diriģents un labi solisti, uzreiz domāju: man būs iespēja strādāt ar izciliem māksliniekiem un varbūt kādu pēc tam iesaistīt mūsu repertuārā Rīgā. Tagad esmu pateicīgs likteņa sakritībai, ka pirms desmit gadiem sāku savu režijas karjeru.
Pirmais darbs bija Vāgnera Klīstošais holandietis. 2003. gadā LNO saņēmām uzaicinājumu vasarā piedalīties Dalhallas vasaras festivālā Zviedrijā. Bija ļoti liela skatuve, mazs budžets un maz laika iestudējuma sagatavošanai. Sapratu, ka tas ir liels izaicinājums un risks, jo var izgāzties. Atceros, ka mēģinājām Operas pagalmā, jo vajadzēja imitēt milzīgo Dalhallas brīvdabas skatuvi. Es biju tik fanātisks, ka izdevās cilvēkus aizraut. Pēc tam vairs pats nesaskāros ar Vāgneru, jo uzskatīju, ka līdz tam jānobriest. Te pēkšņi, desmit gadu pēc manas režisora karjeras sākuma, Viļņas un Bratislavas operas teātri man piedāvāja veidot Vāgnera iestudējumu: Loengrīnu, Tanheizeru vai Parsifālu. Tā kā periodi sakrita, man nācās pierunāt abu teātru vadības veidot vienu kopražojumu. Tā man bija iespēja šogad uzvest Loengrīnu divos teātros, ar divām dažādām trupām Bratislavā un Viļņā.
Pašlaik iestudēju Tanheizeru Maskavā, pēc tam veidošu Tanheizeru Prāgā. Tās būs divas dažādas šīs operas interpretācijas un vizuālie tēli – Maskavā scenogrāfs ir Andris Freibergs, Prāgā – Reinis Suhanovs. Atgriešanās pie Vāgnera ar diviem dubultiem iestudējumiem desmit gadu pēc manas režisora karjeras sākuma un tieši Vāgnera jubilejas gadā bija interesanta sakritība. Man ir piedāvājums 2016. gadā veidot Tristana un Izoldes iestudējumu Vācijā, taču es vairāk sapņoju par Parsifālu mūsu Operā 2016. gada pavasarī. Esmu apsēsts ar šo operu un jau redzu izpildītājus. Basbaritons Egils Siliņš devis piekrišanu, turklāt viņš vienā iestudējumā vēlas dziedāt abas lomas – Klingzoru un Amfortasu. Aira Rūrāne varētu būt izcila Kundri. Domājot par titullomu, esmu aizsapņojies līdz Andrim Ludvigam, kurš šopavasar spilgti sevi pierādīja Ērika lomā Klīstošā holandieša viesizrādēs Omānā.
1995. gadā Rīgā piedzīvojām spilgtu Alvja Hermaņa debiju operas režijā, Jāņa Mediņa operas Uguns un nakts iestudējumu. Tagad viņš ir starptautiskajā apritē. Mūsu Operai vilciens ir aizgājis?
Joprojām neesmu atmetis cerības. Mums ir koleģiālas, draudzīgas attiecības. Mēs tiksimies rīt, lai pārrunātu nākotni, un mums būs abpusēji piedāvājumi. Mani ļoti interesē Leoša Janāčeka Jenufa, ko viņš iestudēs teātrī La Monnaie Briselē. Mums ir laba sadarbība ar šī teātra vadību, varbūt vēlāk šo iestudējumu varētu atjaunot arī Latvijā.
Labs honorārs jums ir aktuāla, būtiska motivācija personisko režijas darbu izvēlei?
Pateikšu godīgi, ka vienreiz dzīvē esmu piekritis atlīdzības un teātra statusa dēļ, jo togad Esenes teātris bija atzīts par labāko operteātri Vācijā. Veidoju operu Kņazs Igors, kura mani nesaistīja, jo tai ir vājš librets. Skatītāji gaidīja polovciešu dejas, taču balets bija Spānijā viesizrādēs un vajadzēja izlīdzēties ar amatierdejotājiem. Mums pašiem likās, ka esam atraduši vidusceļu starp nopietnību un ironiju, atraduši zināmu sāpīga humora piedevu, stāstot šo stāstu, bet tas neizvērtās par veiksmi.
Toties man bija pilnīgi vienalga, cik maksās, kad likās, ka tas izvērtīsies manā karjerā liels, nopietns starts, kad, sajūsmināts par manu Karmenas pirmizrādi Rīgā ar Elīnu Garanču galvenajā lomā, Vīnes operas direktors Joans Holenders man piedāvāja veidot Karmenas iestudējumu Vīnes Valsts operā 2011. gada maijā, lai nomainītu veco Dzefirelli Karmenu. Holenders vēlējās pabeigt savu direktora karjeru ar šo izrādi – ar Elīnu Garanču Karmenas lomā, Annu Ņetrebko Mikaēlas lomā un Marisu Jansonu pie diriģenta pults. Kad saņēmu šo līgumu, domāju: šī ir mana režisora ceļazīme uz lielo operas pasauli ievērojamā teātrī un tik spožā solistu sastāvā. Labāki apstākļi nevarētu būt. Diemžēl dažādu sakritību dēļ šis plāns tā arī neīstenojās. Līgums man joprojām ir palicis kā trofeja.
Ko vērts īpaši izcelt jūsu svaigākajā LNO direktora pienesumā?
Es lepojos, ka laikus, pirms to izdarījis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, esmu uzaicinājis Andri Pogu kļūt par mūsu Operas nākamo galveno diriģentu. Viņš jau devis piekrišanu un šajā sezonā diriģēs Donu Žuanu un būs Trubadūra jauniestudējuma muzikālais vadītājs. No 2014. gada Andris Poga kļūs par LNO jauno galveno diriģentu.
Intriģējošs salikums LNO tuvākās nākotnes plānos: provokatīvais režisors Kaliksto Bieito 2014. gada septembrī iestudēs Romualda Kalsona operu – nacionālo drāmu Pazudušais dēls.
Mani vienmēr ir fascinējuši, citreiz pat šokējuši Kaliksto Bieito radikālie iestudējumi. Esmu rūpīgi sekojis režisora jaunradei jau kopš viņa pirmā lielā skandāla ar Verdi Masku balli Anglijas Nacionālajā operā. Pirmoreiz to noskatījos Barselonā Opera Europa konferences laikā, pēc tam ar citu solistu ansambli Londonā un Dānijā. Man bija iespēja ar viņu iepazīties. Margo Zālīte, kura mācās operas režiju Vācijā, bija viņa asistente un mūs iepazīstināja. Minhenē skatījos Bieito mēģinājumus – mana sajūsma un viņa darba vērtējums režisoru uzrunāja.
Uzaicināju viņu uz Rīgu un piedāvāju veidot kādu iestudējumu pēc paša izvēles 2014. gadā. Viņš stāstīja, ka viņu ļoti fascinējušas spāņu karavīru, leģionāru vēstules no Rīgas Otrā pasaules kara laikā. Jaunu karavīru naivumā viņi aprakstījuši Rīgu tajā laikā, Brīvības pieminekli, pakārtos cilvēkus, represijas pret ebrejiem. Blakus vēstulēm par baiso realitāti bijušas arī mīlestības rindas ar vietējām meitenēm. Viņam likās, ka kara skarbums, jaunības naivums un mīlestības krāsas saderētu kopā ar Ģērģa Ligeti Rekviēmu. Tomēr domāju, ka jāpiedāvā viņam kāds spilgts stāsts.
Mani pašu kā režisoru fascinē Pazudušais dēls, tā ir viena no izcilākajām latviešu operām un izcils Blaumaņa stāsts, kurš dzīvo laikiem līdzi un ir sevišķi aktuāls pašlaik – pārtikušās ģimenēs vēlu pieaug vienīgais dēls, kuru lolo un kurš vecākiem kļūst par vienīgo dzīves jēgu, taču liktenīgu sakritību dēļ iet bojā. Šī tēma ir tik mūsdienīga, dramatiska un sāpīga, saprotama jebkurā kultūrā. Sapratu, ka te ir labs gadījums, un iedevu režisoram ierakstu ar Ingu Kalnu Ilzes lomā un angļu valodā labi atdzejotu izcilo Ojāra Vācieša libreta tekstu. Bieito tā aizrāvās, ka izlēma veidot iestudējumu. Esmu priecīgs, ka viens no pieciem spilgtākajiem un atzītākajiem operas režisoriem pasaulē veidos šo iestudējumu, un ceru, ka jaunā Operas valde nepārdomās. Iestudējums ir iekļauts Rīgas – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas – programmā.
Kad speciāli iepriekšējā iestudējuma atjaunojumam Inga Kalna sagatavoja Ilzes lomu, Opera to parādīja vien dažas reizes…
Tas ir nacionālo oriģināloperu liktenis. Valsts pasūtījums un teātri cenšas veicināt šo operu tapšanu, taču statistika visur Eiropā ir tāda, ka pēc tam, kad iestudējumu ir noskatījusies attiecīgās valsts ieinteresēto, muzikāli izglītoto cilvēku daļa, šie jaundarbi nav ļoti pieprasīti un tos izrāda tikai dažas reizes. Uz Pazudušā dēla pēdējo izrādi atnāca ap 260 skatītāju… Ir svarīgi, ka nākamgad, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, mēs akcentu liekam tieši uz latviešu operām, kuru vidū ir Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu, Artura Maskata Valentīna un Romualda Kalsona Pazudušais dēls. Kad, ja ne Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā, varam likt dominanti uz mūsu oriģinālmūziku? Mana ideja ir arī par Vāgnera Rienci, jo man kā direktoram bija svarīgi, lai Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākums un noslēgums būtu spilgti notikumi. 2014. gada rudenī cikla Born in Riga noslēgumā plānojam Elīnas Garančas koncertu Karela Marka Šišona vadībā.
Vai jūs būtu gatavs kādreiz kandidēt uz kultūras ministra posteni?
Tas nozīmētu, ka jāveido politiskā karjera. Protams, vari būt bezpartijisks ministrs, bet tas ir nosacīti – tu vienalga simpatizē vienam politiskam spēkam. Tas uzliek zīmogu uz ilgāku laiku. Man ilgi bija tā, ka pēc sava pozitīvā viedokļa izteikšanas par Helēnu Demakovu, toreizējo kultūras ministri, kā profesionāli es saņēmu ļoti daudz pārmetumu, ka simpatizēju Tautas partijai. Kļūstot par ministru, ir jāsaprot, ka tu ieej politikā. Taču es nesaku kategorisku nē. Neslēpšu, ka man jau divreiz ir bijuši nopietni piedāvājumi. Vienu saņēmu tad, kad Helēna Demakova atstāja ministres posteni. Otru – šā gada pavasarī saistībā ar Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu.
Abas reizes atteicos radošo projektu dēļ un tāpēc, ka nebiju gatavs piederībai vienam konkrētam politiskam spēkam. Pēc tam būtu ļoti grūti Operā strādāt ar sponsoriem – to identificētu ar konkrēta politiskā spēka, nevis Operas interesēm. Taču es nesaku nē, jo kļūstu vecāks un Latvija man vienmēr bijusi svarīga, un varbūt zināmā briedumā sapratīšu, ka varu ar savu pieredzi un starptautiskajiem sakariem dot nopietnu pienesumu.
Skatīsimies, kā veidosies dzīve. Pašreiz ir interesants krustpunkts. Jau jūtu, ka, jaunajām ziņām (par LNO valdi – I. L.) aizejot starptautiskajā profesionālajā apritē, nāks piedāvājumi no teātriem ārpus Latvijas. Es noteikti gribu vēl izbaudīt brīvību un pastrādāt kā režisors. Jau trīsreiz esmu atteicies vadīt operteātrus Rietumos. Tas būtu svarīgi pašizaugsmei, kādu laiku vadīt ārvalstu operteātri, tas dotu jaunu pieredzi pavisam citos apstākļos. Izaicinājums kļūt par ministru man varētu būt tikai kā trešais variants. Es domāju, ka būšu darbīgs līdz fizisko spēku izsīkumam. Svarīgākais, lai ir kompetences līmenis, intelektuālā kapacitāte, lai nenoplok enerģija, vīzija un misijas apziņa. Ministra amatu nav iespējams savienot ar radošu darbu, bet apvienot to ar administratora darbu neļauj likums.
Operas darbā daudz balstās uz privātajiem kontaktiem, personiskajām simpātijām vai antipātijām, saprašanos vai nesaprašanos. LNO bez jums var pazaudēt sponsorus?
Balstīšanās uz simpātijām vai antipātijām ir ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, sākot ar valstu augstāko līderu līmeni. Tās bieži vien veido vēsturi un valstu politiku. Biznesa vidē atkarībā no lielo biznesa uzņēmumu (Audi, BMW, banku u. c.) simpātijām pret sportu vai mūziku veidojas sponsori Zalcburgas un citiem lielajiem festivāliem, Vīnes Valsts operai. Tas bieži balstās uz festivālu vai kultūras institūciju vadītāju spējām.
Piemēram, Aleksandrs Pereira izcēlās visu Eiropas operas teātru direktoru vidū ar to, ka vienmēr viņš kā personība piesaistīja Cīrihes operai vislielākos sponsoru līdzekļus. Tie bija tieši viņa personiskie kontakti un spējas pārliecināt naudas devējus. Nezinu, kā Cīrihē veiksies Andreasam Homoki, kurš iepriekš strādājis Berlīnes Komiskajā operā ar stabilu valsts finansējumu, kas nebija atkarīgs no skatītāju apmeklējuma. Aleksandrs Pereira no 2012. gada vada Zalcburgas festivālu un 2014. gadā kļūs par Milānas La Scala direktoru.
Svarīgi, kā tu vari pārliecināt un aizraut. Iespējams, man aizejot no LNO, daži no sponsoriem pārtrauks teātra atbalstīšanu un nomainīs prioritātes, taču es nevaru runāt viņu vietā. Tikko interesi kļūt par LNO atbalstītāju izteicis Ventbunkers.
Operas pasaulē savstarpējā sadarbība dažreiz ir tāda, ko citās jomās klasificētu kā interešu konfliktu, jo teātru direktori cits citam apmaiņā piedāvā režijas darbus. Erfurtes teātrī iestudēji Verteru, savukārt tā direktors veidos jau otro iestudējumu mūsu Operā…
Svarīgi, vai tam ir finansiāls vai radošs pamats. Konkrētajā gadījumā apmaiņa bija finansiāli izdevīga abiem teātriem, jo nebija jāmaksā īre ne par Mīlas dzērienu (Gija Montavona iestudējums LNO – I. L.), ne Verteru (Andreja Žagara iestudējums Erfurtē – I. L.). Tā ir Eiropas pieredze, un tur uz to neskatās kā uz interešu konfliktu. Svarīgi, vai režisori ir nespējīgas viduvējības un tikai izmanto savu direktora statusu, lai varētu iestudēt citā teātrī, vai arī ir pieprasīti mākslinieki. Piemēram, Dmitrijs Bertmans, kurš Rīgā divreiz taisījis Tosku, ir pieprasīts Eiropā.
Tieši Dmitrija Bertmana vadītajā muzikālā teātra režijas un aktiermākslas katedrā Krievijas Teātra mākslas universitātē jūs tagad vadāt meistardarbnīcu.
Mani tur uzaicināja nevis viņš, bet augstskolas rektors, ar kuru kopā biju Krievijas teātra festivāla Zelta maska žūrijā. Viņš bija priekšsēdētājs, es – priekšsēdētāja vietnieks.
Krievijas Teātra mākslas universitātes mājaslapā jūs tiekat titulēts par profesoru?!
Tā Krievijā sauc pēc statusa.
Ārkārtas preses konferencē pirmdien, 2. septembrī, jūs teicāt, ka esat spītīgs un neatlaidīgs. Ja tiešām būs jauns konkurss uz LNO mākslinieciskā vadītāja vietu, jūs tajā piedalīsieties?
Pie šīs ministres konkursa reputācija un nozīme mazinās, jo viņa nerespektēja konkursu rezultātus ne 2011. gadā, ne šoreiz. Man šis solis būs jāpārdomā, un es domāju, ka notikumi vērsīsies citādi. Ja Arturs Maskats arī piekritīs, varbūt mums tas varētu kļūt par tādu azartu un sportu atkal piedalīties: koncepcijas mums ir gatavas, sezonas saplānotas, varam vismaz radīt konkurenci un nervu ministrijas konkursā. Ja vien nenāks kāds interesants piedāvājums ārpus Latvijas.
Šķiet, tagad jūs daudz mierīgāk reaģējat uz stresa situācijām. Starp citu, kā tiekat galā ar savu personisko iespaidīgo – 345 271 eiro – parādu?
Pavisam vienkārši. Esmu iegādājies dzīvokli labajos laikos, kad mana atlīdzība par direktora darbu bija trīskārt lielāka nekā pašlaik un es vēl nodarbojos ar biznesa aktivitātēm, kuras tagad esmu krietni samazinājis. Man ir oficiālas saistības, mans kredīts bankā, un tam ir labs nodrošinājums – mans skaistais dzīvoklis, pa kura logu raugos uz baznīcu Ave sol un XVIII gadsimta spīķeru mūri. Pateicoties liktenim, mani pamatienākumi ir tie, kurus gūstu, iestudējot izrādes ārpus Latvijas. Parāds mani absolūti neuztrauc. Svarīgi, lai es varu segt ikmēneša saistības. Vienmēr jau arī varu dzīves apstākļus mainīt, dzīvokli pārdot un paņemt mazāku dzīvokli. Parāds metodiski dilst, ceru nākamajos divos gados to padeldēt par lielāku summu. Pagaidām negribu no šī dzīvokļa atteikties, esmu pie tā pieradis, lai gan ne tik bieži tajā atrodos.
Eiropas operteātru intendanti un mākslinieciskie vadītāji mainās itin bieži. Parasti – bez skaļām kaislībām. 17 gadus vadot LNO, vai jūs pretendējat uz rekordu? Varbūt tiešām vērts mesties jaunos izaicinājumos?
(Andrejs Žagars jūtas glaimots. Tad piezvana vēsturniekam Mikum Čežem un noskaidro, ka bijušais Vīnes Valsts operas intendants Joans Holenders savā amatā bijis pat vienu gadu ilgāk. – I. L.) 2000. gada 16. oktobrī, tieši manā dzimšanas dienā, man atnāca uzaicinājums no personāla atlases kompānijas pretendēt uz Londonas Covent Garden operas departamenta direktora amatu. Tas bija glaimojoši, taču biju pārbijies un no viesizrādēm Honkongā rakstīju atteikumu. Man šķita, ka manas angļu valodas zināšanas un pieredze nav pietiekamas. Otra reize bija 2006. gadā, kad pēkšņi nomira Toronto operas vadītājs – diriģents, kurš bija šo teātri lolojis un ilgi cīnījies, lai to uzceļ. Tajā laikā man bija citi mērķi. Trešais piedāvājums bija viens teātris Zviedrijā. Tad gan domāju, ka lielāku gandarījumu un rezultātu gūšu, īstenojot projektus Latvijas Nacionālajā operā. Tagad esmu atvērts. Būs jauns stress, jo, ilgi strādājot teātrī, kuru esi veidojis, būvējis un kurā visus pazīsti, tava fiziskā klātbūtne nav nepieciešama, ir svarīga tikai komunikācija. Taču nonākot citā valstī, tas ir nopietns pārbaudījums. Jauna valoda, jauns kolektīvs un likumi. Es esmu ambiciozs. Man vairāk patīk nerealizējami, lieli projekti. Ja gribi būt radošs cilvēks un administrators, jāizdara izvēle, un prioritātes uz laiku pārceļas.
Režisora Andreja Žagara plānotie iestudējumi 2013.–2014. gadā
R. Vāgners Tanheizers Maskavā, Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātrī; pirmizrāde 2013. gada 27. septembrī
R. Vāgners Tanheizers Prāgas Nacionālajā operā; pirmizrāde 2014. gada 11. janvārī
Dž.Verdi Atila Ankaras operā; pirmizrāde 2014. gada 22. februārī
Dž. Verdi Trubadūrs Latvijas Nacionālajā operā; pirmizrāde 2014. gada 5. aprīlī
R. Štrauss. Rožu kavalieris Latvijas Nacionālajā operā; pirmizrāde 2014. gada 30. maijā
G. Doniceti Lucia di Lammermoor Doniceti festivālā Bergāmo; pirmizrāde 2014. gada 22. septembrī
R. Štrauss Rožu kavalieris Honkongas operā; pirmizrāde 2014. gada 9. oktobrī
V. A. Mocarts Dons Žuans Lodzas operā; pirmizrāde 2014. gada 15. decembrī