Debija dzejā nebūt ne skolas vecumā - tas negadās bieži. Vai vari atklāt, cik tev gadu?
54 gadi, debija Kailsals 53 gadu vecumā. Iepriekšējos gadu desmitus darīju citu, domāju citu. Pēdējos gados (Kailsals tapis pēdējo 3 gadu laikā) uzmodusies izjūta, it kā pāri nāk piepildīts trauks vai arī plīst samilzis augonis, vai arī lietas, cilvēki, valoda ver vaļā citas būtības durvis zem virsmām.
Un vēl izjūta, ka dzīve vairs nerauj iekšā mutuļos, bet nones malā mierīgos ūdeņos un griež muguru virsū. Tad gribas ķert un grābt vēl sev nezin ko visu ar abām rokām. Bet tas, ko esmu sagrābusies, tāpat izbirst kā smiltis caur pirkstiem. Kas paliek? Ej sazini. Varbūt kailsals.
Ronalds Briedis ir ļoti prasīgs redaktors. Vai daudz tevi apšņikāja un kā tu uz to reaģēji?
Ronalds Briedis man pirmais pateica, ka manis rakstītais ir dzeja un ka ir vērts to kārtot grāmatā. Visus viņa labojumus pieņēmu uzreiz, tie bija labi saprotami. Viņš izveidoja grāmatas kompozīciju, pati ar to netiku galā. Daudzi viņa atzinumi manā šaubu māktajā iesācējas dzejnieces apziņā nostrādāja kā klikšķi. Piemēram, par instrumentāciju, par līdzīgu vai vienādu tēlu saspēlēm, par konkrēto un abstrakto, vispārināto dzejā u. c.
Prozā var vairāk spēlēties ar fantāziju, kamēr dzeja man vienmēr šķitusi daudz autobiogrāfiskāka – no tā nav iespējams izbēgt. Kā ir ar tevi?
Fantāzijas ir daudz. Fantāzija, šķiet, dzejā saplūst ar empātiju. Citiem vārdiem, tā ir iejušanās citā ādā. Upes ādā, purva dūksts ādā, gaismas pils ādā, cita cilvēka ādā. Tā ir iejušanās ar visiem jutekļiem izfantazētā situācijā tā, lai mutē sanāk turienes garšas, degunā salien turienes smaržas, ausīs - trokšņi, jaušami top pieskārieni. Autobiogrāfiskais tāpat apaug ar fantāzijām, vīzijām.
Tā iejušanās tev nāk līdzi no bērnības vai tomēr iegūta dzīves pieredzes ceļā?
Dabas izjūta ir asinīs no bērnības, varbūt vēl senāk, varbūt tā ir gēnos. Bērnībā laukos iemantotās smalkās jušanas ir dzīvas līdz šai dienai. Kā smaržo vaivariņi un kalmes, kā kutina dadzis, nopaijā balanda, kā piesūcas dēle, dzeļ irsis, kā cīrulis ber treļļus. Tāds kā panteisms ir manī. Tāda "Caur sidraba birzi gāju/Ne zariņa nenolauzu" izjūta. Man ir žēl nozāģēto koku, nogriezto ziedu - tās ir dzīvas būtnes. Daži gandrīz vai svētie augi ir iekļuvuši arī dzejoļos - Radziņu maijroze, Zilā kalna zilās vizbulītes. Iejušanās cilvēkos... tas ir mistiski, tas ir neiespējami, tomēr tas noris nepārtraukti, izzinot sevi un citus krustpunktos, paralēlēs, saspēlēs līdzenumos, augstienēs, purvos dienās, nedienās.
Jā, kas ir tie daudz pieminētie Radziņi?
Tās ir dzimtas mājas.
Tavos dzejoļos ir ļoti daudz tautiskā, latvietiskā, pat etnogrāfiskā. Vai esi šajās jomās īpaši iedziļinājusies vai arī tās tev bijušas līdzās visu dzīvi?
Etnogrāfija, folklora interesē pa viļņiem. Pirms daudziem gadiem bija viens vilnis gaisā, kad izrāvu cauri visus Krišjāņa Barona Latvju Dainu sējumus un Strauberga Buramvārdus. Toreiz tā bija goda lieta, patriotisma izpausme. Tautiskais, latviskais kā vietējās kultūrzīmes - tas gan mani aktīvi interesē, nodarbina, iedvesmo visu mūžu. Daudz braukāju pa Latviju, skatos muzejus, pieminekļus, dižkokus, alas, dievnamus, muižas, izlasu par vietējiem dižgariem, kas tur dzimuši, dzīvojuši, miruši, kas tur noticis piektajā gadā, kas Ziemeļu kara laikā, kas zviedru laikos, ulmaņlaikos, parunājos ar vietējiem ļaudīm. Tā pūlos sev atklāt, atšifrēt mūsu zemes bagātības, arī savas saknes.
Vai tev kā latviešu valodas un literatūras skolotājai savos skolniekos izdodas ieaudzināt mīlestību pret lasīšanu? Viņi vispār lasa?
Pūlos viņus literatūrā ievilināt. Tas nozīmē sataustīt, kas viņiem ir svarīgs, vajadzīgs, pēc kā viņi slāpst. Tas nozīmē daiļdarba aktualizāciju, palīdzēt skolēnam daiļdarbā saredzēt vispirms sevi, sev svarīgo, vajadzīgo. Arī mūžīgo, vispārcilvēcīgo. Un atraut vaļā ieejas vārtus - emocijas. Daiļdarba interpretācijas stundas pūlos veidot emcionālas, ļaujot jauniešiem izpausties, strīdēties, diskutēt. Piesaistot citas mākslas - kino, teātri, mūziku. Esmu sev noteikusi, ka skolotāja pirmais darba pienākums ir būt labā garastāvoklī. Bieži vien viņiem taujāju, vai patika vai nepatika, ir ļoti svarīgi mācīties daiļdarbu, kurš patīk, tad gribas par to domāt, pārrunāt, iedziļināties. Ir dažas grāmatas, kuras aiziet viegli kā sēklas uzartā zemē. Šekspīra Romeo un Džuljeta, Blaumanis, Remarks. Citas kā pret stāvu kalnu. Domājams, cerams, ka literatūras stundās sarodas mīlestība pret lasīšanu, kā tu še jautā, un ka viņi lasa arī pēc skolas beigšanas.
Kuri darbi vai varbūt rakstītāji galvenokārt veidojuši tevis pašas literāro gaumi? Varbūt vari nosaukt iemīļotākos darbus?
Sāksim ar tautasdziesmām. Vecāki, dodot man vārdu, ir saistījuši pie tām, sajūtu šo saiti. Arī bērnībā skolā savulaik bija jāmācās no galvas desmitiem tautasdziesmu. Tolaik bez īpašām emocijām vairāk pienākuma pēc atmiņā iekaltas, tās nāk līdzi dzīvē un ietekmē, strādā apziņā, bezapziņā.
Autori un grāmatas, protams, neskaitāmi daudz. Kārļa Skalbes maigums, sniegs, egles, Friča Bārdas bērzi, Vizmas Belševicas Gadu gredzeni, Ojārs Vācietis, Viļa Plūdoņa balādes. Knuta Skujenieka Lirika un balsis. Atdzejā Gabriēla Mistrāla, Šimborska, Rilke, Vitmens. Prozā Regīna Ezera. Varētu turpināt vēl un vēl. Arī jaunākās paaudzes dzeja ir tik spilgta, Arvis Viguls - tik precīzs, dziļš, Inga Gaile. Esmu nekritiska lasītāja, daudz baudu, jūsmoju.
Parasti jautā otrādi – vai tavi slavenie vecāki netraucē tev pašam gūt panākumus? Taču šoreiz ir citādi – plašāka sabiedrība no sākuma iepazinusi tavu dēlu, pavāru Mārtiņu Sirmo. Pieļauju, ka tas dod vietu spekulācijām – nu, jā, viņa jau tā slavenā pavāra mamma, nav brīnums, ka tikusi pie publikācijas. Lūdzu, pastāsti, kā bija patiesībā.
Mans slavenais dēls netraucē, protams, gūt panākumus. Lai jau plašākā sabiedrībā spekulē, cik uziet, galvenais, lai palasa arī gan Kailsalu, gan Mārtiņa abas pavārgrāmatas. Mana grāmata iznāca apgādā Pētergailis, esmu sirsnīgi pateicīga apgāda vadītājai Ingunai Cepītei un māksliniecei Ilgai Vēverei, Mārtiņš tikai sarīkoja grāmatas atvēršanu savā 3 pavāru restorānā - tik daudz tās līdzdalības. Zini, es gribētu šai jautājumā pavērsties prom no traucēšanas uz atbalstīšanu. Un to es esmu saņēmusi tik dāsni savā dzīvē ne tikai Kailsala tēmā, arī diendienā gadu gadiem jebkurā laukā. Atbalsts- spēks-iedvesma-gudrība-siltums no Dieva, no tēva un mātes, kuri ir miruši, bet vienalga dzīvo līdzi, no vīra, no bērniem, no dzimtas, kura ir plaša un stipra, no senatnes un nākotnes, no skolēniem, no dzimtas mājām, no ozoliem, upēm, ābelēm, maijrozītes. No Urāliem, Baikāla, Sibīrijas, Monumentu ielejas, Nāves ielejas, no Šopēna, Glāsa, Rotko, Krēmera un Vestarda Šimkus. Tā varētu saukt, šķiet, līdz bezgalībai.
Kur tev vispār radās drosmes paņemt un aiznest savus dzejoļus kādam parādīt, nevis slēpt atvilktnē, datorā tikai sev? Kā tas notika? Un kā atradi redaktoru?
Es dzejoļus pirms Kailsala nebiju rakstījusi 30 gadus. Dzejoju agrā jaunībā, nekas lāga tur nesanāca, un tad 30 gadus vispār par to nedomāju. 2010. gadā nejauši uzzināju par Literāro akadēmiju un sadomāju tur pamācīties. Rakstīju Ronaldam Briedim, Literārās akadēmijas vadītājam, vai iespējams mācīties bez ambīcijas kļūt par dzejnieku, nepildīt mājasdarbus, piedalīties kā brīvklausītājai, tāpēc ka man patīk dzeja un ir interesants šāds skatu punkts uz dzeju. Uztvēru to gandrīz kā izklaidi, kā intelektuālas izpriecas. Sākumā vēl nodomāju, ko nu jaunu es tur daudz uzzināšu.
Pamazām, pamazām iegājām dzejā tik dziļi, tik smalkās jaunrades laboratorijās. Lielais mājasdarbs bija vasaras periodā sarakstīt plašu dzejoļu kopu, kuru dzejas meistardarbnīcā apsprieda. Man par mežonīgu pārsteigumu manus dzejoļus novērtēja atzinīgi. Šie dzejoļi bija grāmatas pamats. Lūdzu Ronaldam būt par redaktoru vai arī ieteikt, sapazīstināt ar kādu citu. Viņš uzņēmās pats. Viņš man ir kā dzejas metrs. Bez viņa līdzdalības Kailsala nebūtu, tas ir 100%.
Un vēl. Mārtiņš man šai laikā uzdāvināja Aspazijas siju. Esot bijusi izmesta Aspazijas muzeja rekonstrukcijas laikā. Iebūvējām to Radziņos istabas vidū kā kolonnu, lai staro.
Vai arī tagad turpinās dzejas rakstīšana?
Turpinās gan. Grāmatas Kailsals iznākšana un labās atsauksmes par to ir kā spēcīgs jaunas iedvesmas lādiņš.