Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Draudzība ar ļaunumu smalki piešmauks

Acīmredzot tā ir mana talanta iedaba, ka uz lieliem, episkiem, upītiskiem audekliem es neesmu spējīgs, saka dzejnieks un esejists Jānis Rokpelnis, kuram nesen iznācis otrais – 85 lapaspuses biezs – romāns Muzejs.

Rīgas iestaigātājs Jānis Rokpelnis kopš oktobra dzīvo gaišā divistabu dzīvoklī Cēsīs. "Tas prasīja milzu enerģiju. Visa vasara aizgāja remontos. Turklāt divistabu dzīvoklī tomēr vajag vairāk mēbeļu nekā vienistabas. Labi, ka man bija nesavtīgi palīgi – cilvēki, kuriem ir mašīnas, no Rīgas, Skujenes, Siguldas, kas palīdzēja sarunāt linoleju un ko tik visu te nevajag," rakstnieks īsi piemin sadzīvisko nokaušanos, tomēr ir priecīgs, ka tagad viņam "beidzot ir kur uzņemt viesus". Te, viesistabā ar pāris grāmatskapjiem un dažām gleznām, norit arī KDi intervija. Uz žurnālu galdiņa ir pagājušogad saņemtās Latvijas Literatūras gada balvas – lampas – baltais trijstūris par mūža ieguldījumu literatūrā. Dzejnieks pagaidām nav sapratis, vai tam maz var nomainīt spuldzīti.

Jāņa Rokpeļņa modro pieslēgumu Rīgas dzīvei pārcelšanās uz Cēsīm nav mazinājusi – bijis uz Kremerata Baltica koncertu, uz Zinātņu akadēmijas pavasara sesiju.

Rakstnieks pats sāk stāstīt par jauno romānu Muzejs, kas tikko kā iznācis izdevniecībā Neputns. "Man gribējās uzrakstīt kaut ko neierastu, proti, bez obligātajām seksuālajām ainām un lamuvārdu dāsnā biruma. Turklāt starp galvenajiem varoņiem nav kristiešu. Rakstnieks kristietis nenozīmē, ka viņš raksta vienīgi par kristīgām tēmām. Vienkārši viņa pasaules izjūta ir tāda," Jānis Rokpelnis bez jautāšanas izstāsta galveno ieceri. Viņa nodoms bijis restaurēt laiku, kuru pats labi pārzina. Tas ir Muzeja lielākais valdzinājums, ka to sacerējis kāds, kuram tās ir dziļi personīgas atmiņas, nevis kāds, kurš centīgi un godprātīgi salipinājis arhīvā izstudētu mozaīku. Rokpelnis ļoti labi atceras laiku, kad bijusi sajūta – viņa smadzenes nevienam nav vajadzīgas un atliek tās tikai nodzert… Bijis briesmīgi daudz jāmelo, viņam to negribējies.

"Šis nav nedz stingri dokumentāls, nedz arī autobiogrāfisks darbs. Galvenie varoņi sacerēti. Romāna darbība norisinās gan XX gadsimta septiņdesmito gadu pirmajā pusē, gan XXI gadsimta tā dēvētajos liesajos gados," jauno romānu raksturo autors. "Kādreizējais muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Igors tā arī neatcerētos par jaunības dedzīgo aizrautību ar nezināma mākslinieka gleznu, kuru pats nodēvējis par Epikūra atomkaru, ja ne bailes iestigt pensionāra ikdienas pelēkajā apmierā. Jānis Rokpelnis dzejniekam piedienīgā lakonismā detektīvstāsta sižetu savij ar plašām pastaigām mākslas druvās un ežmalās, pa ceļam pieķerot klāt arī mūžīgos tematus par nodevību un iespēju pašam aizvērt šīs pasaules durvis," saka romāna redaktore Gundega Blumberga.

"Mana paaudze piederēja pie avangarda," uzsver Jānis Rokpelnis un nodemonstrē, kā savulaik futūrisma un agrīnā Pasternaka ietekmē, viņaprāt, pārāk plūdenajai (pretstatā lietuviešu) latviešu valodai šad tad tīši sabiezinājis šņāceņus. Tāpēc viņam ne visai patīk, ja nodēvē par "griezīgo šķautņu romantiķi" (Griezīgo šķautņu romantiķis. Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds. 2015. Sastādījusi Dr. philol. Anda Kubuliņa – red.). Rokpelnim žēl, ka nav piešķirta kaut mazītiņa modernista iesauka. Taču Andai Kubuliņai, bez kuras pašaizliedzīgajiem pūliņiem zinātniskā konference, kas ir grāmatas pamatā, nemūžam nebūtu notikusi, tuvāks ir romantiķa tituls. Rokpelni ērcina, ja literāro tēlu identificē ar autoru vai šī tēla izteikumus uzlūko par autora domām. Jau 1981. gadā iznākušajā dzejoļu krājumā Rīgas iedzimtais dzejnieks uzsver, ka viņam ir vismaz kādi desmit liriskie varoņi. Turpretī kritiķi, rakstot par dzeju, turpina lietot gan "lirisko es", gan "dzejas cilvēku", pat "autoru". Tomēr savas dzejas neiznīdējamo grūtsirdību Rokpelnis atzīst.

 

Jānis Rokpelnis. Ir daudz cilvēku, kuriem tieši tādu dzeju vajag. Dramatiska un traģiska dzeja man vienmēr ir devusi dzīves garšu. Nevis pavirši optimistiska. Dzejā man galvenais ir dziļums. Prozā to grūtāk sasniegt. Latviešu prozā dziļākais autors, manuprāt, ir Blaumanis. Inga Ābele, Regīna Ezera. Ādamsonam ir viena novele Ķirbji, kur viņš ielien dziļi zemapziņā, bet parasti ne. Muzeju, domājams, rakstīju latviešu tradīcijā, bet dzejā cenšos pēc dziļuma dimensijas. Pēc metafizikas. Tas, protams, neizbēgami ir domāts šauram lokam. Kavējos ar šo romānu, jo gandrīz gadu nevarēju neko strādāt. Tāpēc, ka bija ļoti liela pārslodze. Acīmredzot sakarā ar manu septiņdesmitgadi. Nav nekāds jaunības laiks, kā smejies. Nevarēju ne rakstīt dzejoļus, ne nobeigt romānu. Tas man izdevās šeit, Cēsīs.

Pagājušogad saņēmāt Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. Varētu, tā teikt, pakārt pildspalvu pie sienas un atpūsties. Taču beidzot pieveicāt iesākto romānu. Nevarat nerakstīt?

Romāns tapa apmēram trīs gadus. Tas ir normāli, jo iepriekšējais – Virtuālais Fausts – arī tapa tikpat ilgi. Neviens to lāgā nesaprata, izņemot Normundu Naumani, kurš piepeši uzrakstīja recenziju par prozas grāmatu. Viņš uztvēra adekvāti. Vēl arī Anna Millere, respektīvi, Inga Žolude. Pārējie, kā jau teicu, īsti nesaprata, par ko vispār ir runa. Varbūt pie vainas bija romāna pagaidu nosaukums. To atstāja, lai romāns šķistu interesantāks. Bet ne jau par virtuālo realitāti vien tas bija. Es pēc izglītības esmu filozofs. Sāku rakstīt otro O. Špenglera Eiropas norietu. Par Rietumu cilvēku, kas zaudējis Dievu, Absolūtu, fragmentējas un pakāpeniski iet bojā. Tad attapos – man taču jāraksta romāns, nevis traktāts. Bet jautājiet man visu pēc kārtas! Es esmu pieradis ilgi runāt. Mani vajag pārtraukt.

Romānā rakstāt par 70. un 90. gadiem. Vai, jūsuprāt, šos laika posmus kaut kas vieno, vai, tieši otrādi, pamatā ir pretstats?

Grūti pateikt. Šis romāns netika rakstīts kā konceptuāls darbs. Brīvajā laikā vakaros pirms gulētiešanas parasti lasu krimiķus, kā daudzi to dara. Man ļoti patīk mākslas zinātniskie detektīvi. Meklēju guglā, kā tos pareizi sauc, bet īsti neatradu. Ir tādi gan Rietumos, gan Krievijā, gan Neputns tādus izdod bērniem un pusaudžiem (sērija Mākslas detektīvired.). Latvijas Kristīgajā akadēmijā es biju Latvijas kultūras vēstures un Latvijas profesionālās mākslas docents. Glezniecība man ir sirdslieta. Jaunībā tā man bija otra svarīgākā no mākslām – pēc dzejas. Pat ne proza, bet tieši glezniecība. Muzeju kādu laiku jau remontēja, ilgi nebiju bijis tajā vietā. Kad ieraudzīju to baismīgo stāvokli… To arī medijos drausmīgi dramatizēja, ka viss plūst un grūst un ka muzeja ēka gandrīz vai nav glābjama. Tas atstāja tik baismīgu, pilnīgi fizisku iespaidu kā smagi savainots dzīvs radījums, ka man tur nostrādātais laiks uzreiz spontāni uznira. Sāku par to rakstīt. Sākumā mani mērķi bija ambiciozāki. Kādreiz man ļoti patika Heilija romāni – kā strādā lidosta, rūpnīca utt. Bija iecere parādīt plašākā romānā, kā strādā muzejs, mūsdienu galerijas, izsoles. Tomēr kā dzejā, tā arī prozā es vienmēr gluži instinktīvi tiecos pēc lakonisma. Acīmredzot tā ir mana t. s. talanta iedaba, ka uz lieliem, episkiem, upītiskiem audekliem es neesmu spējīgs. Es tomēr esmu pieredzējis žurnālists – strādājis daudzos periodiskos izdevumos. Žurnālista ieraugs man palīdzēja rakstīt Rīgas iedzimtos. Bet romāns Muzejs nav monogrāfija. Visilgāk es nokāvos ar problēmu – kā savienot 70. gadu pirmo pusi ar t. s. liesajiem gadiem.

Lai arī ievadā uzsverat, ka romāns nav autobiogrāfisks, trīs gadus Latvijas Nacionālajā muzejā (tolaik Valsts mākslas muzejā) esat bijis zinātniskais līdzstrādnieks.

Jā. Bet uzreiz gribu pateikt – ja es gribētu rakstīt memuārus vai autobiogrāfiju, tad to es arī rakstītu. To es nesaku maskēšanās nolūkos. Man ļoti patīk lasīt svešas biogrāfijas (Knuta Skujenieka biogrāfiju pats uzrakstīju!), memuārus un dienasgrāmatas, bet man absolūti negribas rakstīt kaut ko tādu pašam.

Varbūt tāpēc, ka jau kopš jaunības manai atmiņai piemīt dīvaina īpašība – tā nekad spontāni, neviļus, kā normāliem cilvēkiem, nekavējas pagātnes notikumos. It nemaz. Bet romānā es sev atstāju brīvas rokas. Rakstura īpašības patapinu no vairākiem cilvēkiem. Vienam otram no varoņiem piešķiru arī savējās īpašības. Es, tāpat kā žurnālists, varu teikt – savus avotus negribu atklāt.

Jūsu laikabiedri droši vien mēģinās atminēt.

Lai mēģina, nu dabīgi! Bet kur ir tie, kas var uzrakstīt par 70. gadiem? Kuri tie ir? Rokpelnis cieši skatās virsū, līdz saprotu, ka tas nav retorisks jautājums.

Tādu ir maz.

Kuri tie ir? Labi, bez manis – kurš vēl par 70. gadu muzeju varētu uzrakstīt?

Fotogrāfe Māra Brašmane, kas arī ir strādājusi muzejā, varētu ja vien viņa rakstītu.

Nē, es domāju – no rakstniekiem.

Nepateikšu.

Manā romānā ir dažādi nostāsti. Daži ir apokrifiski, daži – dokumentāli, ko pats pieredzēju un piedzirdēju. Man ir pāri septiņdesmit. Mākslas zinātnieki var pētīt, bet tas ir kaut kas cits. Tāpēc es centos. Piemēram, Dzintara Soduma romāni ir autobiogrāfiskāki. Tie ir mani stilistiski mīļākie latviešu rakstnieki, vēl Mariss Vētra, kam lielie darbi ir autobiogrāfiski, Anšlavs Eglītis, kuram bieži vien prototipu dēļ bija nepatikšanas un škandāli. Muzejs ir samontēts no dažādām biogrāfijām, no dažādām pieredzēm. Viena biogrāfija, kura romānā vispār nav ietverta, ir stukača biogrāfija. Arnoldam, kas strādāja muzejā, bet pēc tam bija Anglijā utt., nav nekāda sakara ar savu prototipu. Viņš ir kāds konkrēts cilvēks, žurnālists. Mani ieinteresēja viņa motivācija, kāpēc viņš sāk sadarboties.

Jā, tas bija tiešām negaidīts pavērsiens un nedzirdēta versija.

Vai jūs zināt vēl cilvēkus, kas ļāvās savervēties ar šādu "zinātkārē" balstītu argumentu – uzzināt, kas tad īsti notiek čekas aizkulisēs?

Kārdinājums izpētīt čekas darbību no iekšpuses un to atmaskot varēja rasties Gorbačova atklātības laikos. Iepriekšējos laikos diez vai.

Vai jūsu laikabiedru vidū arī bija tādi, kas salūza aiz sirdsapziņas mokām, līdzīgi kā Arnolds, līdz pat pašnāvībai?

Nē, nezinu gan. Prototipam tās mokas acīmredzot bija. Ideja ir tāda, ka cilvēkam nav kādas komisijas vai tamlīdzīgi, kam izsūdzēt grēkus. 90. gadu sākumā biju Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Tad partiju vadīja dzejnieks Uldis Bērziņš. Tur tika nodibināta triju cilvēku komisija, kur čekas ziņotājs varēja rakstveidā pieteikties. Cilvēki ar to rēķinājās. Politiskā karjera viņam ar to izbeidzās, bet viņš bija atzinies. Tā ir, ar ļaunumu draudzēties nesanāk, vienmēr tas tevi smalki piešmauks.

Ļaunums bieži ir ļoti viltīgi maskējies un pirmajā brīdī nav nemaz atpazīstams.

Jā, tāpēc ka bieži vien ir jāizvēlas starp diviem ļaunumiem. Un vienādiem. Tā ir, jā.

Jūs pats vienmēr esat pratis to atšķirt un atpazīt?

Kad 45 gadu vecumā kļuvu par ticīgu kristieti, pārņēma šausmas, cik lielu teritoriju, kas iepriekš šķita morāli neitrāla, aizņem ļaunums. Daudzas sliktas un ļaunas lietas nebūtu darījis, ja kļūtu ticīgs agrāk. Protams, kā visi, turpinu grēkot 24 stundas diennaktī. Samērā nesen izlasīju, ka labi cilvēki visumā ir dumjāki par ļauniem. Mani pārsteidza, ka man tas nebija ienācis prātā. Labie dzīvē bieži vien sasniedz mazāk. Lai kaut ko sasniegtu, vajag intriģēt, pazudināt savus konkurentus utt. Tur jābūt gudram. Labsirdīgam labam cilvēkam nepiemīt šīs īpašības. Starp citu, par to man arī ir rakstīts Muzejā. Tur ir daži monologi, kas man liekas aktuāli. Varbūt romānā tās idejas pauž pārspīlēti, turklāt ne visas tās ir manas idejas. Nevar literāra darba varoņa izteicienus identificēt ar autora nostāju, kā tas notika ar nabaga Dostojevski, kura kādā romānā kāds saka, ka skaistums glābs pasauli. Gadu desmitiem to pierakstīja pašam Dostojevskim un nesaprata, ko tas vispār nozīmē.

Starp citu, kā jūs izprotat šo teicienu?

Nekā es neizprotu, neviens to nevar izprast. Es esmu ticīgs kristietis. Reiz mani ietekmēja 60. gadu hipiju ideoloģija. Pēc izglītības esmu filozofs, mani tas ļoti spēcīgi iespaidoja – cilvēces (ne tikai padomju cilvēka!) domāšanu pārveidos māksla, un šī pārveidotā domāšana pārveidos pasauli. Tam cilvēki ticēja. Tas nebija ilgs posms. Jau 70. gadu vidū iestājās krīze. Bet atceros, ka kādu laiku es arī tā uzskatīju.

Tagad vairs ne?

Protams, māksla nepadara cilvēku labāku. Un arī pašu mākslas darba autoru nepadara labāku.

Kam māksla ir vajadzīga, jūsuprāt?

Definīciju, kam ir vajadzīga māksla, ir simtiem. Kāpēc pasaule ir radīta daudzkrāsaina? Kāpēc nav radīta viena roze, bet ir tūkstošiem puķu? Par diktatoriskiem režīmiem ļoti skaidri signalizē estētika. Cik līdzīga ir padomju māksla, Hitlera māksla un, starp citu, arī Ulmaņa oficiālā māksla. Pompozi, tukši. Estētikai un līdz ar to skaistumam ir ārkārtīgi liela nozīme. Nevar estētiku pieskrūvēt ētikai, ideoloģijai, kā tas bija padomju laikos.

Intervijās esat stāstījis, ka dzeja jums rodas kā apmātībā. Lai taptu romāns, ir nepieciešams cits, racionālāks, dvēseles un prāta stāvoklis?

Iedvesmu, protams, vajag. Vajag iekšēji dzīvot varoņu dzīvi, tad viņi sāk atdzīvoties un rīkoties patvaldīgi, rodas dažādi negaidīti domu pagriezieni, kaut kādas neparedzētas rakstura īpašības. Bet neapšaubāmi proza un dzeja ir pilnīgi divas dažādas lietas. Vismaz man. Tās ir vārda mākslas, bet materiāls tiek izmantots pilnīgi dažādi. Vienmēr lietoju banālo teicienu, ka no akmens var izveidot skulptūru un var uzbūvēt māju. Tie ir dažādi talanti un dažādas spējas. Vāji pazīstu savus lasītājus, bet zinu, ka ir tādi, kuriem mani prozas darbi, it sevišķi Rīgas iedzimtie, patīk labāk nekā mani dzejoļi. To laikam ir mazākums. Brīnos, ka kāds lasa manu dzeju un viņam tā patīk. Tāpat prozu. Mani tas vienmēr nedaudz pārsteidz.

Jūs romānā rakstāt arī par pašaizliedzīgo mākslas sargeņģeli Mēriju Grīnbergu (1909–1975), par kuru režisore Kristīne Želve uzņem filmu. Par to periodu, kad viņa bija dabūjusi bibliotekāres vietu Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā. Ir iznācis ar režisori arī aprunāties – vai jūs katrs par viņu interesējaties autonomi?

Autonomi. Tāpēc, ka ļoti cītīgi sekoju tam, lai es ar mūsdienu zināšanām neapveltītu cilvēkus, kuri dzīvoja, strādāja muzejā 70. gados. Man bija svarīgas tās zināšanas un pasaules izjūta, kāda bija 70. gadu sākumā. Mērija bija brīnišķīgs cilvēks. No tiem, kuriem absolūti nav nekāda garīgā vecuma. Bet pret politiskām lietām, par kurām citi runāja, viņa bija visai atturīga. Taču viņa saprata visu, arī jaunos. Dāvināja viņiem grāmatas no savas bibliotēkas. Laikam pamazām šķīrās no bibliotēkas. Šeit man ir Mērijas Grīnbergas dāvinātie Kārļa Skalbes 30. gados izdotie Kopotie raksti no viņas (rāda grāmatu plauktā rindu ar vāciņiem – red.).

Radies priekšstats, ka muzejs (ne tikai mākslas) padomju laikā deva patvērumu dažādiem talantīgiem cilvēkiem, kuri tur strādāja gan par sargiem, gan citās aizkadra profesijās. Tā var teikt?

Par Mākslas muzeju nevaru apgalvot. Piemēram, mans draugs Uldis Bērziņš strādāja par naktssargu būvlaukumā utt. Taču nevarētu teikt, ka muzejā dažādos darbos trūktu īpaši spilgtu personību. Par Mēriju Grīnbergu jau runājām. Ekstravaganta bija mākslas zinātniece, gleznotāja, dzejotāja Taira Haļāpina. No jaunajiem spilgta personība bija izcilais mākslas zinātnieks Oļģerts Biete. Viņš bija Borisa Bērziņa fans, rakstīja spoži. Viņa īpašības daļēji arī ir ietvertas romānā. Kopš pirmskara gadiem ar saimniecības lietām nodarbojās Georgs Šēnbergs. Un kur nu vēl tuvs Anšlava Eglīša draugs, represijās cietušais mākslinieks un muzeja fotogrāfs Eduards Melbārzdis! Man noveicās, ka par glezniecības nodaļas vadītāju nāca Pēteris Savickis. Es kā zinātniskais līdzstrādnieks biju norīkots viņa nodaļā. Tolaik pārņēma fondus. Tas bija ļoti ilgstošs process. Vajadzēja visu mērīt, skatīties, cik dīvaini glezno Brastiņš. Tur nekā dievturīga nav. Ir kaut kādas zvaigžņu lietas. Es biju no dažiem cilvēkiem, kas pārzināja visu Latvijas mākslu. Vajadzēja aprakstīt gleznu, aizpildīt kartītes. Es vadīju ekskursijas pārsvarā krievu tūristiem. Interesanti bija tas, ka mēs gājām uz mākslas antikvariātu. Laikam trešdienās tur izstādīja jaunpienākušos darbus, un tad mēs ar Pēteri Savicki apskatījām, kas der muzejam. Ja atmiņa mani galīgi neviļ, antikvariātā ieraudzījām Padega Madonnu ar ložmetēju. Protams, mēs uzreiz to iegādājāmies muzejam. Bija ļoti interesanti. Baltvācu darbi muzejā netika iepirkti. Tos esot kolekcionējis Romis Bēms. Visu laiku filtrēja, kas nāca pārdošanā. Bija tāda Zinību biedrība, kurā es biju lektors. Apbraukāju Latviju ar krievu gadsimta sākuma glezniecību. Tāda izstāde reprodukcijās man bija līdzi. Visur kur. No Talsiem līdz Smiltenei braukāju apkārt.

Vai jūs esat iegājis muzejā pēc restaurācijas?

Jā, protams. Biju uz kādu konferenci, biju tajā ārprātīgi dārgajā krogā. Nezinu, priekš kam tas tur ir vajadzīgs. Mani, starp citu, uzcienāja Borgs (mākslas zinātnieks Jānis Borgs – red.). Liels intelektuālis, kurš dabūja jau padomju laikos palasīties labas grāmatas. Viņa tēvs bija diplomāts.

Vai jums būtu gribējies, lai šis romāns iznāktu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts? Vai tai sekojat?

Ko nozīmē gribēt vai negribēt – neviens man nepiedāvāja. Muzeja iecere radās, kā jau teicu, pilnīgi negaidīti, spontāni. Šajā sērijā ir romāni, kur sakars ar attēlojamo laiku, kas iedalīts katram autoram, ir dikti, dikti attāls. Romāni ir ļoti dažādi. Citur par daudz saistīts ar laiku, citur atkal par maz.

Kuru darbu jūs izceltu no sērijas kā meistarīgu un izdevušos?

Noras Ikstenas Mātes pienu un Māra Bērziņa Svina garšu. Tos divus.

Vai jūs joprojām konsultējat jaunos literātus?

Tagad to laikam sauc par Jauno un iesācēju autoru semināru. Tur es piedalījos. Šad tad man savu dzeju atsūta dažāda jaunuma autori. Ar to arī es nodarbojos.

Vai jums jaunie cilvēki ir uzdevuši kādu patiešām interesantu jautājumu?

Kādā ziņā?

Svaigu, neklišejisku, personīgu, kas jums licis aizdomāties, kurā jūtams, ka tas nāk no citas paaudzes domāšanas un pasaules uztveres.

Nē, nē. Es esmu interneta cilvēks. Man tviterī ir 5200 sekotāju. Es sekoju ap 4000. Ļoti dažādu paaudžu visdažādākajiem cilvēkiem. Viens no iemesliem, kāpēc sekoju jaunajiem, ir leksika, žargons, stereotipi, ko viņi lieto, domāšanas veids utt. Joprojām interesants man liekas kaut kas jauns mākslā. Feisbuks, protams.

Jūs vairāk sekojat vai pats izsakāties?

Varbūt tāpēc, ka esmu pārčatojies iepriekšējā romānā [Virtuālais Fausts], tviterī man čatot nepatīk. Tāpēc, ka nedaudzos teikumos sarežģītus jautājumus nav iespējams atrisināt. Iznāk vienkārša kašķēšanās. Otrkārt, interneta lakonisms neļauj atveidot intonāciju. Tāpēc bieži tiec pārprasts. Iesāku dienu, kad skatos ziņas, kas notiek pasaulē, kas ir tviterī. Sekoju ziņu aģentūrām un politiķiem. Tiklīdz kāds politiķis kļūst spilgts, es viņam sekoju. Man iznāk rediģēt dažāda vecuma, arī jaunos dzejniekus. No Laligabai nominētajiem – Rutas Štelmaheres Kreklu.

Kā jums šķiet, cik lielā mērā konkrētais laiks "piegriež" cilvēku pēc savas piegrieztnes? Laiks tiešām veido, vai varbūt visos laikos ir tikai daži cilvēku arhitepiskie tipi?

Laiks, protams, ietekmē, laika gars vai meinstrīms mākslā ir vienmēr. No tā nav ko baidīties, jo tā ir katrā laikā. Tie cilvēki, kas ņurd par tagadējo laiku, ir piemirsuši savu jaunību, savu jaunības delverību un dullību. Bet cilvēks kopš pašiem pirmsākumiem nav mainījies. Ādams bija gudrākais cilvēks.

Katoļiem ļoti svarīgs filozofs ir Svētais Akvīnas Toms, kurš balstījās Aristotelī. Viņš darbojās XIII gadsimtā, kas Latvijā ir pazīstams ar citiem darbiniekiem, ar t. s. krustnešiem. Tomēr nekad nevajag aizmirst, ka krustneši pirmām kārtām bija mūki. Tas bija garīgs mūku ordenis. Varbūt tāpēc Cēsīs ir tā savdabīgā gaisotne. Neesmu saticis cilvēku, kuram pret Cēsīm būtu neitrāla attieksme, nerunājot par negatīvu. Man vienreiz ienāca prātā, ka šeit bija ordeņa mestra sēdeklis. Kad cēla bruņinieku pili, kādu pirmo telpu viņi veidoja?

Nezinu.

Kapelu, baznīcu. Livonijas ordeņa mūki deva četrus zvērestus – šķīstības, nabadzības, paklausības un cīņas pret dažādiem nekatoļiem. Gadsimtiem te ir lūgts, nepārtraukti. Cilvēki te visu laiku ir lūguši Dievu. Šie mūki. Atceros, kad es pirmoreiz aizgāju uz Kultūras akadēmiju, iegāju kino nodaļā. Tur es sastapu pāris kinodarbinieku un režisorus, ne pašus pozitīvākos cilvēkus, kurus es pazīstu. Bet es sajutu milzīgu pacēlumu, Svētā Gara klātbūtni. Pilnīgi, ka rauj tevi uz augšu. Es viņiem prasīju – kas te notika? Kas te agrāk bija? Man atbildēja – pareizticīgo klosteris.

Jūs to reāli sajutāt?

Jā.

Arī šeit, Cēsīs?

Nu, pilsēta jau nav klosteris. Bet gaišā gaisotne ir. Varbūt tāpēc es šeit varēju nobeigt šo romānu, ar kuru ilgi netiku galā. Rīgā es pēdējo gadu laikā uzrakstīju tikai pāris dzejoļu. Es no romāna iekšēji atbrīvojos palēnām. Jānobeidz dzejoļu grāmata, ko esmu rakstījis galvenokārt laukos un Ventspilī. Gribu apskatīties, kā man šeit sekmēsies ar dzejoļu rakstīšanu. Dažas reizes jau parīmēju. Man tas iedeva tādu sajūtu, ka es šeit jūtos labi.

Top komentāri

Do
D
Man tuvs ir Jāņa Rokpeļņa traģikomiskais, viegli ironiskais skats uz dzīvi, jūtu pasauli un arī maiga lirika tai piejaucēta klāt, kas Dzejai piešķir savu smaržu, pēc kuras viegli atpazīt, ka rakstītās rindas ir Rokpeļņa kunga. Pazīstu vien Rokpeļņa dzeju un nedaudz dzīves rakstu prozā. Būs interesanti iepazīt meistaru jaunā žanrā. Paldies par par neapsīkšanu!
dzejai uzticīgais
d
"Tomēr savas dzejas neiznīdējamo grūtsirdību Rokpelnis atzīst." Uzjautrini mani, mana līksmā zoss, Pats es esmu smieklīgs, kas man smieklus dos. Uzjautrini mani drusciņ un mazliet, Miroņkaula tronī mana dziesma dzied. ( apmēram tā) Man patīk minēt, nevācu kaktu ziņas par kādu personību, tomēr mēģinu izburt sev Tēlu- kāds ir tas cilvēks- Dzejnieks, kurš tieši tā uzrakstījis, TĀ jūt. Domāju, ka Rokpelnis nav nekāds pesimists, bet stulbs, nemotivēts optimists pavisam ne. Varētu būt tā: paredzu sliktāko, ja iznāks labāk, tā arī būs tā Laime. Un tāpēc sirds tā sāp, Kad tu pa trepēm kāp... Pamanu šādu rokraksta savdabību: maz ir dzejoļu, ko var lasī-runāt publikai. Lielākā daļā sastāv no lauskām, marginālijām, kur vajag līdzdomāt un izdomāt pašam savu domu un likt klāt.
Skaisle Jātaļniece
S
u izlasīju ar milzīgu baudu. Neatceros, kad pēdējoreiz tā bija lasot latviešu autora darbu. Es romānu raksturotu tā, ka tajā beidzot satikās gars ar miesu. Izcila valoda, bagāts kultūrvēsturisks materiāls - ne par daudz , ne par maz šodienas laikmetam. Un tā drosme - tas gara spēks uzrakstīt par čekismu latviešu inteliģences sirdīs un prātos, par gleznu - tautas kopējā manotojuma zagšanu un tirgošanu. Tas brīvais drosmīgais gars, ko šīs atsauksmes autors pat neiedrošinās pieminēt. Mans komentārs, par Jāni Pauļuku. Rokpelnis romānā apgalvo, ka ķerta īpatņa reputācija Pauļuku paglāba no čekas, jo iedzēris, Pauļuks mēdzis zākāt padomju iekārtu. Man ir cita versija, par kuru es uzzināju piedaloties Ž.Lipkes muzeja un Gētes institūta rīkotajā sarunu ciklā par Brīvību pagājušā gada pavasarī. Konkrēti tas bija pasākums ar Jāņa Elsberga un Ulda Bērziņa piedalīšanos. Jautājumu un atbilžu daļā ,kāda sieviete apgalvoja, ka
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja