Šogad Nacionālā kino centra izveidotā ekspertu komisija ir izvēlējusies režisora Jevgeņija Paškeviča darbu Golfa straume zem leduskalna par nacionālo nomināciju Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars. Filma no 12. oktobra būs skatāma kinoteātros Splendid Palace un Kino Citadele. Savā darbā Jevgeņijs Paškevičs izstāsta trīs stāstus par cilvēku un dabu, kuras tēlā atklājas leģenda par sievieti, kas radīta nevis no Ādama ribas, bet gan no māla – kā viņš pats. Ar pirmdzimto grēku neaptraipītajai Lilitai nav dvēseles, viņa ir nemirstīga, spēj mainīt savu veidolu, pārvietoties laikā un telpā. Viņa pakļauj visus vīriešus neatkarīgi no viņu gribas un pamet tos, nolemjot nāvei – fiziskai vai garīgai. Režisoru satieku brīdī, kad tiek pārspriests Oskara jautājums, kas apstiprina patiesību, ka "mākslas darba mārketings ir kļuvis par galveno, pašu mākslu atstājot otrajā vietā, – šīs divas lietas ir samainījušās vietām", sarunu iesāk Jevgeņijs Paškevičs.Kāds ir jūsu rīcības plāns virzībā uz Oskara nomināciju?Vajag apmēram 30 000 latu, lai pārvērstu to vairāk vai mazāk lietderīgā pasākumā, jo decembrī notiks ļoti spēcīga filmu sijāšana. Amerikas Kinoakadēmija vienai filmai rīko vienu seansu, kurā visi akadēmiķi subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ nevar būt klāt, tāpēc ir nepieciešams nomāt zāles, lai sarīkotu papildu seansus – radīt labvēlīgu situāciju akadēmiķiem, lai viņi nepaietu garām un filma pārvarētu pirmo selekcijas barjeru. Nav svarīgi, cik reāli ir latviešu kino iegūt Oskaru, jo tas drīzāk ir brīnišķīgs, taču nerealizējams sapnis vairāku iemeslu dēļ, bet ir jāsaprot, ka ar filmas virzīšanu cauri šai atlasei ir iespēja savu valsti Amerikā parādīt tik spilgti, ka grūti pat iedomāties. Tas ir ļoti varens instruments valsts identifikācijai pasaules kartē. Tas ir unikāls notikums – gandrīz kā olimpiskās spēles.Galvenais nav uzvarēt, bet piedalīties cīņā par uzvaru?Nevajag kautrēties, ja filma neuzvar šajās sacīkstēs, bet tās virzīšana dod ne tik daudz konkrētajam darbam, cik valsts un tās kinoindustrijas popularizēšanai, jo akadēmiķi skatās un ierauga, ka pie mums ir teicami operatori, mākslinieki, aktieri, un Golfa straume tieši to piedāvā, jo šī nav uz diviem krēsliem uzņemta filma, tas ir bijis ļoti liels darbs, ko ir darījuši daudzi desmiti cilvēku, – tas Latvijai ir izdevīgi. Mēs tagad domājam, kā labāk rīkoties un kur iegūt līdzekļus, lai palīdzētu filmai šajā ceļā. Ja nesapratīsim un valsts nepalīdzēs, būs, kā būs, jo šis ir bizness, kurā ikviens dara visu, lai viņa produkts tiktu ieraudzīts. Cits jautājums ir par to, vai tas ir labs vai slikts. "Mans kino ir vislabākais pasaulē," saka ikviens filmas pārstāvis un šos vārdus apstiprina ar darbiem. Liriski noskaņots mākslinieks, kurš kaut ko ir radījis un tagad meklē publikas sapratni, mīlestību, – tas ir cits stāsts. Varbūt jūs varētu nosaukt kāda cita režisora pēdējā laikā tapušu darbu, kas ir atstājis uz jums spēcīgu iespaidu?Man ir kāda īpatnība, kas neizsauc cieņu, bet tā ir. Es jau vairākus gadus neeju uz kino, ja nu vienīgi uz savu kolēģu filmu prezentācijām. Esmu ļoti slinks. Aiziet līdz kinoteātrim, grūstīties ar cilvēkiem, apsēsties zālē un gremot popkornu – šī procedūra man ir fizioloģiski neizturama. Mājās es skatos televizoru, bet arvien samazinu laiku, kad tas ir ieslēgts, jo tas ar saviem atkritumiem lien manā galvā, bet tas, protams, ir labs, lai notušētu vientulību. Kā jūsos sadzīvo producents ar režisoru?Tā ir pagaidu un veselībai kaitīga prakse, un es domāju, ka atsevišķos gadījumos atsevišķiem cilvēkiem tā ir nepanesama, neiespējama. Es piedāvāju Latvijas producentiem uzņemties šo nastu un strādāt ar manu projektu, bet zēni vai nu bija aizņemti ar savējiem, vai arī juta, ka šis ir neperspektīvs darbs no finansēšanas skatapunkta, un es biju spiests pats ķerties klāt tā producēšanai.Režisoram un producentam ir dažādas intereses.Tās ir svārstīgas un bieži vien kļūst pretējas. Kas attiecas uz mani, es neesmu nodarbojies ar pašanalīzi, kas ar mani ir noticis šajos 12 gados, un nerakstu dienasgrāmatu, tāpēc varu paļauties tikai uz savu emocionālo atmiņu, bet tā ir maldinoša. Tas, ko es zinu, – es ļoti ātri sapratu, ka man kā producentam nevajag pastāvīgi domāt par darba fināla punktu, jo dzīve rādīja, ka to noteikt nav iespējams. Bija simtiem lietu, kuras nobruka, un vajadzēja izturēt sitienu pēc sitiena. Tas, kas mani atbalstīja kā producentu, bija īpašība, kas manā personībā ir attīstījies jau kopš pašas bērnības: lai arī ko es darītu, es esmu galvenais cilvēks, kurš par visu atbild. Ja man kāds palīdz, es esmu ļoti pateicīgs, jo es to neesmu gaidījis. Esmu tā audzināts, tā iekodēts – ja man lūdz ar izstieptu roku, es to nekad neatgrūžu – lūk, tāda netaisnība. Bet pats neko neesat lūdzis – pat savai filmai?Es neko citiem neesmu lūdzis, jo tas ir pazemojoši – it īpaši naudu un it īpaši šajā laikā, kad daudzi cilvēki ļoti slikti dzīvo un viņiem nav ko ēst. Es iemācījos sarunāties ar cilvēkiem citādi – es izvēlējos tādu vārdu salikumu, kura nozīme bija, ka es patlaban daru tādu un tādu lietu, ja jums ir interesanti, atbalstiet to. Es neizmantoju šo vārdu "lūgt", lūgt var ubaga dāvanas. Es satikos ar bezjēgā lielu skaitu biznesmeņu, un dažas tikšanās izrādījās ļoti vērtīgas ne tikai manai filmai, bet arī man kā cilvēkam.Ja jūs uzreiz būtu ticis pie nepieciešamās summas, filma kardināli atšķirtos no tās, kāda tā ir tagad?Es ļoti nopietni gatavojos filmai. Tas ir ļoti liels darbs pašam ar sevi, ļoti ilgs sagatavošanās periods, kas šajā projektā bija vairākkārtējs, jo mēs apstājāmies pat uz septiņiem gadiem, tad atkal turpinājām – uz iepriekšējā darba pamata. Dzīves korektīvas bija ļoti nenozīmīgas. Iespējams, ka citi režisori nogurst no tā, ko ir izdomājuši, ja tas izplūst laikā, un viņus sāk vilināt jaunas idejas, bet man tā nav. Tas ir tāpat, kā uzrakstīt rakstu vai uzrakstīt grāmatu, kas ne vienmēr top ātri. Iztēlē es radu pasauli, kad tā ir gatava, es uzaicinu tajā citus cilvēkus, kuri saskarsmē ar mani sāk ģenerēt savas domas un savu pasauli, ja man tā ir piemērota, es to izmantoju. Ja es redzu, ka tas iziet ārpus mana dārziņa, tad es saku – nē, tas ir skaisti, bet varbūt citreiz. Savu filmu jūs esat veidojies pēc franču rakstnieka Anatola Fransa darbu motīviem. Cik daudz tajā ir viņa, cik jūsu fantāziju?Es esmu cilvēks, kurš nekad nav radījis oriģinālus scenārijus, un arī negrasos to darīt – man čemodānā ir vairāki pēc izcilu literātu darbiem radīti scenāriji, kurus, iespējams, man nekad neizdosies uzņemt, jo tie ir daudz dārgāki par Golfa straumi un man nav tik daudz laika. Tas, par ko būs filma, ir kā vējiņš, kā smarža – šī tēma uzvējo kā džezā, mani padara "karstu", un es jūtu pacēlumu. Ja nākamajā rītā šis uzbudinājums nav mani pametis – tas gan notiek ļoti reti –, tā ir zīme, ka es to filmēšu. Ja šī sajūta sakrīt ar kādu literāro darbu, es sēžos pie galda un sāku lasīt, un kaut ko atceros no savas dzīves, no citu dzīvēm, es neesmu cilvēks, kurš brauc ar mašīnu pa Rīgu, esmu kājāmgājējs, tramvajščiks. Šis literārais darbs kļūst par garīgo altāri, kuram es atdodu arī sevi, tiklīdz manas jūtas saskan ar to, kas ir šajā grāmatā. Es tajā neko nesāku kropļot, jo nav tādas nepieciešamības, jo viss ir sakritis, protams, akurāti "pārrakstīt" to kinodarbā nav iespējams, jo tā ir cita substance. Pat tik antikinematogrāfiski darbi, kuros piecās lappusēs ir aprakstīts, kā mākoņi iet uz vienu pusi un pēc tam uz otru, bet lietus kā nav, tā nav, ir liela radoša provokācija Žeņam Paškevičam. Es visai ātri saprotu, ko ar to darīt kino. Kad manu filmu salīdzina ar tekstu – "materiālistiski" tie nav pārāk līdzīgi, bet tiem ir līdzīga krāsa, tāpēc ir precīzāk teikt – nevis pēc motīviem, bet pēc iespaidiem tapis darbs. Visus šos divpadsmit gadus jūs domājāt par vienu filmu?Es nedomāju visus 12 gadus par filmu, bet arī neko citu es nedarīju. Man bija ļoti daudz brīvā laika, un tad bija divi ceļi: alkoholisms, insults, cietums vai tomēr kas cits. Es dažādi varēju pavadīt šo mokpilno laiku, jo cilvēks domā, ka viņam ir ļoti daudz enerģijas un spēka, bet īstenībā tas neatbilst patiesībai. Mēs nevaram pilnībā kontrolēt sevi, bet censties var un laikam vajag – rūpēties par savu organismu un personību. Es ilgu laiku nevienam nebiju vajadzīgs, izņemot savu ģimeni, un no kaut kā vajadzēja dzīvot, bet cita darba man nebija, un tas bija labs laboratorijas eksperiments, cik daudz cilvēks spēj izturēt.Nekad neesat piekritis kādai haltūrai kino?Nepiedienīgi piedāvājumi man nekad nav izteikti. Kāpēc es nenodarbojos ar haltūru, man taču vajadzēja ēst?! Es varētu to darīt, bet laikam esmu sevi tā pozicionējis, ka pie manis ar tādiem piedāvājumiem neviens nevēršas – ja vērstos, varbūt es piekristu. Runā, ka es nepārdodos, bet man neviens nav piedāvājis pārdoties – kaut kas viņus no tā attur (smejas).Atgriežoties pie Golfa straumes, kāpēc jūs izlēmāt veidot filmu no trīs atšķirīgām novelēm? Esmu dzirdējis tādas replikas, ka tā nav savienota vienā veselumā un kādam nesēž augumā kā uzlieta. Tas ir gaumes jautājums. Kur ir rakstīts, kā ir jābūt? Es esmu brīvs. Es esmu cilvēks, kurš viens pats un nevienam nevajadzīgs sēdēja dzīvoklī un nonāca punktā, no kura sāka kustēties filmas virzienā. Man nav nekā kopīga ne ar mainstream, ne ar to art house, kurā viņi izlaiž džinu no pudeles un vairs netiek ar to galā. Es eju pats pa savu slaloma ceļu, kurš vijas te art house, te žanra kino bīstamā tuvumā. Ja kritiķi vai citi cilvēki bēdājas, jo ir saskārušies ar kaut ko "stūrainu" un cieš no tā, man par to nav nekādas daļas. Visam, kas tālāk notiek ar filmu, ir tiesības būt tieši tādā daudzumā un attiecībās, kā tas ir, jo viss ir izdarīts, filma ir gatava, un pie katra ekrāna nestāvēs režisors un neskaidros savu darbu. Galvenais, lai tas atbalsojas cilvēkā.
Es gribētu zināt, vai visi, kuri piesauc Brodski, Pasternaku, Mandelštamu, ir pārliecināti, ka viņi par visiem simts procentiem zina, par ko raksta šie autori. Arī šī filma ir būvēta uz rezonanses, nevis uz jaunu objektu atrašanu un to klasificēšanu. Nevajag meklēt tajā jēgu, ko jūs iepriekš neesat zinājuši.
Jūs teicāt, ka režisors nevar piedalīties visos kinoseansos, bet vairākos jūs esat bijis. Kāda ir skatītāju reakcija uz jūsu filmu?
Odesas kinofestivālā bija draņķīga preses konference, kurā neapmācīti interneta cilvēki centās ar mani runāt par darbu, bet pēc pāris stundām notika kinoseanss, uz kuru skatītāji bija nopirkuši biļetes. Kamēr gāja filma, es uz ielas sarunājos ar saviem kolēģiem. Uz jautājumu "Žeņa, vai tu močīsi tāpat kā preses konferencē?" es pats sev atbildēju: "Nē, Žeņa, viņi ir maksājuši naudu, veltījuši savu laiku – šī nav nekāda beidžiku publika –, viņi grib un viņiem ir tiesības satikties, jo tā ir sarunāts." Es uzkāpu uz skatuves, un mani nelaida prom stundu un uzdeva nevis nesaprotamus jautājumus, bet tādus, kas liecināja par viņu izglītību, kultūru un fantāzijām.
Pavisam nesen es biju Kauņas kinofestivālā, kur skatītājiem vajadzēja gaidīt filmas sākumu tehnisku problēmu dēļ. Es par viņiem ļoti pārdzīvoju, domāju, ka visi tūlīt izklīdīs, bet nē. Viņi apsēdās un divas stundas skatījās. Es domāju, ka viņi pēc tam aizies un man nevajadzēs runāt, jo es to nemīlu darīt, taču mēs izrunājāmies no visas sirds, bet kino bija tikai iemesls. Es biju tik apmierināts! Turklāt tur mani apciemoja Lilita: vēl pirms seansa es ievēroju kādu bruneti, kuras seja bija kā ar kalti izkalta, kā grēkus nožēlojošas Magdalēnas skulptūra, pēc filmas viņa man pienāca klāt, no augšas (viņa bija garāka) paskatījās man acīs un ar jūtamu lietuviešu akcentu krieviski pateica "Paldies!", un pazuda.
Vai jums nebija bail, ka filma kā Lilita jūs varētu iznīcināt?
Radīt manī galīgu destrukciju? Nē, tādas domas tīrā formā man nebija. Par manu dzīvi un šīs filmas tapšanu var uzdod daudzus cilvēciskus jautājumus un es varētu uz tiem atbildēt, bet manī ir slinkums un nevēlēšanās par sevi izteikt kādu domu, jo tā vienlaicīgi atrodas domu un jūtu stāvoklī un lidinās kā putniņš. Es kā normāls cilvēks par kaut ko bēdājos, par kaut ko priecājos, kad veidoju filmu. Uzdevu jautājumus par tās svaigumu, par to, vai tā kādam ir vajadzīga, vai tas, ko es par sevi domāju, ir identisks, kāds es patiesību esmu – miljons dažādu ne pārāk laipnu jautājumu, kādi ir katram cilvēkam, kurš domā un jūt. Šajā ziņā es no citiem neatšķiros, varbūt tikai ar to nomaiņas ātrumu. Viss iet caur ļoti cilvēcisku pārdzīvojumu prizmu, zibenīgu izpratni, bet iedziļināties nepatīkamajā, lai uzdotu vēl sarežģītākus jautājums, es no tā centos izvairīties, jo citādi es nepabeigtu filmu un iznīcinātu sevi, tāpēc iekšā vienmēr bija vieta kā telts, kurā bija tāds mikroklimats, lai nebūtu ne auksti, ne karsti un varētu izaugt sēkliņa.
Kā jūs izvēlējāties aktierus savai filmai?
Es paņēmu Ļošu Serebrjakovu, kurš Krievijas kino spēlē skarbos puišu un kuram tika pielāgoti visi pārējie, jo man bija nepieciešams vīrišķīgs tēls, kurā atklāt smalkas dvēseles kustības – ja cilvēks ir tievs un ar brillēm, viņam obligāti nav jābūt jūtīgam, ja cilvēks ir gara auguma un ar labu miesas būvi, tas nenozīmē, ka viņam nevar būt jūtu.
Viena no aktrisēm teica, ka viņa ir jutusies kā krāsa gleznotāja rokās!
Brīnišķīgie aktieri, kuri ir strādājuši ar daudziem un par mani veiksmīgākiem režisoriem, ļoti gribēja izturēt kastingu, viņi to izdarīja un strādāja ar mani. Es neesmu dzirdējis, ka viņi būtu par to sarūgtināti. Daudzus no viņiem es nekad vairs neredzēšu. Vigo Rogu neredzēšu. Lai arī man ar viņu sanāca kontaktēties maz, taču es attiecos pret viņu ar lielu siltumu. Viņā bija kaut kas no cita laikmeta, viņā bija tādu īpašību kombinācija, kura ir ļoti laba kinematogrāfam – vīrišķība, pamatīgums, viltība. Lūk, šī polifonija un zināma iekšējā resursa un ārējās čaulas nesakritība ir ļoti interesanta aktierim. Kāpēc cilvēki, kuri ar kaut ko atšķiras, ātrāk aiziet? Viņi ir nevienmērīgi, neērti dzīvē, bet tiklīdz viņi pazūd, es redzu caurumu gaisa balonā. Tas turpina lidot, bet, ja tie, kuri sēž grozā, nesaprot, kas ir noticis, viņi Ķīnas vietā var nonākt Amerikā. Kad cilvēks ir sveiks un vesels, attiecību familiārums neļauj viņam pateikt lieku vārdu, bet, kad viņš aiziet, visi sāk atcerēties, kā viņu mīlēja.
Tuvumā ne visu var saskatīt.
Ja tuvumā nevar saskatīt, tad mums visiem vajag noregulēt redzi. Šī familiārā tuvība pret nākotnes sajūsmas objektiem ir bīstama tuvība. Patiesībā mēs esam tādu cilvēku ielenkti, kuri ir nozīmīgi ne tikai šodien, bet bija jau vakar. Viņi staigā starp mums. Viņus nevajag slavēt, bet gan izmantot iespēju paņemt no viņiem to, ko no viņiem var paņem, un darīt to alkatīgi. Es nesaku, ka viņiem vajag teikt, cik viņš ir labs, bet plosīt viņu un izkratīt no viņa visu unikalitāti, lai tā kļūtu par augsni nākamajām paaudzēm.
Vai jums ir kāds režisors, ar kuru izjūtat radniecīgu saikni?
Savu lēmumu kļūt par režisoru es noformulēju 16 gadu vecumā, kad nokļuvu kinoteātra Blāzma kinoseansā, kurā bija pieci cilvēki – es viņus viegli varēju saskaitīt kontrgaismā. Viņi visi sēdēja pirms manis, kad tajā rādīja Ingmara Bergmana Zemeņu lauku. Es viņu neuzskatu par radniecīgu dvēseli, jo es esmu pavisam citādāks, bet viņa filma lika man zaudēt prātu, un es kā ģimnāziste vēl trīs dienas lidinājos pa gaisu, veicu par to kaut kādas piezīmes, bet nebija neviena, kam es tās varētu izlasīt. Tajā vecumā bija daudz nodarbošanos: mūzika, literatūra, glezniecība, un es par to visu interesējos, bet par kino es sapratu – tas ir mans! Man tur vajag būt. Tā ir mana stihija, es tajā jūtos kā zivs ūdenī. Mani var ieslēgt tukšā istabā ar kameru, kur būs tika viena taburetīte un cilvēks, un es varu uzņemt filmu.
Padomju laikā jūsu filmas tika pakļautas cenzūrai. Ko tajā brīdī izjūt mākslinieks?
To pašu, ko tagad, jo es uzskatu, ka ikvienā sabiedrībā ir vienāda porcija vulgaritātes un labā. Vienkārši tiek mainīti mundieri, izskats, dekoratīvā pozīcija, jo citādāk nevar būt. Visi viens no otra ir atkarīgi, lai izdzīvotu un paēstu. Lai to izdarītu, vajag citam atņemt dzīvi un ēdienu, bet citi domā, ka vajag strādāt, pēc tam ēst un nevienu neaiztikt. Šajā lietā viss paliek konstanti. To var saukt par komunismu, anarhismu, kapitālismu un tā tālāk. Es jums dodu to, bet jūs man pretī dodat to – matērijas mazāk nekļūst. Kā tas ietekmēja mani? Nekā, es biju cilvēks, kurš radīja savas filmas kā amatnieks, kurš darina zābaku pāri. Ja es to daru, tad kāda kuce mani var aiztikt?! Es neteicu šos vārdus, es nekaucu, es nevienam neko nepierādīju, neteicu, ka jūs visi esat muļķi, nekauņas, meļi, divkoši, kuri nedod man uzņemt filmu. Es klusēju, darīju un pabeidzu savu darbu.
Jūs neuztrauc, ka jūsu "zābaku pāris" skatītājam varētu spiest?
Tagad padomāsim, cik daudz visa kā ir ielikts visparastākajā filmā. Tas var būt neizdevies kino: draņķīgs scenārists, operators vēl sliktāks un nekam nederīgs režisors, bet vajag paturēt prātā, cik daudz tajā ir ieguldīts. Es savā filmā esmu ielicis daļu dzīves, darba, ģimenes ciešanu un tā tālāk. Ja gribi pateikt patiesību, par kuru esi pārliecināts, tad ir jāzina, ar kādiem vārdiem to pateikt, ir jābūt cieņai. Atceros, ka Rīgas kinostudijas laikā mēs visi skatījāmies viens otra materiālus un runājāmies par tiem, teicām viens otram nepatīkamas lietas attiecībā uz filmu, bet mēs nekad neteicām nepatīkamas lietas viens par otru.
Vai jums ir svarīgi, cik cilvēku noskatīsies jūsu filmu?
Ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk. Ja būs maz, tas būs dažādu iemeslu dēļ. Es jau teicu, ka pirmajā vietā ir mārketings, bet māksla – otrajā. Viss ir mainījies. Tas ir bizness, liels bizness. Dzejniekam vajag pierunāt cilvēkus, lai izdod viņa dzejoļus. Dzejnieks ir liels, bet kas viņu lasa? Kinoteātros skatītāji ir pusaudži, bet manai filmai ir ierobežojums 16+. To, protams, var skatīties sešpadsmit gadu vecumā kā estētisku vingrinājumu – viņi skatīsies un dzirdēs labu mūziku, vienlaicīgi apmeklēs muzeju ar glezniecību un nedzirdēs lamu vārdus. Tāda patīkama atpūta no realitātes uz divām stundām varbūt palīdzēs viņiem iemīlēt lamāšanos ar jaunu sparu (smejas).
Kas ietilpst jūsu nākotnes plānos?
Dzīvot vajag, dzīvot līdz galam. Dzīvot, nevis nodzīvot. It kā visiem zināmas lietas, bet tās nav tikai izteiktas vārdos, tās ir izšķīdušas manās asinīs un atrodas otas galā, ar ko es zīmēju savu kino.