Visu laiku bija sajūta, ka kuģis peld, bet nevirzās uz priekšu, – komponists un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, Mūzikas tehnoloģiju katedras vadītājs Rolands Kronlaks dalās pārdomās par Latvijas Komponistu savienību. Nu viņš pats nonācis pie šī kuģa stūres, jo tikko, 12. februārī, ievēlēts par Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju.
Jau piekto gadu mērķtiecīgi attīstās mūsdienu mūzikas festivāls deciBels Rolanda Kronlaka mākslinieciskajā vadībā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. No 22. februāra līdz 2. martam tas piedāvās virkni pārsteigumu: Berlīnes skaļruņu orķestra mūziku, Terija Railija rāgai līdzīgo, elektrisko ērģeļu improvizācijām caurausto meistardarbu Persian Surgery Dervishes, izcilā argentīnieša Alehandro Vinjao mūziku sitaminstrumentiem, klavierskaņdarbos un skaņu ainavās dokumentētās Jana Tīrsena refleksijas par dzimtās Bretaņas dabu, zviedru komponista Klāsa Torštensona poētisko veltījumu Zviedrijas karalienei Kristīnai, modulāros sintezatorus no Latvijas un Rezo Kiknadzi no Gruzijas elektroakustiskajā nakts programmā, Latvijas radošo augstskolu kopdarbā veidoto etīžu izrādi Malka un, protams, publikas arvien īpaši gaidīto etnodžeza vakaru.
"Šī ir piektā reize. Mikrojubileja. Šis ir vislielākais festivāls tā pastāvēšanas vēsturē: mums ir desmit ārzemju viesu un deviņas koncertprogrammas," Rolands Kronlaks palepojas ar statistiku. Koncerti saplānoti saskaņā ar viņa vīziju, ka festivālam ir jānotiek ļoti koncentrēti. Mūzikas akadēmijā šogad speciāli ir prakses nedēļa, lai studenti varētu nākt uz meistarklasēm un koncertiem.
Kāda ir šī festivāla niša un jēga?
Svarīgākais ir tas, ka šis ir studentu festivāls, tajā piedalās gan topošie komponisti, gan interpreti – studentu koris un instrumentālisti. Attīstoties deciBels ir paplašinājis sākotnējās robežas un kļuvis ne tikai par studentu, bet arī profesionāļu festivālu. Domāju, ka tieši šim formātam ir vislielākā perspektīva, jo tas, ka piedalās augsti profesionāli kolektīvi, piemēram, kamerorķestris Sinfonietta Rīga, uzreiz dod papildu stimulu studentiem. Šajā gadījumā studentiem ir konkurss par dalību Sinfonietta Rīga koncertā.
Formula ir tāda: četri studenti raksta skaņdarbus, tie piedalās konkursā, un vienu no šiem opusiem izvēlēsies atskaņojumam koncertā. Savukārt mēģinājumā nospēlēs visu darbus. Esmu nonācis pie secinājuma, ka šī ir vismērķtiecīgākā formula. Tā reizē gan iedvesmo studentus, gan profesionālajiem kolektīviem atļauj uzzināt, kādi interesanti, jauni komponisti aug Mūzikas akadēmijā. Tas ir process, kurā mijiedarbībā ieguvēji ir pilnīgi visi.
Festivāla satura meklējumi un dalībnieku izvēle ir sarežģīts uzdevums?
Nē, pasākumi veidojas dabiski. Piemēram, ideja par Nīderlandē dzīvojošā zviedru komponista, labāko laikmetīgās mūzikas ansambļu pieprasītā Klāsa Torštensona viesošanos un viņa darba Kristīnas rudens/L’Autunno di Christina Latvijas pirmatskaņojumu nāca no kamerorķestra Sinfonietta Rīga vadītājiem Baibas Kurpnieces un diriģenta Normunda Šnē. Man atlika to tikai pārtvert. Orķestris šo darbu pirmatskaņoja Nīderlandē, Roterdamā un bija ieinteresēts parādīt arī Latvijā. Kopā radās doma uzaicināt Klāsu Torštensonu un soprānu Šarloti Rideiku. Šī nebūs pirmā reize, kad komponists šeit viesosies.
Pagājušā gada janvārī es satiku savu pasniedzēju no Berlīnes studiju laikiem Hansa Eislera Mūzikas akadēmijā. Viņš man izstāstīja par Berlīnes skaļruņu orķestri, kurš pastāv jau astoņus gadus. Kad mācījos Berlīnē, šāda orķestra vēl nebija. Mazpamazām aizrunājāmies līdz sadarbībai starp mūzikas augstskolām. Šādi radās iespēja dabūt uz festivālu šo unikālo projektu.
Berlīnes skaļruņu orķestris 26. februārī JVLMA Lielajā zālē reāli sniegs divus koncertus – sešos un astoņos vakarā, bet mēs to piedāvājam kā vienu koncertu ar divām lielām daļām par vienu biļeti. Līdzīgi ir arī nākamajā vakarā Tīrsens un poliritmijas, kur pirmajā daļā (lasi – koncertā) spēlēs sitaminstrumentālisti Juris Āzens un Guntars Freibergs, bet otrajā daļā Jana Tīrsena darbus atskaņos klavieru katedras vadītājs profesors Juris Kalnciems.
Šāds eksperiments mums ir pirmo reizi. Izmēģināsim un tad jau redzēsim. Iespējams, katrā daļā būs cita publika.
Ko noteikti nedrīkst palaist garām?
Protams, Berlīnes skaļruņu orķestra uzstāšanos. Tradicionāli mēs domājam par skaļruni kā par ierīci, kas padara mūziku skaļāku, taču šī orķestra koncepcijā tie ir mūzikas instrumenti. Tehniski tā ir nestandarta daudzkanālu sistēma, kurā 24 skaļruņi tiek izvietoti pa visu koncertzāli. Noteikts skaņas tips tiek sasaistīts ar noteiktu vietu un skaļumu.
Rezultāts ir fascinējošs – mūzika aptver klausītājus, tā nāk no dažādām vietām telpā, mainās skanējuma krāsas un apveidi. Kopā ar skaļruņu orķestri šurp dosies seši Berlīnē dzīvojoši dažādu tautību komponisti no Kanādas, Albānijas, Itālijas un citām zemēm. Viņi pārsvarā ir jauni komponisti, kuri nesen studējuši vienā no divām Berlīnes mūzikas augstskolām. Ieradīsies arī viņu profesors no Hansa Eislera Mūzikas akadēmijas. Orķestri vada divu augstskolu – Hansa Eislera Mūzikas akadēmijas un Berlīnes Mākslu akadēmijas pasniedzēji. Skaļruņu orķestris spēlē regulāri. Tas jau ir sniedzis sešdesmit koncertu un pirmatskaņojis trīsdesmit darbu.
Skanēs arī kāds īpaši festivālam deciBels radīts darbs?
Bija divi radošie konkursi. Pirmais bija pēc festivāla pasūtījuma. Savācu vairāku Mūzikas akadēmiju beigušo komponistu portfolio, iedevu Normundam Šnē noklausīties, un viņš izvēlējās pasūtīt darbu Evijai Skuķei. Otru konkursu rīkojām Mūzikas akadēmijas pašreizējo studentu, topošo komponistu, vidū. Tapa četri jaundarbi, un orķestra mēģinājumā 26. februārī Kompozīcijas katedra noklausīsies un izvēlēsies vienu no tiem.
Otro reizi festivālā piedalās Mūzikas akadēmijas jauktais koris. Kora koncertā Asni2 (Asni kvadrātā) 28. februārī JVLMA Lielajā zālē skanēs studentu jaundarbi. Protams, piedalās jaunie diriģenti, un interesanti, ka katra komponista darbam ir piesaistīti divi diriģenti. Tādējādi viņi sacenšas par iespēju diriģēt koncertā. Es šo notikumu gaidu ar lielu interesi, jo pirms trim gadiem, kad šāds koncerts tapa Māra Sirmā virsvadībā, tas bija negaidīti labā kvalitātē gan no mūzikas, gan izpildījuma viedokļa.
Pagājušā gada novembrī Zirgu pastā noskatījies Latvijas Mūzikas akadēmijas, Mākslas akadēmijas un Kultūras akadēmijas studentu sadarbības projektu Malka, uzreiz sapratu, ka gribētu to iekļaut arī festivālā deciBels. Tas konceptuāli atbilst mūsu idejai rādīt to, ko dara studenti, un ir pelnījis izskanēt plašāk. Muzikāli teatrālās etīdes, kurās piedalās džeza, kompozīcijas, režijas, laikmetīgās dejas mākslas studenti, topošie horeogrāfi, kuru vizuālo noformējumu veido jaunie grafiķi, arī Mūzikas akadēmijā notiks nevis vienā, bet divpadsmit dažādās telpās – pagrabā, Akmens zālē, bijušā Studentu kluba telpās un LMT zālē. Vairākas skatītāju grupas gidi izvadās pa visām improvizāciju norises vietām. Šis ceļojums ilgst apmēram stundu, taču, lai to noorganizētu, vajadzēja lielu entuziasmu. Ceru, ka viss izdosies.
Sevi savulaik pieteici kā elektroakustiskās un elektroniskās mūzikas komponistu. Kam raksti tagad, un kur to var dzirdēt?
Pēdējos gados puse no manas mūzikas ir ar elektroniku un puse ir tīri akustiska. 2018. gada rudenī piedalījos projektā, kas skanēja gan Rīgā festivālā Arēna, gan Viļņā jaunās mūzikas festivālā Gaida sadarbībā ar lietuviešu ansambli LENsemble un vācu programmu izstrādātāju. Koncerts Arēnā notika Rīgas Reformātu baznīcā, tā nosaukums – Mūzika reāliem un virtuāliem instrumentiem. Timbre unity and timbre masses. Mums, šajā projektā iesaistītajiem komponistiem – trim baltiešiem, vācietim un amerikānietei –, bija iespēja izmantot ļoti bagātu virtuālo mūzikas instrumentu programmu Contimbre, kurā bija ierakstītas visas skaņas un efekti, kādus vien iespējams nospēlēt uz katra mūzikas instrumenta. Piemēram, atverot kontrabasu, varēja izmantot ļoti plašu tembru un spēles paņēmienu paleti, ko vien vispār var no šī stīgu instrumenta izdabūt. Katrs komponists šo virtuālo orķestrāciju izmantoja ļoti atšķirīgi. Nākamā manas mūzikas skanēšanas reize, visticamāk, būs nākamgada festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas.
Kas ir tava prioritāte triādē starp pedagoģiju, komponēšanu un organizēšanu?
Organizētājs manī ir attīstījies līdz ar deciBelu. Menedžmenta puse pēdējā laikā man pat kaut kādā ziņā ir iepatikusies. Protams, man tuvāki ir mākslinieciskie jautājumi, nevis grāmatvedība, projektu rakstīšana un atskaites. Es labi jūtos festivāla organizēšanā tāpēc, ka blakus ir projekta vadītājs.
Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja amatu pieņem kā iespēju vai pienākuma nastu (jo kādam tas jādara)?
Ne viens, ne otrs. Daudzus gadus esmu bijis šīs biedrības padomē un diezgan labi apzinos reālo situāciju. Vienīgais, kas darīja bažīgu, ir tas, vai man pietiks visam laika un vai jaunie pienākumi nepārklāsies ar darbu Mūzikas akadēmijā. No šāda viedokļa bija šaubas, taču no konceptuālā viedokļa un ko tur varētu darīt, mana vīzija ir skaidra.
Un kāda tā ir? Kur redzi šīs organizācijas jēgu?
Neesmu piedzīvojis padomju laiku, kad radošās savienības bija varenas, valsts finansētas organizācijas, un man nav ne mazākās vēlmes imitēt kaut ko no tā, kas bija. 1991. gadā, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, man bija 17 gadu un es tikko biju sācis komponēt. Tas, ko es redzu, gandrīz divdesmit gadu būdams šīs organizācijas sastāvā, ir, ka šis kuģis tā īsti nekur nepeld. Mēs visu laiku rūpīgi skatāmies, lai būtu degviela, ko tajā ieliet, un lai šis kuģis vispār kustētos, taču visu laiku bija sajūta, ka tas nekur nevirzās.
Kad 2008. gadā tika izveidots festivāls Latvijas Jaunās mūzikas dienas, beidzot radās mērķtiecīgs, Komponistu savienības veidots pasākums. Manuprāt, mums ir reālas iespējas kaut ko jēgpilnu un apņēmīgi darīt.
Darbalauks ir plašs. Jaunais, kas man ir jāmācās, ir nevaldības organizāciju pasaule. Es pagaidām minimāli apzinos šo organizāciju sociālo darbu un ietekmi sabiedrībā. Protams, es redzu labos Radošo savienību padomes un Kultūras ministrijas sadarbībā paveiktos darbus – pagājušajā gadā sākto pabalstu sistēmu radošajām personībām. Šis kopīgais darbs turpināsies, savukārt pašā Komponistu savienībā vairāk jāattīsta radošie projekti un biedrības sajūta. Tā kādreiz tur bija, pat vēl diezgan nesen, kad Komponistu savienības mūzikas salonā Baznīcas ielā notika publiskas tikšanās ar komponistiem un tika rīkoti nelieli koncerti. Likās, ka vismaz vienai daļai tas ir vajadzīgs, bet pēdējos gados es šādas aktivitātes un biedrības sajūtu vairs neredzu.
Pašlaik mēs Komponistu savienībā esam 113 biedru. Lielākā daļa ir komponisti – šobrīd ap 80 procentu. Mēs esam ļoti dažādi. Kāds ir iemesls, kāpēc mēs joprojām esam vienā organizācijā, nevis dažādās mazākās asociācijās? Esmu novērojis – jaunie nāk, jo jūtas pagodināti, ka viņus aicina šajā cunftē, bet pēc astoņiem vai desmit gadiem rodas jautājums: kāpēc es tur esmu un kāpēc maksāju biedru naudu? Kāds īsti ir šīs organizācijas mērķis? Manuprāt, ir tomēr skaidrāk jāapzinās, ko šī organizācija dara un kādi ir tās mērķi. Vai tā ir mūzikas atskaņošana vai kaut kas cits? Tā, lai katrs mūsu biedrs sajustu iemeslu, kāpēc viņš tur ir.
Cilvēki vispār kļuvuši diezgan pasīvi un gaida, ka visu noliks priekšā. Šī vispārējā tendence nevar noslāpēt arī vislabākās iniciatīvas Komponistu savienībā?
Grūti pateikt. Daudz labāk es, protams, izjūtu jauno komponistu situāciju, jo daudzi, kuri tagad sastājušies Komponistu savienībā, ir mani bijušie studenti. Ar viņiem es izjūtu dombiedrību, mēs satiekamies un papļāpājam arī ārpus Komponistu savienības vai koncertiem. Domāju, ka tas ir ļoti labs komponistu loks, kas grib kaut ko aktīvi darīt un labprāt arī socializētos.
Vai šie cilvēki ir arī jaunievēlētajā Komponistu savienības padomē?
Jā. Ir gan Anna Veismane, gan Oskars Herliņš, arī mana priekšgājēja valdes priekšsēdētāja amatā Anitra Tumševica un no vidējās paaudzes Andris Vecumnieks un Ilona Breģe. Taču mēs vēl tikai sāksim kopā strādāt.
Ir padomā kāds konkrēts jauninājums vai ideja attīstībai?
Domāju, ka festivāls Latvijas Jaunās mūzikas dienas ir jārīko nevis ik gadu, bet reizi divos gados. (Šogad nebūs.) Esmu arī pārdomājis, ka tas kaut kādos brīžos varētu apvienoties ar deciBelu. Pirmkārt, ir viens un tas pats norises laiks – februāris/marts. Otrkārt, ir dažādi aspekti, kas kopā šos divus festivālus padarītu stiprākus. Domāju, ka būtu jāuztaisa viens eksperiments, lai pārliecinātos, vai tas tiešām tā ir. Pašlaik tie ir festivāli ar mazu budžetu, bet ir iespējams strādāt arī tādā veidā.
Paveras arī iespējas ideju īstenošanai?
Ņemot vērā, ka Komponistu savienībai pieder arī īpašumi, kuri ir izīrēti, un ir aktīvi jāpiedalās nevaldības organizāciju apritē, turklāt esam biedri starptautiskajās organizācijās ISCM (International Society for Contemporary Music) un IMC (International Music Council), divi uz pusslodzi strādājošie darbinieki – valde un asistents – šī darba apjoma ietvaros vienkārši nespēj sākt vēl kaut ko jaunu. Tāpēc stipri vien pārdomāju, vai vispār mainīt struktūru (piemēram, valde un projektu vadītājs) vai arī darīt šo darbu trijatā. Pašreizējās finanses Komponistu savienībā to (trīs pusslodzes darbiniekus) atļautu.
Komponists Juris Ābols savulaik iemeta akmeni latviešu skaņumākslas ainavā, vaicādams: jauni komponisti – bet vai jauna mūzika? Vai kopaina tagad spēj iedvesmot?
Tā ir iedvesmojoša, taču nevaru teikt, ka esmu vispārējā sajūsmā. Ir konkrēti autori un darbi, kas mani uzrunā un piesaista, bet šis tas no tā paša autora devuma šķiet ne pārāk iedvesmojošs. Ir atsevišķas saliņas, par kurām esmu sajūsmā, taču sastopu arī viduvējus un neveiksmīgus darbus. Ir gadījumi, kad redzu: jā, ar instrumentiem viņš strādā labi, bet ar tehnoloģijām viņam neveicas.
Piekrīti Egila Levita un citu domātāju raizēm, ka XXI gadsimta jautājums ir, vai tehnoloģija nesāks noteikt pār cilvēku? Tas attiecas arī uz mūziku?
Domāju, ka ne. Algoritmiskās kompozīcijas ideja ir ļoti sena, un savā ziņā arī viduslaiku mūzika ir algoritmiska. Ja kāds, kritizējot tehnoloģiju iesaistīšanas tendenci radošajā darbā, neapdomīgi saka: "Nu to jau dators ir sacerējis", vienmēr ir jāatceras, ka pašu programmu izveido komponists. Bieži vien dators tiek attīstīts kā instruments eksperimentam, kā instruments, kas piedāvā noklausīties un izvēlēties daudzus variantus. Protams, tas ir ļoti specifisks domāšanas veids, kas kopumā atstāj iespaidu uz mūzikas valodu. Tā kā mana auss ir trenēta šajā virzienā, klausoties mūziku, bieži vien varu pateikt: jā, šo rakstījis komponists, kurš strādā ar algoritmiem. To var pateikt arī tad, ja tā ir akustiskā instrumentālā mūzika.
Braukājot pa festivāliem, dzirdu ļoti daudz tādas mūzikas, kurā instrumenti tiek izmantoti tikai tembrālā veidā. Tas mani drusciņ biedē. Arī šajā virzienā ir ļoti labi komponisti, sākot ar Helmūtu Lahenmani, vienu no šī virziena pamatlicējiem. Taču ir arī daudz matērijas, kurā vispār grūti uztvert kompozīciju. Es to uztveru tikai kā improvizēšanu ar instrumentu iespējām un dažādu skanējumu.
Šī tendence pēdējos gados ir bijusi tik spēcīga, ka neatkarīgi no mūzikas valodas man mūsdienu mūzikā pietrūkst skaņdarbu, kuros varētu novērtēt kompozīcijas prasmi. Trūkst kompozīcijas loģikas, kas balstītos uz harmoniju un ritmu. Par melodiju es vispār vairs nerunāju. Šādu kompozīciju īpatsvars pēdējā desmitgadē ir kļuvis mazāks, un vairākumā ir tādas kompozīcijas, kurās valda sonori efekti. Es šo tendenci ne visai atbalstu kā klausītājs. Te ir citi spēles noteikumi, bet man vairāk gribas dzirdēt kompozīciju.
Visbeidzot – kā izjūti un vērtē jaunās vēsmas Mūzikas akadēmijā?
Jaunās vadības piedāvātās pārmaiņas lielās līnijās atbalstu. Pamatā ideja ir reducēt kontaktstundu skaitu un uz to rēķina paaugstināt docētāju samaksu, kura pašlaik ir ļoti zema. Ja salīdzinām kontaktstundu skaitu mūsu augstskolā un Skandināvijas mūzikas augstskolās, mums to ir ievērojami vairāk. Sarežģītākais šajā kontekstā ir jautājums par specialitāšu nodarbību skaitu, kā arī koncertmeistaru apmaksu. Tas ir jāapspriež ar katru katedru individuāli, un jāatrod kompromiss, lai neciestu sagatavoto mūziķu kvalitāte.
Es arī piekrītu tam, ka mums ir savas tradīcijas un atsevišķās specialitātēs tās ir labākas nekā citur. Bet attiecībā uz citām lekcijām esmu novērojis šādu paradoksu – studenti ir pārslogoti ar lekciju skaitu, viņi nāk uz tām kā galveno informācijas iegūšanas vietu, bet patstāvīgā darba ir relatīvi maz, un nav arī laika, kad to veikt.
Manuprāt, ir nepieciešams pārlikt uzsvaru uz to, ka studentiem tiek iedoti rīki, kas ļauj attīstīties pašiem, – ar sagatavotiem materiāliem, literatūras avotiem un precīzi definētām prasībām. Tā, lai tikšanās ar pasniedzēju būtu vismaz kaut kādā ziņā īpašas. Ir arī diezgan skumji, kad redzi – augstskola tūlīt būs pabeigta, bet cilvēks nav iemācījies, iespējams, pašu svarīgāko – prasmi patstāvīgi mācīties.
lustīgais nerris uz tirgus plača
Vai pareizāks