Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 2. novembris
Dzīle, Viva, Vivita

Intervija ar literatūras kritiķi Andu Baklāni. Kukaiņu vērošana

"Šķiet, kopā ar visu pārējo sabiedrību dzejnieki un rakstnieki vēlas kļūt atklātāki," novērojusi trešās Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā laureāte literatūras kritiķe Anda Baklāne

Viņas recenzijas ir ne tikai intelektuāls, bet arī literārs piedzīvojums, kas padara lasītāju gudrāku un saprotošāku. Kritizējamiem darbiem Anda Baklāne prot atrast iejūtīgu un prasīgu pieeju, lietas saucot īstajos vārdos, taču nenogalinot. Citi kritiķi no Andas var mācīties argumentācijas precizitāti un vieglumu – ar šādu pamatojumu 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī Normunda Naumaņa (1962–2014) vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā žūrija piešķīra literatūras kritiķei Andai Baklānei. Konkursam bija iesniegtas recenzijas, kas publicētas žurnālā Domuzīme un interneta kultūras portālā Satori. Kritiķe analizējusi Andra Ogriņa un Annas Auziņas jaunāko dzeju, Ingas Ābeles romānu Duna un Guntara Rača pantu krājumu 365. 1. daļa, kas pagājušajā gadā izrādījusies viena no visvairāk pirktajām latviešu grāmatām.

Ar kādām sajūtām jūs šorīt pamodāties? Ko jums nozīmē šī balva?

Par sajūtām vēl neesmu sapratusi, bet jau pirms tam zināju, ka šī balva man nozīmē ļoti daudz. Esmu no tiem cilvēkiem, kam Normunds ir bijis viens no iedvesmas avotiem, lai vispār sāktu rakstīt, lai saprastu, kā to var darīt. Viens no magnētiem, kas ir pievilcis pie kultūras preses un radījis vēlēšanos lasīt. Nedomāju, ka Latvijā ir kāds cits vārds, kuru varētu saistīt ar interesantu kritiku – aktuālu un aktīvu domāšanu par mākslas procesu. Ir milzum daudz autoru, kas ir ārkārtīgi interesanti kā literatūrzinātnieki un literatūrvēsturnieki. Varbūt tagad tādu domātāju par aktuālo mākslas procesu ir vairāk, bet varbūt es vienkārši esmu iemācījusies vairāk interesēties par šīm lietām. Tīri fiziski visu laiku jūtu, ka viņa gars ir blakus, tāpēc ka strādāju Nacionālās bibliotēkas 4. stāvā un man blakus ir Normunda Naumaņa bibliotēka. Tiem, kuri nezina – bibliotēkā ir vairākas salas jeb cilvēku personiskās bibliotēkas. Viena no tām ir Normunda Naumaņa sala. No viņa mājām tika atnestas grāmatas, žurnāli, arī viņa krēsls. Es neizjūtu skumjas par Normunda Naumaņa aiziešanu, jo es viņu nepazinu personīgi. Man viņš vairāk ir kā mūžam dzīvais domātājs, līdzīgi kā citi vēstures domātāji, ar kuriem es izjūtu brālību neatkarīgi no tā, vai viņi vēl ir dzīvi vai ne.

Ceremonijā jūsu reakcija uz krāšņo dažādu laiku kritiķu izteikumu kolāžu bija: "Nu kādu laiku negribēsies rakstīt." Sajūta, ka viss jau pateikts? Vai XXI gadsimta kritiķim tomēr ir kādas atšķirīgas radošās problēmas, kas balstītas tieši savā laikā?

Man šķiet, ka doma – nekas jauns netiek pateikts – ir maldīga, jo ir jāņem vērā dažādas nianses. Ja mēs kādu izteikumu reducējam uz pamatelementiem, tas izklausās pēc tā paša, un šķiet, ka Platons jau savulaik ir uzrakstījis pilnīgi visu, ko mēs šodien zinām, vai Aristotelis Poētikā ir uzrakstījis pilnīgi visu par mākslu, kas vien būtu sakāms. Bet tad, kad domājam niansētāk, izrādās, ka tā tomēr nav. Tiem pašiem teikumiem tomēr atkal un atkal pievienojas kāda molekula ar jaunu jēgu. Jēga atklājas, ja tu zini visu pārējo kontekstu. Man šķiet, ka pasaule patiešām ir mainījusies – mums ir aizvien mazāk nežēlības un vairāk brīvības. Nemainība ir šķitums. Ja viss būtu nemainīgs, nebūtu nemaz vērts tiekties kaut ko mainīt ar saviem vārdiem vai domām. Man šķiet, ka mums nemitīgi ir jāmēģina darīt visu, lai mūsu pasaule kļūtu arvien humānāka un saprātīgāka. Es to tiešām uztveru kā savu misiju. Pat ja šķiet, ka es kā viens cilvēks neko nevaru mainīt, tomēr ticu, ka cilvēki, kopā domājot, var pasauli mainīt vai vismaz noturēt, lai neiekrīt bezdibenī.

Vai humānāka pasaule, jūsuprāt, nozīmē arī nepieciešamību pēc Andra Ogriņa, Semjona Haņina, Dainas Sirmās, Emīlijas Dikinsones dzejas (jaunāko dzejas izdevumu piemēri), ne tikai Guntara Rača feisbuka pantiem, kurus jūs tik pārsteidzoši profesionāli esat izanalizējusi bez jebkādas augstprātības.

Tā arī jābūt, ka kultūrā ir daudzi slāņi. Tie visi ir vajadzīgi. Būtu muļķīgi mēģināt iznīdēt kādu konkrētu slāni tāpēc, ka tas ir pārāk vienkārši vai bezgaumīgi. Svarīgi, lai nepazustu šī daudzslāņainība, lai nebūtu tā, ka beigās mums ir tikai vienkāršība. Nedomāju, ka man pašai būtu tik izsmalcināta gaume, ka es varētu no ziloņkaula troņa augstumiem atbildēt uz šādu jautājumu. Es noteikti zinu, ka esmu šī laikmeta cilvēks, ka esmu ļoti neizglītota. Senāku laiku intelektuālis man saistās ar ārkārtīgi plašām, enciklopēdiskām zināšanām. Noteikti neesmu šāds cilvēks. Zinu, ka mūsu laikam tas ir raksturīgi – vairāk paļaujamies uz informāciju, kuru varēsim atrast brīdī, kad mums tā būs vajadzīga. Mēs vairs nemēģinām to paturēt prātā. Mierinu sevi ar domu, ka varbūt cilvēka prāta spējas ir ierobežotas un tie resursi, kurus agrāk tērēja, lai atcerētos, tagad tiks izlietoti kaut kam citam, kas arī ir noderīgs.

Vēsturnieks Gustavs Strenga balvas pasniegšanas ceremonijā savā esejā runāja par to, ka mākslas kritika mūsdienās ir kļuvusi par "atvērto profesiju" un ir "pašizglītības ceļš", kas ejams ikvienam. Jūs tam piekrītat? Kāds ir jūsu tapšanas ceļš kritikā?

Ir vairāki autori, kas ir bijuši autodidakti, bet tādi nav visi. Izstāstīšu savu ceļu. Tad, kad mācījos vidusskolā, man šķita, ka es varētu darīt jebko. Viena no lietām, kas mani interesēja, bija makroekonomikas teorijas. Mums vidusskolā bija ļoti brīnišķīgs pasniedzējs, kas mācēja šo tematu ļoti interesanti stāstīt. Kādu laiku mani arī ļoti interesēja bioloģija. Apsvēru, ka varbūt varētu kaut ko darīt šajā jomā, bet nebija īsti skaidrs, kāda profesija tā varētu būt. Apmēram ap vidusskolas beigšanas eksāmenu laiku atklājās, ka tajos notiek liela šmaukšanās – rezultāti bija zināmi jau pirms tam. Tajā laikā tas mani ļoti sāpināja. Man likās, ka es pasaulē saskatu fundamentālu netaisnību un ka arī darbu cilvēki dabū, nevis novērtējot to, ko viņi zina un prot, bet pēc pazīšanās. Līdz ar to es ļoti strauji zaudēju ilūzijas par praktisko pasauli, par sabiedrības dzīvi un devos studēt filozofiju. Kādu laiku tur paslēpos. Tas man, protams, nekavējoties atvēra milzīgu, milzīgu jaunu pasauli, kurā bija ļoti daudz ko darīt. Kādu laiku praktiskā dzīve mani vispār neinteresēja. Paralēli tam, īsi pirms sāku studēt, nonācu literārajā nometnē Aicinājums, kur iepazinos ar savas paaudzes rakstniekiem. Tajā laikā jutos tur neiederīga, jo apzinājos, ka neesmu īsta rakstniece pretstatā Kārlim Vērdiņam, Martam Pujātam vai Ingmārai Balodei. Taču izjutu ar viņiem radniecību kādā citā ziņā. Tikai vēlāk sapratu, kāda varētu būt saikne, kas mūs vieno. Tieši šī kombinācija – filozofisks skatījums uz pasauli un mīlestība uz literatūru – radīja vienu no manām darbības jomām – kritiku.

Vai piekrītat, ka ikkatras paaudzes kritiķiem un praktiķiem ir kas līdzīgs kopīgai estētiskajai ožai, lai cik dažādi arī viņi katrs būtu kā personība un mākslinieks?

Jā, to grūti saprast, kāpēc vienas paaudzes ietvaros ir līdzīga gaume. Nav tā, ka mana paaudze būtu monolīta. Dainis Grīnvalds, kurš par mums tajā laikā rūpējās, mēģināja mūs pozicionēt kā paaudzi, bet tas īsti dabiski neveidojās. Mēs paši uz tā īsti neuzķērāmies.

Jutāties pārāk atšķirīgi?

Nē, vienkārši tajā brīdī nejutāmies aicināti rakstīt kādu kopīgu manifestu vai darīt jebko konstruktīvu. Iespējams, tas vēlāk notika, bet es tajā vairs nepiedalījos. Ne visiem kompānijā, kas veidojās ap Aicinājumu, bija viena gaume. No turienes iznāca dažādi rakstnieki. Ieva Melgalve, piemēram, rakstīja pilnīgi atšķirīgus darbus. Ingmāras Balodes un Kārļa Vērdiņa stilistika un vispār pasaules skatījums atkal ir atšķirīgs. Es redzu arī to, ka mūsu paaudzei gaume un priekšstats par to, ko mākslā vajadzētu darīt, ir mainījies. Viens piemērs – Ingas Gailes rakstība. Viņa ir viens no lakmusa papīriņiem tam, kā ir mainījusies māksla un sabiedrības apziņa – tēmas, par kurām runājam, kuras drīkst pateikt un kas vispār būtu sakāms. Ja pēc kārtas lasa arī Kārļa Vērdiņa darbus, tie parāda būtiskas pārmaiņas domāšanā. Atklātības pakāpē. Šķiet, kopā ar visu pārējo sabiedrību dzejnieki un rakstnieki vēlas kļūt atklātāki. Pirms 15 gadiem bija modē lielāks ornamentālisms un lielāka nozīme tika piešķirta metaforai, ļoti sarežģītiem darbiem, kuros bija daudz kultūras atsauču. Esam atnākuši pie daudz lielākas vienkāršības. Svarīga ir patiesības teikšana.

Kā ar ironiju? Šķiet, tā ir ieņēmusi šodienas cilvēka pasaules uztverē stabilu vietu, laikam jau uz neatgriešanos. Tikko izdots, piemēram, Māra Čaklā Rakstu 1. sējums. Vai spējam uztvert 60. gadu tiešo lirismu un patosu? Rakstāt, ka pat "antikvārā un skaistā Aspazija" mūsdienu cilvēkam atsevišķos gadījumos var šķist banāla.

Ļoti daudzi autori mums vienmēr uz visiem laikiem var palikt mīļi, pat ja viņi neatbilst vismodernākajām laikmeta prasībām, tāpēc ka mēs saprotam, ka viņi nāk no laika, kurā dzīvojuši. Tāpēc mēs neuztraucamies, ka viņi nav pietiekami ironiski vai ka viņos ir cita veida emocionalitāte. Mēs izbaudām viņu atšķirīgumu, bet, tiklīdz to pašu kāds vēlētos darīt mūsdienās, mums tas vairs nepatiktu. Sauktu par pagātnes palieku. Ja runājam par prozu, man ir pietrūcis ironiska skatījuma apvienojumā ar kritisku domāšanu. Man ārkārtīgi patīk mūsu rakstnieki un rakstnieces. Nesen atkal pārlasīju Ingas Ābeles grāmatas, esmu pārsteigta, cik talantīga ir šī rakstniece un cik brīnumaini viņa raksta. Viņas emocionalitāte un jūtīgums – to es saskatu vēl vairākos viņas laika autoros –, bet nav ironijas un kritiskā skatījuma. Kaut kādā mērā tas piemīt Paulam Bankovskim, bet es nezinu, kāpēc viņš līdz šim ir palicis otrajā rindā. Pirmajā rindā ir bijušas mūsu talantīgās sieviešu rakstnieces. Vienmēr ar interesi salīdzinu, kā iet mūsu kaimiņiem. Pateicoties mūsu brīnišķīgajiem tulkotājiem, ir tulkoti diezgan daudzi igauņu autori. Igaunijas literatūrā noteikti ir vairāk ironiskās un kritiskās stīgas.

Un lietuviešiem?

Lietuviešu darbi ir mazāk tulkoti. Lietuviešu literatūru esmu arī mazāk lasījusi. Nevaru vispārināt.

Tātad šī niša – ironija, kritiskums – latviešu literatūrā jums šķiet patukša?

Latviešu literatūrā pietrūkst pašironijas. Latvijas rakstnieki bieži vien sevi uztver ļoti nopietni. Bet, lai ko es arī sacītu, kā man pietrūkst vai ko es gribētu, mākslai nav iespējams nodiktēt priekšā – mēs taču netaisīsim aptauju un sarakstu ar darbiem, kuri nav uzrakstīti. Tikai rakstnieki paši no sevis var kaut ko radīt, un tikai tad tas darbojas. Un tad izrādīsies, ka tas, ko mēs gribējām tajā aptaujā, nebija labākais.

Protams, bet vai nepiekrītat, ka pasūtījums vismaz kā impulss reizēm var izrādīties arī auglīgs? Kā vērtējat romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts? Protams, kā jau rakstījāt konkursa recenzijā par Ingas Ābeles romānu Duna, daudzi no tiem sirgst ar shematismu un vēlēšanos pārdurt vai visus vēstures augoņus reizē un atrisināt visas ētiskās problēmas vienos romāna vākos. Bet kopumā?

Man šķiet, lielu daļu no šiem darbiem vajadzētu pārrakstīt, tad tie būtu ideāli. Pret visiem šiem romāniem man ir dalītas jūtas. Lielākā daļa no tiem ir tiešām labas grāmatas, bet daļai ir problēma, ka ir ļoti daudz vēstures avotu detaļu vai apzināti mēģinājumi risināt ētiskas problēmas, dažiem ir sabojātas beigas. Manu skatījumu ir sabojājusi vēl viena mana aktivitāte. Iepriekšējā gadā man bija iespēja strādāt kopā ar komandu, kas Latviju gatavo Londonas grāmatu tirgum. Man bija iespēja stāstīt par Latvijas literatūru Lielbritānijas izdevējiem un žurnālistiem, un tad es šos darbus pārlasīju vēlreiz, skatoties ar aci, kā tos varētu pārtulkot ārzemju grāmatu tirgum. Secināju – brīnišķīgs materiāls, bet tos visus vajadzētu nedaudz uzlabot, tad nekavējoties varētu labi "aiziet" Latvijas literatūras eksports. Bet, protams, tās ir iedomas. Es nevaru zināt, ko Lielbritānijas lasītājs grib izlasīt. Varbūt tas, kas man šķiet lieki, viņus tieši varētu interesēt. Tas man lika paraudzīties uz šīm grāmatām kā uz produktiem. Citā situācijā īpaši neuztraucos, ka grāmata nav ideāli uzrakstīta, vienkārši to izbaudu, un man nav īpašu prasību pēc noapaļotības. Kā mēs vispār varam domāt par mākslas komentāru? Varam domāt kā par skalu, kur vienā pusē ir vērtējošais, preskriptīvais, kritiķa komentārs. Otrā galā – aprakstošais skatījums. Man vienmēr ir bijis patīkamāk atrasties tuvāk tam galam, kurā vienkārši skatās, kas notiek, neizvirzot prasības, kādam tam visam būtu jābūt. Ja literatūra ir slikta, tā joprojām ir interesanta.

Literatūra kā zaru kukainis?

Jā. Pirms šī gada ar Londonas grāmatu tirgu prātā es noteikti daudz iecietīgāk skatījos uz dažādiem aspektiem romānos, kas pašlaik man šķiet trūkumi.

Cik liela iespēja pieteikt sevi pasaulē ir kopīgajam Baltijas literātu iznācienam Londonas grāmatu tirgū (10.–12. aprīlis), kurā esam goda viesi?

Tā ir liela iespēja, bet tas ir ļoti liels risks. Ja neizdodas iekarot ārzemju lasītāju sirdis, tad tā ir sabojāta iespēja. Bet es negribu tagad spekulēt, vai viņiem patiks pārtulkotās grāmatas un kā tās tiks pārdotas. Tas ir ļoti labi, ka daudz vairāk cilvēku uzzinās, ka ir tāda Latvija. Grāmata būs impulss vairāk painteresēties gan par Latviju, gan kādiem vēstures jautājumiem. Grāmata nav galapunkts.

Kā jums šķiet, kas Londonā būs mūsu programmas stiprā puse?

Es esmu sajūsmā par kampaņu #iamintrovert (Es esmu introverts). Man tā šķiet gaumīga un ļoti asprātīga. Garāmejot lasīju, ka cilvēki izteica iebildumus, kāpēc atkal kaut kas par drūmiem latviešu rakstniekiem, bet tā nebūt nav drūma kampaņa, tur ir tik daudz humora. Neko negatīvu šajā uzstādījumā nesaskatu. Bet, runājot par autoriem, negribu nostādīt sevi situācijā, ka tagad slavēšu vienus un pelšu citus. Tādā gadījumā man būtu ļoti rūpīgi jāpārdomā, kāpēc es kaut ko vēlētos izcelt.

Vai jūs par sevi kā kritiķi arī varētu teikt: esmu introverta?

Cilvēki jau ir dažādi. Nav jau tikai introverti vai ekstraverti. Ja domāju par sevi, es kā kritiķe esmu piesardzīga, baidos cilvēkus aizvainot, iespējams, savtīgu iemeslu dēļ. Nevis tāpēc, ka esmu ļoti labs cilvēks, bet tāpēc, ka negribu saņemt pretī nosodījumu. Tāpēc es droši vien neizmantoju tik daudz humora. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem pareizās domas nerodas īstajā brīdī, tad, kad tiek uzdots jautājums. Īstās atbildes izdomāšu tikai pēc stundas. Tādā ziņā esmu flegmatisks domātājs. Noteikti esmu tas cilvēks, kurš spēj domāt vienatnē, tāpēc rakstības medijs man ir tik piemērots.

Vai jums ir pazīstama situācija, ka galvā ir ienācis kāds asprātīgs, ļoti dzēlīgs teikums, kuru konkrētais darbs būtu pat pelnījis, bet jūs to tomēr padarāt maigāku aiz elementāras līdzjūtības pret autoru? Proti, upurējat profesionalitāti par labu cilvēcībai?

Neatceros konkrētu piemēru, kad būtu šādi cenzējusi kādu savu teikumu. Pašlaik rakstot, esmu jau diezgan nostabilizējusi domāšanas veidu, kurā esmu, kad to daru. Varbūt varētu sev mākslīgi dot uzdevumu uzrakstīt vieglāk un asprātīgāk. Nezinu, kas tur sanāktu – labs vai slikts. Interesants jautājums, cik lielā mērā ir iespējams variēt savu rakstību, domājot gan par stilu, gan domāšanu. Jūtu – tagad, kad trīs gadus gadus esmu rakstījusi vienā stilā, man vajadzētu sev veikt pasūtījumu kaut ko mainīt. Diez vai tas būs asprātības virziens, nedomāju, ka tā nav mana stiprā puse. Balvas saņemšana man nozīmē arī kāda posma noslēgumu, pēc kura man gribēsies darīt kaut kā citādi. Tā izraisa arī ne tik patīkamas sekas, ja cilvēki tevi labāk pazīst, tad arī kritiskāk vērtē to, ko esi uzrakstījis. Iespējams, man tagad būs lielāka atbildības sajūta, jo cilvēki manu viedokli varētu vēlēties ņemt vērā. Tuvākajā nākotnē vairs nejutīšos tik brīvi. Nedomāju, ka es varētu būt viedokļa līdere. Nenozīmīgumā ir ļoti liela brīvība. Tiklīdz tu kļūsti par viedokļa līderi, tu esi kaut kādā verdzībā.

Vai jums ir pazīstamas muzikologa Dāvja Eņģeļa, jaunā kritiķa balvas laureāta, pateicības runā minētās mūžīgās šaubas, kuras, manuprāt, pazīst daudzi kritiķi, ka pēc katras recenzijas gribas no kritikas "iet prom", bet tomēr nekur jau tālu tikt nevar. Zināmas mīlas un naida attiecības.

Šaubas man ir ļoti pazīstamas, bet ne šādā veidā. Katrreiz, kad recenzija ir uzrakstīta, saproti, ka tā ir nepilnīga. Bet tu nevari to bezgalīgi uzlabot, jo tā ir jānodod un jāiet tālāk. Man nekad nav sajūtas, ka tā ir pēdējā. Tieši pretēji – saprotu, cik ārkārtīgi maz es zinu. Nodomāju – tad, kad rakstīšu nākamreiz, būšu mazliet gudrāka un zinošāka. Jo nepilnīgāks ir iepriekšējais teksts, jo lielāka ir vēlēšanās saprast vairāk nākamreiz. Tieši rakstīšanas procesā apzinos, ka man nav šaubu par to, ko jūtu vai domāju par attiecīgo darbu. Ja atkāpjamies soli nostāk, man diezgan bieži ir šaubas, vai es varu vēl padzīvot. Dzīve liekas pārāk grūta, un ļoti gribētos no tās izkāpt. Protams, negribas nomirt. Bet ja būtu kāda cita iespēja izkāpt no dzīves… Kritikas rakstīšana noteikti nav briesmīgākais, kas dzīvē ir (iesmejas). Par sliktām grāmatām būtu vērts uztraukties, ja nebūtu labo. Bet, tā kā tās ir, visi var dzīvot mierā un pastāvēt līdzās. Populārā kultūra ir tik nozīmīga kultūras daļa. Būtu neprāts vēlēties to kaut kā iegrožot vai ielikt kādos rāmjos. Tai ir jādzīvo un jāelpo pašai savos rāmjos.

Pilnīgi piekrītu. Man vienīgi bail, par ko cilvēki, kuriem ir tik liela nepieciešamība pēc atvieglotām klišejām atskaņu "māja – kāja" līmenī un pilnīgas nesarežģītības, nobalsos vēlēšanās… Vai tā nav laba augsne manipulācijai u. tml.?

Nezinu, mani neaizvaino Guntara Rača panti. Nedomāju, ka tos arī vajadzētu likt blakus izcilākajiem dzejas piemēriem. Man šķiet, ir forši, ka cilvēkus vispār interesē, kaut visvienkāršākajā formā, ka viņi nav kļuvuši par robotiem. Mani tas sāk uztraukt skolas sarīkojumos, ja bērniem visiem pēc kārtas jāskaita dzeja, kas man nešķiet tā labākā. Skolas sarīkojumos ir tendence uz ļoti lielu patosu un sentimentālismu, kas man vienmēr liek justies ļoti neveikli. Dzeja tiek nolikta burtiskā kalpībā, lai radītu svinīgu noskaņu un patosu. Es to izjūtu kā vardarbīgu praksi. Nedomāju, ka labākais risinājums ir skaitīt sentimentālu dzeju.

Varbūt tieši šajā brīdī bērns piedzīvo pirmo riebumu un atgrūšanos no dzejas, un paiet atkal milzīgs laiks, līdz viņš atrod tādu Vērdiņu un viņam līdzīgos?

Skatoties uz saviem bērniem, es izjūtu milzīgu cerību. Mums šķiet, ka mēs zinām, kāds ceļš viņiem būtu jāiet, lai viņi izaugtu par vislabākajiem cilvēkiem. Reizēm, izrādās, viņi atrod savu ceļu, par kuru mēs pat neesam nojautuši. Vienkāršais piemērs par lasīšanu. Mani dēli nekad nav bijuši milzīgi, entuziastiski lasītāji. Mums mājās ir ļoti daudz grāmatu. Esmu viņus visādos veidos ar viltību un spaidiem mēģinājusi pierunāt lasīt. Tagad viens mans puika ir sācis rakstīt, un viņš to dara visu laiku. Nav runa par to, ka viņš kļūs par rakstnieku un kāds ir tas, ko viņš raksta, bet viņam ir bijusi iekšēja vajadzība to darīt. Viņš ceļu pie rakstīšanas ir atradis pilnīgi savā patstāvīgā veidā, nevis tāpēc, ka būtu izlasījis pietiekamu skaitu vajadzīgo grāmatu.

Top komentāri

Inese
I
Prieks par šādu kritiki. Apsveicu ar balvu!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja