Festivāla Positivus pēdējā dienā - 21.jūlijā - viens no galvenās Tele2 skatuves viesiem būs mūziķis Maikls Kivanuka (Michael Kiwanuka) no Londonas, kur viņš dzimis 1987. gadā, bet viņa vecāki izceļojuši no Ugandas, bēgot no prezidenta Idi Amina militārā režīma. Maikls daudz strādājis studijās pie citiem mūziķiem kā sesiju ģitārists, vēl pirms sava debijas albuma Home Again (2012) izdošanas iesildīja Adeles koncerttūri un tika godāts kā 2012. gada BBC's Sound aptaujas uzvarētājs. Kivanukas pirmais ieraksts iekaroja vairāku Eiropas valstu mūzikas topu virsotnes, un šogad mūziķis iesildīs Mumford & Sons viņu Ziemeļamerikas koncertturnejas ietvaros. Iespējams, nākotnē viņš kļūs par lielu zvaigzni un Positivus 2013 apmeklētāji varēs lepoties, ka redzējuši viņu dzīvajā karjeras pirmsākumos. Pāris nedēļas pirms festivāla izdevās sazvanīties ar mūziķi.
Man šķiet, šī tev būs pirmā reize ne tikai Latvijā, bet Austrumeiropā.
O, jā! Tas man būs piedzīvojums, jo nav ne jausmas, kas mani tur sagaida.
Ko spēlēsi šeit? Tas būs akustisks koncerts, kādus tu mēdz spēlēt vai ar pilnu sastāvu?
Es būšu ar grupu – mēs kopā esam četri, ieskaitot mani. Pats spēlēju ģitāru un dziedu. Spēlēšu lielākoties savas dziesmas, bet varbūt būs arī viena kaverversija. Pagaidām nezinu, kāda.
Ģitāra bija tavs pirmais instruments?
Jā, ģitāra bija pirmā. Esmu spēlējis arī saksofonu, bet pamatā esmu palicis pie ģitāras un saksofonu uzticu spēlēt citiem, kuri to prot labāk.
Pastāsti, kā ir attīstījusies tava muzikāla domāšana? Gāji skolās vai esi visu apguvis pats?
Daudz klausījos mūziku un spēlēju, gāju uz ģitārspēles stundām – visu laiku esmu bijis mūzikā. Man patīk soulmūzika, folkmūzika, džezs… Arī daudz kas cits, un nav svarīgi, kas tas ir par žanru – man mūzika vienmēr ir vienkārši mūzika. Ja tā aizrauj, nav svarīgi, kā to klasificē.
Tu tiec salīdzināts ar Otisu Redingu, Randiju Ņūmenu un Bilu Vitersu, bet varbūt atceries, kura bija pirmā dziesma, ko iemācījies?
Jā, tā bija britpopa grupas The Verve dziesma Lucky Man. Man ļoti patīk tā dziesma. Tā sākās mana iepazīšanās ar britu ģitārmūziku, jo pirms tam aizrāvos ar visu to, kas nācis no Amerikas. Ja par salīdzinājumiem ar kādu jau pazīstamu mākslinieku - no vienas puses, ir nepatīkami, bet, ja ņem vērā, ka katrs mākslinieks, no kura esmu iedvesmojies es, savulaik, ir iedvesmojies no kāda cita, tu saproti, ka šie salīdzinājumi ir neizbēgami. Šodien, piemēram, neviens vairs neuzsver, ka Dženisa Džoplina savulaik ļoti iedvesmojās no divdesmito un trīsdesmito gadu blūza dziedātājas Besijas Smitas. Savulaik Lenijs Kravics tika salīdzināts ar daudziem, bet nu jau sen viņš ir pats par sevi. Es ceru, ka cilvēki pieņems mani kā Maiklu Kivanuku, kad būšu ierakstījis vairākus albumus un ne vienreiz vien apceļojis pasauli.
Tu esi strādājis kopā ar grupas The Black Keys dziedātāju.
Jā, viņš producēja manu dziesmu. Es zināju šo duetu tikai mazliet, bet pēc albuma Brothers iznākšanas viņus pēkšņi pazina visi, un arī es kļuvu par lielu fanu, sāku klausījies viņu iepriekšējo gadu ierakstus un biju sajūsmā. Kad mans menedžeris teica, ka Denam Auerbaham ir interese strādāt kopā ar mani, biju neizsakāmi laimīgs, bet tajā pašā laikā uztraucies, jo viņi tomēr likās tik lieli salīdzinājumā ar mani, kurš vēl ir tikai iesācējs. Tas, ko viņš izdarīja ar manu ierakstu, ir burvīgi.
Ko gaidi no publikas Positivus festivālā Latvijā? Varbūt esi saticis kādu latvieti Londonā? Viņu tur daudz.
Nē. Nezinu gan nevienu latvieti. Bet es aicinu savā koncertā cilvēkiem atbrīvoties, ļauties mūzikai un atcerēties, ka ne vienmēr mūzika ir tikai atpazīstami un līdzi dziedami hiti – tās ir gaisa vibrācijas un ritms, kas ir paātrināts vai palēnināts jūsu sirds ritma spogulis.