Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Intervija ar somu dzejnieci Heli Lāksonenu. Kad Heli smei

"Es nekādā ziņā nevarētu rakstīt somu literārajā valodā. Man tajā nenāca ārā dzejoļi," saka viena no populārākajām dzejniecēm Somijā Heli Lāksonena. Guntars Godiņš, atdzejojot viņas dialektā rakstītos dzejoļus, radījis jaunu valodu – Heli valodu

No 26. līdz 29. aprīlim Latvijā bija ieradušās somu dzejniece Heli Lāksonena un igauņu dzejniece Lēlo Tungala, lai kopā ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi un dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu uzstātos vairāku Latvijas pilsētu bibliotēkās un skolās.

"Heli grāmatas un klausāmgrāmatas Somijā iznāk desmitos tūkstošu eksemplāru. Lasītāju un klausītāju interesi rada viņas veselīgā, izprotošā un jūtīgā attieksme pret apkārt notiekošo, cilvēciskais tiešums, psiholoģiskā precizitāte un nevairīšanās no dabiskā, kā arī viņas savdabīgā valoda," saka somu dzejnieces mute Latvijā – atdzejotājs Guntars Godiņš. Viņš ir izmantojis Vidzemes lībiskā dialekta iezīmes, runasveidu, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu. "Tādas valodas īstenībā nav. Patiesībā mēs Latvijā varam runāt par Heli valodu," tikšanās reizē ar pieaugušajiem Birojnīcā Rīgā teica Guntars Godiņš. Lāksonena šūpoja kājas zaļos pavasara velteņos un dzīvīgi sekoja visam līdzi, vienalga, vai runātu latviski vai somiski. Ar sajūsmu dzejniece savā "ziepjutraukā" iemūžināja Klāvu Kalnaču no Drustiem (grupas Nielslens Lielslens un Židrūns), kurš Ziemassvētkos no vecīša saņēmis Kad gos smei un dzejoļos pamatīgi ielasījies. "Dod man būt govei apakš bērz,/ met man noguruš ād uz istabgrīd/kamin prekša" – mūziķa elektriskās ģitāras un sirdi plosošo balss kaucienu pavadījumā izklausījās līdz kaulam lieliski un mazliet psihedēliski. Protams, bija arī jāsmaida, kā jau Lāksonenas naivi (pēc formas) viedajiem (pēc satura) dzejoļiem piederas.

Jūs rakstāt savas vecmāmiņas dienvidrietumu somu valodas dialektā. Lūdzu, pastāstiet, kāda bija jūsu vecmāmiņa?

Man pat ir viņas bilde (rāda "parastajā telefonā" – aut.). Viņa bija parasta lauku sieviņa, skolā gājusi tikai četrus gadus. Tad, kad vecmāmiņa gāja skolā, viņa uzrakstīja pāris sacerējumu, kas ļoti patika skolotājai. Viens no tiem saucās Muša un vasara.

Vai jūs pie vecmāmiņas dzīvojāt kā parasti bērni – brīvdienās vai ilgāku laiku?

Dzīvoju pie viņas visā brīvajā laikā, arī ziemā, ja bija brīvlaiks. Vēlāk vecmāmiņu ļoti interesēja politika. Viņa pat saņēmās un kandidēja pašvaldībā savā mazajā pagastā. Šī viņas bilde jau ir no laika, kad viņa oficiāli startēja vēlēšanās. Parasti viņai bija taisni mati, tikai te tās lokas.

Tad jau vecmāmiņai bija liela pašapziņa? Izskatās, viņa neuzskatīja, ka izglītība nāk no skolas? Teicāt, ka viņa bija beigusi tikai četras klases.

Jā. Tikai tad, ja tu pats gribi kaut ko panākt, tu vari kaut ko izdarīt. Droši vien tāpēc viņa gribēja kandidēt.

Kur vecmāmiņa dzīvoja?

Haliko. Tas nav tālu no Turku, vietā, kur runā šo valodu. Mazā guļbaļķu mājiņā.

Ko jūs iemācījāties no vecmāmiņas?

Varbūt darba mīlestību. Kaut gan vecmāmiņa startēja politikā, viņa bija lauku cilvēks – viņai bija govis un saimniecība, un viņai arī visu fiziski vajadzēja darīt – noņemt kartupeļus utt.

Lasīju kādā intervijā, ka dialektā esat sākusi dzejot igauņu rakstnieku iespaidā. Vai tā ir tiesa?

Jā, viņi ietekmēja. Taču arī mana vecāmāte, jo viņa ļoti mudināja, lai es mācītos. Vecāmāte pati to nevarēja panākt, bet es mācījos un nokļuvu Turku Universitātē. Tā kā es studēju somugristiku un somu valodu, obligāts priekšmets bija igauņu valoda. Man bija arī kāds pasniedzējs, kurš ļoti ietekmēja. Pēc tam es gadu studēju Tartu Universitātē, kur satiku Janu Rahmanu.

Guntars Godiņš. Viņš ir viens no tulkotājiem, kas tulkojis Heli dzejoļus Veravas dialektā.

H. L. Tad es sapratu, ka gan veraviešu dialektā vai valodā, gan manas vecmāmiņas dienvidrietumu somu valodas dialektā var rakstīt arī pavisam modernas mūsdienu lietas, nevis tikai par veciem laikiem. Tad es sāku to mēģināt. Kad sāku rakstīt, sapratu, ka manī veidojas domas, kas nāk tieši no valodas. Es nekādā ziņā nevarētu rakstīt somu literārajā valodā. Man tajā nenāca ārā dzejoļi.

Vai apzināties psiholoģisko iedarbību, ko rada jūsu dzejoļi? Mīlīgais, apaļais skanējums, norautās galotnes izsauc smaidu. Vai tas jums netraucē rakstīt arī par tik nopietnām tēmām kā nāve, šķiršanās, vientulība u. c.?

Vispirms nāk doma. Bet es pasauli visu laiku vēroju ar humora skatienu. Tas ir mans skatiens.

Satiekot jūs klātienē un runājoties, šķiet, ka šis ir gadījums, kad jūsu dzejas t. s. liriskais es sakrīt ar īsto, dokumentālo Heli Lāksonenu. Vai tā var teikt?

Varu teikt tā, ka grāmatā ir arī daudz pārspīlējuma. Protams, visi stāsti nav patiesība. Taču vispār – jā. Es dzejā parādu sevi. Man ir grūti runāt ar cilvēkiem kādā citā formā. Tiklīdz es uzrakstu dzejoļus, man ir pavisam citāds kontakts ar cilvēku. Man šķiet, ja cilvēks nav lasījis manus dzejoļus, viņš nevar saprasties ar mani. Kaut arī viņš būtu dzīvojis blakus.

Jūsu dzejoļos apbur kolosālais vitalitātes gars – tas lociņš, kas "vijs oukša kā zaļs kurpjšņors", lai kas arī nenotiktu pasaulē. Vai jūs uzreiz jau tāda piedzimāt vai – dzīves priecīgumu izkaldinājāt pati kā apzinātu dzīves pozīciju?

Ā, psiholoģisks jautājums. Katram cilvēkam tomēr iekšā ir tas mazais graudiņš, kas nāk līdzi no viņa piedzimšanas. Pārējo apaudzē tā, kā tu gribi. To mazo graudiņu ir viegli pazaudēt, ja tu visu tikai ņem klāt un klāt. Tas, no kurienes tu esi nācis, var arī pazust. Dzejoļos es to meklēju un parādu. Savu mazo graudiņu.

Parādīšu dzejoli, kur tas ir:

Matiss mašinist puik*

Tu i ciet kā stacijkas,
kā guļamvagon durs pa nakt,
kā matrošk, ko nevar dabut vaļa.
Man tas patais bēdig,
es zin –
teu pa ekš lido toureņ a vasars spārnem,
pe teus priecājas pat manteļpakaram,
teu ekša ir arven mazak un mazak kok tant,
 un pašam mazakam ekša i
mēness a spož gaism.

Vai i kas smukaks dabujams,
ja tu nesadouz tos gabalos?

Runājam par jūsu dzīves sparu un humora skatu. Tajā pašā laikā Somijā ir ļoti liels pašnāvību skaits. 2011. gadā, kad Turku bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, iepazīšanās programmā ārzemju žurnālistiem cita starpā bija arī priekšlasījums par pašnāvību tēmu Somijā. Acīmredzot paši somi to uztver par ļoti nopietnu problēmu. Vai jūs kā somiete to izjūtat savā vidē, pazīstat daudz cilvēku, kas cieš no depresijas?

Jā. Es to saprotu, jo Somijā, kā zināms, ir liela tumsa, aukstums, tad vēl šīs garās ziemas. Tas viss iespaido somu depresiju. Ja es būtu tāda [depresīva], iespējams, neuzrakstītu nevienu dzejoli. Bet es savos dzejoļos cīnos pret depresiju un parādu otru galējību.

Vai jūs kādreiz mēdzat pārlasīt savus dzejoļus, kad ir slikta oma? Zinu cilvēkus, kas sevi uzmundrina ar jūsu dzejoļiem.

Nelasu, bet es tad varu uzrakstīt jaunu dzejoli. Kad esmu ļoti labā omā, es nekad nedomāju par dzeju.

Par ko tad jūs domājat?

Tad varbūt es tikai dzīvoju un tikai domāju. Nevar arī visu laiku domāt. Tā kā šeit Latvijā – ja mēs braucam Dzejas braucienā, man ir vienkārši priecīgi skatīties apkārt. Ja mēs braucam un mums ir daudz lasīšanas un tulkošanas, mēs arī ļoti daudz smejamies.

Cik svarīgs jums ir vērojums? Cik lielā mērā impulsi nāk no jūsu iekšējās pasaules, cik – tos sagādā pasaule jums riņķī?

Tas ir ļoti labs jautājums. Man ir tā. Protams, daudz kas nāk no fantāzijas, bet man arī ārējais ir ļoti svarīgs. Neticu, ka es varētu dzīvot Lasnamē.

G. G. Tas ir Igaunijas jaunais rajons.

H. L. Kad es biju maziņa, pie vecāsmātes dzīvoju lielā, augstā mājā kalna galā. Bet pa ziemām, kad gāju skolā, – riebīgā betona septiņstāvu mājā. Tad vienmēr domāju – kā man gribētos dzīvot tādā skaistā vietā!

Kur jūs dzīvojat tagad?

Es tagad dzīvoju Raumā, kur arī runā šajā vecāsmammas dialektā. Netālu no Turku. Ļoti vecā mājā. Tā ir būvēta XVIII gadsimta sākumā. Man nav govju, bet man ir fantāzija par septiņpadsmit govīm. Tā ir tipiska somu māja, kādas cēla tajā laikā. Gara un sarkana. Tā atrodas lauka vidū. Kaimiņi strādā mūsu laukā, bet mēs paši ne. Pagājušā vasarā man bija trīs kartupeļi, un es tiem pat iedevu vārdus: Rutkonens, Rūnonens un Holopainens. Apēdu beigās. Ar skumjām.

G. G. Es to izmantoju dzejolī Vasaras pirmais, lai saprot (dzejolis publicēts krājumā Kad gos smei – aut.). Devu vārdu Prekuls.

Tas, ka dzīvojat tik vecā mājā lauka vidū, apstiprina jūsu dzejoļu iespaidā radušās aizdomas, ka nemaz neesat pilsētas cilvēks. Vai tā ir?

Rīga ir viena no lielpilsētām, kas man patīk. Varbūt Guntars man rāda tikai skaistas vietas. Viņš mani neved uz jaunajiem rajoniem. Pilsētā ir pārāk daudz ko skatīties. Virsū nāk milzīgi auto bari. Laukos – man nolaižas viens putns, un tas ir notikums. Un es eju skatīties to putnu. Ja ir pārāk daudz apkārt, neko neredz. Ja es dzīvoju laukos – man ir daudz vairāk telpas domāšanai.

Krājumā Kad gos smei, arī slavenajā tituldzejolī Gos un bērss, jūs asprātīgi aprakstāt urbāno nogurumu un pinkodu laikmeta masīvo uzbrukumu.

"Es grib būt gos apakš bērz/Es negrib radit/Es negrib zubrit jauns aplauzumprograms/ Es negrib skaidrot māt-meit būšans/Es negrib šito vēstul stiept uz pastkast/Es negrib tālrunet ierēdņtantam/ Es negrib paturet prāta nevien pinkod/ Dod man būt gos apakš bērz,/met man noguruš ād uz istabgrīd/kamīn priekša." Kādas jums ir attiecības ar modernajām tehnoloģijām?

Veļas mašīna man ļoti patīk, bet viedtālruni gan man nevajag. Telefonā man ir svarīga tikai lampiņa.

G. G. Kad mēs devāmies pirmajā Dzejas braucienā, mēs braucām no Jēkabpils, un Heli ar lampiņu tulkoja vienu manu dzejoli. Janvāris, viss tumšs, un Heli ar to lampiņu.

Šī brauciena laikā jūs daudz dosities uz skolām. Jums patīk šī auditorija?

Es ļoti reti uzstājos skolās, jo es baidos no bērniem. Neesmu pieradusi. Manu dzeju, domāju, labāk uztver mazi bērni. Jo mazāki, jo labāk. Mani dzejoļi nav sarežģīti, tos varētu arī uztvert, bet bērni ir pieraduši pie vienkāršām lietām, izmantojot jau pieminētās tehnoloģijas datorā vai telefonā, bet dzejolis prasa domāšanu. Tev ir jādomā. Vai bērni tam ir gatavi? Vecākiem vajadzētu bērnus pieradināt pie lasīšanas, jo tehnoloģijas, piemēram, datorspēles, piedāvā ļoti vienkāršus, jau gatavus modeļus, bet domāšana ir bezgalīga, tajā nav ierobežojuma. Vecāku darbs ar bērniem ir ļoti svarīgs.

Var ierosināt iet skatīties to vienu putnu?

Jā, tā ir. Pasaule ir pārsteidzoša, bet spēlē gribot negribot visu jau var paredzēt. Putns nolaižas, un tas ir pārsteigums.

Jums Latvijā ir iznākuši divi dzejas krājumi: Kad gos smei, kuru izdevēji piesaka kā grāmatu pieaugušajiem, un Piec ait kalns – bērniem. Vai tas saskan ar jūsu ieceri, un kā izjūtat atšķirību?

Varbūt lielas atšķirības nav. Bērniem es negribētu rakstīt par cilvēku sarežģītajām attiecībām. Piemēram, vīrs un sieva vai vīrietis un sieviete. Kad gos smei – tur gan tas ir.

Man viens no jūsu mīļākajiem dzejoļiem ir par egļzīlīti, ko nav iespējams dabūt. Lai gan – reiz skaipā ar citu jūsu lielu cienītāju sākām lasīt viena otrai priekšā mīļākos dzejoļus no Kad gos smei, un sanāca uz pusēm nolasīt visu grāmatiņu. Vai varat, lūdzu, pastāstīt par šī dzejoļa tapšanas fonu, ja vien tas nav pārāk personīgi?

Jā. Tas atkal ir tāds skumjāks, tas nav priecīgs dzejolis. Tas ir arī mana vīra mīļākais dzejolis. Man bija sajūta, ka man gribētos kādu, par kuru es varētu rūpēties. Tas varētu būt dzīvnieks, varbūt – bērns. Pēc tam atkal nāca bailes. Man bija bailes to darīt. Tu nevari pēc tam teikt – man apnika, ej prom. Šīs divas galējības. Ja tu kādu paņem, tu esi spiests par viņu gādāt. Tas viss kopā. Tas ir mazlietiņ skumji. Kad es uzrakstīju šo dzejoli, man uzreiz kļuva skaidrs – jā, lietas ir šādas.

2013. gada novembrī, kad Zolitūdes veikalā Maxima iebruka griesti, Heli Lāksonena dzīvoja Ventspils Rakstnieku mājā un gatavojās savam dzejas vakaram. Lūk, kādu veltījuma dzejoli viņa uzrakstīja:

21.11.

Sirc i smaks kā lielveikal jumc novembri.
Sērs i issludinacs uz trim denam,
uz zems deg asinssarkans svecs,
 dzejs vakaram krusc pār: accelc.

Ak, Latvij mazo,
Lai teu nakc i kā den,
lai vair nemūžam nevaidzet špick uzrout,
lākturišs nest
uz mežkapem,
uz ceļmalam,
uz jūrs krast,
uz veikal drupam!

Vai tu i redzeis, kā debes krīt leja,
vai i redzeis, kā tērouc, betons, griestlamp,
šokolāds oliņs, lūpkrās,
māts koul un minerālūdens pudels mētajas pa grīd?

Šitas zem i pierads sērot,
tam augšama atvilkns lādite
i jou sagatavot meln bant.

Treša sēr dena
apsnig ogļ ost.
Bērn tūlit pat taisij sniegpiks,
vīr būvei tik tālak,
smējas pa rupjem jokem
būvplaci.

Man garam paskrei skols puiks,
vens a priecigam acem uzsouc:
"Forša cepure!"
Smuk mic!

Kad bērs runa latvisk,
i tāpat kā oukscs roks ielikt
silta meda.*

*Vēl nepublicēti Heli Lāksonenas dzejoļi no Guntara Godiņa privātā arhīva 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja