Toms Dženkinsons jeb Squarepusher 90. gadu sākumā kļuva par vienu no tā sauktā IDM – inteliģentā deju mūzika – žanra karognesējiem un līdzās Aphex Twin, Autechre un Boards of Canada par ierakstu kompānijas Warp spilgtāko pārstāvi. Kompānija Warp Records no citiem tolaik strauji plaukstošās elektroniskās mūzikas izdevējiem atšķīrās ar to, ka, iespējams, iepriekšējo Šefīldas muzikālo tradīciju ietekmēta, spēja piedāvāt emocionālu elektronisko mūziku, ne vien tolaik dominējošās sintētiskās un futūristiskās tehno vīzijas.
Warp estētika sakņojās ne tik daudz kiberpasaulē, cik reālajā postindustriālajā ainavā – pelēkajās, pamestajās rūpnīcās un drūmajās daudzstāvu dzīvojamās ēkās, kā arī reivos. Piedāvājot lauzītu un saraustītu sociālās ainas atspulgu mūzikā, Warp pārstāvētie mākslinieki raksturoja atsvešinātību, ko iemiesoja jau pirms viņiem nākušie Šefīldas mūziķi, piemēram, industriālās deju mūzikas veterāni Cabaret Voltaire. Spēcīgas atbalsis no tā dēvētā elektroniskās mūzikas buma tūkstošgades mijā, kas daudziem asociējas arī ar Squarepusher vārdu, vēl joprojām var saklausīt gan jaunāku paaudžu mūziķu daiļradē, gan arī mūsdienu popmūzikas tirgū.
Piektdien, 2. oktobrī, Squarepusher uzstāsies koncertzālē Palladium festivālā Skaņu mežs. Intervijā KDi Toms Dženkinsons atklāj savas attiecības ar mūsdienu tehnoloģijām, bažas par mūzikas konformismu, daudzveidīgo muzikālo ietekmju klāstu un personīgās attiecības ar Latviju.
Jums aiz muguras ir 20 gadu ilga sadarbība ar izdevniecību Warp. Kas uztur šīs attiecības?
Kāds izdevums par Warp savulaik rakstīja: "Tā ir laba parādība, kas nāk no sliktas pasaules." Būsim atklāti: Warp ir uzņēmums, un uzņēmumu primārais mērķis ir gūt peļņu. Tajā pašā laikā Warp tiecas pēc konkrētām vērtībām mūzikā un dara to pēc labākās sirdsapziņas vai vismaz iespēju robežās. Kompānija principiāli izdod tikai mūziku, ko uzskata par interesantu, un tas pelnošas izdevniecības gadījumā ir retums. Mūzikas industrijas spiediena apstākļos tā dara, ko spēj, un mēs labi saprotamies.
Neizklausās, ka jūs būtu pārāk labās domās par mūzikas industriju.
Cilvēkiem, kuri tiecas uz radošiem sasniegumiem, vienmēr šķērsos ceļu cilvēki, kuru interese ir nopelnīt. Jebkura izdevniecība atrodas šajās krustcelēs. Jebkuram cilvēkam, kurš apsver domu kļūt par mūzikas izdevēju, ir jārēķinās, ka viņš sastapsies ar mūžīgiem interešu konfliktiem, kas ar šo nodarbošanos ir saistīti.
Vai arī jums attiecībās ar izdevējiem ir nācies meklēt kompromisu?
Es vienmēr esmu tiecies būt nelokāms un sacīt – šī ir tā mūzika, ko esmu ierakstījis. Ja jūs vēlaties to publicēt – labi, ja nevēlaties – arī labi. Izņemot fineses, kas attiecināmas uz skaņu apstrādi, es neapsvēršu jelkādus piedāvājumus kaut ko mainīt šajā materiālā.
Vai vēlme pasargāt sevi no merkantilu apsvērumu ietekmētiem lēmumiem ir viens no iemesliem, kāpēc visu dzīvi esat solomākslinieks?
Jaunībā es spēlēju dažādos ansambļos. Es spēlēju visu, sākot ar džezu un beidzot ar popmūziku. Biju gan basģitārists, gan bundzinieks. Entuziastiski spēlēdams jebkura veida mūziku, es tiecos mācīties iespējami vairāk. Taču visiem šiem ansambļiem piemita kāda nejauka pazīme, proti, tie sekoja vienam mērķim – kļūt slaveniem. To nevar nosaukt par radošu stāju, jo lielākoties tas tika darīts, atdarinot komerciālus panākumus sasniegušu grupu daiļradi. Es, būdams instrumentālists, daudz mācījos no šādas atdarināšanas, taču kādā brīdī man kļuva svarīgāk atrast pašam savu skanējumu. Es piedāvāju saviem tā laika kolēģiem dažādas idejas, kas būtu mainījušas mūsu daiļradi, taču stīvēties ar citu mūziķu aklo vēlmi pēc slavas bija cīņa ar vējdzirnavām. Mani slava nevilināja, es gribēju mūzikā darīt lietas, kuras man šķiet interesantas. Sasniedzot 20 gadu vecumu, es jau biju kļuvis savā ziņā cinisks un nevēlējos strādāt ar citiem, jo citu motivācija diemžēl reti sakrita ar manējo.
Strādāt vienam arī praktiski nozīmē mazāk komerciālu apsvērumu – es nealgoju mūziķus, man nav vajadzīgs producents utt. Man nav jāuztraucas, cik daudz naudas nopelna mana mūzika, jo, lai to radītu, man nemaz nevajag diez cik lielu budžetu.
Kuras ir bijušas ilgstošākās muzikālās ietekmes jūsu karjerā?
Svarīgu ietekmju ir bijis tik daudz, ka es varētu tās uzskaitīt vairākas stundas. Pirmais, kas nāk prātā, ir dub un regejs. Mans tēvs ar draugiem to ļoti daudz klausījās, it īpaši astoņdesmitajos. Tajos laikos nebija interneta un citu līdzekļu, kas atvieglotu pieeju mūzikai, tāpēc tam, ko klausījās mani vecāki, bija liela nozīme. Mani valdzināja dub – atbalss efekts vokālos, izteiksmīgās basa līnijas un šķietami haotiskā dziesmu struktūra, kas drīzāk atgādināja skaņu kolāžas, nevis mūziku konvencionālā izpratnē. Es joprojām jūtu šo ietekmju klātbūtni.
Pēc tam nāca acid house un agrīnais Detroitas tehno. Novatoriska deju mūzika, kas 80. gados uz Lielbritāniju atceļoja no ASV. Man īpaši svarīga ir mūzika, kas bija Lielbritānijas reakcija uz šiem ASV jaunieviesumiem, – sākotnēji tā bija atdarināšana, taču drīz sāka rasties asprātīgas atbildes un interesantas mutācijas.
Nemainīgs iedvesmas avots ir džezs. Ne vienmēr pati mūzika – drīzāk tās mentalitāte. Man patīk gan agrīnais Mailss Deiviss, gan vēlīnais Džons Koltreins un Alberts Ailers, proti, gan tradicionālais, gan avangardistiskais džezs. Arī 50. gadu džezs, piemēram, Dizijs Gilespijs un Čārlijs Pārkers.
Tolaik ieraksti bija daudz grūtāk pieejami nekā mūsdienās, tāpēc liels daudzums mūzikas bija jāiepazīst ar iztēles palīdzību. Vēlīnie, eksperimentālākie Džona Koltreina ieraksti gandrīz nebija atrodami, taču visi par tiem runāja, un es, uzsūkdams informāciju, centos iztēloties, kā tie varētu skanēt. Tas bija brīnišķīgi, jo šādi paradumi attīsta muzikālo izdomu. Es no tā ļoti daudz ieguvu.
Vai jūs daudz klausāties citu mākslinieku mūziku?
Nesen klausījos Janni Ksenaki, kurš ir vēl viens svarīgs iedvesmas avots, taču vispār man nepietiek laika klausīties mūziku – es vairāk laika pavadu, to spēlējot. Saprotiet, man šobrīd galvā ir septiņdesmit ideju. Ja vien es spētu atrast laiku, lai tās īstenotu vai vismaz izmēģinātu! Tas nozīmē strādāt ar harmonijām, tehniku un muzikālā materiāla izpratni. Tie ir mehānismi, kas manī darbojas pat miegā.
Kā jūs komentētu pārmaiņas, kas notikušas mūzikas industrijā pēdējos 20 gados?
Pirmos skaņdarbus es ierakstīju bērnībā, bruņojies ar kasešu ierakstītāju un ģitāru. Pēc tam pakāpeniski izveidoju savu mājas studiju: aizņēmos efektu pedāļus, iegādājos sintezatoru. Daudzas elektroniskās ierīces es uzbūvēju pats – tāpēc, ka citādi tās man nebija pieejamas vai arī neeksistēja. Mūzikas instrumenti ir pārslogoti ar stereotipiem par to izmantojumu, un, ja tajos laikos biji ieinteresēts atklāt jaunas muzikālās teritorijas, tev bija jābūt apveltītam ar tehnisku izdomu. Es pirmīt minēju, ka daudzus ierakstus iepazinu, tos iztēlojoties, un līdzīgi var teikt par mūzikas radīšanu laikā, kad sāku karjeru, – līdzekļu trūkumu nācās kompensēt ar izdomu.
Mūsdienās tā nav – jebkurš, kurš ir gatavs pavadīt divas stundas, internetā meklējot bezmaksas programmatūru, var savā rīcībā iegūt mūzikas producēšanas līdzekļus, kas simtkārt pārspēj tās tehniskās iespējas, kuras studijas piedāvāja pirms 35 gadiem. Tas ir satriecoši, cik daudz vairāk mūsdienās ir iespējams panākt, bruņojoties kaut vai ar vienu klēpjdatoru.
Vai tehnoloģiju nodrošinātās ērtības nāk par labu jūsu mūzikai?
Man pret tehnoloģisko progresu mūzikas industrijā ir pretrunīga attieksme. Es ar entuziasmu izmantoju mūsdienu ierīces, lai gan brīžiem esmu skeptisks. Es nedomāju, ka tehnoloģijas ietekmē mūsdienu mūzikas kvalitāti. Tehnoloģijas ietekmē mūzikas dabu, jo maina tās radīšanas procesu, taču tās nespēj palielināt vai samazināt mūzikas vērtību.
Es bieži atceros laiku, kad, lai atklātu jaunas skaņu pasaules, bija nepieciešama praktiska domāšana un iztēle. Mans jaunākais albums Damogen Furies ir pilnībā radīts ar digitālu programmatūru, ko es uzbūvēju pats.
Kāpēc darījāt to paša spēkiem?
Pirmkārt, man patīk programmēt – tas stimulē prātu un savā ziņā ir izklaidējoši. Otrkārt, es cenšos nekrist par upuri patērnieciskumam, kas mūsdienās dominē mūziķu vidū. Tik daudzi mūziķi ir apsēsti ar jaunākās lieliskās ierīces iegādi, taču es neredzu sakaru starp šīm ierīcēm un "jaunāko lielisko mūziku". Jaunu mūziku var radīt ar jebkuru senā pagātnē izgudrotu instrumentu, nevis tikai ar visnesenāk izstrādātajām ierīcēm.
Mūziķi, kuri aizstāv mītu, ka mūsdienīgu vai nebijušu skanējumu ir iespējams panākt tikai ar jaunākajām tehnoloģijām, maldina jauniešus. Jauni cilvēki tam notic un domā – lai radītu patiešām nozīmīgu mūziku, viņiem vajadzīga nauda. Lai gan patiesībā viņiem nav vajadzīgs teju nekas – citreiz pietiek ar izdomu un diviem akmentiņiem.
Atbildīgs veids, kā uzrunāt jaunus mūziķus un klausītājus, ir sacīt – atslābstiet ar iepirkšanos un domājiet par veidu, kā savu iztēli pārvērst skaņā.
Vai tiesa, ka visi albuma Damogen Furies skaņdarbi ir tikuši ierakstīti ar pirmo piegājienu?
Jā. Daļēji tas ir albuma tapšanā izmantotās, paša radītās programmatūras dēļ. Tā sākotnēji tika radīta, lai nodrošinātu spontānu lēmumu iespējamību, kad uzstājos dzīvajā, jo, kā zināms, elektroniskajā mūzikā ir visai grūti nodrošināt patiešām dzīvu uzstāšanos. Komplektēdams savas ierīces, es panācu situāciju, ka uz uzstāšanos Rīgā varēšu paņemt līdzi visu to pašu aparatūru, kas izmantota albuma ierakstā. Tā ietilpst pāris smagās somās, toties sniedz plašas iespējas.
Ko nozīmē albuma nosaukums Damogen Furies?
Es bieži skaņdarbu nosaukumos rotaļājos ar vārdiem, kuri neeksistē, taču manā iztēlē ir apveltīti ar specifiskām asociācijām. Vārds "damogen" ir viens no tiem. Savukārt fūrijas grieķu mitoloģijā ir sirdsapziņas un atriebības dievietes. Tās vajā cilvēkus, kuru ļaunie darbi palikuši nesodīti. Ierakstā slēpjas dusmas par mūsdienu mūziku. Manuprāt, mūsdienu elektroniskā mūzika kļūst arvien konservatīvāka un vieglam patēriņam pielāgota. Tā pieņēmusi tirdzniecisku domāšanu.
Ja reiz jūs jautājat par albuma nosaukumu, es jums pastāstīšu ko interesantu par dziesmu nosaukumiem. Ierakstā ir skaņdarbi Baltang Ort un Baltang Arg. Mana draudzene ir latviete, un es šos skaņdarbus sacerēju, kad pagājušajā vasarā viesojos Latvijā. Mēs ilgu laiku pavadījām pie Baltijas jūras, un tāpēc šo skaņdarbu nosaukumi satur sakni "balt". Tiesa, tie satur arī nobeigumu "ang", ko esmu atvasinājis no vārda "anger" – dusmas. Šis ir piemērs, kā veidoju dziesmu nosaukumus – tie ir abstrakti un reizēm neko nenozīmē, tomēr nes spēcīgu, dažbrīd nolasāmu ietekmi no konkrētām domām, iecerēm un norisēm.
Cerams, ka minētās dusmas nebija vērstas pret Baltijas valstīm!
Ak, protams, nē! Gluži pretēji – Latvijā es pavadīju brīnišķīgu laiku, un tas iezīmēja skaistu brīdi albuma tapšanā – no Vācijas Latvijā ierados ar prāmi un biju paņēmis līdzi aparatūru. Divas dziesmas tapa Baltijas jūras krastā. Nosaukumā piesauktās dusmas atsaucas uz albuma tapšanā klātesošo neapmierinātību ar mūsdienu mūziku. Man ir patīkami apzināties, ka atgriezīšos Latvijā, un es labprāt vēl kādu nedēļu pēc koncerta palikšu jūsu valstī.
Squarepusher
Festivālā Skaņu mežs
Koncertzālē Palladium Rīga 2.X plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20
www.skanumezs.lv