Gaidot XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un XVII deju svētkus, kas no 30. jūnija līdz 9. jūlijam pieskandinās Rīgu, KDi šķita svarīgi uz Dziesmu un deju svētku fenomenu paraudzīties plašākā kontekstā un par tiem domāt saistībā ar kolektīvo identitāti, individuālo pašizpratni, tradīciju un to, vai un kam šajā tradīcijā būtu jāmainās, kā arī par to, vai katram latvietim ir jāmīl Dziesmu svētki. Uz diskusiju aicinājām ideju vēsturnieci Agitu Misāni, Spēlmaņu naktij nominētās Liepājas teātra izrādes Dziesmu svētki režisoru Matīsu Budovski un mākslas kritiķi Vilni Vēju.
Sākšu ar ļoti vienkāršu, personisku jautājumu – kāda ir jūsu pieredze ar Dziesmu svētkiem? Vai, mainoties vēsturiskajām un politiskajām reālijām, ir mainījusies arī jūsu svētku uztvere?
Agita Misāne. Es nekad neesmu bijusi svētku dalībniece, taču gana bieži svētkus esmu apmeklējusi kā skatītāja. Man par tiem ir arī bērnības atmiņas. Atceros, ka padomju laikā, kad uz koncertiem nevarēja dabūt biļetes, mēs gājām tos klausīties aiz Mežaparka estrādes žoga. Es vēl atceros padomju laika Dziesmu svētkus, kad to repertuārā bija nodevas varai, piemēram, dziesmas par Ļeņinu, "brālīgo republiku" kolektīvu dalība utt. Mēs to uztvērām kā nodevu režīmam, kas vienkārši ir jāmaksā, lai svētki varētu notikt. Manās atmiņās pirmajos Dziesmu svētkos pēc neatkarības atjaunošanas pacēlums bija lielāks. Toreiz svētki bija arī mazliet koncentrētāki. Tagad ir ļoti daudz notikumu – koncertu un pasākumu. Līdz ar to svētki ir kļuvuši vairāk izkliedēti un sajūtas nav tik intensīvas, tās ir kļuvušas "plānākas". Brīžiem ir sajūta, ka visām norisēm nemaz nav iespējams izsekot.
Vilnis Vējš. Es esmu piedalījies skolēnu Deju svētkos. Mani radinieki ir cieši iesaistīti šajā procesā. Ja runājam par to, vai ir kas mainījies svētku uztverē, es teiktu, ka mainījies ir pilnīgi viss. Tāpēc mani izbrīna, ka tik ļoti maz ir mainījusies pati svētku tradīcija.
Vai padomju laikā Dziesmu svētkiem, kuros skanēja, piemēram, ikoniskā Gaismas pils, bija arī zināms pretošanās piesitiens?
V. V. Man ir grūti komentēt, jo tā bija mana dziļa jaunība, kad visas šādas aktivitātes pašas par sevi ir ārkārtīgi aizraujošas. Man šķiet, ka arī padomju vara bija iecienījusi Dziesmu svētkus. Tas bija varas balstīts un strukturēts pasākums. Visa mākslinieciskās pašdarbības kustība, kādu mēs to šobrīd pazīstam, tika izveidota pēc kara. Jāpiebilst, ka Deju svētki vispār radās tikai padomju laikā. Tā ka mākslinieciskā pašdarbība bija īpašs pēckara sabiedriskās dzīves fenomens.
A. M. Man šķiet, ka padomju vara bija šos svētkus "pieradinājusi", lai pierādītu tēzi, ka padomju kultūra ir sociālistiska pēc satura, bet nacionāla pēc formas.
Vai jūs atceraties tos Dziesmu svētkus neilgi pirms Atmodas, kad repertuārā nebija iekļauta Gaismas pils, bet noslēguma koncertā milzīgais kopkoris to skaļi pieprasīja un toreiz šo dziesmu nodiriģēja leģendārais Haralds Mednis?
A. M. Jā, to es atceros. Kā arī to, ka kopkoris par diriģentu prasīja tieši Medni, kurš bija piedalījies vēl Latvijas laika Dziesmu svētkos un bija vēsturiskas pārmantojamības simbols.
V. V. Es tajos svētkos nebiju, bet man šis gadījums interesē tajā aspektā, kā veidojas mīti un leģendas. Par šo "Medņa gadījumu" dzirdu atkal un atkal kā pierādījumu noteiktam svētku tradīcijas tulkojumam. Es atceros svētkus 1980. gadā, uz kuriem bija atbraukusi Annija Vītola (komponista Jāzepa Vītola dzīvesbiedre, kura pēc kara devās bēgļu gaitās, savu mītnes zemi rodot ASV, – R. K.), un likās, ka svētku tradīcija, saplūstot vietējai un diasporas sabiedrībai, piedzīvos kādas izmaiņas, bet jāteic, ka īsti noticis tas nav.
Matīs, kā ir ar jūsu pieredzi?
Matīss Budovskis. Esmu vienu reizi piedalījies svētkos kā dejotājs. Tas bija 2013. gadā. Braucu uz nedēļu uz Rīgu no Madonas, un man tas laiks saistās ar lielu ballīti. Līdz ar to manā pieredzē Dziesmu svētki ir kā liels festivāls. Piekrītu, ka pašlaik svētki ir izkliedēti, jo piedāvājums ir milzīgs un visam ir grūti izsekot. Man svētki saistās ar noslēguma koncertu Mežaparka estrādē un Daugavas stadionā. Ja runā par izpratni, man tā noteikti ir mainījusies, jo es pats esmu mainījies. Vidusskolas laikā tiešām dominēja ballītes izjūta ar draugiem un meitenēm, bet pašlaik ir sajūta, ka svētki ir tautas lielā kopā sanākšana, kuru baudām un gūstam no tā spēku. Tā ir pašpārliecības iegūšana nedēļas garumā.
Matīs, kāpēc jums bija svarīgi iestudēt izrādi par Dziesmu svētkiem un vai nebija bažu, ka būs grūti pateikt ko jaunu?
M. B. Izrādes atslēga ir tā, ka tajā nav nekā būtiski jauna, bet ir pazīstamas situācijas, ar kurām cilvēki var identificēties. Tas ir veiksmīgs ikdienas dzīves tvērums, kas ielikts iestudējumā. Man nebija svarīgi runāt par Dziesmu svētkiem kā tradīciju. Es gribēju paņemt tēmu, par kuru viedoklis ir pilnīgi visiem, un mēģināt par to reflektēt caur dažādiem cilvēkiem. Ar izrādi gribēju parādīt, cik mēs esam dažādi un cik atšķirīgi var būt mūsu viedokļi. Izrādē izskan arī viedokļi, ka Dziesmu svētki ir lieka naudas šķērdēšana un mēs līdzekļus labāk varētu veltīt kam citam, nevis kultūrai. Šīs domu sadursmes vienā izrādē ļauj katram pašam nonākt pie savas pārliecības. Mana pārliecība – svētki noteikti ir vajadzīgi, jo tādu lietu, kas mūs saliedē, nav ļoti daudz. Ja runājam par to, cik liela ir Dziesmu svētku apmeklētība, vēl tikai Prāta vētras koncerts mūs varētu tā saliedēt.
Un hokejs.
M. B. Protams.
Vislielākā skatītāju ažiotāža ir ap abiem noslēguma koncertiem. Rakstniece un režisore Kristīne Želve sociālajos tīklos bija ierakstījusi, ka, viņasprāt, ir kaut kas neveselīgs tajā "kautiņā", kas notiek ap noslēguma koncertu biļetēm un neizpārdotajām biļetēm uz koru lielkoncertu Tīrums. Dziesmas ceļš. Vai tas ir tikai likumsakarīgi, ka visi vēlas nokļūt uz noslēguma koncertiem, vai tur ir arī kādas blaknes?
A. M. Tas ir jautājums par to, uz ko un kāpēc iet cilvēki – uz mākslu vai uz identitātes apliecināšanu. Runa ir par vēlmi noslēguma koncertos sajust ko īpašāku nekā jebkurā parastā koncertā. Iespējams, ka svētku kulminācijas asociācija tieši ar noslēguma koncertu ir tik spēcīga, ka cilvēki nepamana, ka ir vēl citi notikumi. Vēl jau ir arī pavisam prastā lieta, ka visi iet uz noslēgumu – un es arī iešu.
V. V. Es Dziesmu svētkus nepatērēju, tā ka man šī problēma nav aktuāla. Es nemedīju biļetes ne uz vienu koncertu. Tomēr esmu labi informēts, jo informatīvā telpa ir pārpildīta ar svētkiem. Pirms mūsu sarunas es Latvijas Radio noklausījos raidījumu Meistars Knehts, kuru vada muzikologs Orests Silabriedis. Tajā kordiriģents Kaspars Putniņš izteica brīnišķīgu domu, ka jebkurš viedoklis par Dziesmu svētkiem tiek noslaucīts no galda virsmas, ja jūs, Putniņa vārdiem runājot, neesat bezsamaņā, cik viss ir labi. Es aizdomājos par to, kā varētu radīt saliedētības sajūtu un tautas pašapziņu, un citas gaistošas lietas, neveidojot viltus pretstatījumus. Lai varētu teikt, ka tu esi labs latvietis arī tad, ja tevi neinteresē Dziesmu svētki.
Tas ir tāpat, kā tu drīksti nesvinēt Jāņus, bet būt labs latvietis.
V. V. Jā. Es pārstāvu citu mākslas jomu – profesionālo vizuālo mākslu –, kurā man pārdzīvojumu sagādā pilnīgi citas īpašības. Mani neiespaido tas, ka daudzi vienādi ģērbti cilvēki dara vienu un to pašu. Mani vienmēr ir interesējusi katra cilvēka individuālā radošā izpausme, kā tas ir mākslas gadījumā. Jautājums, vai Dziesmu svētku kustība dod iespēju parādīties individuāliem talantiem vai arī tur ir iepriekšējiem laikiem raksturīgā unifikācijas, vienādošanas un masveidīguma uzsvēršana. Tie ir jautājumi, kas sniedzas tālu ārpus konkrētā Dziesmu svētku notikuma, un tiem ir saistība ar to, kādu vēlamies redzēt savu sabiedrību, domapmaiņu, radošas izpausmes.
Agita, vai par Dziesmu svētkiem var runāt kā par rituālu un vai tiem piemīt rituālam raksturīgā pasaules sakārtošanas funkcija? Kā jūs raugāties uz pārspriedumiem par svētkiem raksturīgo masveidīgumu un unifikāciju?
A. M. Jebkurai lielākas ļaužu grupas pulcēšanai – vai tas ir ielu gājiens, brīvdabas izrāde vai Dziesmu svētki – vēstījumu spektrs ir no "mēs te esam, pamaniet" līdz "mūsu ir daudz, mēs esam stipri". Mūsu vēsture ir pilna ar šādiem vēstījumiem. Tādi, starp citu, ir raksturīgi visām valstīm un sabiedrībām. Dziesmu svētkiem, protams, ir raksturīgi visi rituāla elementi. Telpa ir jāatver, tad ir ekspozīcija, tad ir kulminācija, un tad telpa ir jāaizver. Tas ir gan Dziesmu svētkos, gan, piemēram, dievkalpojumos. Tā tas ir arī noslēguma koncertā Mežaparka estrādē, kur sadziedāšanās ir noslēdzošā daļa, kas ļauj atdzist. Tas ir arī risinājums no loģistikas viedokļa, jo cilvēki nedodas prom vienlaikus. Atceros, man savulaik kāda radiniece Dziesmu svētku laikā teica, ka beidzot ir sajūta, ka Rīga ir Latvijā, jo visapkārt var dzirdēt netipiski daudz latviešu valodu. Dziesmu svētki jau no pašiem pirmsākumiem 1873. gadā ir Rīgas latviskošanas pasākums.
M. B. Man tā sajūta, ka uz Dziesmu svētkiem sarodas netipiski daudz latviešu un visapkārt skan latviešu valoda, nav bijusi, jo manā dzimtajā Madonā vienmēr ir bijusi latviska vide ar niecīgu cittautiešu īpatsvaru, līdz ar to man visu laiku ikdienā ir bijusi sajūta, ka esmu starp latviešiem.
Matīs, kā jūs, dzīvojot Madonā, izjutāt – vai dalība deju kolektīvos un koros ir arī vietējo kopienu veidojošs faktors?
M. B. Ziniet, mēs šo aspektu aplūkojam arī izrādē Dziesmu svētki, stāstot par maziem pierobežas dziesmu un deju kolektīviem, kas brauc uz Rīgu piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Tas noteikti ir veids, kā sevi realizēt, kā aizpildīt brīvo laiku, kā glābties no alkoholisma, kas perifērijā ir diezgan izplatīts. Dalībai radošos kolektīvos ir ļoti daudz plusu, vispirms jau socializēšanās funkcija. Pats esmu pieredzējis, ka, kļūstot vecākam, ir aizvien grūtāk iegūt jaunus kontaktus, dibināt jaunu draudzību. Dalība pašdarbības kolektīvos ir labs veids, kā paplašināt draugu un paziņu loku.
Vai Dziesmu svētki primāri ir tikai skaista un kopjama tradīcija vai tie formē arī mūsu – XXI gadsimta latviešu – identitāti un aktuālo pasaules uztveri?
A. M. Dziesmu svētki ir institucionalizēta tradīcija. Ir vairāki dokumenti, kas valstij uzliek par pienākumu kopt šo tradīciju. Viens ir Kultūras kanons un otrs – UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts. Valsts ir uzņēmusies zināmu atbildību šo tradīciju neizputināt. Valsts prezidentam tā ir iespēja pateikt savu mūža runu, jo vienā amata termiņā iekrīt vieni Dziesmu svētki. Dziesmu svētki ir valstiski un nacionāli nozīmīgs pasākums. Manuprāt, tie formē arī mūsu šodienas identitāti un pasaules uztveri. Svētkiem ir nozīmīga vieta mūsu privātajās atmiņās. Man ir vairāki radinieki, nu jau gados, kas atceras, kā savulaik koris ar kolhoza kravas mašīnām brauca uz Rīgu uz Dziesmu svētkiem. Dalība tajos daudziem ir notikums, kuru atceras visu mūžu. Tā ka pašlaik nav nekādu Dziesmu svētku iznīkšanas pazīmju.
V. V. Mākslinieciskās pašdarbības mērķis ir veidot brīvā laika pavadīšanas modeļus un veidot personību. Protams, klātesošas ir arī jau minētās draudzības un priekšstatu veidošana par estētisko. Ar ko dziedāšana korī vai dejošana deju kolektīvā atšķiras no tā, ka cilvēki pēc darba iet uz fitnesa zāli vai dejo Argentīnas tango, vai krāj markas?
Ar to, ka Dziesmu svētki ir iekļauti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
A. M. Ar to, ka dziedāšana un dejošana ir mākslinieciskā pašdarbība uz nacionālisma bāzes.
V. V. Jā. Te atkal veidojas pretstatījums, ka viena lieta ir vērtīgāka par citu. Es teiktu, ka gan, gan. To pierāda arī individuālā pieredze, kad viens un tas pats cilvēks var gan dziedāt korī, gan nodarboties ar citiem vaļaspriekiem. Vai tiešām tā ir, ka, izbeidzoties Dziesmu svētkiem, izbeigsies latviešu tauta? Es to no daudziem esmu dzirdējis. Vienā apgalvojumā ir divas aplamības. Kāpēc lai Dziesmu svētki izbeigtos, ja cilvēki vēlas gan dziedāt, gan dejot? Es teiktu, ka Dziesmu svētki būs vienmēr un neizbeigsies. Pat trimdas kopienā cilvēki uzturēja šo tradīciju un paši tajā ieguldīja līdzekļus. Tā būtu vērā ņemama prakse apzinātā vecumā veicināt arī materiālo līdzdalību. Es aicinātu uz diskusijām, izvairoties no patosa pilniem apgalvojumiem, mitoloģiskiem pārspīlējumiem, kvazireliģiskas darbošanās.
Nereti tiek teikts, ka Dziesmu svētkos atklājas kāds mītiskais latviskuma kods un šajā nedēļā mēs piedzīvojam ideālo Latviju.
M. B. Es gribēju pieskarties pieminētajam tematam par to, ka īsts latvietis ir tikai tas, kas interesējas par Dziesmu svētkiem. Tad ir jautājums, kas tad ir tajā otrā pusē? Mums izrādē ir tēls Nauris, kuru spēlē Rolands Beķeris un kurš uzdod jautājumu: ja latvieši ir dziedātāju tauta, bet es nedziedu, kas tad es esmu? Kā lai sevi identificēju? Ja runājam par ideālo Latviju nedēļas garumā, jāņem vērā, ka ir cilvēki, kas tajā nepiedalās, bet tāpēc viņi nav sliktāki. Izrāde nav tikai par Dziesmu svētkiem. Tā ir par to, kā mums visiem sadzīvot un būt kopā. Ideālo Latviju mēs piedzīvojām arī pēc hokeja čempionāta. Tas ideāls laikam ir mūsu kopība un mūsu kopīgās sajūtas. Dziesmu svētkos kopības izjūta pēc noslēguma koncerta ir ļoti laba, un mēs piedzīvojam ideālo Latviju. Patiesībā koncerta dēļ šī sajūta var būt diezgan nepamatota. Šāda eiforija var notušēt to, cik īstenībā mēs esam nesaliedēti un dažos brīžos pat ienīstam cits citu. Tas ir veiksmīgs grims pēc kopējas eiforijas.
A. M. Runājot par ideālo Latviju, es būtu ļoti uzmanīga. Kas tad šajā nedēļā notiek? Cilvēki staigā tautas tērpos, dzied, dejo un nestrādā. Tas ir bīstams modelis. (Smejas.) Cita lieta, ka ik pa brīdim ir jābūt svētku laikam. Kalendārs vispār ir rituāls dokuments, un ik pa laikam cilvēkam ir vajadzīgi svētki. Tiem ir nozīmīga vieta kalendārajā sistēmā, bet es nedomāju, ka to vajadzētu ļoti mitoloģizēt.
Vai jūs svētkos saskatāt latviskuma kodu, lai kas ar to arī tiktu saprasts?
A. M. Nē. Protams, no mūsu himnas, kurā latvju meitas zied un latvju dēli dzied, kaut kādu mītu var izvilkt. Es gan gribu minēt dziesmas Saule, Pērkons, Daugava fenomenu, kas, protams, asociējas ar Dziesmu svētkiem, lai gan tās pirmsākumi ir teātra izrādē. Tur gan es redzu mītu. Kas tad tur notiek? Latviju noliek īpašā ģeogrāfiskā vietā, kas ir tās izredzētības liecība un vienlaikus traģikas avots. Nāk svešas varas, grib iekarot, atslēdziņa iekrīt ūdenī, un tur ir tā mūsu nelaime – ģeogrāfiskais novietojums, no kā rodas visādas ķibeles. Tā ka konkrētajā dziesmā tas mīts ir izstāstīts ļoti labi, tāpēc daudziem tā ir tik īpaša.
V. V. Dziesmu svētki ir mitoloģiskas realitātes sastāvdaļa, par kuru man nav daudz ko teikt, jo es mēģinu visas lietas racionalizēt un neskatīties caur poētiski simbolisko filtru. Taču, ja to noņemam nost, sanāk ārkārtīgi lietišķs masu pasākums, un tad mēs tiešām nesaprotam, kas tas ir. Ir cilvēki, kas vēlas raudzīties uz pasauli caur latviskuma kodu. Es ļoti redzu svinēšanu caur žēlošanos. Mēs nevaram vienkārši pateikt, ka ir skaista dzīve, ka mēs esam laba tauta, vienmēr jāliek aiz komata bēdīgā daļa. Tas ir kā veltījuma koncertā Vienīgi jums, kurā nereti izskan: "Kaut gan dzīve bija grūta un mūžiņš nav bijis viegls, tomēr ir godam pavadīts." Mums noteikti ir jāpiemin arī bēdīgais un sentimentālais. Izsišanās cauri grūtībām līdz līksmībai – tur es redzu to latvisko kodu.
Atgriežoties pie Dziesmu svētkiem un repertuāra tēmas, iezīmējas dilemma – vai mēs lielāku uzsvaru liekam uz māksliniecisko kvalitāti, riskējot, ka atsevišķiem kolektīviem tas var būt par grūtu, vai orientējamies uz kopā būšanu, kopā dziedāšanas un dejošanas prieku?
A. M. Es atceros tos Dziesmu svētkus, kas iekrita Rīgas 800 gadu svinību laikā, kas bija ļoti šlāgerīgi. Taču cilvēkiem patika. Pēc definīcijas brīvdabas koncertzālē, kāda ir Mežaparka estrāde, nav iespējams sasniegt tādu māksliniecisku kvalitāti, kāda būs, piemēram, kora Kamēr… koncertā labā akustiskā koncertzālē. Taču atkal – tas ir jautājums, ko mēs gaidām un meklējam Dziesmu svētkos. Es teiktu, ka tas ir vairāk sociāls fenomens, lai gan kordiriģenti tam droši vien nepiekritīs.
V. V. Ko tur slēpt – Dziesmu svētku repertuārā labi ja trešdaļa dziesmu ir sacerētas pirms kara. Viss pārējais ir padomju laiks un mūsdienas. Tā ka tradīcija ar pārsvaru jau ir aiz Otrā pasaules kara. Deju svētki vispār ir padomju laika fenomens. Atceros, ka savulaik bija stipra stīvēšanās starp skatuviskās dejas pārstāvjiem un folkloras ansambļiem. Trimdas latviešiem bija liela neizpratne par šīm padomju laika skatuves dejām. Tieši šajā aspektā ir ko uzlabot. Mēs nekādu aizvēsturisku Dziesmu svētku tradīciju nemaz nevaram atjaunot. Skatoties uz Dziesmu svētku organizācijas veidu, kostīmiem, es redzu kolhozu pasauli, kas acīmredzot daudziem ir ļoti tuva. Man gan šķiet, ka te daudz kas būtu pārskatāms. Koriem daudzbalsīgā dziedāšana, protams, būtu saglabājama tradīcija.
M. B. Ir dziesmas, kas man jau no agras jaunības saistās ar svētkiem. Ja neizskanētu Saule, Pērkons, Daugava, tie būtu neizdevušies Dziesmu svētki. Tāpat kā bez Gaismas pils un Raimonda Tigula Lec, saulīte!.
A. M. Es kādreiz mēģināju sarēķināt, cik ilgu laiku vajag, lai izveidotos tradīcija. Principā tie ir pieci līdz septiņi gadi. Tā ka, lai nostiprinātos jauna dziesma, ir nepieciešams mazliet vairāk nekā viens svētku cikls.
Vilni, kā ir ar tradīciju un mākslu? Faktiski mākslā visas svarīgās lietas ir radušās nevis pateicoties, bet par spīti tradīcijai. Vai varat par to mazliet pareflektēt arī Dziesmu svētku kontekstā?
V. V. Tas ir viens no iemesliem manam vēsumam pret atkārtojuma fenomenu, ka par iemīļotāko kļūst tas, kas ir visbiežāk atkārtots. Dziesmu svētki gan ir pilnīgi cita mākslas forma nekā profesionālā māksla, jo vispirms jau tā ir mākslinieciskā pašdarbība. Lai gan tur ir iespējams pienesums no tautas mākslas dzīlēm. Vai tas ir iespējams pašreizējā Dziesmu svētku sistēmā ar ārkārtīgi subordinēto kompozīciju, skatēm un žūrijām? Vai tur var izspraukties deju grupa, kas dejo citādāk? Vai var rasties jauni priekšlikumi tīri muzikālā ziņā šādā dzelžainā sistēmā? Ļoti šaubos.
M. B. Manuprāt, mākslā kanoni ik pa laikam ir jāpārskata. Taču Dziesmu svētki man patīk tādi, kādi tie ir, ar visu atkārtojumu. Tas ir stabils kultūras fenomens, pie kura atgriežas ik pēc pieciem gadiem. Tu zini, uz ko pērc biļeti. Ir svarīgi, ka trauksmainajā laikā var atgriezties pie kaut kā stabila.
Sarunas noslēgumā – jautājums pārdomām. Dziesmu svētku tradīcijai ir 150 gadu. Šajā laikā ir bijuši divi pasaules kari, mēs esam nodibinājuši savu valsti, to pazaudējuši, 50 gadu pavadījuši okupācijā, tad atkal atjaunojuši neatkarību. Visos šajos laikos Dziesmu svētki vienmēr ir bijuši klātesoši. Vai mums šajā tradīcijā vajag kaut ko mainīt?
V. V. Es gribētu redzēt, ka šajos svētkos vairāk izpaužas mūsdienu sabiedrība.
A. M. Kas ir tradīcija? Tas ir skapītis, kurā glabājas daudzas lietas, kuras cilvēki ik pa laikam no šī skapīša izņem un izmanto dažādās kombinācijās. Vai mēs gribētu, ka Dziesmu svētku repertuārs būtu nemainīgs simt gadu? Vai, piemēram, atjaunot 1873. gada Dziesmu svētkus un ik pa laikam izspēlēt? Mēs droši vien to negribam. Dziesmu svētki ir mūsu identitātes enkurs, kuros ir zelta fonda klasika un arī kāda novācijas daļa.