Zibens ātrumā sakārtots un izremontēts, Jāņa Lūsēna koncertuzveduma pirmizrādē Pus es ar Ojāra Vācieša dzeju 13. novembrī publiku sagaidīja jaunais mūzikas nams Daile Krišjāņa Barona ielā. Tas ierīkots kādreizējā kinoteātrī Daile un dod jaunu dzīvību ēkai, kam šogad aprit simtā jubileja. Jānis Lūsēns līdz ar enerģisko un mērķtiecīgo muzikālā teātra Ars Nova producenti Andu Zadovsku šo zāli ar 400 klausītāju vietām turpmāk sauks par savām mājām. Jau tuvākajā laikā te iemājos arī citu komponistu mūzikas koncerti un izrādes, kuras atbilst Dailes kamerstila mērogam. Pašā pirmajā iestudējumā – koncertizrādē Pus es – valda 70. gadu rokmūzikas elpa. Savukārt vērienīgā mūzikla Meierovics. Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu pirmizrādi, kas notiks tieši Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienā, Jānis Lūsēns gan atstāj lielajai Operas skatuvei.
Vai pirmā izrāde jaunajā mūzikas namā Daile jāuzskata par etalonu tam, kādu skatītāju te vēlies sagaidīt? Jauniešus, ģimenes ar bērniem, savus vienaudžus?
Vecumam nav nozīmes. Drīzāk – cilvēku alkām pēc mākslas un kultūras, pēc kaut kā interesanta un varbūt netradicionāla. Tā būs vieta cilvēkiem, kuri izvēlas labi pavadīt laiku. Ceru, ka jaunā koncertvieta sagādās viņiem gandarījumu – tieši ar neformālo radošo vidi.
Pagājušogad, pārdzīvodams tuva cilvēka slimību, aizbraucu uz laukiem. Biju kreņķīgs, gulēt nevarēju, klavieres arī jau bija aizvestas prom. Bija tikai veca ģitāra. Nez kāpēc rokās gadījās Ojāra Vācieša dzeja, un es vienkārši sāku "dauzīt ģitāru". To par nopietnu komponēšanu tādā svētsvinīgā izpratnē nedrīkstētu nosaukt, taču tas man sagādāja ārkārtīgi lielu prieku. Es sapratu, ka mākslai tādā veidā ir jātop: spontāni un nejauši. Pēkšņi sajutu, ka Vācieša dzeja ar savu ietilpību – bildi, skaņu un jaudīgo padomju sirreālismu, kas tur dominē, – tā ir rokmūzika, tas ir blūzs! Viņš taču varēja iet pa Pārdaugavu un dzejot par jebko!
Var teikt – tu izlādējies Vācieša dzejā?
Tur nebija domas par oriģinalitāti vai pārdomātu formu, tā bija dragāšana zemapziņas līmenī. Šķirstīju dzeju un, neko īpaši neizvēloties un neatlasot, sacerēju ap 40 dziesmām. Koncertā skanēs sešpadsmit, tās ierakstījām arī albumā. Spontāni, ar prieku veidojas koncertizrādes gaita: gabali nebūs salikti iestudētā kārtībā, tikai zinu, kādas būs beigas un sākums.
Tavā jaunajā programmā tiks laisti darbā īsti 70. gadu mūzikas instrumenti? Tagad teiktu – vintage.
Neesmu šos instrumentus gadiem meklējis eBay vai citur – tie paši atnāk. Ērģeles Hammond dabūju no kolekcionāra Andra Davidona.
Vai tagad, XXI gadsimtā, visas skaņas nevar dabūt datorā?
Man par to bija liela diskusija ar dēlu Jāni Lūsēnu junioru, kurš visu aranžēšanai nepieciešamo var atrast datorā. Sākumā viņš teica: "Ko tu atkal pērc kārtējos hlamus? Tas viss nekam neder!" Kad atvēru un ieslēdzu, viņam mute bija ciet. Šī skaņa ir neatsverama.
Bez lielajām Hammond ērģelēm, kādas savulaik spēlēja Emersons, šī programma nav iedomājama. Šis ir mazais, "kabatas" variants, ko četri vīri vismaz var panest. Lielais vispār nebūtu kustināms. Tam ir arī vēl viena kaste – t. s. leslijs, kurā iekšā griežas skaļruņi. Tā rodas raksturīgā reverberācija, peldošā skaņa. Un kur tad vēl tur iekšā lielās, mirgojošās lampas… Šis zaļais (rāda uz gaiši pelēkzaļu elektronisko taustiņinstrumentu – I. L.) ir superunikāls – tādi visā pasaulē ir skaitāmi uz pirkstiem. Tas ir slavenā Rhodes Piano pats pirmsākums, kuram stīgu vietā ir klusi kamertoņi, – skan kā čelesta. Šim pirmajam modelim vēl ir klavieru, nevis gumijas taustiņi.
Vēlies mūzikā atskatīties, kā bija toreiz?
Nē. Mani no laika gala ir vilinājis Pink Floyd un citas vēsturiskās grupas. Tās arī šodien uzliec un klausies – viss strādā. Rakstot es nedomāju, vai būs stilīgi, pareizi, moderni, vecmodīgi, aktuāli vai neaktuāli. Man patīk skaņa, un viss. Mums piepulcējies ļoti labs ģitārists Viktors Eunapu, kurš trīs gadus Londonā mācījies kārtīgu blūzu. Viņš spēlē Teksasas blūzu, un blūza pienesums būs spēcīgs.
Mūsu iepriekšējā vasaras sarunā teici, ka tev krīt uz nerviem vārgulīga dzejas lasīšana vienmuļi skumīgā manierē. Pierādīsiet pretējo?
Tieši tā. Esmu bijis Dzejas dienu pasākumos, kur drebelīgā balsī kaut ko lasa meitenītes, kuras ir vecas jau 19 gadu vecumā. Mana izaugsme dzejā ir bijusi citāda, ar kārtīgiem večiem – ar Uldi Bērziņu, ar Ņurbuli un Petjku Brūveri, kurš, konjaciņu dzerdams, lasīja savu dzeju un dziedāja balalaikas pavadījumā. Mana pieredze dzejā nu galīgi nav svētsvinīga.
Tolaik tikies arī ar Vācieti?
Nē, kaut kā nesanāca, taču es tolaik Arturu Maskatu uzvedināju uz Vācieti. Reiz uzrakstīju vienu darbu, ko Doma laukumā atskaņoja trīs kori un lielais simfoniskais orķestris. Tas bija kaut kas neiespējams, es Vācieti tādā formātā vispār nevaru iedomāties.
Koncertprogrammā Pus es tiksimies arī ar pašu Ojāru Vācieti – Ģirta Ķestera atveidojumā?
Daļēji jā, daļēji nē. Ķesteris būs Ķeste ris. Būs tikai kaut kas no 70. gadu bohēmas, kuru atceros no sava tēva kinošņika Liepājā – tur bija sava pašdarbības mākslinieku vide, vietējie ģēniji taisīja filmas, iedzēra šņabīti. Ģirts lasīs fragmentus no Ojāra Vācieša vēstulēm. Mēs vienkārši priecāsimies. Mums būs radošs muzicēšanas prieks un prieks par kontaktu ar cilvēkiem. Protams, visam pāri stāv Ojāra Vācieša mīlas lirika. Dažas dziesmas jau tika dziedātas šīs vasaras Dziesmu svētku vokālo ansambļu koncertā, kas bija veltīts Vācieša dzejai.
Pēc dažām dienām uz Operas skatuves pirmizrādi piedzīvos tavs un Māras Zālītes mūzikls Meierovics. Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu. Kas tevi personiski aizrāva Latvijas liktenim tik būtiskās personības dzīvē?
Berze, mijiedarbība, kuras rezultātā kaut kas rodas. Viņa ebreju asinis, kuras reflektējas uz viņa otro sievu Kristīni, kura saka: tu būsi prezidents, tev visa pasaule ir pie kājām, uz priekšu! Un latviskās asinis, kuras atspoguļojas viņa sievā Annā – ar tādu pašu vārdu kā viņa māte, kuru viņš nav pat redzējis: tēvs savu dēlu Zigfrīdu Annu Meierovicu kristīja pie dzemdībās mirušās mātes kapa un pēc tam sajuka prātā. Puika pēc tam izauga latviešu ģimenē. Šis nav tikai reālistisks stāsts. Tajā ir ļoti daudz mistikas, liktenīguma, kas kopā veido izrādes tēlu. Tēvu brīnišķīgi atveido Ingus Pētersons, viņam Operā būs dramatiskā loma! Manuprāt, ir veiksmīga solistu izvēle: titullomā Guntars Grasbergs, abas viņa dzīvē nozīmīgās sievietes atveido Kristīne Zadovska un Aija Vītoliņa.
Mūzikls par Zigfrīdu Annu Meierovicu ir sena producentes Andas Zadovskas ideja. Mūzikla sacerēšana ir ne tikai mans un dzejnieces Māras Zālītes, bet trīs cilvēku kopdarbs – dramaturģijā ir lietas, kuras es biju palaidis garām un kuras ievēroja režisors Gatis Šmits. Komponēt ar katru reizi kļūst arvien grūtāk, latiņa jāliek arvien augstāk, un atbildība pieaug. Mūzikā šoreiz viss ir supersavīts. Ir maz lieku nošu vai fragmentāru gabaliņu. Ceru, ka būs sajūtama nacionālās kopības pozitīvā virsvērtība, ko nevaru izstāstīt vārdos un kas droši vien uzrunās ar kora dziesmām. Uzveduma muzikālais vadītājs Andris Veismanis ir savācis brīnišķīgu kori – visi 12 jaunieši brīnišķīgi dzied un kustas.
Nav nejaušība, ka pirmizrāde notiks 18. novembrī?
Mums sabiedrībā joprojām ir par maz informācijas. Cilvēkiem Meierovics ir tikai glorificēts tēls, kurš gājis, pierādījis, uzvarējis un pēc tam aizgājis bojā. Nezinu, vai šodien mums ir tāds cilvēks, kurš ar savu harismu tādā ārprātīgā vēsturiskā situācijā varētu pārliecināt un panākt, lai Eiropā atzītu Latvijas neatkarību. Savā ziņā var vilkt paralēles ar Mavriku Vulfsonu, kurš atmodas laikā pirmais pateica patiesību par Latvijas okupāciju. Es domāju, ka ebreju asinis saistās ar tālredzīgu domāšanu. Anda Zadovska to sauc par perifēro redzi, kad redzi piecus gājienus uz priekšu. Tās ir ļoti smalkas lietas. Viss notika tāpat kā šodien Latvijā – arī apmelošana. Tas nekad nebeigsies. Beigsies tikai pati Latvija…