Interviju sniegšana nav dziedātāja Ingus Pētersona iemīļota nodarbe, un piekrišana sarunai ir ekskluzīva. Netīstoties siltā šallē, dziedātājs sniedza interviju Izklaidei vējainā pēcpusdienā Vērmaņparkā uz soliņa, kam garām ik pēc brīža nesteidzīgi pabrauca saldējuma pārdevējas uz impozantiem trīsriteņiem. Viena mākslinieku priecīgi sveicināja, tūliņ pat samulstot, ka iztraucējusi ierakstu. Lai gan dziedātāju dzīve ir pārbaudījusi gan ar slavu, gan tās pavēni, no viņa staro miers un paļāvība.
Trešdien, 22. augustā, Ingus Pētersons uzstāsies Dzintaru koncertzālē ar programmu Manas zelta dziesmas, savukārt 6. septembrī dziedās profesionālā pūtēju orķestra Rīga jubilejas koncertā Mūzika iedvesmai Latvijas Nacionālajā operā.
Kuras tu sauc par savām zelta dziesmām?
Pirms dažiem gadiem albumā un koncertturnejā dziedāju latviešu estrādes Zelta dziesmas šodien. Šoreiz skanēs dziesmas, kuras dziedāju bērnībā, agrā jaunībā, kad tikko biju iemācījies spēlēt klavieres un kopēju Rietumu popmūzikas hitus. Padomju Savienībā tie bija aizliegti, taču caur Lapinski visi tos dabūja. Tās man bija īpašas dziesmas, mans pirmais dzinulis dziedāt. Koncertā mēģināšu dabūt sajūtu, kāda bija toreiz, kad man bija 15 gadu un dziedāju draugu kompānijā, spēlējot klavieres.
Būs daudz dažādu popmūzikas žanru dziesmas – no Klifa Ričardsa un Toma Džonsa repertuāra, būs Harija Nilsona slavenā Without You, kā arī rokgrupu Uriah Heep un The Alan Parsons Project dziesmas. Skanēs filmas Ak, laimīgais dziesma, kuru izpildīja Alans Praiss un The Animals. Būs mūzika katrai gaumei – arī Nets Kings Kols un Engelberts Hamperdinks.
Mana gadagājuma cilvēkiem šī mūzika atdzīvinās atmiņā viņu dzīves visjaukāko laiku. Dziedot atsaucu atmiņā bērnību un jaunību, kad es biju laimīgs, kad viss bija sasniedzams. Dažas būs ļoti zināmas, dažas ne, un gandrīz katrai klāt būs stāstiņš, kāpēc un kur es to esmu atskaņojis. Bija arī kuriozi, jo, par spīti aizliegumiem, ar dažu labu dziesmu angļu valodā esmu dabūjis skatēs pirmo vietu. Šī man atkal būs iespēja uzstāties kopā ar lieliskajiem mūziķiem Madaru Kalniņu (klavieres), Andri Grunti (kontrabass), Arti Orubu (bungas) un Ingu Feldmani (ģitāra).
Vai dziedātājs dzied savai paaudzei?
Pamatā – jā. Ar to atšķiras vieglā mūzika no klasiskās, kas ir tik liela, ka no tās smeļas jebkura paaudze. Popmūzika nav tik dziļa, un paaudze, kura ar to uzaug, to atceras un asociē ar brīnišķīgo jaunības laiku. Taču es pazīstu jaunus cilvēkus, kuri klausās klasisko roku un popmūziku, 60., 70., 80. gadu mūziku, vecmeistarus Filu Kolinsu, Stingu un latviešu estrādes klasiku. Mana drauga dēls hiphopa mākslinieks Delete (īstajā vārdā Dainis Matisons) no Amerikas reiz aicināja kopā uztaisīt operas āriju. Tas nenotika, bet viņš bija tik mērķtiecīgs, ka jau pēc gada bija uz vienas skatuves ar Gustavo un Ozolu.
Kā tiki pie aizliegto dziesmu notīm?! Nekur taču to nebija!
Klausījos ierakstus un centos atcerēties. Vienai dziesmai bija vajadzīgas gandrīz divas dienas: sēdēju un atkārtoju visus akordus: ir? Nav? Ir! Angļu valodā nezināju ne bū, ne bē un tekstus pierakstīju vienkārši pēc skaņas. Man vēl tagad ir šīs klades. Tagad internetā var dabūt jebkuru tekstu, un varu salīdzināt ar to, ko esmu pierakstījis.
Kur tev visvairāk patīk dziedāt?
Tas vienmēr bijis kopā ar labu izdošanos. Man ļoti patika dziedāt Stokholmas operā un vasaras arēnā Austrijas pilsētā Bādenē, kur ir ļoti jauka akustika. Tā ir operešu Meka, 15 minūšu attālumā no Vīnes, tur savulaik dziedājis Rihards Taubers, viens no XX gadsimta izcilākajiem tenoriem. Tur ir arī Eiropā lielākais kazino, avoti un vannas.
Latvijā ir daudz skaistu baznīcu, kurās man bijuši brīnišķīgi koncerti. Burvīgas ir brīvdabas estrādes, piemēram, Bauskas pilsdrupās, kur dziedāju arī šovasar. Cēsu pilsdrupas man ir īpaša vieta, jo tur esmu klīdis, sākot ar augstiem torņiem un beidzot ar nodrupušiem mūriem, un gandrīz nogāzies zemē. Tur esmu dziedājis gan operu, gan estrādes mūziku. Lai gan stipri lija, labā atmiņā palicis šīs vasaras koncerts pie Jaunpiebalgas Jāņa skolas. Lietus gāza kā balta siena, es zem jumta dziedāju Emīla Dārziņa dziesmas, bet klausītāji sēdēja slīpā zālē, pa kuru tek strautiņi. Apbrīnojamā kārtā viņi palika.
Cēsis tev ir īpaša vieta?
Ja man vaicātu, kur es gribētu dzīvot, es teiktu – Cēsīs. Tur, trīs gadus mācoties Alfrēda Kalniņa Mūzikas skolas pianistu nodaļā, sākās mana mūziķa dzīve. Kad uzzināju, ka neesmu uzņemts Mediņos Rīgā, atcerējos, ka tajā pašā dienā vēl notiek papilduzņemšana Cēsīs. Kāpu uz motocikla un braucu! Iedomājies, bez cimdiem, un bija uzreiz jāspēlē. Atceros, stāvēju Rožu laukumā: man rokās bija bulciņa un kefīra pudele. Rozes ziedēja, un es biju uzņemts. Bija reibinoša sajūta, ka esmu pirmo reizi prom no mājām, viens pats pasaulē! Vienā mirklī redzēju, ka viss vēl būs dzīvē priekšā. Tas arī ir piepildījies, esmu daudz izdarījis un pieredzējis, ko tobrīd sajutu ar tādu spēku. Tagad Rožu laukuma vairs nav, taču tik un tā aura ir palikusi. Padomju laiks ir pagājis, nihilisms un nesakoptība lēnām beidzas, un top arvien vairāk skaistu vietu apkārt. Patīkami, ka var jau ar tūrista acīm novērtēt: skaisti!
Vai joprojām vēl brauc ar mocīti?
Nē. Pēdējo reizi ar draugu ar sarkanu tēva Jawa braucām un kādā līkumā ar 90 km/h uz Murjāņu ceļa nogāzāmies. Dieva laime, ka neko nesalauzām un palikām vispār dzīvi. Es samazināju ātrumu, bet mocis aizgāja pa gaisu. Novēlāmies uz asfalta, noripojām no ceļa, taču viss beidzās laimīgi. Iedzinām moci kādās mājās, tas bija diezgan cietis. Tas bija brīdinājums: labāk ne. Ar motociklu jābrauc prātīgākam cilvēkam.
Tu tāds nebiji?
Mīlēju daudzas lietas, kuras nevajadzēja. Tagad skatos, kā jaunieši brauc ar gāzi grīdā. Motocikli, par nelaimi, tagad ir ļoti jaudīgi. Var braukt ar ātrumu 100 km/h uz viena aizmugurējā riteņa… Lai Dievs sargā!
Prāts nāk ar laiku.
Citreiz tas nāk ļoti lēni. Man liekas, katram ir dota sava prāta un emociju līdzsvara deva. Prātīgs cilvēks vienmēr mācās no citu kļūdām. Mazāk prātīgs mācās no savām, un neprātīgs nemācās pat no savām kļūdām.
Kas bija tev, taču nav šodienas jauniešiem?
Respekts pret autoritāti. Tas mums ir ieaudzināts ļoti dziļš, bet tagad ir cits laikmets, un jaunietim ir balta lapa priekšā. Viņš neklanīsies cilvēka priekšā, kurš ir kaut ko sasniedzis. Nekas, es arī sasniegšu! Es visu zinu!
Varbūt tā ir labi? Nav nevajadzīgu pinekļu, bremžu, kompleksu?
No vienas puses, ir labi, jo tu nepiegružo savu ceļu ar lieku balastu. Prāts ir atvērts, un nav bremžu: viņš domā tā? Tātad es nedrīkstu citādi domāt. No otras puses, pazemība ir viena no lielajām vērtībām. Lepnums savukārt nav. Cilvēks ir uz zemes tāpēc, lai mācītos. Par to ir laba ķīniešu līdzība. Divi sarunājas, un viens tikai lej otram tasītē tēju. Tasīte jau sen ir pilna, un sarunu biedrs norāda, ka tā jau līst pāri malām. Pirmais atbild: tu esi tāds pats kā šī tējas tasīte. Tu visu laiku grabi un runā par sevi, un tas jau sen iet pāri malām, bet tu to nekad neievēro.
Pastāsti, kā tev ar aizliegtajām dziesmām gāja?
Pirmo gadu strādājot Radio orķestrī, atnesu Alana Pārsonsa dziesmu Don’t Let It Show. Ideoloģiskās daļas vadītājs izsauca pie sevis un teica: «Tovarišč Petersons, čto vi tut? Tut vam ņe Amerika, mi bistro s vami raspravimsja!» («Biedri Pēterson, ko jūs? Te jums nav Amerika. Mēs ātri tiksim ar jums galā!») Tas man bija liels šoks. Koncertā Jūrmalā 22. augustā sapnis būs piepildījies. Kādreiz es sapņoju, ka būs brīvība un varēšu dziedāt visu, ko gribu, bet tam vajadzētu trīs koncertus. Ilgi sēdēju un vētīju, kuras kompozīcijas atstāt. Daudzas ir tik populāras, ka varētu teikt: tās gan nevajag, jo tās spēlē katrā krogā. Piemēram, Creedence Clearwater Revival dziesmas Have You Ever Seen the Rain? un The Midnight Special vai slavenu mūziklu melodijas. Īpatnēji, ka mans popmūzikas laiks pagāja bez diviem megamonstriem, kā The Beatles un Elviss Preslijs.
Izņemot reizi, kad Saulkrastos spēlēju kopā ar slaveno Latvijas kārtslēcēju Aleksandru Abižajevu. Viņš uz ģitāras spēlēja dažas The Beatles dziesmas, un man 13 gadu vecumā bija par to liela skaudība. Saša man iemācīja pirmos akordus uz ģitāras, un es iemācījos Let It Be. Taču The Beatles mūzikas šajā programmā nebūs. Starp citu, Cēsu Mūzikas skolā gribēju pāriet uz ģitāras klasi, taču, uzzinājis, ka to vēlos, lai pavadītu dziesmas, skolotājs teica, ka tas neesot nopietni. Bet vēl nav par vēlu. Tas ir manā darbu listē!
Ģitāra tev ir?
Jā, ir! Man ārkārtīgi patīk akustiskās ģitāras skaņa. Tāpēc arī pirms sešiem gadiem iedziedāju dažas dziesmas ar grupu Sliekšņi un griesti. Vilnis Punka bija to autors, un viņš brīnišķīgi spēlē akustisko ģitāru. Man ārkārtīgi iepatikās šīs dziesmas. Var klusām dziedāt, jo pavadījums nav skaļš. Bērnībā daudz klausījos Saimonu un Garfunkelu un Klifu Ričardsu, kuriem akustiskā ģitāra ir visnozīmīgākā.
Vai tev ir nācies dzirdēt, ka tas, ko klausies, nav mūzika?
Kad mēs ar vecāko brāli Aivaru Pētersonu, šodien Stradiņa universitātes profesoru, kādreiz kopā trakojām ar Led Zeppelin un Deep Purple visā skaļumā, vecāki gāja garām, bet neko neteica, lai gan bija redzams, ka viņiem nepatīk. Taču, salīdzinot ar šodienas mūziku, tā liekas ģeniāla. Šodien mūzikā ir daudz draņķa. Sintētiskā skaņa, šis viltojums un uztieptais primitīvisms ir briesmīgs: ka tik kāds salkans akords un ritms. Es apbrīnoju mūsdienu zvaigžņu darbaspējas un uzņēmību, bet, ja runājam par īstu, tīru mūziku, tādas palicis ļoti maz.
To kompensē vizuālais šovs?
Tā ir laikmeta traģika, ka šova uzspiešana jebkurai mākslai iet roku rokā ar biznesu un tam ir milzīga ietekme. Tas ir ļoti slikts signāls. Lēnām tam tiek pakārtota arī klasiskā mūzika. Ir teikts, ka laiki mainīsies tā, ka tas, kas bija nenormāls, kļūs normāls, un otrādi. Pēdējā laikā neviens jau vairs nesapratīs, kas ir slikts, un kas labs. Vērtības būs tā sajauktas, un pamati būs izsisti cilvēkiem no kājām. Tā ir jau tagad. Visas šīs cilvēka brīvības un tiesības jau aiziet tālu no cilvēcīgā, tās ir pārprastas. Redzēsim daudzas lietas tā pārvēršamies, ka mums būs grūti dzīvē saglabāt stabilitāti, kas līdz šim likās pati par sevi saprotama.
Ko darīsi tālāk?
Šobrīd ir karsts laiks, jo dziedu «divās frontēs». Paralēli Manām zelta dziesmām ir arī klasiskie koncerti: 18. augustā Jēkabpilī ar Ziemeļlatvijas kameransambli dziedāšu operu ārijas, Emīla Dārziņa dziesmas un neapolitāņu dziesmas. Nav viegli, jo tās prasa citādu balsi. Kocēnos 19. augustā uzstāšos kopā ar Jägerchor (Mednieku kori) no Grācas. Kad uzzināju, ka uz šejieni brauc koris no Grācas, pats gribēju ar viņiem nodziedāt kādu dziesmu, jo esmu tur nodzīvojis trīs gadus.
Ar kādām sajūtām gaidi drīzo uzstāšanos uz operas skatuves pūtēju orķestra Rīga 40 gadu jubilejas koncertā?
Tas būs jauks pārdzīvojums. Šovasar pēc ilgiem laikiem jau uzstājos kopā ar operas kolēģiem Ogres Mūzikas svētkos, dziedāju operešu ārijas un Edgardo partiju sekstetā no operas Lucia di Lammermoor.
Vai operete ir žanrs, kas aiziet vēsturē?
Es tā nedomāju. Mums Latvijā bija ievērojama operetes trupa – gan krievu, gan latviešu. Tolaik es pats nebiju īsts operetes mīlētājs, taču, dzīvojot Austrijā, es to iepazinu, un man ļoti iepatikās. Tas nav par operu zemāks žanrs, tikai nerisina mūžīgās pasaules problēmas. Viss grozās ap mīlestību un vieglāk. Taču tieši šis vieglums ir lielā grūtība, jo nevari ciest un drausmīgi tēlot. Septembrī Rīgas Krievu teātrī viesosies Sanktpēterburgas Muzikālās komēdijas teātris ar Sikspārni un Jautro atraitni. Tas vien pierāda, ka tas nav lieks žanrs. Ļoti skumji, ka mums labs teātris ir pazaudēts un tā vietā tagad ir kazino. Būtu teātris, būtu darbs daudziem dziedātājiem, diriģentiem, baletam.
Tu piedalītos operetes atdzimšanā?
Noteikti. Esmu bijis blakām un vērojis, kā talantīgi Austrijas režisori iestudē operetes, un zinu, kas ir nepieciešams, lai izrāde dzīvotu. Mums, latviešiem, viss bija par daudz uzspēlēts. Austriešiem ir daudz dabiskāki dialogi un skatuves runa. Varētu iedibināt vismaz operetes vasaras festivālu, piemēram, Rundāles pils Zaļajā teātrī. Mums ir dziedātāji, kuri tur uzplauktu.
Vai skatuves māksliniekam ir jāskrienas ar laiku, par katru cenu jācenšas izskatīties jaunam?
Tā ir profesionāla prasība, un ir labi, ja mākslinieks cenšas turēt līdzi dzīves ritmam. Tomēr beigās cīkstēšanās ar laiku kļūst smieklīga, jo laiku mēs nevaram uzvarēt. Rietumos palīdz brenda apģērbs, labs odekolons. Taču, ja tu dzīvo piekakātā vārtrūmē un no džeka nāk pretī smaržu vilnis, šis salikums šķiet īpatnējs. Vari pilnveidot savu ārējo formu, cik gribi, bet iekšējā būtība paliek. Cilvēks ir nepilnīgs, tikai daudzi ar to negrib samierināties. Mediji jau arī rāda tikai sievietes ar skaistām krūtīm, un tās, kurām daba nav tādas devusi, liek silikonu. Uzturēt sevi dabiskā formā, nepārēdoties un nodarbojoties ar sportu, ir grūtāk. Es cenšos to darīt – stundu vai pusotru stundu dienā ātri eju. Tagad daudzi sarosījušies, skatoties olimpiskās spēles. Re, Vērmaņdārzā puikas spēlē pludmales volejbolu. Skaistas emocijas radīja latviešu pludmales volejbolistu uzvara. Un angļu humors spēļu atklāšanas ceremonijā rādīja, ka tas ir viņu spēks.
Kur ir latviešu spēks?
Lielā latvietība tika iznīcināta pēc Otrā pasaules kara. Līdz 33 gadu vecumam dzīvojot padomijā, redzēju, ka latvieši bija atmetuši darba tikumu un sīkstumu izdarīt visu kārtīgi, līdz galam. Tas bija viens no lielākajiem latviešu tikumiem: darba tikums, pamatīgums, un tas, ka uz tevi var paļauties. Ja saki, ka izdarīsi, tika izdarīts. Man arī pašam tā vairāk nav. Es ticu, ka mēs to atgūsim. Latvieši ir ļoti saistīti ar dabu un skaistumu. Tā ir viena no mūsu vērtībām: redzēt saknes dabā un kultivēt skaistumu – puķes, kokus, dārzus. Otra ir tautas spēja savākties kritiskos brīžos. Ikdienā mēs esam lieli individuālisti, bet, kad situācija ir kritiska, saslēdzamies, nobalsojam un atkal katrs ejam savās ikdienas gaitās.
Vai ir iespēja, ka tu ķertos pie kādas operlomas?
Jāsakrīt vairākiem apstākļiem. Ja tie sakristu, es domāju, ka tas nav neiespējami. Mans pēdējais iestudējums mūsu operā bija Masku balle, savukārt pēdējā izrāde – Hosē lomā Karmenas viesizrāde Viļņā 2003. gadā.
Ar ko tu piepildi brīvo laiku?
Domāju. Prātoju, meklēju atbildes, šad tad fiksēju piezīmju grāmatiņā. Lasu, mazliet lūdzu. Mēģinu attīrīties. Dzīvē tu sevi piesārņo, līdz pienāk punkts, ka gribas no tā visa atiet nost. No trokšņa, no uztraukumiem, no sevis pasniegšanas citiem. Jo skatuve pieprasa izlikšanos. Mums jāizliekas, ka esam daudz labāki nekā patiesībā. Brīžiem no tā nogurst, un gribas pilnīgi aiziet nost. Pagājušajā gadā pirms gadumijas bija daudz koncertu, pēc tam jutos iztukšots un noguris. Šo decembri es tādu negribu. Gribu to sev. Lai varu paklejot, padomāt bez stresa. Tāpēc esmu atteicies no 14 koncertu piedāvājuma decembrī. Sākuma domāju: kolosāli, darbs nodrošināts, bet tad iekšējā balss teica, ka vajag paturēt decembri bez komerciāla noslogojuma.
Esmu ievērojis, ka centrbēdze katru reizi ir arvien lielāka. Pieņemu, ka tā reiz mani aizmetīs tik tālu, ka es vairs nesajutīšu vēlmi pēc skatuves satraukuma sajūtas. Kādā grāmatā lasīju, ka tēvs mācīja dēlam, ar ko piepildīt dzīvi. Viņš burciņā lika daudz sīku graudiņu, kas simbolizē darbu, mīlestību, ģimeni, godu, pašcieņu, izklaides. Nē, es tomēr gribu vairāk vērtīgo graudu! Vismaz censties. Vismaz domāt par to, jo cilvēku veido tas, ko viņš domā. Tāpēc jācenšas domāt pozitīvi.
Nedrīkst ļauties domām, kādas nāk?
Jā, precīzi! Nevar ļauties domām, kas nāk, bet tās ir jāorganizē. Nedrīkst ļauties destruktīvām vai pārāk skumjām domām. Tās ir vērtīgas tikai normālās devās, lai sajustu prieku. Zenta Mauriņa arī teica, ka skumjas ir noziegums. Ja skumst cilvēks, kuram viss ir, tad ko viņš darīs, kad viņam būs īsta liksta?
Leģendu dubultkoncerts
Ingus Pētersons un grupa Sīpoli
Dzintaru koncertzālē 22.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 7–20
Ingus Pētersons
Dzimis 1959. gada 12. februārī Gulbenē
Mācījies klavieres Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu Rīgā beidzis jau kā vokālists
1985. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju Kārļa Zariņa klasē
Bijis Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra solists, kamerkora Ave sol dziedātājs
Dziedājis vairāk nekā 30 lomu no liriskā tenora partijām (Ļenskis, Alfredo, Fausts, Nemorīno) līdz spinto repertuāram (Turidu, de Grijē, dons Karloss, Hosē)
Starptautiskā debija notikusi Veksfordas Operas festivālā
Dziedājis operteātros Londonā, Stokholmā, Oslo, Prāgā, Ķīlē, Grācā un citur
Sniedzis vairāk nekā 500 koncertu Latvijā un pasaulē
Repertuārs – no džeza un popmūzikas līdz operai, garīgajai mūzikai un vokālajai kamermūzikai
Ieskaņojis vairākus albumus