Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Kam spīdēs Lielais dzintars

"Šīs ir patīkamas gaidas," gatavojoties Liepājas jaunās koncertzāles Lielais dzintars atklāšanai, saka vijolniece Ilze Zariņa

lze Zariņa jau astoņus gadus ir Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) koncertmeistare un nu pati pirmā uzstāsies jaunās koncertzāles koncertu sērijā, kuru 17. oktobrī Lielā dzintara kamerzālē atklās Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi. Ilze Zariņa atskaņos četras daļas no Johana Sebastiāna Baha Otrās partitas vijolei solo. Turpinājumā LSO stīgu kvarteta (Līga Baltābola, Ginta Alžāne, Zane Dziesma, Dina Puķīte) sniegumā skanēs Ludviga van Bēthovena kvartets. Vakara otrajā daļā meistarību rādīs LSO pūtēji Riharda Štrausa un Antonīna Dvoržāka opusos. Kad norisinājās mūsu saruna, mūziķu mēģinājums kamerzālē, kura nosaukta pāragri mūžībā aizgājušā orķestra mūziķa fagotista Dzintara Jurgelaiša vārdā, vēl tikai bija gaidāms. Vijolniece toties jau slavēja galveno – Lielo – zāli.

"Bija atbraukusi akustiķu grupa, un mūs ielaida uz trim dienām izmēģināt. Kad uzkāpu uz skatuves, man sirds nomierinājās, jo, jau sarunājoties, varēja noteikt, ka akustika ir laba. Nav mazsvarīgi, vai pašiem mūziķiem ir patīkami atrasties uz skatuves un spēlēt. Šajā zālē būs omulīgi, jo skatuve nav bezgalīga. Tā ir kompakta."

Vari Lielo dzintaru salīdzināt ar citām jaunajām koncertzālēm Latvijā un pasaulē?

Jaunās koncertzāles Latvijā ir labas, un katra ir citāda. Rēzeknes Gors, kuru atklājām mēs – LSO –, atšķiras ar to, ka skatuve ir ļoti liela. Mūsu mazajam orķestra sastāvam bija diezgan grūti to aizpildīt. No malas skan labi, taču pašiem šķita, ka esam pārāk plašā vietā un nevaram kontrolēt notiekošo. Cēsīs spēlēju solo, atskaņojot speciāli mūsu orķestrim un man komponēto Liepājas vijoļkoncertu. Es nevarētu izplūst garos slavas vārdos, kā "skaņa aiznes", taču tur ir jauka, silta atmosfēra, ko dod koks.

Bergenas koncertzālē ar 1200 klausītāju vietām ir ļoti laba akustika. Zāle ir īpatnēji izveidota, pakāpeniskā virzībā uz augšu. No jebkuras vietas līdz pašai pēdējai rindai dzird pat visklusāko opusa vietu. Es vienu gadu nostrādāju Bergenas orķestrī. Man bija 18 gadu, vēl mācījos Dārziņskolā, bet apstākļi spieda doties pelnīt naudu, jo īpašnieks 1996. gadā atguva namu, kurā dzīvojām Rīgā, un mūs lika ārā no dzīvokļa. Mans tēvs – LNSO koncertmeistars Valdis Zariņš – Bergenas orķestrī strādāja par koncertmeistaru, savukārt es izturēju konkursu un biju tutti mūziķe.

Nupat ar LSO biju Baku, kur mani patīkami pārsteidza vecā filharmonija. Vietējie stāsta, ka pēc pārbūves akustika kļuvusi sliktāka, taču, manuprāt, tā ir ļoti laba. Liepājas zāles pievienotā vērtība ir māju sajūta. Visur citur domāju: esmu atbraukusi uz koncertzāli ar izcilu akustiku. Varbūt man laimēsies un vēl kādu reizi mūžā tur atgriezīšos. Liepājā zālē ar labu akustiku varēšu būt diendienā. Tas ir kaut kas nepiedzīvots, tas uzreiz pārtop par kaut ko savu. Ja tas ir kaut kas ļoti labs, augstā līmenī, līdzvērtīgs pasaulē labākajam, tas ir vērtīgi. Tas vairs nav tikai mirklis. Te ir ilglaicība, un šis ir tikai sākums. Koncertzālei ir jāstāv gadu gadiem. Tā ir nākotne.

Orķestris tajā būs galvenais iedzīvotājs?

Teikšu godīgi un tieši: uz ārpusi tā tiek teikts, bet viss – koncertu, mēģinājumu plānošana – tiek darīts tā, it kā orķestris zālei nebūtu vajadzīgs. Realitātē mēs esam tādi paši īrnieki kā citi. Tas ir mans personīgais viedoklis, un es esmu cilvēks, kurš vienmēr saka, ko domā. No sākotnējās mūsu iepriekšējā galvenā diriģenta Imanta Rešņa idejas, ka tiek celta māja orķestrim, ir palicis ļoti maz. Ceru, ka es maldos.

Pirmajā sezonā jaunajā zālē orķestrim būs daudz koncertu?

Manuprāt, ļoti maz. Būs kopīgs Lielā dzintara atklāšanas koncerts novembrī un Latvijas turneja ar grupu Remix, būs diriģenta Jēkaba Ozoliņa jubileja un koncerts 31. decembrī. Tālāk man nav informācijas. Mēs ļoti gaidījām Lielo dzintaru kā savu mājvietu. Esmu bijusi klāt no paša sākuma. Zinot, kā Imants Resnis (orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents no 1992. līdz 2009. gadam – I. L.) dega un cīnījās, bendēdams veselību, un redzot, kā viss pamazām tiek sašaurināts un mūs aizbīda augšā, ir sajūta, ka tiekam izstumti. Līdzko ēka ir gatava, vairs nejūtamies gaidīti. Ceru, ka tas ir mans skepticisms un šī dzīsla manī ir tāpēc, ka latvietim nekas nav labi.

Svarīgākais ir tas, ka zālē ir lieliska akustika. Ja ir uzcelta koncertzāle ar dzīvu skaņu un nāks publika, tas ir galvenais. Tas mani nomierina un vieš cerību. Protams, jārēķinās ar laiku, kamēr viss sakārtojas, iestrādājas, nogulstas un kļūst skaidrs, kas funkcionē un kas ne. Nekā tāda vēl nav bijis, jo Liepāja ir vienīgā pilsēta, kurai ir arī simfoniskais orķestris. Ja koncertzāli pārvaldītu orķestris – kā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Lielajā ģildē –, orķestris arī pārraudzītu visu, kas tur notiek. Ja esam citu pakļautībā, jānotiek sadarbībai starp Lielā dzintara un orķestra vadību. Ja ķēdīte labās attiecībās tiek loģiski un tālredzīgi plānota, viss ir labi. Bet ja sākas problēmas? Tiksim ielaisti tikai tad, kad koncertzālē būs tukšs? Par to ir nemierīgs prāts.

Līdz šim orķestra dzīves un darba apstākļi bija neapskaužami?

Mēs pielāgojāmies apstākļiem. Bija laiks, kad muzicējām teātrī, taču tur nav koncertakustikas. Pilnīgi cits skanējums bija Latviešu biedrības namā. Pēdējos gados ar to saradām, pieradām. Iejutāmies omulīgi, un arī klausītāji nāca. 23. oktobrī tur spēlēsim biedrības 80 gadu jubilejas koncertā. Ikdienas darba telpas Graudu ielā nebija orķestrim atbilstošas. Telpa ir par mazu, troksnis – par lielu.

Kā kļuvi par pārliecinātu liepājnieci ar sirdi un dvēseli Liepājas simfoniskajā orķestrī?

Kad studēju Mūzikas akadēmijā un spēlēju studentu orķestrī, Imants Resnis sāka aicināt uz atsevišķām programmām, pamazām arvien vairāk. Paralēli visu laiku biju arī projektu orķestrī Rīgas kamermūziķi. Tā tiku pie daudzveidības no solo un kvarteta līdz simfoniskajam orķestrim. Modernā mūzika, baroks, romantisms. Uz Liepāju sāku braukt no 20 gadu vecuma, drīz jau būs pagājuši 20 gadu. Tomēr, kad jau pāris gadu biju LSO koncertmeistare un Rīgā dibināja valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga, es vēl nebiju gatava pārtraukt savu Rīgas dzīvi. Piedalījos konkursā un, gadu būdama Sinfonietta Rīga koncertmeistare, sapratu, ka man ir nepieciešama daba, miers un klusums. Es neciešu steigu, troksni, stresu. Esmu dabas cilvēks. Vienpate. Man ir nepieciešama zeme zem kājām un gaiss apkārt. Arī fiziski: lai tieku strādāt dārzā, ņemties pa dobi, vest mēslus. Tas man dod fizisko un garīgo enerģiju. Sirdslieta ir zirgi, jāšana – cita vide, citi cilvēki.

Visi mani centās atrunāt, jo Rīgā man bija labs darbs. Lēmu, kā pati gribēju. Jutos gaidīta Liepājā. Tas bija liels stimuls. Arī pateicoties Resnim, kurš tā dega par savu darbu, orķestri, pilsētu un cīnījās par jaunu koncertzāli. Redzēju, ka orķestra priekšā ir cilvēks, kurš ziedo visu. Mani tas ārkārtīgi iedvesmo un rada vēlēšanos pašai darīt visu, cik vien varu. Man vairs nebija svarīgi, ka Rīga ir centrs, bet Liepāju uzskatīja par laukiem. Man bija pilnīgi vienalga. Es ieguvu to, kā man pietrūka Rīgā, un joprojām esmu šeit.

Koncerts
Liepājas koncertzāles Lielais dzintars kamerzālē 17.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–20 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja