Filmas Pelnu sanatorija darbība risinās Pirmā pasaules kara laikā, kad vācu militārais ķirurgs Ulrihs ierodas nomaļā vietā Kurzemes piekrastē – bijušajā tuberkulozes slimnieku sanatorijā. "Tā ir noslēpumaina drāma par racionāla ārsta sastapšanos ar sev svešu, iracionālu pasauli no kara noslēptā sanatorijā un savas cilvēcības atgūšanu, glābjot mežonīgu un visu pamestu zēnu," tiek pieteikta Dāvja Sīmaņa topošā filma, kuras pirmizrāde ieplānota 2015. gadā.
Filmā galveno lomu atveido starptautiski pazīstamais vācu aktieris Ulrihs Matess, kurš ievērību guvis ar lomu kinolentē par Hitlera pēdējām dienām Sakāve, – savā ziņā viņš ir režisora alter ego. "Viņā apvienojas īpašības, kas piemīt arī man, bet vienlaikus viņš ir kaut kas ļoti pretējs man," norāda režisors. Ar režisoru tikos divas reizes – vispirms filmēšanas laukumā Rīgā, Briāna ielā 9, kurā tika uzņemtas būtiskas filmas epizodes. Turpmākā filmēšana risinājās ārpus Rīgas dažādās vietās un dažādos laikapstākļos. "Šis periods būs smags, jo sanāks daudz strādāt ārpus telpām, bet filmēt eksterjeros vienmēr ir sarežģīti, it īpaši šajā gadalaikā, taču mums tas ir ļoti svarīgi, jo arī filmas varoņiem šis nav labākais laiks viņu dzīvē – tas ir viņu esamības rudens," pirms aizbraukšanas no Rīgas stāstīja Dāvis Sīmanis.
Kas ir tas, kas vieno jūs pašu un filmas galveno varoni – ārstu?
Ulriha Matesa spēlētā ārsta drāma ir terapeitiska viņam kā filmas varonim un terapeitiska man kā autoram, jo es pārdzīvoju līdzīgas sajūtas – šajā gadījumā vārds "sajūtas" varbūt pat nav īsti precīzs apzīmējums, jo tieši sajūtas ir kaut kas, ko cilvēks iegūst Pelnu sanatorijas laikā. Tā ir varoņa problēma filmā un mana problēma dzīvē: vai, identificējoties ar šo laikmetu, jūtot, ka mēs dzīvojam ļoti fragmentārā pasaulē, arī man nav piemītošas skaidras emocijas, bet šī filma ļauj mēģināt man atrast tās sevī. Turklāt es nedomāju, ka tā ir tikai mana problēma, tā ir laikmeta nelaime, jo mūsdienas paredz zināmu emociju noplicinātību cilvēkos. Man šķiet, ka pēdējais laiks Latvijā ir pierādījis, ka mums vajag smagus triecienus, lai mēs beidzot spētu sajust, lai mums parādās iespēja just līdzi un domāt emocionālos terminos.
Ilzes Auzānes interviju ar režisoru Dāvi Sīmani lasi 9. janvāra KDi!