Kultūrā ir jābūt morālam paplašinājumam. Intervija ar režisoru Dāvi Sīmani

No 20. augusta līdz 13. septembrim Andrejsalā notiks Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA izstāde viss reizē zied/and suddenly it all blossoms. Tās laikā tiks uzņemta dokumentāla filma, ko veidos režisors Dāvis Sīmanis kopā ar biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu, un tā būs sava veida meditācija par izstādes tēmu un eksponētajiem darbiem.

Viss reizē zied arī paša Dāvja Sīmaņa daiļradē. Pašlaik notiek viņa spēlfilmas – vēsturiskā trillera Gads pirms kara – montāžas process. Tas būs stāsts par leģendāro anarhistu Pēteri Mālderi un viņa traģikomisko un sirreālo ceļojumu cauri 1913. gadam. Tikko Nacionālā kino centra konkursā ir atbalstīta režisora nākamās spēlfilmas Marijas klusums attīstīšana. Dāvis Sīmanis ir Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs mākslas zinātņu doktors un Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs.

Kā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles organizatoriem radās ideja par dokumentālās filmas radīšanu? Kā jūs pievienojāties šim projektam?

Tāpat kā visu kultūras nozari kopā, Covid-19 ietekmēja arī biennāles norisi. RIBOCA organizatori aptvēra, ka ne tuvu nebūs iespējams sasniegt to auditorijas apjomu, kas plānots iepriekš, tāpēc tika pieņemts lēmums, ka ir nepieciešams cieņas apliecinājums šim vērienīgajam mākslas notikumam, kurā daudzi pazīstami talantīgi mākslinieki ir vienojušies kopīgas tēmas izvēršanā biennāles izstādes formātā.

Šīs dokumentālās filmas scenārija autore ir biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela no Francijas. Viņa meklēja cilvēkus, kuri varētu viņas vīziju realizēt ne tikai tehniskajā, bet arī radošajā ziņā. Iepazīstoties ar vairākiem latviešu kino piemēriem, kuratore nonāca pie mūsu dueta – manis kā režisora un Andreja Rudzāta kā operatora – un jautāja, vai mums būtu par to interese. Sākotnēji man mazliet bija nedrošība, jo, lai arī laikmetīgā māksla vienmēr ir bijusi manā interešu lokā, es nekad neesmu uzskatījis sevi par tās speciālistu. Tomēr, kopā ar kuratori apspriežot filmas idejas, sapratu, ka tas ir izaicinājums ne tikai veidot dokumentālu filmu, bet arī paplašināt savu redzesloku laikmetīgās mākslas laukā.

Rebeka Lamarša-Vadela raksta: "Tāpat kā izstāde, arī filma runās par sliekšņiem un pārvērtībām situācijā, kad kādai konkrētai pasaulei ir pienācis gals." Zinot jūsu līdzšinējo daiļradi, nekas nebija jāmeklē.

Jā. (Smejas.) Tas, ko kuratore grib uzsvērt šajā izstādē un arī filmā, ir tas, ka vienas pasaules bojāeja nenozīmē pesimistisku visa beigšanos, bet tieši otrādi – kaut kādas pilnīgi jaunas, kvalitatīvi citādas pasaules rašanos. Iespējams, ka cilvēks kā destruktīvs spēks šajā jaunajā pasaulē neiederas un varu pakāpeniski pārņem daba. Šeit saduras gan antiutopiskās, gan utopiskās idejas, jo mēs nevaram paredzēt, kā viss izvērtīsies, bet šajā jaunajā pasaulē ir daudz dažādas potencialitātes un mākslinieki runās par to savos darbos, objektos vai performancēs.

Savā līdzšinējā daiļradē vienmēr esmu pievērsies pagātnei un radikālu tektonisku sadursmju brīžiem, bet šajā gadījumā iznāks tieši otrādi – pievērsīšos nākotnei un tās prognozēm. Vienlaikus tas ir mākslinieku mēģinājums runāt par mūsu laiku un to problemātiku, kas parādās gan ikdienas, gan globālajā līmenī, – par dažādām sociālām, politiskām un cita veida patoloģijām, kas potenciāli ved pretī sagruvumam.

Kā tiks veidota šī filma?

Filmas uzņemšana notiks biennāles izstādes laikā, kad skatītājiem būs izdevība gan apmeklēt pašu mākslas notikumu, gan novērot kino uzņemšanas procesu un pat kļūt par filmas daļu. Filmas iecerē dominē gan spēcīgs poētiskais, gan reflektīvais jeb esejistiskais moments. Tā piedāvās noteiktu izstādes pieredzēšanas ceļu un pati kļūs par autonomu mākslas darbu, kurš ietver sevī speciāli biennālei radītos mākslinieku darbus.

Kad filmu varēs redzēt?

Filmas montāža un skaņas apstrāde sāksies uzreiz pēc RIBOCA noslēguma, tāpēc plānots, ka tā būs gatava līdz gada beigām un Latvijā tiks demonstrēta decembrī. Par filmu jau tagad ir izrādīta interese no citu starptautisko laikmetīgo mākslas institūciju puses, jo tā netiek veidota pēc ierasta aprakstošās dokumentalitātes scenārija, kad tiktu rādīta biennāles organizatoru piepūle, saskaršanās ar šķēršļiem, to pārvarēšana utt.

Kas notiek ar jūsu spēlfilmu Gads pirms kara, kuras filmēšana noslēdzās janvārī?

Gads pirms kara ir pavirzījies tuvu nobeigumam, jo ir atsākusies aktīva filmas montāža. Diemžēl ārkārtējās situācijas noteikto ierobežojumu dēļ montāžas režisore Anna Rindova no Čehijas nevarēja piedalīties šajā procesā pilnvērtīgi, tāpēc aktivitātes uz Covid-19 laiku mazliet apsīka, bet tagad viss ir atgriezies savās sliedēs.

Jāsaka godīgi: pēdējais filmēšanas periods un montāžas process mums ļāva šajā stāstā atklāt arī pavisam jaunu līniju – paralēli vispārīgajām ekstrēmajām izpausmēm, kas raksturo gadu pirms Pirmā pasaules kara, mēs spēcīgāk piefiksējām arī individuālu pieredzi, kas, manuprāt, precīzi raksturo mūsdienu cilvēku – identitātes krīzi un neizpratni par savu novietojumu šajā pasaulē. Bieži ir sajūta, ka dzīve tevi jau ir apsteigusi un saka priekšā, kas tu esi. Un tu, izrādās, esi jau kāds cits, sev nepazīstams. It kā centies sev uzticēties, bet pakāpeniski aptver, ka arvien vairāk zaudē saikni pašam ar savu sapratni. Tā jau ir kaut kāda sveša sapratne.

Filmā, kas stāsta par pagātni, šī dimensija sasaucas ar mūsdienu totālās informācijas plurālismu, kur pilnīgi jebkas ir leģitīms un tikpat lielā mērā arī neleģitīms. Paša skaidrībai tur vietas nepaliek. Informācijas haoss raksturo arī mūsu saprašanas haosu, tāpēc vismaz jāmēģina meklēt ceļu pie mazliet stabilāka sevis – reflektējoša, nevis nomadiska, kurš tikai maldās informācijas burbulī un gļēvi pieslejas vienam vai otram viedoklim. Krīzes brīži gan pagātnē, gan tagad parāda, cik svarīgi neļaut indivīdam tā viegli ieplūst kolektīvajā neprātā.

Paskatieties, kas notiek sociālajos tīklos!

Saprotu tos cilvēkus, kuri bēg no jebkāda veida informatīvās telpas, jo šobrīd var tikai pabrīnīties par diskusijām, kas veidojas par visdažādākajām tēmām. Tās mirklī kļūst polarizētas, neviens reāli neiedziļinās vēsturiskos, kultūras un citos kontekstos, piemēram, saistībā ar protesta akcijām ASV. Pēkšņi cilvēki, kuri neko par to nesaprot, sevi uzskata par viedokļu līderiem, turklāt mētājot absolūti neiecietīgu diskursu pret visu citādo. Pret viņiem savukārt vēršas tie, kas uzskata, ka, pazemojot šos muļķus, spēs tos pārmācīt. Bieži arī viņu argumenti ir tapuši bez iedziļināšanās.

Beigās tas viss noved pie pretēja rezultāta – abas puses radikalizējas, jo katra tikai iespītējas par savu patiesību. Tāda ļaušanās informācijas haosa dēmonam – neviens neizvērtē, kā vārdus viņš atkārto, kādu pārliecību replicē, ko citē. Tā sakot, pēc manis kaut vai...

...grēku plūdi.

Visļaunākais ir tas, ka šādiem sekliem pretnostatījumiem sociālajos tīklos bieži piebalso politiķi elektorāta meklējumos. Skatīsimies, kas notiks gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās. Šogad RIBOCA notiks Andrejostā, kas atgādina postapokaliptisku ainavu, un brīžiem šķiet, ka visa Rīga ir pārtapusi par tādu postapokaliptisku telpu, kurā ielu degradācija ir gandrīz vai muzejiskā vērtībā, nami ir neapdzīvoti un nolaisti, turklāt netalantīgu tagu krāsotāju izķēmoti, un moderna infrastruktūra ir tabu. Līdzšinējā kleptokrātiskā domes vadība pie tā šo pilsētu noveda, bet, ja elektorāta "zveja" aizēnos praktisko pilsētas attīstību arī turpmāk, domāju, mums drīz būs sava spoku pilsēta.

Kāda ir jūsu nostāja Rīgas koncertzāles jautājumā?

Šī arī ir tāda mūslaiku situācija, kurā sabiedrība ir ieņēmusi divas pretēju viedokļu nometnes, vēl pirms par to tā nopietnāk padomāt. Abās pusēs visi metušies pierādīt, cik viņi ir spriestspējīgāki par citiem, kaut gan idejai visiem vajadzētu būt vienai un svarīgai – šai pilsētai jau sen ir nepieciešama kvalitatīva koncertzāle. 

Jāatzīst godīgi, ka man nav skaidri argumenti ne pret, ne par šīs koncertzāles celtniecību izvēlētajā vietā (bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas vietā Elizabetes ielā 2 – I. A.). Man nav tiesību uzņemties spriest par šo jautājumu, ja neesmu par to ilgtermiņā interesējies un iedziļinājies. Turklāt abās polaritātēs jau nestāv kaut kādi idioti, bet visumā talantīgi, izglītoti un godājami cilvēki.

Varu saprast mūziķu izmisumu, jo viņi divdesmit gadu garumā redz, ka Rīgas koncertzāles celtniecība tiek ierosināta, pārtraukta, atkal ierosināta un atkal pārtraukta. Skaidrs, ka viņiem vienā brīdī ir pilnīgi vienalga, vai nojaukt bijušo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku vai Uzvaras pieminekli. Pieļauju, ja mums, kino veidotājiem, piemēram, piedāvātu kinoteātrī Splendid Palace un bijušajās Klondaikas telpās izveidot Sergeja Eizenšteina vārdā nosauktu sinematēku, mēs arī būtu gatavi pilnībā ignorēt tos, kas būtu pretējās domās.

Atkal būtu jauns konflikts.

Ja kultūras nozarē strādājošie cilvēki nekļūst par piemēru tam, kā panākt kompromisu, nekļūst par piemēru tam, kā ir iespējams izvairīties no privātu interešu pārstāvniecības, nepotisma utt., mums nav nekādu morālu tiesību prasīt to no citiem. Kultūrā ir jābūt kaut kādam morālam paplašinājumam.

Robertam Gobziņam savā laikā bija tāda dziesma: "Tu trakais purva ananass/ Nāc, leksim manās kamanās/Un brauksim tālāk kopā/Kamēr citi dalās kopienās." Tās kopienas bieži izrādās tās bīstamākās, tāpēc arī ir sakarīgi cilvēki, kas labāk izvēlas aizbēgšanas formu, lai tikai neiesaistītos.

Kam ir jāmainās?

Man šķiet, ka ir jānomainās vēl vienai paaudzei. Runa nav par manējo, kas vēl desmit gadu paspēja nodzīvot Padomju Savienībā. Un arī ne par tiem, kas ir dzimuši jau neatkarīgajā valstī, bet kuru vecāki bija spiesti atrast kompromisus ar savu morāli mežonīgajos deviņdesmitajos gados. Pat viņiem vēl ir tādi sovka domāšanas nospiedumi. Pieļauju, ka izmaiņas būs aiz tiem, kuriem nupat ir divdesmit.

Jautājums jums kā Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājam. Kā jūs vērtējat šajā krīzes laikā notikušās diskusijas? Vai kultūras cilvēki prot formulēt domas un kvalitatīvi paust savu viedokli?

Šobrīd mēs VKKF strādājam ar vairākām Covid-19 seku risināšanas programmām, un tās atklāj, ka lielākā daļa kultūras nozarē iesaistīto cilvēku nejūtas, ka viņi būtu kaut ko pelnījuši vai ka viņiem būtu kādas tiesības pretendēt uz sociālu atbalstu. Viņi ir tikpat kā par aksiomu pieņēmuši, ka viņiem nav nekādu tiesību. Bet tas neatbilst patiesībai.

Latvijā ir daudz talantīgu un interesanti domājošu cilvēku. Ja viņiem nebūtu šīs sevis ierobežojošās pozīcijas, viņiem varētu būt daudz aktīvāka sociālā un politiskā loma. Diemžēl tā ir gaužām reta parādība. Bieži mēs no politiķiem dzirdam tādas absurdas frāzes, ka kultūra ir pārfinansēta un/vai pati spēj sevi nodrošināt, un šāda veida retorika ir novedusi pie tā, ka cilvēki pieņem, ka tas, ko viņi dara, ir vajadzīgs tikai viņiem pašiem un ka no valsts viņiem par to nekas nevarētu pienākties.

Sava veida zombēšana?

Vismaz VKKF līmenī mēs mēģinām mainīt šo domāšanu. Es nesaku, ka kultūras cilvēkiem ir jāiet politikā, bet viņiem ir jābūt spēcīgai nostājai ar sabiedrību un valsti saistītajos jautājumos. Mākslās, it īpaši tajās, kurās ir izvērstāks naratīvs, – kino, literatūra, teātris –, veidotie darbi pārstāv savu ideoloģiju šī vārda pozitīvajā nozīmē.

Manuprāt, to autoriem nav jābaidās šo pozīciju padarīt arī par savas valodas sastāvdaļu, jo, kad viņi runā, viņos ieklausās. Tomēr visbiežāk viņi atsakās reflektēt par šo valsti, politisko sistēmu un sociālajiem aspektiem, piemēram, par sociālo nevienlīdzību, par kuru Latvijas kontekstā vajadzētu ne tikai runāt, bet skaļi kliegt. Savukārt tie daži, kas to dara, piemēram, Alvis Hermanis un Viesturs Kairišs, saņem pārmetumus: kas tie par klauniem! Varbūt tur ir savs procents pīāra, bet viņiem vismaz ir sava pozīcija. Man vienmēr kā pozitīvs piemērs ir šķitusi Krista Burāne, kura vienlaikus ir talantīga māksliniece, cilvēks ar stingru nostāju un drosmi runāt atklāti.

Tāpat dabū pretī!

Tie, kuri ir atļāvušies runāt skaļāk, automātiski dabū pretī, jo viņi ir vientuļi un viņus ir viegli padarīt par peramajiem, kamēr pārējie klusi dzīvo savā ērtajā vai mazāk ērtajā izolācijā.

Piemēram, feminisma diskurss, kuru savos darbos un tekstos pārstāv jaunās režisores Alise Zariņa, Marta Elīna Martinsone un Liene Linde. Tas taču ir svarīgi, ka viņas to dara, neskatoties uz tiem idiotiem, kas viņas gāna un viņām draud sociālajos tīklos. Nu nevar kultūras darbinieki būt politiski un sociāli pasīvi un pēc tam skumt pie sevis par to, cik šī pasaule ir ačgārna.

Atgriežoties pie Valsts Kultūrkapitāla tēmas un finansējuma jautājuma, vēlos vaicāt: kurās jomās, jūsuprāt, vajadzētu uzlabot finansējuma sistēmu? Kurās jomās šī sistēma darbojas vislabāk?

Domāju, ka tās kultūras nozares, kurās valsts institūcijas nodrošina daļu no finansējuma caur tiešajām subsīdijām no Kultūras ministrijas ārpus VKKF programmām, darbojas vairāk vai mazāk veiksmīgi. Piemēram, kino, kur Nacionālais kino centrs strādā tieši ar lielajiem kino projektiem, kas ir attīstāmi daudzu gadu garumā, savukārt VKKF atbalsta debijas un eksperimentālus darbus un dažāda veida aktivitātes, kas ir saistītas ar kino.

Grūtāk klājas tām nozarēm, kuras ir atkarīgas tikai un vienīgi no VKKF finansējuma, kā, piemēram, vizuālās mākslas nozare, kurā nav šādas institūcijas, turklāt nozares interpretācija šobrīd ir stipri paplašinājusies un tajā var ietilpt daudz kas vairāk nekā tikai glezniecība, tēlniecība un instalatīvi darbi, līdz ar to ir milzīgs pieteikumu skaits. Tā ir liela iekšēja spriedze arī ekspertiem, kuriem ir sarežģītais uzdevums, kam piešķirt finansējumu un kam ne.

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šobrīd īpaši aktuālajām radošo personu atbalsta programmām?

Mums ir vairākas VKKF radošo personu atbalsta programmas, kas ir radušās tieši pēdējā laikā. Viena no tām ir Jaunrades veicināšanas stipendiju mērķprogramma, kas tika izsludināta gada sākumā, un kopumā tajā tika piešķirta divdesmit viena radošā stipendija triju – literatūras, vizuālās mākslas un mūzikas un dejas mākslas – nozaru profesionāļiem, kuri līdzšinējā darbībā ir apliecinājuši savu izcilību. Tāpat arī Radošo personu atbalsta pasākumu programma, kurā līdzās senioru īslaicīgu daļēju ārstniecības izmaksu un komunālo maksājumu segšanai ir arī dīkstāves stipendija, par kuru daudzi joprojām nezina un par kuru mēs cenšamies informēt plašāk. To var iegūt persona, kura pēdējos trīs gadus ir bijusi aktīva un radījusi augstvērtīgus darbus, bet kurai iepriekšējo triju mēnešu laikā ir būtiski samazinājušies ienākumi vai vispār apsīkuši. Šī programma turpinās regulāri un savā ziņā ir pielīdzināma bezdarbnieku pabalstam.

Šobrīd aktīva ir arī Radošo personu nodarbinātības programma. Tajā tiks atbalstīti cilvēki, kuru profesionālā radošā darbība ir tikusi ierobežota valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ. Starp citu, šī krīze parādīja to, ka kultūras nozares cilvēkiem ir iespējami vienpadsmit (!) nodokļu maksāšanas veidi un daudziem šajā shēmā nav paredzēta nekāda sociālā apdrošināšana. Mums ir jādomā, kā to mainīt.

Varbūt kultūras cilvēki var vairāk lūkoties privātā finansējuma virzienā?

Interesanti, ka mecenātisms bija daudz aktīvāks, kad valsts finansējums bija mazāks, jo tad bija vieglāk pierādīt, ka naudas nav. Šobrīd tas ir gandrīz apstājies. Domāju, ka lielākā daļa uzņēmēju tagad dzīvo pēc principa, ka viņi valstij maksā nodokļus, no kuriem daļa aiziet kultūrai, attiecīgi viņi savas atbalsta iespējas ir izsmēluši.

Runājot par Covid-19, vai Latvijas kultūras cilvēki ir gatavi šāda veida krīzēm?

No vienas puses, es domāju, ka neviena nozare nevar būt gatava krīzei, it īpaši šāda veida krīzei, kura iestājas negaidīti un kurā valsts uzliek ierobežojumus, kurus pildot nevar adekvāti veikt savu darbu. No otras puses, ļoti daudzi kultūras cilvēki bija gatavi tā skumji prozaiskā iemesla dēļ, ka paralēli strādā visdažādākajos darbos.

Kā jūs pats pārdzīvojāt šo krīzes laiku?

Man bija vieglāk, jo šis periods sakrita ar filmas Gads pirms kara montāžas iesākumu. Tas ir labs veids, kā pārlaist krīzi, jo parasti tu esi ieslēgts montāžas telpā, kamēr ārpusē mutuļo dzīve, un tevī ir zināma skaudība, ka nevari izrauties, bet tagad mēs visi bijām ieslēgti un man bija, ar ko sevi pilnvērtīgi nodarbināt.

Vai filmas galvenā varoņa atveidotāja Petra Buhtas salauztā kāja un tam sekojošais pārtraukums nebija sava veida dīkstāves ģenerālmēģinājums?

Viena no filmu veidošanas problēmām ir tā, ka tu sākumā radi ideju, kura lēnā garā top par scenāriju. Tu uzfilmē filmas paraugklipu un startē Nacionālā kino centra konkursā. Iespējams, pirmajā reizē tu negūsti atbalstu, atgriezies konkursā pēc gada un sāc filmēt vēl pēc gada. Šajā ilgajā laikā daudz kas var mainīties tavos priekšstatos, tāpēc ir jābūt adaptīvam, lai gala rezultātā neiznāktu tā, ka tu sevi sabotē ar senu ideju, kurai vairs īsti netici. Šajā gadījumā šie laikā attālinātie filmēšanas periodi man deva iespēju no jauna iedziļināties materiālā un daļēji pārveidot un, kā jau teicu iepriekš, atklāt šajā darbā savdabīgu saikni ar mūsdienu identitātes krīzes tēmu.

Kāpēc tas nav viegli?

Tev gribas pieturēties pie sākotnējā scenārija, jo tas ir kaut kas stabils, tev ir bail ļauties brīvībai, jo brīvība var tevi tikpat labi aizvest līdz labiem rezultātiem, bet tikpat labi līdz pilnīgai neveiksmei. Tā vienmēr ir dilemma, bet šī režisoriskā brīvība ir radījusi daudz izcilu risinājumu. Piemēram, ir tāds pastāsts par Deividu Linču un viņa seriālu Tvinpīka ar tā galveno antagonistu – ļauno garu Bobu ar gariem sirmiem matiem, ģērbušos džinsu jakā. Kā viņš parādījās seriālā? Tvinpīkas dekoratora Frenka Silvas sejas atspulgs nejauši tika iemūžināts vienā no filmas kadriem, un režisoram tas iepatikās. Viņam bija izvēle: pārfilmēt vai padarīt šo tēlu par ļaunāko Tvinpīkas tēlu sistēmā. Tas ir absolūti nedrošs lēmums, jo nekad nevar zināt, vai tas izdosies.

Vai jūsu topošā spēlfilma Marijas klusums arī būs par aizejošo pasauli?

Pēc spēlfilmas Gads pirms kara man bija pārliecība, ka man izdosies izrauties no sava vēsturisko filmu cikla, bet izskatās, ka tas nenotiks tik drīz. Marijas klusums būs stāsts par latviešu aktrisi Mariju Leiko, kura pagājušā gadsimta 20. gados kļuva par vācu ekspresionisma zvaigzni gan kino, gan teātrī, bet saistībā ar savām izteiktajām antipātijām pret nacionālsociālistu nākšanu pie varas viņa pameta Vāciju, uz brīdi uzturējās Latvijā un pēc tam karjeru turpināja Maskavas latviešu teātrī Skatuve, kur visa trupa tika samalta Staļina represiju mašinērijā – apcietināti un nogalināti Butovas masu kapos. Filma ir par traģisko lapaspusi mūsu vēsturē, kad tā saucamās latviešu operācijas laikā 30. gadu otrajā pusē visā Padomju Savienības teritorijā pēc nacionālās pazīmes tika iznīcināti desmitiem tūkstošu latviešu. Stāstu es vēlētos izstāstīt caur šīs spēcīgās aktrises un sievietes tēlu.

Kas spēlēs galveno lomu?

Tas būs ļoti grūts lēmums, bet līdz iespējai uzņemt šo filmu vēl ir garš ceļš ejams.