Šajā nedēļas nogalē divdesmit gadu vecais zviedru vijolnieks Daniels Lozakovičs uzstāsies divos festivāla Rīga Jūrmala koncertos. Piektdien, 6. augustā, plkst. 19 Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar pianistu Mihailu Pļetņovu un čellistu Mišu Maiski viņš spēlēs Čaikovski, Bēthovenu un Rahmaņinovu, savukārt svētdien, 8. augustā, plkst. 12 Lielajā ģildē duetā ar Mihailu Pļetņovu interpretēs Šūbertu, Šūmani un Franku.
Daniels sāka spēlēt vijoli neilgi pirms savas septītās dzimšanas dienas. Divus gadus vēlāk viņš debitēja kā solists kopā ar kamerorķestri Maskavas virtuozi Vladimira Spivakova vadībā. Piecpadsmit gadu vecumā mūziķis parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju Deutsche Grammophon, kura ir izdevusi trīs viņa albumus (Baha, Čaikovska un Bēthovena mūzikas ieskaņojumi).
Daniels ir uzstājies ar labākajiem orķestriem, kuru vidū ir Francijas Nacionālais orķestris, Parīzes orķestris, Gēteborgas simfoniskais orķestris, Stokholmas Karaliskais filharmonijas orķestris, Zviedrijas Radio simfoniskais orķestris, Itālijas raidsabiedrības RAI Nacionālais simfoniskais orķestris, Lisabonas orķestris Gulbenkian, Minhenes filharmonijas orķestris, Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestris, Bostonas simfoniskais orķestris, Klīvlendas orķestris un Losandželosas filharmonijas orķestris.
Jaunais vijolnieks ir sadarbojies ar diriģentiem Valeriju Gergijevu, Nēmi Jervi, Semjonu Bičkovu, Kristofu Ešenbahu, Luiju Langrē, Esu Peku Salonenu, Natāliju Štucmani, Andri Nelsonu, Vasiliju Petrenko, Lahavu Šani, Tuganu Sohijevu un Lorenco Vjoti. Daniela kamermūzikas partneru vidū ir bijis Ivrī Gitliss, Emanuels Akss, Reno Kapisons, Šlomo Mincs, Deniss Macujevs, Hatia Buniatišvili, Džordžs Lī, Sondžins Čo, Martins Frests un Maksims Vengerovs.
Daniels regulāri piedalās prominentos festivālos. Mūziķa rīcībā ir divas Stradivāri vijoles – ex-Baron Rothschild un Le Reynier.
Vai jums labāk patīk uzstāties kopā ar simfonisko orķestri vai kameransamblī?
Ja diriģents ir labs un partneris kamermūzikā ir labs, muzicēšana allaž sagādā lielu prieku. Tas ir viens un tas pats. Man patīk gan simfoniskā, gan kamermūzika. Nenoliedzami kamermūzikā ir sarežģītāk – ar partneri vai partneriem ir jākļūst par vienu veselumu. Savukārt, uzstājoties ar orķestri, solists ar diriģentu dažkārt var izvēlēties arī atšķirīgus ceļus un atdalīties viens no otra. Kamermūzikā – duetā, trio vai kvartetā – visiem dalībniekiem ir jābūt vienotiem, tas ir kā viens prāts. Ja izdodas, sajūta ir neatkārtojama.
Par ko jūs domājat uzstājoties?
Kad spēlēju, jūtos pazudis mūzikā. Es cenšos kļūt par komponistu un iztēloties, ka šo mūziku esmu sacerējis es. Uzstājoties kļūstu par Čaikovski, Bēthovenu, Bahu. Tāpat kā aktierspēlē, arī muzicēšanā ir jāpanāk ticama iemiesošanās tēlā. To var salīdzināt ar Staņislavska metodi. Tēlu var papildināt ar savām emocijām, atmiņām un pieredzi.
Kurus komponistus uzskatāt par sev vistuvākajiem?
Mani saista visa mūzika, ko atskaņoju. Es mīlu Bahu, Mocartu, Bēthovenu, Šūbertu, Šūmani. Ar Šūmani man ir izveidojusies īpaša saikne – es ļoti tieši un uzreiz varu ieiet viņa skaņu pasaulē. Piekļuve Šūmanim ir viegla, man pat nevajag tam speciāli gatavoties. Ja kāds teiks: "Nospēlē tagad Šūmani!", es to mierīgi varu izdarīt. Savukārt Bēthovens prasa vairāk laika, tam vajag sagatavoties psiholoģiski. Saslēgšanās ar Mocartu arī notiek ātri – es arī esmu tāds huligāniski noskaņots, mums ir kaut kas kopīgs. Ja šeit būtu mans pasniedzējs, viņš jums atklātu visādus aizraujošus stāstus. Ha-ha!
Vai uz skatuves vienmēr jūtaties brīvs?
Cenšos būt brīvs, taču tas ir atkarīgs arī no repertuāra. Es teiktu, ka mana tehnika ir ļoti brīva un nepiespiesta, viss notiek dabiski.
Kā izdodas izvairīties no uztraukuma?
Man patīk balerīnas Maijas Pļiseckas teiktais – kāpēc ir jānervozē, ja varam baudīt to, ko darām? Vienmēr atceros šo frāzi.
Pastāstiet par savu sadarbību ar latviešu diriģentiem Andri Nelsonu un Aināru Rubiķi.
Andris Nelsons ir ģēnijs. Tas vienmēr ir bijis man sapnis – uzstāties kopā ar Bostonas simfonisko orķestri. Esam atskaņojuši Mocarta Trešo vijoļkoncertu un Čaikovska Vijoļkoncertu. Mani fascinē, ka Andris ir absolūti vienkāršs. Kad izpildījām Mocartu, man bija sajūta, ka spēlējam kamermūziku. Amizanti, ka Andris, kuram jau ir tik liela pieredze, pirms koncerta bija uztraucies, bet parasti diriģenti neuztraucas. Tas liecina, ka viņš turpina meklējumus mūzikā, cenšas atrast jaunas nianses un viņš pret to izturas ļoti nopietni. Atceros, ka viņš man kaut ko jautāja vēl mirkli pirms kāpšanas uz skatuves. Kad jau bijām uz skatuves, es jutu, ka priekšnesumā viņš ir atbrīvots.
Man ir ļoti labas atmiņas par koncertu kopā ar Berlīnes Komiskās operas orķestri Aināra Rubiķa vadībā. Spēlējām Bēthovena Vijoļkoncertu.
Vai jūtat, ka mūzika jau ir kļuvusi par jūsu profesiju? Vai izturaties pret to kā pret darbu?
Nē, neizturos pret mūziku kā pret darbu. Tas ir tas, kas es esmu. Mūzika ir mana ķermeņa un dvēseles turpinājums. Mūzika ir tas, par ko es visu laiku domāju. Tā ir kļuvusi par daļu no manis. Tas nav ne hobijs, ne profesija. Tas ir kaut kas lielāks. Nespēju iedomāties sevi bez mūzikas.
Vai jums ir daudz sapņu, kurus vēlaties īstenot?
Jā, taču pats svarīgākais ir kļūt par īstu mūziķi. Mans sapnis ir sacerēt vijoļkoncertu. Varbūt pēc dažiem gadiem tas piepildīsies. Kad biju pavisam jauns, es diezgan daudz komponēju. Tagad atkal esmu sajutis iedvesmu mūzikas rakstīšanai.
Kādā repertuārā izpaudīsieties tuvākajos gados?
Plānoju spēlēt Šūmaņa un Brāmsa Vijoļkoncertu. Šūmaņa koncerts līdzās Bēthovena koncertam ir viens no maniem iecienītākajiem koncertžanra darbiem, taču šķiet, ka Šūmaņa koncerts netiek pienācīgi novērtēts. Man ļoti patīk Albāna Berga Vijoļkoncerts. Gribu nospēlēt Šostakoviča koncertu. Jau esmu atskaņojis Prokofjeva Otro vijoļkoncertu un vēlos iemācīties Pirmo.
Vai līdz emocionāli un tehniski sarežģītajam Albāna Berga koncertam solistam vēl ir jāizaug – jāsasniedz zināma vecuma robeža?
Nedomāju, ka vecumam ir izšķiroša nozīme, drīzāk tas ir pieredzes jautājums. Taču pieredzi var uzkrāt tikai spēlējot. Tagad man ir vispiemērotākais vecums, lai mācītos jaunus darbus, un man ir jāizmanto šis laiks.
Kurus mūziķus uzskatāt par paraugiem? No kuriem visvairāk mācāties un iedvesmojaties?
Mācīties var no ikviena. Parasti neskatos uz to, ko dara citi vijolnieki, bet vēroju diriģentus, dziedātājus un pianistus. Mans iemīļotākais pianists ir Grigorijs Sokolovs, es ļoti cienu Vladimiru Horovicu un Arturu Rubinšteinu. No diriģentiem man patīk Valerijs Gergijevs un Andris Nelsons, kā arī Vilhelms Furtvenglers, Karloss Kleibers un Leonards Bernsteins. No dziedātājiem varu izcelt Dītrihu Fišeru-Dīskavu.
Mans visu laiku iecienītākais mūziķis ir Sergejs Rahmaņinovs, jo viņš tik daudz ko ir sasniedzis šajā mākslā kā pianists, diriģents un komponists. Mēs ar viņu esam dzimuši vienā dienā, tāpēc jūtu, ka mums ir īpaša saikne. Manā viedtālrunī ir daudz Rahmaņinova mūzikas.
Man patīk arī Frenks Sinatra, Džango Reinharts, Čets Beikers, Endijs Viljamss, Čārlijs Pārkers, Ārts Teitums un Oskars Pītersons. Kad sportoju, klausos rokgrupas AC/DC un Queen. Ja esmu noguris un vienkārši gribu izbaudīt mūziku, izvēlos džezu.
Informācija un biļetes: riga-jurmala.com