No šīs mājas loga Matīss varēja skatīties. Šis tas man ir iestrādāts diezgan precīzi, – riņķojot pa Torņakalnu un meklējot piemērotāko vietu fotosesijai, gida lomā iejūtas rakstnieks Māris Bērziņš, tautā dēvēts par Gūtenmorgenu. "Tas Bērziņa romāns tiešām labs," kamēr strādāju pie intervijas, pienāk īsziņas no tiem, kuri vaicājuši, vai vērts pirkt. Noteikti ir! Ja Māra Bērziņa ļoti kinematogrāfiski uzrakstīto romānu Svina garša ekranizētu un visas attiecīgās instances spētu saliedēties, esmu droša – mēs drīz vien tiktu pie sava "mandarīnu" gadījuma.
Svina garša ir nākamais romāns ciklā Mēs. Latvija, XX gadsimts (iznācis Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā un Paula Bankovska 18). Bērziņa romānā aptverti nepilni trīs gadi (1939–1941) Torņakalna mālderzeļļa Matīsa Birkena dzīvē. Rakstnieks meistarīgi zīmē trauslo līniju, kad pēc 18. novembra koncerta operā, kurā spēlē Vāgneru (avots: Arnolds Klotiņš. Mūzika okupācijā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 – red.), Matīss ar vienu aizlienēto lakkurpi atrodas dzīvē, ar otru – karā un nāvē.
"Koļa manā iztēlē ir tāds, kādu es iedomājos labu vecāko biedru. Rūdī ir kaut kas no manis paša. Manā jaunībā bija baigi forši, ja esi veikls puisis, kurš tirgojas ar platēm un džinsiem. Es tāds nebiju, drusku kaut ko darīju, bet man tā gēna nav. Bet gribējās tādam būt. Tad es ieliku apsviedīgo Rūdi – viņš ir jaunības sajūtu izraisīts tips," nedaudz prototipisko slāni atklāj autors. Dokumentāla ir arī dziedātāja Herta Lūse un daži citi personāži.
Zinu, ka intervija sanāktu labāka, ja vaicātu tiešāk. Kaut arī visai oriģinālā intriga, manuprāt, nav romāna vienīgā un galvenā vērtība, tomēr nolēmu to neatklāt. Lai gan racionālāk domājošie finālu droši vien nojautīs jau grāmatas sākumā.
Romāna Svina garša iedarbībā ir kaut kas rekviēmisks un līdz sirds dziļumiem satricinošs. Taču tas neizslēdz autoram raksturīgo vitālas, dzīvojamas dzīves sulīgo aprakstu. Neatceros, kad pēdējo reizi biju pa īstam raudājusi, aizverot grāmatas pēdējo lappusi. Vārdos manu katarsi precīzi spējusi formulēt cikla ierosinātāja Gundega Repše: "Tabu tēmas romānā atklātas virtuozi un metaforu daudznozīmība ieguvusi simbolu slodzi, tādējādi ne kļūstot par politiskas konjunktūras vai banālu saukļu placdarmu. Darbs, kas gandarī ar humānisma balss senaizmirsto dziļumu, kas spēj savienot ikdienišķo ņirbu ar mūžīgo gaismu."
Jūs romāna beigās pēkšņi noraujat stopkrānu. Pierasts, ka Māris Bērziņš uzmundrina – gan jau viss tomēr būs labi.
Šajā gadījumā citādi nemaz nevarēja. Pirms tam, cik nu man nāca rokās, izlasīju Janovska Pilsētu pie upes, Anšlava Eglīša Es nebiju varonis, lasīju arī Ģērmaņa, Soduma darbus. Negribēju rakstīt par batālijām, kaujām. Izlēmu, ka neiziešu laukā no Rīgas robežām. Visās grāmatās es kaut kā esmu savā rajonā, savā dzīvesvietā. Tas man droši vien rada drošības sajūtu.
Jūs Torņakalnā esat dzimis?
Jā, dzimis, audzis. Piedzimu 2. slimnīcā. Līdz 60. gadiem tur bija dzemdību nodaļa, slimnīca ir 100 metru no manas mājas. Es ilgi domāju, par ko tad rakstīt. Bija ieteikumi – par Kurzemes katlu, ka brālis cīnās pret brāli, visādi varianti. Esmu dienējis armijā jūras kājniekos un bijis diezgan pietuvināts kaujas apstākļiem. Mūs 1981. gadā aizdzina uz Poliju apspiest Solidaritāti, izdalīja jau kaujas patronas. Man bija šausmīgi riebīga sajūta. Es pats jutos kā apspiestā tauta, bet, paldies Dievam, tur nekas nenotika. Vajadzēja vienkārši patrulēt ielās.
Viss bija mierīgi, mums pat vairāk bija kaut kādi tirdzniecības darījumi ar poļiem. Tajā dienestā bija diezgan daudz pašnāvības gadījumu. Bija morālā un fiziskā pazemošana. Kaut kā sitos pretī, mani sāka saukāt par latviešu strēlnieku, beigās – tīri normāli pabeidzu to dienestu. Bet tas viss ilgi sapņos rādījās. Mamma teica, ka es veselu mēnesi pa sapņiem esmu krieviski lamājies. Tad iestājos universitātē. Sākās kara katedra. Visi pārējie kursabiedri, kuri neviens nebija dienējuši, mierīgi varēja pieņemt kara katedru – hi-hi-hi, ha-ha-ha, viņiem nebija nekādu problēmu. Bet man uzreiz pret to visu bija pretestība – pret formām, pret to, ka jānostājas ierindā, pret visu to vidi. Psiholoģiski neizturēju un pārgāju uz vakarniekiem. Tad es arī daudz vairāk pārdomāju armijas lietas. Man liekas, daudzi nonāk pie secinājuma, ka tas ir šausmīgi bezjēdzīgi un nav pamata cilvēkiem nogalināt citam citu. Tāpēc arī romānā parādās Gandijs. Tas nāk no manis. Faktiski beigās bija jāpieņem lēmums, pa kuru ceļu iet, un es izlēmu, ka rakstīšu "savas" atmiņas par to laiku. Pateicoties dziļai transcendentālai meditācijai, ne tur vien var ielīst un ne to vien uzrakstīt. Tas vairāk pa jokam. Fakti plus iztēle. Atmiņu stāstījumi un tā visa izpēte. Mazliet pārkāpu noteikumus – Gundega Repše man lūdza rakstīt par vācu laikiem. Es viņai pēc tam zvanīju un teicu – piedod, man vajadzēja drusku atkāpties. Tieši ar karu sākt nespēju. Es tā atkāpos, ka tas man aizņēma gandrīz lielāko daļu grāmatas. Romānā ir ļoti daudz manas personiskās pieredzes, kas pārnesta uz tiem laikiem, sākot no apgraizīšanas. Es arī vairākus gadus esmu profesionāli strādājis par krāsotāju. Tēvs bija celtnieks. Es par pavāriem arī varētu rakstīt romānu. Vienīgi tagad viss ir mainījies. Es zinu, kā viņi strādāja pa vecam. Tagad tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Par mūsdienām nespētu uzrakstīt, jo to nepārzinu. Romānā ir situācija, kad māsiņa pienāk klāt Matīsam un saka – es domāju, ka jūs esat dakteris. Man arī tā ir noticis. Tikai citā slimnīcā. Mēs remontējām traumas (Traumatoloģijas slimnīca – red.). Man arī pienāk māsiņa un saka – tas esat jūs? Jūs tādā gaišā mētelītī un tāds solīds, es domāju, ka jūs esat jaunais ārsts. Izrādās – krāsotājs. Ir tādas lietas, ko tu vari paņemt no savas dzīves. No savas dzīves arī vieglāk paņemt. Ja iederas, kāpēc neizmantot kā ilustrācijas?
Kādus avotus jūs pētījāt?
Runājot par pētniecisko darbu, lasīju daiļliteratūru. Vairāk mani noskaņoja Imres Kertēsa romāns Bezliktenis. Tas gan notika koncentrācijas nometnēs, un beigās viņš palika dzīvs. Tas mani ļoti iespaidoja noskaņas ziņā. Protams, materiāla ir ļoti daudz. Tu vari rakstīt par Salaspils nometni, vari rakstīt par laukiem, kur varbūt nemaz karu nejūt, atbrauc tikai vācieši savākt kādas nodevas. Piectūkstoš grāmatu varētu uzrakstīt, katrā savs stāsts. Jā, viņi krāso, viņi sāk uztraukties. Nāk ziņas no Eiropas. Es nebiju izdomājis no sākuma līdz galam, kā viss beigsies. Viņi gāja savu ceļu. Kā tas nereti literātiem gadās, varoņi sāk paši iet savu ceļu un tev kā autoram viņu gaitām ir pat drusku jāpielāgojas. Nevis tu viņus vadi, bet viņi – tevi.
Jūs romānu sākat ar Tibetas priestera vērojumiem, kas publicēti Kurzemes Vārdā 1940. gada 20. jūnijā: "Cilvēki Eiropā viņam liekoties esam drusku traki. Esot iespaids, ka tie ik mirkli gribot ķerties cits citam pie rīkles." Runājam naktī pēc Minskas miera sarunām, aktualitāte veidojas gluži nepieklājīga.
Uzreiz gribu paskaidrot, ka Kurzemes Vārds to acīmredzot ir pārpublicējis no kāda ārzemju preses izdevuma. Tas gabals ir garāks. Var pieņemt, ka tas ir bijis rakstīts 30. gados. Viņš to novērojis jau pirms kara sākšanās. Tibetas priesteris par visu brīnījies – kā tur lifti ceļas augšā, kā brauc mašīnas, par elektrību. Atbraucis atpakaļ un rakstījis saviem draugiem vēstuli par Eiropu.
Vai var teikt, ka romāns rakstīts no pacifista viedokļa?
Jā. Principā – jā. Tur ir tā aina – viņš stāv pie loga un domā, ka viņš varētu nošaut to sargkareivi…
Vai jūs kā pacifists neietu karot par Latviju, ja vienīgais līdzeklis būtu to darīt ar ieročiem rokās?
Atbildi nevar dot, sēžot šeit (intervija notiek mājīgajās Niceplace/Mansards telpās – red.). Kāds, kurš vispār nav redzējis dienestu un turējis rokās ieroci, mēdz būt ļoti kareivīgs. Esmu novērojis vairāk pie sievietēm, atvainojos, ka ir kareivīgums – ir jācīnās, kā tu neaizstāvēsi savu ģimeni?! Tas drusku krīt uz nerviem. It īpaši, ja tā izrunājas cilvēki, kas neko nav jutuši no kara atmosfēras. Atbildi var dot tikai tad, kad tas notiek. Varētu pieminēt O. Henri stāstu Izbaudīts uz savas ādas. Divi vīri spriež, kā viņi rīkotos, ja notiktu kāda liela traģēdija. Viens saka – tad es saņemtos un visu mierīgi risinātu, pakāpeniski – tas un tas jāizdara, lai to novērstu. Otrs atkal saka – es to nevarētu, kļūtu pilnīgi traks, būtu šokā, un galva man nestrādātu. Tad vienam nodeg māja, otram – aizbēg sieva, un viņi rīkojas pilnīgi pretēji tam, kā katrs izteicies.
Nevēlos mudināt uz eksaltētu pļāpāšanu, kā būtu, ja būtu. Tomēr vēstures attīstības gaita rāda, ka visos laikos karā pret savu gribu ir ierauti cilvēki ar pacifistiskiem uzskatiem. Tas turpinās. Kā, jūsuprāt, iespējams nevardarbīgi pretoties?
Man ir ļoti liela pretruna. Bokss, kas sākumā tiek pieminēts, arī nāk no manas pieredzes. Man bērnībā tik ļoti gribējās boksēties, ka mamma, kas strādāja Jūrmalā, veda sausas smiltis, lai uztaisītu man boksa maisu. Bet armijā man tas pārgāja. Es domāju, ja arī leģionā neiesauktu 18–20 gadu vecus puišus, bet četrdesmitgadīgus, varbūt nemaz tik daudzi nepieteiktos un neietu bojā. Jo jaunībā ir cits asiņu straujums, arī apdoma nav tik liela. Tas ir ļoti fundamentāls jautājums. 14. jūnijā, kad viņi sēž jasmīnkrūmā un aizved cilvēkus, Matīss saka, lai viņi šauj mūs visus nost – debesīs vietas visiem pietiks ("Lai nogalina, lai šauj nost, ja tik ļoti traucēju. Lai iznīcina visus, kas viņiem maisās pa kājām. Debesīs ir daudz vietas, mums pietiks. Jeb vai tu domā, labāk dzīvot šeit, ellē? Nē, lai tie izdzimteņi paliek te un dzīvo laimīgi. Rūdis: Traks paliec? Es arī pārdzīvoju, bet tu jau muldi galīgi šķērsām"). Tas ir jautājums, kas mums ir svarīgāk – palikt par cilvēkiem, nepārvērsties par tādiem pašiem, neatmaksāt ar to pašu. Naids rada naidu. Viens šauj, otrs šauj pretī. Tā bezgalīgi, tā bezgalīgi, tā bezgalīgi. Vai galvenā vērtība ir mūsu valstiskums un lai šeit neviena sveša nebūtu, vai galvenā vērtība ir humānisms? Man ir jāsaka, ka esmu kristietis un Kristus vārdus ņemu par pilnu, īpaši tos, kas teikti Kalna sprediķī. Tu vari pretinieku apvaldīt, bet tu nedrīksti sirdī izjust naidu. Tev viņš jāuztver kā mazs nesaprātīgs bērns. Apmēram tā, kā Kristus pie krusta saka – viņi paši nesaprot, ko viņi dara. Es domāju, ka latviešiem, ja arī šeit kaut kas notiktu, Latvijas robežas pārkāpt nevajadzētu. Reizēm man ienāk prātā, ka latviešiem, ja mēs gribam saglabāt paši sevi, jābūt kā sietam, kas vienkārši laiž cauri.
Kad Lielā lasīšanas šova tautas aptaujā par mīļāko grāmatu uzvarēja Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas, pēc tam izskanēja viedokļi, ka uzvarējusi nabadziņus un žēlīgumu cildinoša grāmata. Kā var ienākt prātā, ka kaķītis ir vājš? Vai tas nav lielākais spēks apturēt sevī atriebību un vērst par pretējo?
Viņš ir stiprs. Lai viņi palasa kaut vai Laodzi, citu tautu literatūru, kur vājākais būs stiprākais. Tas ir spēks nespēkā. Tā nav nekāda vārguļu grāmata. Tā ir mīlestības grāmata. Un mīlestība tomēr ir pats svarīgākais. Es nedomāju erotisko mīlestību. Man pašam arī dzīvē bija gadījums, ka nācās piedot. Ļoti ilgi tas gāja. Paiet pusgads – tā kā būtu piedevis. Paiet nedēļa, atkal uzpeld negatīvas domas, jūti, ka tomēr neesi gan piedevis. Parādījās sapnis, ka es ar viņu izkaujos. No rīta pamodos ar pilnīgu atvieglojuma sajūtu, kā no pirts iznācis, kā no jauna piedzimis. Jutu – esmu piedevis. Man bija tāds miers. Tik vienalga, ko viņš tur kādreiz ir izdarījis. Nepaiet ne nedēļa, zvana: "Sveiks, Māri! Kā tev iet? Toreiz man tur tā sanāca, piedod." Es redzu tikai miermīlīgi ejamu ceļu, pat ja tevi nogalina. Man tagad ir jau piecdesmit, un dzīvību vairs nelieku tik lielā vērtē. It īpaši, ja vecais draugs Naumanis ir teicis – mēs vēl satiksimies –, tad ko man par dzīvību baidīties. Bet citam atņemt dzīvību būtu pret maniem reliģiskajiem uzskatiem. Tāpēc ir grūti.
Jūs savā dzīvē esat kādreiz bijis ļoti tuvu nāvei?
Bērnībā, bet tas neskaitās. Dabūju ar elektrisko strāvu. Es kratījos un ilgi nevarēju atgūties. Mani ar koku nosita no tā elektrības avota, kaut kāda betona maisītāja. Tik tuvu kā Matīss neesmu bijis. Bet draudu, nāves ēnā esmu bijis tajā pašā armijā. Tur visādi varēja būt. Piemēram, bija tāds gadījums. Mūs, jūras kājniekus, izmeta no kuģa, uz kura ir tanki un bruņumašīnas. Atvērās lūka, un kādu brīdi tie tanki un bruņumašīnas peldēja pa jūru. Tad visi lec laukā un briesmīgi skrien un šauj. Pēkšņi uznāca vilnis, un tanks apgāzās. Ūdens bija tik sekls, ka varēja kājās stāvēt, bet no tanka ārā tikt nevarēja, un puiši apakšā vienkārši nosmaka. Kamēr atbrauca tehnika un izglāba, viņi jau bija pagalam. Ir bijušas traumas, jaunībā ir lauzti kauli. Man jau sāk kļūt bail rakstīt – uzrakstu, ka Matīsam ir smadzeņu satricinājums, paņemu slēpes un aizbraucu paslēpot, taisu neveiksmīgu palēcienu, nokrītu ar galvu pret zemi, un arī man ir smadzeņu satricinājums. Pēdējos gados esmu pārdomājis, tas varbūt izklausās plātīgi, bet man nav bail no nāves ne grama. Man vairāk ir uztraukums par tiem cilvēkiem, kas paliks pēc manis. Es negribētu pirms mātes aiziet aizsaulē. Negribētu nomirt arī pirms saviem kaķiem. Aizbraucu uz nedēļu projām, viņi sēž veselu nedēļu pie ārdurvīm un gaida. Es to nevaru izturēt. Pašam raudiens nāk. It kā muļķīgi.
"Man liekas jocīgi, ka pēkšņi tādas morāli nenoturīgas būtnes kā es un Rūdis esam kļuvuši tik pašaizliedzīgi, ka vai cildens mitrums acīs metas," romānā saka Matīss. Gribu jums vaicāt par nejaušo varoņu tēmu romānā. Bieži vien cilvēki mēdz iztēloties, kā rīkotos ekstrēmās situācijās, un nolemj, ka būtu gļēvi, varbūt pat nodotu. Jūs rakstāt par pretējo, ka cilvēks var būt arī cēlāks un pašaizliedzīgāks, nekā iztēlojies. Bet tas var notikt arī gluži nejauši, arī aiz sacensības. Ko jūs vispār domājat par cilvēka dabu?
Cilvēka daba ir diezgan neizskaidrojama. Tas, kādi mēs izskatāmies komfortablā ikdienā, absolūti neko neparāda. Man 1994. gadā nodega māja. Nenodega pavisam, bet bija pusdegusi. Varēja krist izmisumā. Iespēju nebija, televīzijā nerādīja, ka māja nodegusi un visa tauta sametas. Te man iznāk nedaudz ar sevi lepoties. Diezgan racionāli visu sakārtoju. Mans tēvs atkal ir mīkstākas dabas, un viņš palaidās dzeršanā. Bēdas – nu jāiedzer. Nevarēju paredzēt, kā es rīkošos tādā nelaimē. Tie, kas kara laikā ņēma rokās ieročus, – viņi to darīja mazdūšības dēļ, jo ierocis jau dod kaut kādu drošības sajūtu. Ja tev nav pietiekami stipra gara spēka, tu jūties neaizsargāts. Šīs bailes ir liels posts, kas arī lika ņemt rokās ieročus un klausīt pilnīgi necilvēcīgām pavēlēm. Redz, kā sanāca, ka mēs viena gada laikā – 1941. gadā – kļuvām gan par upuriem, gan bendēm un daudziem vienaldzīgajiem. Upuru tēmu jau mēs visu laiku visādi ļurinām. Manu sievasmāti izsūtīja uz Sibīriju, kad viņa atgriezās, problēmu netrūka, ne darbā var kārtīgi iekārtoties, ne ir kur dzīvot, bet viņa uz to skatījās ar pozitīvu skatu, kā uz lielu dzīves skolu. Es tā skatos arī uz armiju – tā bija pamatīga dzīves skola. Varbūt es tagad nebūtu ar pacifistiskām nosliecēm, ja nebūtu redzējis, ko ieroči var izdarīt un uz ko ir spējīga kara mašinērija. Man bija tāds piedzīvojums – pirmajā kursā bija dzimšanas diena. Atnāca ciemos kursabiedri. Rādīju ģimenes albumu. Tur bija smuka bildīte, kur es esmu ar ūsām, bereti, tāds smuks, stalts kareivis. Viena kursabiedrene kā traka uz karavīriem. Viņa man to bildi nospēra vai varbūt prasīja uzdāvināt. Uzdāvināju. Tas bija kāds 83. gads. Ap 2000. gadu strādāju Kultūrkapitāla fondā. Biju uzrakstījis Dienai rakstu – re, kā tiem militāristiem vajag dot naudu un kultūrai atkal ne un ka tas viņiem vajadzīgs, tikai lai ar tiem stobriem mērītos. Tā bija sleja Freida noskaņās, mājieniem pilna. Pēc dažām dienām man atnāca fotogrāfija no tās meitenes. Viņa mani nesaprata. Viņa joprojām dzīvoja ilūzijās, ka būt armijniekam – tas ir baigi labi.
Es esmu milzīgs sapņotājs. Mans sapnis ir, ka pasaulē vispār nebūtu nevienas armijas. Es nevienu nogalinājis neesmu, bet pāri nodarījis esmu. Kaut vai ar to boksu. Es taču zinu, ka sāp tam cilvēkam. Viņam sāpes, protams, rada agresiju, un viņš atkal grib sist pretī. Visu laiku tas nebeidzamais stāsts. Nezinu, kad mēs ar to tiksim galā. Laikam tūkstošiem gadu vēl jāpaiet. Tāpēc es rakstu gūtenmorgenus (Pirmo reizi īsprozas krājums Gūtenmorgens iznāca apgādā Karogs 2007. gadā – red.). Man varbūt ir citas, dziļākas domas, bet es rakstu jocīgus, eksistenciālus gabalus. Cilvēku savstarpējo attiecību līmenis ir tik zems. Mēs visu laiku uztraucamies par kaut kādu integrāciju, par to, ka mums ir divkopienu valsts. Lai ir! Kaut vai pieckopienu valsts! Var tak sadzīvot.
Kā citā jūsu romānā Sveiks, Dzintar Mihail! saka Dzintara ārlaulības dēls – "krieviņš" – vai tad nevar būt vienkārši cilvēks?
Tieši tā. Šeit jau arī tas pats. Matīss apjauš, cik svarīga pēkšņi ir kļuvusi tautība. Protams, tautība sevis identificēšanai kaut kādā ziņā ir svarīga. Un valoda, protams.
Kādos brīžos jums tautība tomēr ir svarīga?
Nu, par latvieti esmu dzimis. Pārmesties uz kaut ko citu netaisos. Latviešu patriots palikšu, bet tas nenozīmē, ka man jārīkojas pēc iepriekš gadu desmitos izstrādātiem stereotipiem. Katram pašam ir galva un jāpieņem savi lēmumi. Man ļoti nepatīk, ka vairojas stereotipiski saukļi. Piemēram, es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Tad varbūt tu gribi, lai te valdītu Putins? Zemi jau varēsi mīlēt joprojām. Tas ir pilnīgi aplams teiciens.
Markess ir teicis, ka rakstīšanas brīdī jābūt ļoti labā fiziskā un psiholoģiskā formā. Jums arī tā ir?
Jā, tam es piekrītu. Nevaru rakstīt sliktā noskaņojumā. Un arī slims ne.
Es ļoti piekopju dažādas fiziskās aktivitātes atbilstoši savam vecumam. Paskrienu. Tagad – ne. Ledus, kājas slīd. Lai man piedod Rīgas satiksme – daudz staigāju, cik vien var. Peldos, braucu ar riteni uz Zaķusalu.
Pirms intervijas teicāt, ka jums parasti izdodoties ievērot nodošanas termiņus. Pastāstiet, lūdzu, par saviem disciplīnas rituāliem. Piespiežat sevi sēsties pie rakstāmgalda noteiktas stundas?
Jā, es piespiežu, bet arī nevaru nepiespiest. Ja es redzu, ka man tas ir jāuzraksta, tad es par to domāju. Aizeju paralēlajā pasaulē, lai man ģimene piedod. Kaut gan esmu iemanījies arī pārslēgties – man jāaiziet zupa jāuzvāra. Man ir tāds ritms – no rīta pieceļos, pavingroju un sēžos klāt. Līdz pēcpusdienai varu rakstīt. Ilgāk gan vairs ne. Šai grāmatai vispirms bija pētniecības, apjēgsmes posms. Pēc tam septembrī piesēdos un rakstīju, vienu dienu – trīs stundas, citu – piecas.
Cik daudz laika jūs pavadījāt bibliotēkās?
Man mamma šausmīgi palīdzēja. Grāmatā viņai ir veltīta pateicība. Viņa ir pierakstījusies divās bibliotēkās un nesa man visu kaut ko. Mamma pati lasa no rīta līdz vakaram un līdz rītam. Periodikai varēja piekļūt internetā. Tas ir ļoti parocīgi, no tiem avīžu rakstiem vien varētu salikt interesantu kolāžu.
Matīsa ielas pieturā Jāņa Rozes grāmatnīcā skatlogā izliktas visvairāk pirktās grāmatas. Šobrīd pirmajā vietā – Latvietes karma, savukārt Svina garša – devītajā vietā. Cik jums ir svarīga lasītāju reakcija?
Es jau esmu kārs uz naudu, nav ko slēpt. Man jau gribas, lai mājās visiem viss būtu. Esmu vienīgais vīrietis starp sešām sievietēm. Divas no tām gan ir kaķenes. Visa māja ir uz mani, man par to ir jārūpējas. Kāda ir sabiedrība, tādi ir topi, tāda – arī Saeima. Gribas jau būt tai topā, gribas, lai nauda birst kontā.
Un gribas, lai būtu tulkota piecdesmit valodās?
Ui, jā, simts!
Bet, ja nopietni, romāns, manuprāt, būtu pelnījis plašāku slavu. Vispārcilvēcisks, bez mazākās konjunktūras. Pirmām kārtām gan gribas, lai to lasītu mūsu paši cilvēki.
Es gribētu, lai to pārtulko ebreju valodā. Aiznesu Vestermanim (vēsturnieks Marģers Vestermanis – red.). Viņš gan teica, ka viņam ir slikta redze un slikti var palasīt, tikai ar lupu. Gribēju pie viņa, kurš pats ir bijis geto, noskaidrot, vai varēja tā būt, ka apgraizīts latvietis kļūdas dēļ nonāca geto. Kad sāku domāt par grāmatas rakstīšanu, nāca prātā priekšstati – latvieši labie, krievi – sliktie, vācieši – pussliktie, puslabie, ebreji – nabadziņi. To visu es atstūmu. Sapratu, ka ikvienā tautā ir ļoti dažādi cilvēki.