Esmu bezgala priecīgs, ka atkal esmu Rīgā, izsaucas starptautiski atzītais un Latvijas publikas iemīļotais lietuviešu diriģents Modests Pitrens, kurš šīs nedēļas sākumā ieradies Rīgā, lai tiešsaistes koncertā piektdien, 30. aprīlī, stātos pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) diriģenta pults. Šajā gadījumā tā nav neko neizsakoša pieklājības frāze, jo Modestam Pitrenam ir cieša saikne ar Latviju – no 2009. līdz 2014. gadam viņš bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents un vēlāk – galvenais viesdiriģents. Pēdējos gados Modests Pitrens ir sadraudzējies arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un nu diriģēs pirmo no trim tiešsaistes koncertiem, ar kuriem orķestris noslēgs 2020./2021. gada sezonu.
Modesta Pitrena vadībā LNSO atskaņos Roberta Šūmaņa uvertīru Manfrēds. Dziļi pārdomāto interpretāciju meistars pianists Reinis Zariņš spēlēs solo Johannesa Brāmsa Otrajā klavierkoncertā. Koncertu tiešraidē varēs skatīties LNSO un Biļešu paradīzes mājaslapā. Ar īpašo piekļuves kodu koncertu līdz 31. maijam varēs skatīties arī ierakstā.
Diriģenta Modesta Pitrena karjera attīstījās strauji un pārliecinoši. Viņa darbs Latvijā sākās pēc tam, kad viņš divas reizes ar izcilību bija absolvējis Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmiju (gan kordiriģēšanas, gan simfoniskās un operdiriģēšanas specialitātē), izstudējis Zalcburgas Mozarteum, papildinājis zināšanas vairāku ievērojamu diriģentu meistarklasēs, guvis uzvaru starptautiskos konkursos un dzimtenē no 2006. līdz 2011. gadam vadījis Kauņas simfonisko orķestri. Kopš 2015. gada rudens Modests Pitrens ir Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, tādējādi viņš turpina sava skolotāja un šī orķestra ilggadējā vadītāja, patlaban goda diriģenta Joza Domarka darbu. Kopš 2018./2019 gada sezonas Modests Pitrens ir Sanktgallenes simfoniskā orķestra un Sanktgallenes teātra galvenais diriģents.
Modests Pitrens ir diriģējis Lietuvas, Latvijas un Krievijas orķestrus, bijis daudzu projektu viesdiriģents Vācijā. Līdztekus starptautiskajai simfoniskā diriģenta karjerai viņš ir nostiprinājis savu vietu opermākslas pasaulē. Debitējis ar Mocarta Burvju flautu Ķelnes operā, viņš diriģējis operas Diseldorfā, Sanktgallenē, Berlīnes Vācu operā, Ālto teātrī Esenē, Štutgartes operā, Lielajā teātrī Maskavā, Polijas Nacionālajā operā Varšavā, Somijas Nacionālajā operā Helsinkos. Modesta Pitrena vadībā tapuši vairāk nekā piecpadsmit kora un orķestra mūzikas albumu. Kopš 2003. gada viņš ir pasniedzējs Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas diriģēšanas nodaļā un kopš 2015. gada ir šīs nodaļas vadītājs. 2012. gadā Modestam Pitrenam piešķirta Lietuvas nacionālā mākslas un kultūras balva.
Diriģenta iepriekšējā tikšanās ar LNSO un Reini Zariņu notika pirms diviem gadiem, kad kopā ar trio Palladio (Reinis Zariņš, Eva Bindere un Kristīne Blaumane) tika atskaņots Ludviga van Bēthovena Trīskāršais koncerts. Pirms šonedēļ gaidāmā sadarbības turpinājuma visiem tajā iesaistītajiem ir jāveic priekšdarbi: jānodod kovidtests un jāsagaida rezultāts. Bet mūziķu dzīvē tā jau ir ikdiena.
Esat klāt, spītējot pandēmijas nospiestajām bremzēm.
Esmu bezgala priecīgs, ka atkal esmu Rīgā. Šī pilsēta man ir uzdāvinājusi manu mūziķa attīstību un vislabākos muzikālos gadus. Esmu tai pateicīgs un lepojos, ka esmu šeit strādājis un ka mana karjera, kas tagad veiksmīgi attīstās Rietumeiropā, sākās tieši šeit. Tas ir saistīts ar to, ka es šeit strādāju ar lieliskiem mūziķiem. Vispirms Latvijas Nacionālajā operā, bet vēlāk sastapos arī ar LNSO. Esmu laimīgs, ka atkal varu stāties pie LNSO pults. Tas ir viens no labākajiem orķestriem ne tikai Baltijas valstīs, bet pat arī plašākā kontekstā. Tas ir ļoti disciplinēts kolektīvs, kas strādā ar augstu atbildības sajūtu. Tam piemīt brīnišķīga skaņa ar smalki niansētu stīgu instrumentu un pūšaminstrumentu sniegumu. Strādāt ar šādu ansambli ir laime. Ceru, ka šāda sajūta un attieksme ir abpusēja. Zinu, ka LNSO mūziķu balsojumā esmu viens no diriģentiem, kuru viņi vēlas redzēt sava orķestra priekšā. Tā ir likteņa dāvana, ka šajā skarbajā pandēmijas laikā varu būt šeit un muzicēt kopā ar Latvijas mūziķiem.
To pašu varu teikt arī par Reini Zariņu. Mēs esam tikušies tikai vienu reizi, kad kopā ar trio Palladio atskaņojām Bēthovena Trīskāršo koncertu. Toreiz ar viņu iepazinos un sadraudzējos. Viņš ir mūziķis ar savu redzējumu. Es rūpīgi sekoju Reiņa radošajai darbībai. Ikviens viņa koncerts ir ļoti spilgts, un es ceru, ka drīz tiksimies arī Viļņā, kur esmu viņu uzaicinājis koncertēt kopā ar Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri. Tam bija jānotiek jau šajā pavasarī, taču koncertu Viļņā esam pārcēluši uz 2022. gada pavasari.
Kā jums ir klājies radošajā darbā starp Viļņu un Sanktgalleni?
Šobrīd vēl nav pat iespējams īsti apjēgt, kādu ietekmi pašreizējā situācija atstās uz mūziķu dzīvi un mūzikas pasauli. Tā vēl nav apzināta. Šīs situācijas radīto kaitējumu un zaudējumus mēs droši vien izjutīsim vēl ļoti ilgi. Mēs zaudējam laiku, un laiks mūziķim ir visdārgākais. Tas ir vistrauslākais un ievainojamākais. Mēs zaudējam arī publiku, kuras klātbūtne mūziķim ir izšķiroši svarīga. Var jau muzicēt istabiņā un pārraidīt to visai pasaulei YouTube, bet tas galīgi nav salīdzināms ar uzstāšanos koncertzālē – nu kaut vai pavisam mazā zālē, kurā valda īpaša, abpusēji elektrizējoša atmosfēra, jo tur atrodas publika, kura klausās, izjūt un saprot.
Komponisti var turpināt komponēt, bet diriģents bez orķestra radīt nevar. Nevar arī vienatnē muzicēt jūsu pieminētajā istabiņā. Kā mainījusies jūsu radošā dzīve?
Protams, ar daudziem kovidpārtraukumiem, tomēr es šajā sezonā ļoti daudz strādāju. Šī iespēja tagad ir liela privilēģija. Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvu mēs sadalījām divās daļās, izveidojot divus mazākus kolektīvus. Pārmaiņus testējām un strādājām gan ar vienu, gan ar otru orķestri, un, ja kāds mūziķis saslima, viņu aizstāja cits. Protams, šādā samazinātā sastāvā var spēlēt ierobežotu repertuāru: tā nav iespējams atskaņot vērienīgus simfoniskos darbus, piemēram, orķestrāli krāšņos Gustava Mālera un Riharda Štrausa opusus. Galvenais bija, ka tādā veidā vismaz varējām turpināt strādāt. Tomēr, kad valstī visu slēdza, orķestra darbs uz četriem mēnešiem tika apstādināts. Tikai šonedēļ Lietuvas valdība pavēra ceļu uz skatītāju atgriešanos zālēs. Tagad drīkstam spēlēt 150 klausītājiem.
Priecājamies, bet ir skaidrs, ka mums strauji ir jāpārkārto darbs, jo visu šo laiku dzīvojām pilnīgi citā režīmā. Mēs veicām daudz ierakstu gan radio, gan mūsu izveidotajā interneta platformā Viļņas filharmonijas digitālā koncertzāle. Lepojamies, ka šādu platformu, kādas ir lielākajiem Eiropas orķestriem, radījām jau pirms pandēmijas. Tagad tā mums ļoti noder. Mēs, Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, filharmonijā neesam vienīgie. Tā ir apvienība, kurā ietilpst arī kamerorķestris un kvarteti. Digitālajā koncertzālē ievietotie ieraksti sniedz mums labu atbalsi no visas pasaules. Mēs nejūtamies izolēti.
Pamazām atsākas aktivitātes arī manā otrajā darbavietā Sanktgallenes teātrī Šveicē. Pašlaik tur koncertzālēs un teātros ir atļauts ielaist tikai piecdesmit skatītāju, tomēr vismaz šādi palēnām viss jau veras vaļā. Nav gan zināms, kā situācija attīstīsies tālāk, taču dzīvot šajā sirreālismā mums ir ne tikai apnicis, bet tas ir arī kaitīgi. Tāda dzīve grauj gan fizisko, gan psihisko veselību.
Redzēju, ka Sanktgallenes teātrī jau ir notikusi izrāde.
Jā, pirmā izrāde, ar kuru atkal atvērām publikai Sanktgallenes teātra durvis, bija Sergeja Prokofjeva baleta Pelnrušķīte pirmizrāde. Tā notika 24. aprīlī. Protams, bija plānots un tika gatavots liels baleta iestudējums ar orķestri, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ izrāde norisinās nevis dzīvā orķestra, bet ieraksta pavadījumā. Lai to izveidotu, nācās ieguldīt lielu darbu – lai ieskaņotu tik apjomīga baleta mūziku, pamatīgi strādājām trīs nedēļas. Šo ierakstu ar orķestri izveidojām jau pirms diviem mēnešiem. Pie apvāršņa vīd cerība rādīt Pelnrušķīti arī nākamajā sezonā, jau ar orķestri.
Lai vai kā, tomēr darbs lēnām virzās uz priekšu. Tas jau daļēji mūs baro un dod cerību nākotnei. Tas šobrīd ir pats galvenais. Ir daudz zaudējumu un neērtību, taču mums ar to visu ir jāmācās sadzīvot. Līdzīgi kā cilvēki iemācās sadzīvot ar nedziedināmām slimībām, arī mūsu kolektīvi šajā skarbajā laikā mācās sadzīvot ar slimību, kas ir trāpījusi mums visiem.
Viens no šādiem nelāgiem trāpījumiem diemžēl tikko pārvilka svītru LNSO rezidējošās komponistes Lindas Leimanes jaundarba Enantiomorphic Chambers pirmatskaņojumam jūsu diriģētā koncerta programmā. Pieaugot koviddraudiem, orķestra sastāvs ir par lielu… Vai jums bija interesanti iepazīt šo partitūru?
Protams, interesanti, jo šis opuss skan ļoti aktuāli. Es visaugstāk vērtēju tos mūsdienu komponistus, kuri raksta nevis vienkārši "laikmetīgi", "moderni", "pa jaunam", bet gan saprotot, kas ir orķestris un kādā veidā radīt orķestra krāsainību. Tas nenozīmē atrast un parādīt efektus, kādus neviens cits iepriekš nav izmantojis. Tas man šķiet neinteresanti. Mani interesē nevis partitūras novatorisms, bet tas, vai tā skan un vai tā spēj uzrunāt un emocionāli aizraut gan klausītājus, gan mūziķus, kuri to izpilda. Man būtiski ir tas, ka Linda Leimane ir dziļi iepazinusi orķestra instrumentus un zina, kā ar tiem apieties.
Šāds komponista profesionālisms šajos laikos ir īpaši vērtīgs, jo pašlaik ir daudz grafomānu, kuri raksta tādu mūziku, kas principā nav vajadzīga ne klausītājiem, ne mūziķiem. Šajā Lindas Leimanes partitūrā nemaz nav izmantota elektronika, toties ir paplašināts sitaminstrumentu un pūšaminstrumentu klāsts. Īpašu skanējuma krāsu piešķir stikla glāzes. Pokāli, kad ar tiem pieskaras stīgām, rada ļoti skaistas, sirreāli gaisīgas, efemeras skaņas. Linda Leimane ir kompozīcijas amata meistare šī vārda vislabākajā un pilnīgākajā nozīmē. Viņa zina drēbi, un tas ir svarīgi. Par pēkšņajām izmaiņām koncerta programmā uzzināju tikai pirms dažām dienām. Noteikti vēlos atskaņot šo darbu, kad tas būs iespējams.
Attiecībā uz šīs nedēļas koncertu vēl līdz pēdējam brīdim notika zināmas korekcijas. Viss mainās ik stundu. Orķestra mūziķi šajās dienās veic testus, man arī tikko bija tests. Biju gatavs strādāt ar orķestri jau otrdien, taču to neļāva epidemioloģiskie noteikumi. Spriedze ir liela. Orķestra mūziķi testējas katru dienu un gaida gan analīžu rezultātus, gan ģimenes ārstu zīmes. Nav zināms, vai visi drīkstēs nākt uz darbu. Situācija ir sarežģīta, un es apbrīnoju, cik prasmīgi to risina LNSO vadība. Ceru, ka tas mūs novedīs pie rezultāta, kuru gaidām. Ceru, ka piektdien visi varēs baudīt koncertu un mums izdosies citam citu iepriecināt.
LNSO
Diriģents Modests Pitrens
Tiešsaistes koncerts 30.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7 (triju koncertu komplekts EUR 15)