Dzimis 1951. gadā jauktā čigānu un latviešu ģimenē, saukts par tīrradni, savas četru oktāvu balss dēļ salīdzināts ar slaveno grieķi Demisu Rusu, spēlē ērģeles un ģitāru, dzied tad, kad to vēlas un ko vēlas. Ne mazāk kā dziesminieks Sīmanis ir arī jumiķis, tātad pavisam burtiski vēro pasauli no augšas. Viņš ir gandrīz nenotverama parādība latviešu mūzikā, bet notverts ir atsaucīgs un pretimnākošs, labprāt izstāsta savu dzīvesstāstu. 60. gadu beigās skolas džeza ansamblī sācis spēlēt ģitāru – ar visiem sarežģītajiem akordiem un nošu pierakstiem. Tagad notis vairs neraksta, un uz jautājumu, kā visu atceras, viņš atbild: laižu no matiem – tie man pietiekami gari. Sākot muzicēt, beidzis kalnu slēpotāja karjeru – viņš bijis Latvijas junioru čempions.Kad saprati, ka tev jādzied?Kad pie mums atnāca The Beatles un The Rolling Stones. Atceros pirmo rakstu Navoznije žuki kapitaļističeskovo mira (krievu val. – Kapitālisma pasaules mēslu vaboles – U. R.) par bītliem. Tad spēlējām dejas angļu valodā, un skolas direktors teica: ja jūs neizbeigsiet ar tām angļu dziesmām, es jūsu ansambli likvidēšu. Tā nu gandrīz piespiedu kārtā mums bija jāsāk kaut ko būvēt pašiem ar latviešu tekstiem. Citreiz tādi aizliegumi ir uz labu.Tavu dziesmu tekstu autors lielākoties ir Arvīds Ulme. Vai esi rakstījis arī savējos?Kādreiz jaunības dienās, kad nebija, kas raksta, pa visiem krāmējām, ko nu mācējām. Tagad Arvīda dzeju es paņemu veselu paciņu un vienkārši tā skatos – šis var skanēt, un tas nevar. Dzejoļus, kas ir spēcīgi jau uz papīra, nevajag dziedāt. Es vienmēr saku nevis «mana dziesma», bet jūsu – es esmu starpnieks, caur mani tās ir nākušas, un man tās ir jāatdod klausītājiem. Ja es to nevaru izdarīt, jūtos vainīgs. Tāpēc gribētos padzīvot pa Rīgu un kaut ko vēl ierakstīt. Kad aizbrauc uz savu meža māju pie Madonas, tik ātri ārā vairs netiek. Mežs ir manas mājas, pļava – istaba. Tur es jūtos labi, jo man vajag sarunu ar sevi. Man vajag klusumu, un tad kaut kas nāk. Es neesmu sabiedrības cilvēks, kuram visu laiku ir jāburzās kaut kur. Vai, ierakstot dziesmas pilsētā, tā kņada netraucē?Nē. Tu jau vari norobežoties, aizslēpties, neļaut sevi iespaidot no ārienes. Bieži esmu dzirdējis: nu ko tas Sīmanis ar tiem sarežģītajiem tekstiem! Manā vecumā jau sen vajadzēja audzināt mazbērnus, nevis blandīties pa pasauli ar ģitāru. Taču, kamēr Viņš no augšas dod, tikmēr man tas jādara. Es arī neesmu sev maiņu sameklējis, kas varētu darīt tā, kā es to daru.Tieši tā jau nav iespējams. Tas gan, bet lai būtu tā doma un filozofiskais vārds klāt. Es neuzskatu sevi par tādu cilvēku, kurš var atļauties dziedāt trīsarpus minūtes, atņemt tev iz dzīves šo laiku un neko nepateikt.Jaunajā albumā ir iekļauta arī tava slavenā dziesma Ezers.1980. gadā man neatļāva dziedāt vienu pantiņu: «Ar nakti trīs balsīs kā suns es klusumu loku/No ezera sava pie gaismas no jums, pirms aizeju prom.» Filenē teica: kas, mēs esam tumsa? Tagad tas ir kaut kas pavisam cits – ir mainījusies attieksme, balss, pavadījums ir akustisks, bet pantiņš tapa nodziedāts. Vecajā ierakstā skan ērģeles – tas ir mūgs (Moog sintezators), ko Imants Paura spēlē. Soloģitāru spēlē Aivars Hermanis. Tas bija Stabulnieka laiks. Kādus divarpus gadus grupā Tip Top nospēlēju. Padomju Savienību izbraukājām. Aizbraucām arī uz Tbilisi un kļuvām par laureātiem, taču plati neierakstījām, jo bija jābrauc koncertēt uz Baltkrieviju. Tu neesi dzirdams nevienā tolaik izdotajā platē?Nē, mēs ar Adrianu Kukuvasu un Imantu Vanzoviču bijām iesildošā grupa koncertu pirmajā daļā, un tad otrā daļā nāca lielie mākslinieki, kuri arī gāja uz ierakstiem.Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs?Jā. Taču es laikam tanī laikā no Latvijas vienīgais daudz braukāju apkārt ar Tip Top instrumentālo grupu. 1978. gadā viens pats biju Savienības jaunatnes dziesmu festivālā Maskavā – uz turieni mani uzaicināja Artjoms Troickis. Aizbraucu uz Maskavu un atļāvos tur kļūt par laureātu. Jautājums manā dzimtajā mazpilsētā Cēsīs bija tikai viens: kā viņš tur nokļuva – tas spalvainais no baznīcas? Toreiz par kultūras dzīvi bija atbildīga partijas otrā sekretāre, kura par šo gājienu dabūja rājienu. Tanī laikā mēs ar Arvīdu un Valdi Atālu restaurējām Cēsu katedrāles torni – augstāko, ko esam taisījuši. Es biju vienīgais speciālists – piektās kategorijas skārdnieks jumiķis. Pārējie – divi dzejnieki un Latgales zēns. Jo tēvs pateica: nē, puikas, 65 metrus katru dienu kāpelēt šurpu turpu – tas man ir par augstu! Es jūs varu konsultēt. Mans tēvs ir izaudzinājis veselu skārdnieku paaudzi, un pašlaik šo darbu turpina mans dēls. Esam skārdnieki jau trešajā paaudzē. Augstums arī ir sava veida brīvība. Cēsīs 45 metru augstumā torņa pamatnē mēs vienmēr strādājām līdz saulrietam. Skaties tur, lejā, cilvēki tādi maziņi staigā – viņi jau acis uz augšu neceļ, jo saulīte sen norietējusi aiz mājām, bet mēs gaidām, kad tā aizies aiz horizonta. Laukos tu tomēr esi vairāk vai mazāk saskarē ar dabas ritmiem. Tu nevari dzīvot pēc pulksteņa. Neskar mani arī krīze. Atbraucu uz koncertu un saku: man stāstīja, ka jums te esot krīze, bet mums mežā viss pa vecam.Kā Troickis toreiz par tevi uzzināja?Troickis bija par mani dzirdējis, atbrauca uz Cēsīm, es kaut ko uz ērģelēm nospēlēju, uzdziedāju, un viņš teica: nu, Harald, tu te esi kā mēbele – tev nekur nav jābrauc, lai brauc pie tevis. Cēsīs ir tādas ideālas ērģeļu skaņas stipruma un telpas attiecības. Kad tu sēdi, «paņem» tās lielās koka stabules un jūti, ka sols zem tevis vibrē – mūzika iziet tev cauri. Ērģeles sāku spēlēt tikai tāpēc, ka, strādājot baznīcā, bija šī iespēja. Marģeris Zariņš – profesionāls ērģelnieks – savulaik bija atnācis ciemos un teica: zēni saka, tu arī kaut ko spēlē. Atbildēju: maestro, es pēc jums varu tikai lielos kartupeļus no baltiem taustiņiem salasīt. Šis: labi, labi, uzliec rokas!
Es nospēlēju kaut ko tādu ļoti gaišu un tīru. Laikam tā bija rīta tēma. Spēlēju tā klusu un dzirdu, ka Zariņš prasa: «Eu, kur viņš mācījies? Es tādus salikumus nekur neesmu dzirdējis.» Valdis atbild: nekur! Ja es no mazām dienām neesmu sēdējis pie klaviatūras un spēlējis tikai ģitāru, tie salikumi ir pavisam citādi. Teicu, ka negribu iet uz konservatoriju zinātnisko komunismu mācīties. Es ietu, ja kāds gribētu attīstīt to, kas manī ir ielikts. Tāpēc mūzika man ir palikusi hobija līmeni – es gribu būt tajā brīvs.
Parasti, par tevi runājot, tiek uzsvērta varenā balss – tu vari paņemt tādas augšas kā neviens.
Man baznīcā radās dziesmas, kurās vajadzēja to falsetu, un nebija neviena tāda, kas man piedzied, un bija jādzied pašam. Kāpēc man tas falsets ir? Jaunības dienās, kā jau puika, vienmēr skraidīju – kājas slapjas, deguns ciet, kakls un mandeles pietūkušas. Mamma aizved mani Cēsīs pie daktera, iesēdina krēslā. Dakteris paskatās un saka: nav ko, jārauj mandeles ārā! Māte mani izrauj no krēsla un saka: manam dēlam nekā lieka nav! Ja būtu izrautas tās mandeles, varbūt man tā falseta nebūtu un balss arī būtu savādāka. Paldies mammai par to. Viss, kas vajadzīgs, tevī jau ir.
Tu esi spēlējis lielākos sastāvos un vienatnē ar ērģelēm vai ģitāru. Kādā sastāvā ierakstīji jauno albumu Es esmu rīts?
Trijatā tīri akustiski ar Ilzi un Andri Gruntēm. Es spēlēju savu ģitāru, Andris – kontrabasu, un Ilžuks – visu pārējo. Ģitāras, visas stabulītes, blokflautu, tad bija kaut kāds tāds maziņš – dažas stīgas. Pusbumbieris. Tāds spalgs. Šajā diskā ir tādas kā atziņas – es jau diezgan ilgi esmu pa šo zemi staigājis, šo to redzējis un sapratis, domājis. Galvenais, lai ir ko teikt. Mums ir no kā izvēlēties, nav jālasa pa dziesmai, lai sanāktu albums. Domāju, ka mēs turpināsim. Jau ir ierakstīts vēl viens albums – Par zāli, par sāli un tevi ar Rīgas Doma ērģelēm, ierakstā piedalās Ieva Akuratere un Zane Šmite.
Tev jau ir bijis albums, kurā pavadi sevi uz ērģelēm.
Jā, Es strauta malā slāpēs eju bojā ar Fransuā Vijona dzeju Cecīlijas Dineres atdzejojumos. Un Tavā vārdā – ar Treimaņa-Zvārguļa un Arvīda Ulmes vārdiem. Toreiz apbraucām izcilākās Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ērģeles – Cēsis, Valmiera, Liepāja, protams, Doms, Kuldīga… Interesants darbs! Katras ērģeles skan savādāk – ierodies un esi jau izdomājis, ko rakstīsi, bet kāds reģistrs neskan vai skan līdzi cits. Tātad atkrīt. Spēlēju to, kas skan, un uz vietas meklējām, kuru dziesmu var iedziedāt.
Tātad instrumentu iespējas dabiski diktēja dziesmu atlasi?
Jā. Skatījāmies, lai štimmē un nav galīgi šķībi. Tagad man mežā ir tāda maza digitālā mājas studija. Arī strādāju ar ērģelēm, un kaut kas top. Ceru, ka skanēs. Gribas vēl šo to pateikt, kamēr staigā pa šo grēcīgo zemi. Mums ir dziesma Krustmāte baltā. Tā sākas tā: «Kad spēlējos saules pusē, ēnā rēni sēž nāve – krustmāte baltā.» Un beigās ir: «Bet ikreiz, kad vakara brīze, mani zemzemē dzīs, atnāks krustmāte baltā un pulkā lakatā aiznesīs.» Sīkie man prasa: paga, paga, vai tad tā nav tā kaulainā ar melno apmetni un izkapti? Es saku: katrs viņu redz citādi – mani aiznesīs pulkā lakatā, bet, ja tu redzi, ka tā nāks un ar izkapti tevi nopļaus, tad katram pēc viņa ticības.
Es viņiem stāstu, ka arī Mikelandželo ir tāds citāts: man likās, ka es visu laiku mācos dzīvot, bet izrādījās, ka es visu laiku mācos mirt. Ir jāsadzīvo ar to, un jāsaprot, kāpēc tu esi nācis uz šo zemi un kas tev šeit ir jāizdara. Jāsarauš kaudze ar naudu vai jāpilnveido sava dvēsele un jādara labi darbi.