Britu mūziķis Džeikobs Koljers tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu populārās mūzikas brīnumbērniem. Slavenā producenta Kvinsija Džonsa savulaik atrasts pēc YouTube ieliktajiem daudzbalsīgajiem video, Džeikobs savos trīsdesmit gados jau ir septiņu Grammy balvu īpašnieks, koncertos ir enerģijas pilns kā tāds dzīvsudrabs – dzied neparasti plašā diapazonā, spēlē dažādus instrumentus un diriģē publikas kori, kas vareni un saskanīgi skandē Queen dziesmu Somebody to Love vai Wham hitu Last Christmas, kuru nepārspējamo oriģinālizpildītāju vairs nav mūsu vidū, bet Džeikobs Koljers priekšgājēju mantojumu lolo ar milzu cieņu un izkoptām augsta līmeņa prasmēm.
Džeikobs ir pazīstams arī ar to, ka uz skatuves parasti uzstājas "krokšos", jo tā viņam esot daudz ērtāk nekā kurpēs. Iepazinis Latviju un tās dziedošo publiku pērn festivālā Positivus Lucavsalā, šovasar mākslinieks atgriežas ar pilna sastāva solokoncertu Xiaomi arēnā 22. jūlijā. Neilgi pirms gaidāmā koncerta KDi radās iespēja aprunāties ar Džeikobu.
Vai ir saglabājušās kādas īpašas atmiņas no pagājušā gada brīvdabas koncerta festivālā Positivus?
Jā! Man vēlme apciemot Latviju bijusi visu dzīvi: kad augu, man bija daži latviešu draugi – lieliski mūziķi –, tāpēc es zināju par Latviju un tās cilvēku muzikalitāti, bet līdz pagājušajam gadam man nebija iespējas tur paviesoties. Festivāls bija lielisks, cilvēku enerģija Latvijā – tāda, kādu nekur nebiju pieredzējis. Man tas bija neliels koncerts vienatnē ar klavierēm, izmantojot drum’n’bass, hiphopa un vēl daudz visādu elektroniski saprogrammētu skaņu un cilpu, taču es biju pārsteigts par latviešu pūli, kas kā varens koris dziedāja kopā ar mani. Tas bija neaizmirstami un fantastiski!
Mums Latvijā ir sen koptas koru dziedāšanas tradīcijas. Manā bērnībā tās tika ieaudzinātas pat piespiedu kārtā – pirmajās klasēs bija obligātās kora nodarbības pirms pārējām mācību stundām, tāpēc nācās celties no rītiem pāris stundu agrāk, kas man kā mazam bērnam, protams, nepatika, toties tagad esmu pateicīgs, ka man ir šī pieredze un iegūtā prasme dziedāt. Uz Dziesmu svētkiem Latvijā biļetes izpērk ātrāk nekā uz popmūzikas koncertiem. Vai pats šoreiz uzstāsies Rīgā ar grupu?
Jā, šis būs mans pilnais šovs ar grupu, kurā esam seši mūziķi un visi ir īpaši vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, visi gan spēlē, gan dzied. Otrkārt, katrs lieliski pārvalda vairākus mūzikas instrumentus, jo ar tiem koncerta laikā maināmies. Es, piemēram, varu spēlēt basu kādā no gabaliem, kamēr basists spēlēs klavieres, pēc tam dziesmas gaitā samaināmies atpakaļ, visu koncerta laiku arī bundzinieks dzied, savukārt dāma skatuves priekšā spēlē un dzied vienlaikus. Šovs ir ļoti daudzveidīgs un nepaliek kāda viena žanra ietvaros – ir roka un folka momenti, tad vēl klāt kora un baznīcu dziedājumi, pops un deju mūzika, kaut kas no K-pop un regetona. Mēs dziedam arī spāņu valodā. Katrs cilvēks, kurš mīl mūziku, koncertā atradīs kaut ko savai gaumei piemērotu.
Tu dziedi daudz slavenu dziesmu kaverversiju. Vai ir kādas populāras dziesmas, kuras publikai pirms koncerta būtu jāatkārto, lai šovā varētu labāk dziedāt kopā ar tevi?
Šādai dziedāšanai kopā ar publiku nevar būt mēģinājuma, jo tā parasti notiek spontāni, tāpēc nav iespējams arī uzdot šādu mājas darbu klausītājiem. Viss kļūst skaidrs tikai tad, kad jau esi koncertā.
Mēdz mainīt dziesmu sarakstu pat koncertu laikā? Savulaik tā darīja The White Stripes, Džekam Vaitam uzsverot, ka, tikai divatā spēlējot, iepriekš izdomātu dziesmu sarakstu nevajag, jo vieglāk nolasīt vienam otra domas.
Jā, es arī tad, kad spēlēju ar grupu, bieži mainu savus plānus, tāpēc negatavoju striktu dziesmu sarakstu, jo vienmēr improvizēju un iepriekš nevaru prognozēt, kas ienāks prātā uzstāšanās laikā, kā uz to reaģēs klausītāji un kādiem vēl sānsoļiem tas iedvesmos mani pašu. Tā vienmēr ir spēlēšanās ar situāciju, vietu, publiku un pašam ar sevi. Viss notiek spontāni. Es neesmu viens savā šovā publikas priekšā arī tad, kad uzstājos solo, kā pērn festivālā Positivus, – ar mani taču ir publika.
Kādā no intervijām stāstīji, ka esi atklājis piecu stīgu ģitāru kā sev vispiemērotāko šī plaši izmantotā instrumenta versiju.
Jā! (Džeikobs pieceļas no krēsla, paķer ģitāru un nospēlē nelielu gabaliņu – U. R.) Lūk, šī ir mana piecstīgu ģitāra. Šāda ideja radās manā iztēlē – piecas stīgas –, un tieši tikpat man ir arī pirkstu katrai rokai, kas ir iemanījušās kopš bērnības spēlēt klavieres. Mana instrumentu spēlēšana balstās pianista domāšanā. Tad nu es spēlēju savām vēlmēm pielāgotu ģitāru, lai plaukstu un katra pirksta muskuļu atmiņu varu likt lietā. Es nekad nebiju redzējis iepriekš, ka kāds spēlē ar piecām stīgām, ja nu vienīgi koncerta laikā kāda pārtrūkst un jātiek līdz dziesmas beigām ar atlikušajām piecām, kā nu sanāk. Tādējādi, kā izrādās, esmu izstrādājis jaunu ģitārspēles tehniku, jo ierasti standarti ir sešas vai četras stīgas, dažos gadījumos lieto divpadsmit, bet piecas parasti ne. Šo ģitāru ņemšu līdzi un spēlēšu arī Latvijā.
Pie mums savulaik kā Krievijas okupētā zemē izplatītas bija septiņstīgu ģitāras, bet nu jau vairs ne. Tev reizēm veidojusies muzikāla sadarbība ar mammu gan ierakstos, gan arī uz skatuves.
Viņa bija mana pirmā muzikālā varone, kuru apbrīnoju kopš bērnības, gūstot savus pirmos muzikālos piedzīvojumus, jo viņa ir gan vijolniece, gan diriģente. Man bija interesanti vērot, kā viņa strādā ne vien ar prātu, bet ar visu ķermeni, vadot citus mūziķus. Bērnībā man tā bija ļoti jaudīga iedvesma, kas noteikti diktēja izvēli veltīt savu dzīvi mūzikai. Tāpēc mamma man bieži sniedz padomu un praktiski palīdz joprojām. Viņas iesaistīšanās man ir noderīga, un es vienmēr priecājos, kad viņa man pievienojas studijā vai uz skatuves, lai kopā ar mani improvizētu vai arī diriģētu kādu skaņdarbu. Viņa ir iedvesmojoša, pozitīva persona. Es arī ļoti lepojos ar daļu ķīniešu asiņu, ko esmu mantojis no mammas. Šīs saknes man palīdz izprast un savā mūzikā integrēt arī Dienvidkorejā dzimušā un pasaulē pašlaik ļoti populārā K-pop žanra elementus.
Kriss Mārtins no Coldplay reiz esot teicis, ka tu neesi piedzimis pareizajā laikā, jo ar tādu talantu bijis jāpiedzimst XVI gadsimtā, bet tava mamma nepiekrita viņam, sakot, ka esi piedzimis īstajā laikā.
Es arī domāju, ka esmu piedzimis īstajā laikā. Kad pirmoreiz satiku Krisu, viņš bija dzirdējis manis sarakstītu un izpildītu skaņdarbu kora mūzikas radiostacijā – šīs kompozīcijas daudzbalsībā viņš saklausīja kaut ko no seniem laikiem, tāpēc arī šo pateica tā mirkļa iespaidā. Bet mēs, cilvēki, kā bioloģiskas būtnes ar savām spējam kaut ko radīt un uztvert neesam mainījušies tik ļoti, kā viss ap mums. Savā sirdī un sajūtās, maņās, ar kurām uztveram apkārtējo pasauli – to redzam, dzirdam, saožam, sajūtam tās pieskārienus –, esam tādi paši kā pirms simtiem un pat tūkstošiem gadu. Tas viss mūs padara joprojām dzīvus, jūtīgus, unikālus.
Esmu lepns būt mūziķis tieši šajā laikā un uzskatu, ka šis ir vislabākais laiks, kad radīt mūziku, jo mums ir vislielākā mūzikas vēstures bagāža, no kuras pasmelt kaut kādas idejas, ko darīt šodien, salīdzinot ar jebkuru laika periodu pirms mums. Tikai pēdējie simt gadi fiksēti ierakstos, bet mēs varam ļauties fantāzijai, kā mūzika skanēja pirms tam. Tur mēs esam vēl mazāk ierobežoti nekā mūzikā, kam jau ir paraugi no laikiem, kad tā tikusi sarakstīta.
Tu spēlē dažādus instrumentus, bet kāds droši vien tomēr nosaucams par tādu, ar ko jūties viskomfortablāk. Kurš ir tavs mīļākais instruments?
To ir grūti pateikt, jo katrā mirklī, kad spēlē kādu instrumentu, visvairāk par visu ir jāmīl tieši tas. Visharmoniskāk es jūtos, spēlējot klavieres, jo tās ir visa fundaments un dzīvesspars mūzikai, man patīk spēlēt arī piecstīgu ģitāru, basģitāru un kontrabasu. Vēl es izmantoju sintezatoru un perkusijas, bet laikam gan jāsaka – mans vismīļākais instruments ir publika. Publikas koris, ko es diriģēju un dzirdu, kā tas ar mani lieliski saslēdzas vai pat saaug kopā.
Tā jau man šķita – dzīvi, elpojoši un tieši tevi paklausīties atnākuši cilvēki ir kas vairāk par stīgām, taustiņiem vai bungām.
Absolūti! Es spēlēju cilvēkus, un man ir prieks, ka tas izdodas, tas vairo vēlmi to darīt atkal un atkal.
Esi diezgan daudz dziedājis ne vien savas, bet arī citu radītas dziesmas. Vai ir padomā vēl kādas, ko kaut kad nākotnē gribētu interpretēt?
Tādu ir ļoti daudz, ko izdzirdu un uzreiz nodomāju, ka labprāt to dziedātu, ko arī savā iztēlē tajā brīdī jau daru, tātad individuāli šis piedzīvojums manī jau ir noticis. Īstenībā nav lielas atšķirības, vai es šo dziesmu kaut kur dzirdu vai uzrakstu pats, jo tā man ienākusi prātā. Mūzikas valoda jau ir viena un tā pati neatkarīgi no tā, kurš kādā brīdī tajā paudis savas sajūtas. Kad tu dziesmu dzirdi, tu taču to sajūti, arī nezinot, kurš to sacerējis. Tā dzīvo pati savu dzīvi un skan ilgāk, ja izdevusies arī citu ausīm tīkama. Es joprojām krāju idejas par dziesmām, ko man dziedāt Latvijā.
Varbūt tu varētu iemācīties kādu latviešu dziesmu?
Jā, noteikti! Kura ir labākā latviešu dziesma?
Tas ir grūti – uzreiz nosaukt vienu tādu dziesmu. Dziedātāju tautas jau nevar atkārtot vienu un to pašu visu laiku. Tur vajag repertuāru.
Labi, uzdošu jautājumu citādi – kura ir tā dziesma, ko zina katrs latvietis un var arī nodziedāt?
Tikai īsu mirkli padomājot, teikšu, ka Pūt, vējiņi! – dziesma, ko jau kopš bērnības zina, man šķiet, katrs latvietis no jebkuras šobrīd dzīvās paaudzes. Tā tiek vienmēr dziedāta arī mūsu lielajos Dziesmu svētkos, un es varu tev tagad vienu fragmentu uzreiz nodziedāt: "Pūt vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē…"
Fantastiski! Tu to lieliski arī nodziedāji un radīji priekšstatu.
Pēc sarunas aizsūtīšu gan video no Dziesmu svētkiem, gan dziesmas notis (tas arī tika izdarīts – gaidīsim Pūt, vējiņi! koncertā – U. R.)
Noteikti to vēl paklausīšos un dziedāšu kopā ar jums visiem koncertā.
Vai ir kādi mūziķi, ar kuriem tu gribētu sadarboties nākotnē?
Nekad vēl neesmu sadarbojies ne ar vienu latviešu mūziķi. Ir tāds fantastisks vijolnieks Roberts Balanas no Latvijas – labprāt sadarbotos ar viņu. Savulaik kopā studējām. Ceru, ka viņš būs pieejams tajā laikā, kad būšu Latvijā. Es zinu, ka jums ir daudz lielisku mūziķu, kuri to nedara profesionāli, bet vienkārši savam priekam. Arī citās ziemeļvalstīs – Lietuvā, Norvēģijā, Zviedrijā – esmu novērojis apbrīnojamu dziedātprasmi, kas apgūta koros. Gribētos, lai Lielbritānijā arī būtu tik daudz koru kā pie jums. Kad biju bērns, ļoti maz koru apkārt darbojās.
Par spīti tam, ka neesi amerikānis, savos trīsdesmit gados esi saņēmis jau septiņas Grammy balvas. Kura no tām bija vislielākais pārsteigums un prieks?
Noteikti pati pirmā. Tu kaut ko dari un vēl īsti pat neapjaut, kā tas tev izdodas un vai patiks arī citiem. Tad biju tikai divdesmit vienu gadu vecs, un tas mani pamatīgi saviļņoja. Savu pirmo Grammy saņēmu par manis interpretēto Stīvija Vondera dziesmu You and I. Viņš man daudz ko nozīmē. Tāpat kā producents Kvinsijs Džonss, kurš mani atklāja. Viņš savā garajā radošajā mūžā bija tik daudz dzirdējis, un pēkšņi viņu pārsteidza tas, ko daru es. Ar to man ļoti paveicās, jo varēja taču notikt arī tā, ka viņš mani nepaklausītos un viss izvērstos citādi.
Britu mūziķi mēdz pārcelties uz Ameriku. Vai tu joprojām dzīvo Anglijā?
Jā, man šeit ārkārtīgi patīk, īpaši, ja ir tik patīkams laiks kā tagad – šodien spīd saule. Šeit Anglijā bieži līst, bet, kad spīd saule, tu saproti un spēj novērtēt tās spēku. Kalifornijā, kur visu laiku spīd saule, tas jau kļūst apnicīgi.
Kāds ir vislabākais diennakts laiks komponēšanai? Agrs rīts, tumšs vakars, varbūt naksnīgs miers?
Man vislabākais laiks ir nakts. Mūzika manā galvā skan nepārtraukti, bet pēc pusnakts notiek kaut kas maģisks, kad rodas visādi brīnumi.
Varbūt pilnmēness?
Jā, noteikti! Tad rodas tās vistrakākās dziesmas – pēc tam klausies un netici, ka esi varējis kaut ko tādu sacerēt.
DŽEIKOBS KOLJERS
Xiaomi arēnā 22.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 51,50–81,50