Nonākot leģendārā diriģenta, klavesīnista, muzikologa un pedagoga Viljama Kristi dārzos mazajā Francijas ciematā Tirē, ir grūti noticēt, ka vēl pirms četrdesmit gadiem šeit bija tukšs lauks – savu zaļo paradīzi mūziķis sāka veidot divus gadus pēc tam, kad 1985. gadā bija iegādājies pamestu XVI gadsimta beigās celtu lauku saimniecības ēku. Tagad tā ir restaurēta, ievērojot visas vietējās tradīcijas, un tajā dzīvo pats Viljams Kristi. Mākslas vēsturnieki skaidro: agrāk dārza šeit nebija un nevarēja būt, jo šī māja nav pils un tai bija saimnieciska funkcija. Var domāt, ka šeit tiek atdarināts XVII gadsimta formālais franču dārzs, taču tā gluži nav: savos dārzos Viljams Kristi ir apvienojis elementus, kas aptver Rietumu dārzu vēsturi no XVI līdz XX gadsimtam. Tirē dārzu organizēšanas principus nepārprotami ir iedvesmojušas klasiskās franču dārzu ainavas, piemēram, Versaļa, tomēr šeit ir jūtama arī Anglijas, Amerikas, Nīderlandes un Itālijas dārzkopības kultūras ietekme, norāda arhitektūras vēsturnieks Endrū Ajerss, kurš vada ekskursijas Viljama Kristi dārzos.
Zināšanu aranžētājs
Diriģenta dārzos viss ideāli saskan – sastāvdaļas viņš ir apvienojis ļoti personiskā un harmoniskā kompozīcijā. Tirē dārzos augu izvēle ir tikpat svarīga kā dārzu dizains un plānojums. Šajā darbā mūziķim ir palīdzējuši dārznieki, taču savu dārzu galvenais autors un aranžētājs ir viņš pats. "Šie dārzi ir viņa pārdomu un mākslas, literatūras, mūzikas un dizaina studiju rezultāts. Viljams Kristi ir kaislīgs dārznieks, un šeit atspoguļojas viņa aizraušanās ar augiem un dārzkopības zināšanas. Viņš ir ieguldījis šajā projektā visu savu erudīciju un iztēli. Viņš šķirsta augu katalogus un konsultējas ar kokaudzētājiem, lai atrastu tieši tādu augu šķirni, kāda viņam ir vajadzīga. Viņš pats ar šķērēm veido īvju dzīvžogus, apgriež rozes un stāda stādus. Viljams Kristi dara visus praktiskos darbus," stāsta mūziķa draugs, dārzkopības speciālists un Glaindbornas festivāla dārza dizaina konsultants Džons Hoilends.
Viljama Kristi dārzi ir Francijas lepnums un tūrisma magnēts – 2006. gadā tiem piešķirts reģionālā kultūras mantojuma objekta tituls Francijas vēsturisko monumentu papildsarakstā. Viljams Kristi ir amerikānis, kurš dzīvo un strādā Francijā kopš 1971. gada. Pateicoties viņa entuziasmam un reputācijai, uz Tirē, kas atrodas Vandejas departamentā Luāras reģionā Francijas rietumos, plūst apmeklētāju straumes ne tikai no visas Francijas, bet arī no tālākām zemēm.
Viljama Kristi dārzos viss ideāli saskan – sastāvdaļas viņš ir apvienojis ļoti personiskā un harmoniskā kompozīcijā. Foto – Jegors Jerohomovičs
No 19. līdz 26. augustam Tirē jau divpadsmito reizi notika festivāls Viljama Kristi dārzos/Dans les Jardins de William Christie. Tā galvenais kolektīvs ir Viljama Kristi 1979. gadā nodibinātais senās mūzikas ansamblis Les Arts Florissants, kas festivāla izrādēs un koncertos muzicē gan maestro Kristi, gan sava otrā mākslinieciskā vadītāja Pola Egņū vadībā. Šovasar uz festivāla peldošās skatuves dārzu vidū tika iestudētas divas operas: Pols Egņū diriģēja Henrija Pērsela Feju karalieni (1692), savukārt Viljams Kristi – Žana Žozefa de Mondonvila Tītonu un Auroru (1753). Netālu esošajā baznīcā skanēja intriģējoši koncerti sveču gaismā.
Pēcpusdienas sapņi
Festivāls, kas notiek Tirē kopš 2012. gada, ik vasaru nedēļas laikā pulcē ap 10 000 apmeklētāju. Viņus šeit vilina ne tikai mūzika un iespēja dzirdēt Viljamu Kristi, bet arī atmosfēra, kas vienlaikus ir gan demokrātiska, gan aristokrātiska. Biļešu cenas ir ļoti draudzīgas. Ieeja dārzos maksā astoņus eiro (piecus eiro tiem, kam pienākas atlaides), cenā ir iekļautas visas tur notiekošās aktivitātes (piemēram, Pērsela Feju karalienes un tās pirmavota – Šekspīra Sapņa vasaras naktī – iedvesmotā izglītojošā darbnīca ģimenes auditorijai kopā ar dziedātāju un režisori Sofiju Danemani un Dafnes metamorfozēm veltīta pastaiga gavotes, pavanas un citu deju ritmos kopā ar horeogrāfu un dejotāju Pjēru Fransuā Dolē) un promenādes koncerti, kas ir kļuvuši par festivāla vizītkarti. Tie ir piecpadsmit divdesmit minūšu priekšnesumi, ko pēcpusdienā dažādās vietās dārzos sniedz Les Arts Florissants dalībnieki, ieskaitot Viljamu Kristi un Polu Egņū, un festivāla draugi. Viņi ir sagatavojuši unikālas programmas – no baroka laikmeta līdz jaundarbiem un The Beatles dziesmu apdarēm.
Uz vakara koncertiem baznīcā un brīvdabas izrādēm, kas notiek uz peldošās skatuves dārzos, biļetes maksā 26 eiro (tiem, kam pienākas atlaide, – 15 eiro).
Skats no festivāla pēcpusdienas koncerta, kas notiek uz Viljama Kristi mājas terases. Foto – Jegors Jerohomovičs
Pasmaržo mani!
Tirē var uzdot jautājumus Viljama Kristi dārzniekiem un doties aplūkot teritoriju mākslas un arhitektūras vēsturnieku pavadībā. Ik gadu festivālā tiek rīkota tematiska augu izstāde – iepriekšējos gados ir bijušas tomātu, salātu, čili piparu un baklažānu ekspozīcijas. Ik reizi skatītājiem tiek piedāvāts simts šķirņu. Šogad uzmanības centrā bija smaržīgie augi. Šīs izstādes kūrē dārznieks un botānikas speciālists Batists Pjērs, kurš smejoties stāsta: "Esmu maniaks! Man ir izveidojusies atkarība no augiem. Visticamāk, tā ir sava veida patoloģija. Esmu kolekcionārs – mani fascinē neparasti, brīnumaini augi. Pērn, kad izstādījām simt baklažānu, varēja apbrīnot to formu un krāsu daudzveidību. Šoreiz te ir visdažādākie smaržīgie augi, kas ar savu aromātu izraisa emocijas. Tas vienmēr ir stāsts par emocijām."
Visu izstādīto augu lapām, ziediem, augļiem un stumbram varēja maigi pieskarties, lai sajustu to smaržu. Es palūdzu Batistu parādīt visdīvaināk smaržojošo eksponātu, viņš mani pieved pie siļķu balandas podiņa: "Uzmanīgi! Tā smaržo kā sapuvusi zivs." Pēc tam Batists man iesaka nogaršot acteku cukurauga jeb lipijas ziediņu: "Tas ir ļoti salds – un nulle kaloriju!" Korsikas santolīna smaržo pēc hlora. Dažādi piparmētru, pelargoniju, vībotņu un aristolohiju paraugi, rozmarīns, baziliks, timiāns, vērmele, raudene, pačūlija un lavanda – izpētot dabas ekspozīciju, jūtos smaržu nogurdināts. Ar Batista Pjēra interesantākajiem atradumiem floras valstībā var iepazīties viņa mājaslapā Le Jardin des Curieux un tur arī pasūtīt augu stādus un sēklas.
Dārznieks Batists Pjērs ik gadu festivālā Tirē veido tematisku augu izstādi. Šoreiz tā bija veltīta smaržīgajiem augiem. Foto – Jegors Jerohomovičs
Izcilības kvartāls
Viena no Viljama Kristi misijām ir darbs ar jaunajiem mūziķiem. Kopš 2002. gada sava ansambļa Les Arts Florissants paspārnē viņš vada jauno dziedātāju akadēmiju Le Jardin des Voix, kopš 2007. gada cieši sadarbojas ar Ņujorkas Džuljarda skolu. Jau desmit gadu Tirē tiek attīstīts starptautiskais mākslas un kultūras centrs Mākslinieku kvartāls/Le Quartier des Artistes – tas ir rezidenču komplekss un radošā nometne jaunajiem mūziķiem, dārzniekiem, ainavu dizaineriem, amatniekiem un kultūras mantojuma pētniekiem. Mākslinieku kvartāls ik gadu tiek papildināts ar jaunām, restaurētām telpām (mēģinājumu un meistarklašu zāles, dzīvojamās un atpūtas telpas māksliniekiem utt.). Viljama Kristi nākamais lielais sapnis ir koncertzāles būvniecība Tirē.
Viljams Kristi ir ietekmīgākais senās mūzikas speciālists pasaulē. Viņa aktivitātes šajā jomā pēdējās piecās desmitgadēs ir kļuvušas par pamatu baroka repertuāra renesansei, viņš ir izaudzinājis vairākas baroka mūziķu paaudzes. Kopā ar orķestri un vokālo ansambli Les Arts Florissants Viljams Kristi nenogurstoši turpina iepazīstināt klausītājus ar XVII un XVIII gadsimta franču un citu Eiropas mūziku.
Sava vasaras festivāla noslēguma dienā 26. augustā Tirē maestro Viljams Kristi atrada laiku, lai atbildētu uz KDi jautājumiem.
Kā gadu gaitā ir mainījušās jūsu prioritātes muzikālajā darbībā?
Man ir bijušas daudzas iespējas, un esmu izvēlējies doties noteiktā virzienā – tā ir savu zināšanu un pieredzes nodošana jaunajai mūziķu paaudzei. Es gribu viņiem palīdzēt, tas man ir ļoti svarīgi. Šaubos, ka pirms četrdesmit gadiem tas bija tikpat svarīgi kā tagad. Senā mūzika un tā, kas ir tapusi pirms Mocarta, ir kļuvusi par ļoti būtisku Rietumu mūzikas kultūras daļu, un tas mani iepriecina. Var teikt, ka tagad esmu kļuvis par vēl lielāku, dziļāku savas jomas speciālistu nekā biju agrāk. Es rūpējos par izglītības procesa nodrošināšanu, nopietni pievēršos darbam ar nākamo paaudzi, un tas izskaidro, kāpēc vasaras festivālā Tirē ir tik daudz jauno mūziķu un kāpēc mums ir izveidojusies tik veiksmīga sadarbība ar Ņujorkas Džuljarda skolu.
Vai, strādājot ar jaunajiem mūziķiem, jūs atceraties arī savus pedagogus?
Dažreiz. Man ir bijuši ārkārtīgi labi skolotāji, un ne tikai mūzikā. Vai es par viņiem domāju kā par svarīgiem cilvēkiem savā dzīvē? Acīmredzot – jā, jo, lai gan vairāki no viņiem bija, kā mēs tagad sakām, sarežģītas personības, viņi bija īsti skolotāji – viņiem bija pārliecība, ka viņi vēlas kaut ko dot nākamajai paaudzei.
Kādas ir galvenās īpašības, ar kurām ir jābūt apveltītam labam skolotājam?
Elementāri – tā ir izpratne par to, kas audzēknim varētu būt vajadzīgs un kas viņam nav vajadzīgs. Citiem vārdiem sakot, tā ir izpratne par tā cilvēka personību, ar kuru jums ir darīšana. Vieniem studentiem ir vienas prasības un vajadzības, citiem – pavisam citas. Vai man patīk strādāt ar problēmstudentiem? Man tas patīk, ja viņos ir kaut kas ļoti pozitīvs, kas būtu jāpastiprina, iedrošinot viņus. Problēmstudentiem var būt arī citas īpašības vai arī citu īpašību trūkums, un labs skolotājs spēj palīdzēt tikt ar to galā. Pedagoģiskajā darbā daudz kas ir saistīts vienkārši ar to, lai sniegtu studentam pārliecības sajūtu. Nekad nevajag mēģināt pārveidot viņu pēc sava tēla, padarīt viņu par sev līdzīgu mūziķi. Pedagogam ir jāsniedz studentam iespēja attīstīt viņa paša prasmes.
Kā pēdējās desmitgadēs ir mainījušies jaunie mūziķi? Vai viņi atšķiras no saviem priekšgājējiem, kas sāka savas gaitas, teiksim, pirms divdesmit gadiem?
Būtisku atšķirību nav. Katrā paaudzē ir ļoti apdāvināti piecpadsmit līdz divdesmit gadu veci jaunieši, kuri sev ir atklājuši seno mūziku – Bahu, Vivaldi, Hendeli un Monteverdi – un vēlas to padarīt par savu mūža darbu. Tagad šādu jauniešu ir daudz vairāk nekā agrāk, un tā ir galvenā atšķirība.
Vai ir mainījušies klausītāji?
Senās mūzikas kustība nespēj dzīvot bez publikas. Pirms piecdesmit gadiem tie bija vien nedaudzi laimīgie, kas šajā repertuārā vēlējās dzirdēt senos instrumentus un atbilstošu izpildījuma manieri. Tagad mums ir ļoti plaša auditorija visā pasaulē, tas nozīmē, ka mēs ar Les Arts Florissants varam doties uz Japānu – tur mēs arī drīz brauksim –, Poliju, Dienvidameriku un ASV un klausītāji visur piepildīs zāles.
Vai publika ir kļuvusi prasīgāka?
Tā ir prasīga tādā ziņā, ka nevēlas dzirdēt, kā Vīnes filharmonijas orķestris spēlē Bahu! Mūsu klausītāji grib dzirdēt specializētus kolektīvus, kuros skan senās mūzikas instrumenti.
Vai Vīnes filharmoniķi tiešām nevar spēlēt Bahu?
Protams, nē! Tāpat kā Ņujorkas filharmonijas orķestris nevar spēlēt Bahu. Tie ir orķestri, kas ir izveidoti, lai atskaņotu noteiktu repertuāru, un tie nevar spēlēt pilnīgi visu. Ja orķestris spēlē Rahmaņinovu, Rihardu Štrausu un Māleru, vai tas var spēlēt arī Bahu, Vivaldi, Hendeli un Ramo? Nē. Atbilde ir "nē". Tas tikai pierāda, ka specializācija ir ļoti svarīga. Romantisma orķestri var spēlēt romantisma un dažkārt postromantisma mūziku. Mēs to nevaram. Viss ir vienkārši! Mūzika skan daudz labāk, ja to atskaņo mākslinieki, kuri saprot, ka, lai spēlētu un dziedātu Ramo, Mondonvilu, Lullī, Šarpantjē un Bahu, ir nepieciešamas īpašas prasmes un sagatavotība.
Kā šajā karjeras posmā, kad jau tik daudz ir atskaņots koncertos un iemūžināts ierakstos, jūs izvēlaties savu repertuāru?
Pirmkārt, katram ir jāspēlē mūzika, kas viņam patīk. Tad ir jāizvērtē praktiski apsvērumi. Jums ir jāsapulcē cilvēki, kuri spēj dziedāt un spēlēt mūziku, ko vēlaties atskaņot. Ir jāsaprot, vai jūsu rīcībā ir pietiekami finansiālo resursu, lai īstenotu iecerēto, vai jums ir pietiekami daudz mūziķu, lai izveidotu orķestri un kori, vai jums ir brīnišķīgi solisti, kuri var atveidot lomas Ramo liriskajā traģēdijā... Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, jūs to darāt. Ja ne, jūs pievēršaties citām lietām. Visi šie faktori nosaka repertuāru.
Šeit Tirē esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, un kolēģi no jūsu tuvākā loka saka: "Viss, ko Viljams Kristi iztēlojas, – viss īstenojas. Viņš visu dabū gatavu!"
Tā ir taisnība.
Kā jums tas izdodas?
Es nezinu. Tā ir veiksme. Esmu īstajā vietā īstajā laikā ar īstajiem cilvēkiem. Taču viss, ko ir izdevies īstenot, ir prasījis ilgu laiku. Šādus dārzus, kādus redzat Tirē, nevar izveidot piecos gados. Jūs nevarat izveidot mūzikas ansambli, ja neesat gatavs daudzus gadus cītīgi strādāt. Ir jāskatās uz priekšu. Viss, kas notiek Tirē, – šie dārzi un šis festivāls – ir mans sapnis, kas ir piepildījies. Šajā ziņā cilvēkiem, uz kuriem jūs atsaucaties, ir taisnība. Lielāko daļu no tā, ko esmu gribējis izdarīt, tagad varu piedzīvot realitātē, tas vairs nav tikai manos sapņos un manā iztēlē. Tagad tas ir šeit.
Jūsu nākamais lielais projekts Tirē ir koncertzāles būvniecība. Kad tas varētu notikt?
Tagad pērkam zemi. Mums vajadzēs desmit līdz piecpadsmit miljonu eiro, lai uzbūvētu koncertzāli. Tā ir iecerēta kā ļoti pieticīga zāle, taču mēs tajā varēsim spēlēt operu, tur būs skatuve un orķestra bedre. Zālē būs tikai 700 sēdvietu. Par termiņiem man nav ne mazākās nojausmas. Pamazām viss sākas, un tas būs mūsu galvenais projekts turpmākajos gados.
Vai Tirē jūtaties kā paša radītā paradīzē?
Tā ir vieta, kas prasa daudz smaga darba. Protams, tā ir vieta, ko es ļoti mīlu. Es labprāt šeit dzīvoju un vienmēr ar prieku atgriežos.
Vai šeit viss izskatās tieši tā, kā bijāt iecerējis? Vai tomēr apkārtne un dārzi ir daļēji ieguvuši savu izskatu arī neatkarīgi no cilvēka gribas?
Gan viens, gan otrs. Ir brīži, kad saku: "Beidzot tas ir tas, ko biju iztēlojies, un tagad es to redzu acu priekšā." Es vēroju, kā tas viss aug. Man bija labs priekšstats par to, ko es vēlos redzēt, kad gandrīz pirms četrdesmit gadiem sāku šo piedzīvojumu.
Vai rezultāts kaut kādā mērā ir pārsniedzis jūsu cerības?
Noteiktās situācijās – jā, bet citās – ne. Dārzs tomēr neaug precīzi tā, kā cilvēks vēlas. Ir jāsaprot, ka dabai, augiem un dzīvajiem organismiem ir sava personība un raksturs. Protams, ir bijuši skaisti pārsteigumi. Priecājos, ka mākslīgais ezers Ūdens spogulis/Le miroir d’eau dārzu centrā brīnišķīgi izskatās un funkcionē. Esmu gandarīts, ka koku rinda, ko esmu iestādījis, ir sanākusi taisna. Savukārt daži citi elementi mani priecē mazāk, tas ir tikai dabiski.
Ik gadu augustā notiekošajā festivālā Viljama Kristi dārzos viesojas vairāki tūkstoši cilvēku. Foto – Jegors Jerohomovičs
Kā jūs jūtaties, uzņemot dārzos tik daudz apmeklētāju? No vienas puses, tā ir jūsu privātā vide – jūs šeit dzīvojat. No otras puses, tai ir arī publiska funkcija. Kā savienojas šie aspekti?
Jā, mēs uzņemam apmeklētājus, un es vēlos, lai viņi šeit ierodas, jo dārzi ir radīti mūzikai un koncertu rīkošanai. Taču šie dārzi nav atvērti publikai 365 dienas gadā. Es varu šeit pavadīt laiku klusumā un vientulībā, un man tas patīk. Ir brīži, kad esmu šeit viens pats un jūtos laimīgs, un ir arī brīži, kā vasaras festivālā, kad es priecājos, ka nedēļas laikā augustā dārzos viesojas vairāki tūkstoši cilvēku.
Vai viņu klātbūtne jūs iedvesmo?
Dažreiz – jā. Mēs taču nevaram iestudēt operu un nospēlēt koncertu, ja nav publikas... Nē, nu var jau, bet tas tomēr tiek darīts, lai dalītos kopīgā pieredzē un lai mākslinieki satiktos ar skatītājiem.
Vai jums vēl ir daudz sapņu, ko vēlaties šeit īstenot?
Tagad mans sapnis ir mūsu jaunā, modernā koncertzāle. Tas ir svarīgs sapnis, un būs daudz jāstrādā, lai tas piepildītos. Nezinu, cik daudz laika tas prasīs, kādi partneri tiks iesaistīti projektā. Nezinu, kā koncertzāle izskatīsies, bet man ir idejas. Lai šis sapnis iegūtu konkrētākas aprises, man ir jāredz zemes gabals, kurā koncertzāle tiks būvēta. Pēc tam runāšu ar arhitektiem, mēs apspriedīsim idejas, un mana iztēle sāks darboties aktīvāk, jo būs vairāk informācijas.
"Mūzika ir viens no visvērtīgākajiem cilvēces sasniegumiem. Tas nekad nemainīsies," apgalvo Viljams Kristi. Foto – Žiljēns Gazo
Kāda ir mūzikas un kultūras loma sabiedrības dzīvē, kuru tagad plosa karš un konflikti?
Kari un konflikti ir bijuši vienmēr, kopš cilvēces pirmsākumiem... Trīsdesmitgadu karš XVII gadsimta sākumā bija viens no ilgākajiem un postošākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē. Pirmais un Otrais pasaules karš, daudzi citi XX un XXI gadsimta konflikti atgādina, ka cilvēki visos laikos ir bijuši briesmīgi un ļauni. Ciešanas ir bijušas neaprakstāmas. Tagad problēma ir tāda, ka mēs iznīcinām ne tikai cits citu, bet arī pasauli. Mēs iznīcinām planētu, un tas ir kaut kas atšķirīgs no tā, kas ir bijis iepriekš. Zeme ir daudz ko piedzīvojusi, bet tagad mēs darām ko tādu, kas var izraisīt pasaules galu. Slikta saimniekošana, alkatība... Grūti paredzēt, kāda būs cilvēku dzīve pēc 100 gadiem. Tas varētu būt baisi.
Par spīti visam, kas ir noticis pasaulē, mūzika vienmēr ir bijusi līdzās, jo tā sniedz prieku. Tā sniedz cerību un padara smagas situācijas mazliet vieglākas. Mūzika liek raudāt, mūzika liek smieties, turklāt mūzikas iespaidā cilvēki raud un smejas citādi nekā parasti. Daži no visbrīnišķīgākajiem, viskrietnākajiem cilvēkiem vēsturē ir bijuši mūziķi. Mēs klausāmies mūziku, ko ir sacerējuši mākslinieki, kuri ir miruši pirms piecsimt vai divsimt gadiem. Tā būs vienmēr. Mūzika ir viens no visvērtīgākajiem cilvēces sasniegumiem. Tas nekad nemainīsies. Paldies Dievam!
Vai jūs ticat, ka mūzika var padarīt cilvēkus labākus?
Protams, nē. Jāatceras, ka arī daži no visbriesmīgākajiem cilvēkiem vēsturē ir bijuši lieli mūzikas cienītāji.
Kas var padarīt cilvēkus labākus?
Es domāju – nekas. Kas var uzlabot cilvēces stāvokli? Droši vien medicīna. Politika noteikti neko nevar uzlabot. Vai tehnoloģiskie sasniegumi padara cilvēkus labākus? Daži – jā, citi – ne. Vai mākslīgais intelekts padarīs pasauli laimīgāku? Šaubos, taču tas var padarīt dzīvi vienkāršāku. Bet vai tas satuvinās cilvēkus? Vai tas liks viņiem vairāk mīlēt citam citu? Vai tas liks tautām mierīgāk sadzīvot savā starpā? Nekādā gadījumā. Mēs maldāmies, ja domājam, ka tas palīdzēs.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma – es neticu, ka mūzika var padarīt cilvēkus labākus. Tā var uzlabot garastāvokli un palīdzēt dziedināšanas procesā, bet cilvēce nekļūs labāka tāpēc, ka daži no mums klausās Aretu Franklinu, The Rolling Stones, Berlīnes filharmonijas orķestri un dodas baudīt operu Ēksanprovansas festivālā.
Kas jūs dara laimīgu?
Acīmredzot tas, ko es daru, citādi to nedarītu. Es vēlos aiznest mūziku līdz klausītājiem, lai viņi to novērtētu un gūtu gandarījumu. Mani dara laimīgu fakts, ka mani uzskata par cilvēku, kurš palīdz jaunajai paaudzei. Priecājos, ka mūsu vasaras festivālā piedalās Džuljarda skolas studenti. Mācību gada sākumā viņi atgriezīsies pie saviem skolotājiem un draugiem Ņujorkā un pastāstīs par Tirē gūto pieredzi, par laiku, kas pavadīts festivālā kopā ar Viljamu Kristi un viņa mūziķiem. Tas mani dara laimīgu un uzlādē ar enerģiju turpināt. Kad muzicēju, es nekad nejūtos noguris.
Informācija: arts-florissants.org