Konservatorijā 50. gados diskutēja, kas Kārlis Zariņš ir - tenors vai baritons? Atbrauca Tito Skipa, noklausījās dziedātāju un uzdāvināja viņam savu foto ar uzrakstu - tenoram Kārlim Zariņam. Jautājums bija atrisināts.
Augumā ražens, balsī varens, dzīvē laimīgs - tāds mūsu Baltā nama lieliskais tenors Kārlis Zariņš sagaida savu 70. dzimšanas dienu, kas iekrīt pašā vasaras viducī - 6. jūlijā. Šo un savas dzīves otru nopietno skaitli - četrdesmit darba gadus dziedātāja amatā Kārlis Zariņš atzīmēs 23. septembrī, kad Nacionālā opera ar viņa jubilejas vakaru atklās jauno sezonu.
Klusajā Sējas ielā Pārdaugavā Zariņu pāris - Kārlis un Regīna, un viņu meita Zane ar dēlu Mārtiņu - dzīvo jau vairākus gadus. Kopā ar viņiem mīt mīlētie un lolotie ģimenes locekļi - no iepriekšējiem īrniekiem mantojumā atstātā vilcenīte Džesija, zeltītais retrivers Rodžers, viņa meita Grēta un viņas dēliņš Miķelītis, kā arī divi kaķi Muris un Džūlija Lamberte.
Sarunas sākumā Regīna saka: "Teicu Kārlim, ka vajadzētu sagatavoties jubilejai, sarakstīt uz papīra savas dzīves galvenos datus un nodziedātās lomas, bet viņš to visu neuztver nopietni. Tagad nāks žurnālisti, izvaicās, taču ne visu var atcerēties." Turpmākajā sarunā Regīna ik pa brīdim palīdz atcerēties, precizē datumus un vārdus vai paspilgtina Kārļa stāstījumu ar kādu atmiņu epizodi.
Kad pirmo reizi uzkāpāt uz Operas skatuves?
Kārlis. Es dziedāju vīru korī Dziedonis, galvenais diriģents mums bija Haralds Mednis. Drīz viņš nodibināja savu Tēvzemi, un Dziedoni sāka vadīt Edgars Tons. Viņš mani ievēroja un sāka dot dziedāt solo. 1953. gadā Dziedonim operā bija koncerts, un Tons starp abām daļām palaida mani ar divām dziesmām. Nodziedāju Arvīda Žilinska Cimdu pāri un Emīla Dārziņa Spāniešu romanci. Toreiz prožektoriem priekšā bija krāsaini stikliņi. Kad gāju nost no skatuves, no augšas man pie kājām nokrita sarkans stikliņš un saplīsa drumslās. Izrāžu vadītāja toreiz bija Lija Cukermane, viņa teica - nu, jaunais cilvēk, tas jums uz laimi! Jūs te noteikti atgriezīsieties!
Un atgriezāties arī!
K. Mācījos Valsts tehnikumā, pēc tam vakara vidusskolā. Tad mani iesauca krievu armijā, bet dienēju tepat Rīgā, tā sauktajā latviešu divīzijas 123. pulkā, kur komandieris bija Ivans Čaša. Krievu armijā vienmēr bija zapevala - viņš nodziedāja pantiņu, pārējie piedziedājumu rēca līdzi. Reiz gājām no Krusta kazarmām pa toreizējo Ļeņina ielu uz Dailes teātri. Pēc komandas - zapevai! es pacēlu balsi - Reiz cēlās strēlnieks sarkanais! Tas bija brīnišķīgs laiks. Es zinu, ko nozīmē pēc randiņa ar Regīnu kājām no Merķeļa ielas aiziet uz Ādažu poligonu - pusnaktī sāc iet, sešos no rīta esi galā! 1950. gadā, kad stājos konservatorijā, eksāmenā dziedāju Indiešu viesa dziesmu no operas Sadko.
Regīna. Kad pēc dziedājuma pilnīgi negaidīti atskanēja aplausi, biju tik laimīga! No tā laika Kārlim dzīve veltīta tikai dziedāšanai. Es arī drusku mācījos dziedāt, bet, kad iepazinos ar Kārli, mute ciet uz mūžu!
Vai jums, Kārli, Dieviņš vareno balsi šūpulī ielicis?
K. Varbūt. Mammai bija skanīga balss, tēvs pūta tauri un onkulis bija profesionāls mūziķis. Pa vasaru mani ar māsu sūtīja pie tēvabrāļa mežsarga Turaidā, vēlāk Olainē. Tēvabrālim bija dēls Oļģerts. Ganījām lopus, palīdzējām saimniecībā, 1944. gadā pat abi aparām zemi. Mūsu apmešanās vieta bija klētsaugša, tur glabājām nelegālās šautenes un pistoles, tur vakaros uzdziedājām. Dziedāšana bija modē. Sanāca puikas, pa visu sētsvidu skanēja "Kongo džungļos palmu ēnā..."
Tā sākās ceļš uz konservatoriju?
K. Pēc armijas man vēl bija jāstrādā, jo Regīna studēja, pēc tam apmainījāmies vietām - es studēju, viņa pelnīja maizīti. Konservatorijā nemaz tik viegli negāja. Vienu brīdi sākās lielas diskusijas, kas es esmu - tenors vai baritons? 1957. gadā Maskavā notika Jaunatnes un studentu festivāls. Tajā laikā notika arī Vissavienības jauno vokālistu konkurss. Žūrijas komisijas priekšsēdētājs bija slavenais itālis, tenoru karalis Tito Skipa. Togad pirmo vietu ieguva Bella Rudenko, otro - mūsu Veronika Pilāne. Pēc tam Rīgā Tito Skipam bija koncerts ar abām šīm dāmām. Tad arī tika noorganizēts, lai Skipa mani noklausās un pasaka, kas es esmu. Pēc noklausīšanās Skipa man uzdāvināja savu fotogrāfiju ar vēlējumu - tenoram Kārlim Zariņam, vēlot lielus panākumus! Aiznesu fotogrāfiju uz katedru, un jautājums bija atrisināts uz visiem laikiem. Man laimējies arī ar pedagogiem - Osipu Petrovski, Aleksandru Viļumani, pamatus un muzikālo saprašanu visiem ielika Leonīds Vīgners un Hermanis Brauns.
Operā jūs ienācāt tās ziedu laikos.
K. Mūsu operteātris padomju laikā bija trešais labākais savienībā aiz Lielā teātra un Marijas teātra. Te bija ļoti spožs ansamblis - labi režisori, scenogrāfi, diriģenti, baritoni un tenori veselām strīpām. Dzīvas bija senās Vāgnera, Pučīni, Verdi tradīcijas. Jā, man laimējies ar laiku un cilvēkiem.
R. Pēc izrādēm viņi bieži nevarēja šķirties, tas jau bija tāds kā sports - sacentās abi ar Miķeli Fišeru, kurš paņems augšas do un do diēzu. Nakts, bet skan visa opera!
K. Toreiz pamazām vērās arī dzelzs priekškars, varējāt mūsu operas slavu aiznest pasaulē. Kur nav būts un dziedāts! Amerika, Kanāda, Vācija, Francija, Grieķijā solo koncerts, bet Itālijā bija mana zvaigžņu stunda - dziedāju Donu Karlosu Verdi dzimtenē, viņa mājas priekšā mazajā Ronkonē miestiņā. Padomju Savienībā bija trīsdesmit četri operteātri, un gandrīz visos esmu dziedājis. Ļoti patika strādāt Lielajā teātrī. No 1969. gada līdz 70. gadu vidum tur biju ārštata solists. Lielajā teātrī dziedāju Hermani Pīķa dāmā, vienu sezonu biju Irīnas Arhipovas partneris Hozē Karmenā. Viņi pat aicināja pāriet tur pavisam, bet man Rīgā bija ģimene, meitas, vecāki.
R. Kārlis bija pirmais, kas no Rīgas devās izglītoties uz rietumiem, viņš mācījās Sofijā pie slavenā bulgāru tenora Iļjas Josifova. Tur viņam Drēzdenes opera piedāvāja kontraktu, bet Kārlis nolēma atbraukt uz Rīgu, apdomāt priekšlikumu. Atpakaļ viņu vairs nelaida, tāds bija laiks.
K. Bulgārijā iestudēju, nodziedāju Plovdivas teātrī un uz Rīgu pūrā atvedu Radamesa lomu. Pēc trešās izrādes Tons gan teica - pietiek ar to itāliešu valodu, dziedi latviski! Dzīve bija romantiska. Man piezvana no Viļņas - rītvakar jādzied Radamess. Abi ar Regīnu mašīnā iekšā, Viļņā atpūšamies, es nodziedu izrādi, atkal mašīnā iekšā un trijos naktī esam savā gultiņā. Tā dažkārt gadījās pat pāris reižu nedēļā.
R. Reiz Kārlis lidoja uz Maskavu dziedāt Hermani. Pēc pāris stundām viņš man zvana - kostīms aizlidojis citur! Es skrēju uz televīziju, tur bija viens viņa kostīms. Ar nākamo lidmašīnu to aizsūtīju uz Maskavu. Arī Lielajā teātrī pa to laiku Kārļa dižajam augumam pāršuva kādu no kostīmiem. Vakarā viņš man priecīgs zvana, bijusi liela izvēle - veseli trīs kostīmi, jo galu galā atlidoja arī īstais no Novosibirskas!
Vai esat skaitījis lomas, cik pa šiem gadiem iestudētas?
K. Kādas sešdesmit sanāks. (Regīna bilst, ka skaitītas nav, Kārlis par savu devumu nerūpējas, viņam liekoties, ka viss notiek pats no sevis.) Sākumā lomas nāca cita aiz citas - Pīters Graims, Radamess, Hermanis, Tanheizers, Otello... Man patīk dziedāt itāliešu valodā. Dziedot oriģinālvalodā, ir lielā vērtības sajūta, ka dziedi tā, kā komponists iecerējis. Tagad operām ir titri, skatītājs var baudīt mūziku un valodas burvību un saprast arī saturu, tā ir laba lieta.
Vai ir loma, kuru neesat nodziedājis, kaut arī ļoti to vēlējaties?
K. Samsonu ļoti gribēju dziedāt!
Diženais augums - vai tas jums uz skatuves nav traucējis?
K. Jā, metrs un deviņdesmit viens centimetrs - tā ir mana priekšrocība, es jūtos ļoti ērti. Arī operas prakse visā pasaulē pierāda, ka gara auguma tenori tiek uzņemti labvēlīgāk. Armijā gan, kad bija jārok ierakumi, visi jau darbu bija beiguši un smējās - man bija jāierokas kādus trīsdesmit centimetrus dziļāk, lai būtu līmenī ar pārējiem (Kārlis atkal smejas).
Kas nepieciešams, lai kļūtu par labu operdziedātāju?
K. Labs balss materiāls, Dieva dota muzikalitāte, ārējais izskats, personas pievilcība. Ir dziedātāji, kam, uz skatuves uznākot, ir lielāki aplausi, nekā noejot. Tāds fenomens padomju laikā bija Muslims Magomajevs.
Vai ir kāds īpašs rituāls vai dienas režīms, kad vakarā jādzied atbildīga loma? Varbūt jums ir talismans, ko ņemt līdzi uz izrādi vai koncertturnejā?
R. Kārlis izrāžu dienā grib mieru un nevēlas, ka viņu traucē.
K. Talismana man nav. Ceļā vienmēr ņemu līdzi pleijerīti un kasetes, klausos mūziku. Nekāda īpaša rituāla man arī nav. Lomai noskaņo grims un tērps. Atceros, vēl Tona laikā man Šostakoviča operā Katerina Izmailova bija jādzied neliela lomiņa - nodzēries zemnieks. Teksts muļķīgs, es nekādi netieku lomai klāt. Vienā no pēdējiem mēģinājumiem man iedeva tērpu - skrandas un vīzes, un viss nostājās savā vietā. Kad jādzied Otello, visu dienu tāda nepatīkama sajūta, ka priekšā kaut kas tāds, ar ko negribas nodarboties. Reiz izlasīju, ko Antra Liedskalniņa teica par savu Blanšu - negatīvās emocijas, kas vakarā jāpārdzīvo, pār viņu valdot no paša rīta. Tad arī es sevi sapratu. No otras puses - Otello ir loma, kas man visvairāk patīk, tā dod kolosālu gandarījumu. (Regīna iestarpina, ka Lielajā teātrī Kārlis savulaik tika atzīts par labāko Otello.) Arī jubilejas koncerta pirmajā daļā 23. septembrī es dziedāšu fragmentus no Otello, bet otrā daļa būs jautra.
Kā operdziedonis mācās lomu?
R. Kārlis mājās maz dzied. Viņam ir absolūtā dzirde, viņš atver notis, lasa tās, un ausīs jau skan mūzika.
K. Lielām lomām tomēr iznāk nopietni gatavoties. Laime, ka mūsu pašreizējie sunīši nav muzikāli (Kārlis smejas). Neciešami muzikāls suns bija taksis Poģis. Ar to bija posts. Nevienu āriju nevarēju mēģināt, viņš tūlīt kauca līdzi - vau, vau, ūūūū! Sevišķi Poģis cienīja Pučīni mūziku. Zeltītie retriveri nenovērtē manu talantu, viņiem īsti nepatīk, ka dziedu. Tā ir patiesa laime, es tagad netraucēts varu mājās klausīties mūziku.
Jūs esat izcils talants un vienlaikus jums padodas arī praktiskie darbi. Rets salikums personības raksturā.
K. Mans tēvs bija amatnieks, krāsotājs. Kad Regīna mācījās aspirantūrā, man bija jāpelna nauda. Vasarās gāju tēvam palīgā. Reiz mēs paņēmām haltūru - remontējām telpas 5. poliklīnikā Lāčplēša ielā. Vakarā pindzelēju zobārstniecības kabinetu un pilnā balsī dziedu ārijas. Kabinetā ienāk kāds dakteris un nopietni saka - tev, puis, jāiet uz operu dziedāt, nevis telpas jāremontē. Es saku - ko nu es, man ar pindzeli labāk iet...
Jums ir skaists un dāsns skatuves mūžs, kopš 1972. gada konservatorijā esat arī vokālais pedagogs. Par ko ir vislielākais gandarījums?
K. Priecājos, ka Dievs man devis iespēju līdz šim laikam raženi dziedāt un nupat ierakstīt kompaktdisku ar septiņpadsmit operu ārijām. Gandarījums ir par maniem audzēkņiem, no kuriem pazīstamākie ir Jānis Sproģis, Aleksandrs Poļakovs un Ingus Pētersons. Cerīgi skatos arī uz savu pašreizējo klasi - jaunajiem tenoriem. Paveikts ir daudz. Saka, ka manu ierakstu kilometrāža radiofonā esot līdzīga attālumam no Rīgas līdz Līgatnei, tos varot nepārtraukti atskaņot četrdesmit četras stundas! Domāju, ka vislabākais vēl būs, visi sapņi vēl nav izsapņoti. Taču uz dzīvi jāskatās arī reāli. Piemēram (atkal sulīgi smej), redzu skaistu, jaunu meiteni, es jociņus patriecu, bet viņa pēkšņi saka - Kārļonkul!... Uzgāž virsū kā ar lejkannu uz galvas. Taču es neskumstu. Kamēr mēs esam kopā ar sieviņu - pēc trim gadiem svinēsim zelta kāzas -, es esmu laimīgs. Mīlu savu darbu, ģimene man visu mūžu ir patvērums, pamats visam. Man ir divas meitas, četri mazbērni un viens mazmazdēliņš Niks Kārlis. Tikko ar Imantu Kokaru un Mārtiņu Braunu bijām aicināti ar gaisa balonu piedalīties saullēkta lidojumā. Tas bija burvīgi! Regīna lejā brauca ar mašīnu, mēs klusi slīdam telpā, lejā sakopta un skaista Tērvete, sievas dodas govis slaukt, es no sirds dziedu: "Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi kā šajā brīdī!"
Fredis
mja
padomju produkts