Sestdien, 22. maijā, Lielajā ģildē kamerorķestra Sinfonietta Rīga 15. sezonas noslēguma koncertā notiks Jāņa Petraškeviča kamersimfonijas Echoing Distances pasaules pirmatskaņojums. Darbs, kas komponēts perkusijām un 34 instrumentiem, ir komponista veltījums perkusionistam Guntaram Freibergam. Opuss tapis pēc Normunda Šnē kamerorķestra Sinfonietta Rīga pasūtījuma. Vēl sezonas noslēguma programmā orķestris Normunda Šnē vadībā atskaņos Igora Stravinska koncertu Dambārtonas ozoli un Roberta Šūmaņa Otro simfoniju. Koncerts tiešraidē būs skatāms Sinfonietta Rīga un Latvijas koncertu mājaslapā un Facebook kontā (bez maksas).
Mākslinieku ģimenē dzimušais un augušais komponists Jānis Petraškevičs savas muzikālās gaitas sācis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur mācījies vijoļspēli, mūzikas teoriju un kompozīciju pie Ģederta Ramana, studējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Pētera Plakida kompozīcijas klasē, vēlāk – Stokholmas Karaliskās universitātes Mūzikas koledžā pie Svena Dāvida Sandstrema un Gēteborgas Universitātē pie Ūles Licova-Holma. 2014. gadā komponists JVLMA ir aizstāvējis promocijas darbu Daudzdimensionalitāte 20. gadsimta otrās puses avangarda mūzikā un ieguvis mākslas doktora zinātnisko grādu. Viņš ir piedalījies daudzos starptautiski nozīmīgos meistarkursos.
Ar skaņdarba Bultas lidojums... ierakstu Jānis Petraškevičs 1997. gadā guva ievērību konkursā UNESCO International Rostrum of Composers Parīzē. Pēc slavenā Ensemble Intercontemporain pasūtījuma tapis opuss trop proche/trop loin, kura pirmatskaņojums notika Žorža Pompidū centrā Parīzē 2002. gadā. Gadu vēlāk par darbu Et la nuit illumina la nuit Jānis Petraškevičs izpelnījās l. vietu konkursā ABAM Composers Competition Hamburgā. Pirmatskaņojumu Londonas Vigmora zālē 2014. gadā piedzīvoja pēc šī koncertnama un Frankfurtes Ensemble Modern pasūtījuma radītais darbs gefährlich dünn. Par skaņdarbu Darkroom komponists 2013. gadā saņēma Lielo mūzikas balvu un 2014. gadā – AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu. Jāņa Petraškeviča darbi atskaņoti Austrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Kanādā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Šveicē, Vācijā, Zviedrijā un Polijā. Tie ir skanējuši Venēcijas biennālē (2008), ISCM Pasaules mūzikas dienās (2008, Viļņā), koncertsērijā Musica Viva Minhenē (2012), festivālā Varšavas rudens (2013), Ultraschall Berlin (2015), Archipel (2015, Ženēvā), Donaueschinger Musiktage (2018).
Līdztekus komponēšanai Jānis Petraškevičs raksta par laikmetīgās mūzikas jautājumiem žurnālos Mūzikas Saule un Rīgas Laiks. Kopš 2011. gada viņš Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pasniedz kompozīciju, kā arī XX–XXI gadsimta formu un laikmetīgās mūzikas analīzi. Kopā ar JVLMA kolēģiem profesoru Rolandu Kronlaku un profesoru Guntaru Prāni 2017. gadā kūrējis izstādi Pierakstītā skaņa Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 2020. gadā, kas pārsteidza un apturēja pasaules skrējienu ar pandēmiju, komponists parakstījis sadarbības līgumu ar starptautisko nošu izdevniecību Edition Gravis Vācijā.
Komponisti iepretim skatuves māksliniekiem kovida laikā ir privileģēti, jo viņu darba ikdienu neietekmē pulcēšanās ierobežojumi?
Man šis laiks radošajā ziņā bijis ļoti produktīvs. Esmu uzrakstījis ne tikai šo kamersimfoniju, bet arī koncertu klarnetistei Annai Gāganei, ko viņa spēlēs Latviešu mūzikas lielkoncertā nākamā gada sākumā. Pārrunas iesākām savlaicīgi, tāpēc darbs ir jau pabeigts. Tomēr Echoing Distances, ko šosestdien spēlēs Sinfonietta Rīga un Guntars Freibergs, būs pirmatskaņojums Latvijā pēc zināma pārtraukuma. Kopš pagājušā gada marta jauni darbi man šeit nav skanējuši. Nesenākie manu darbu pirmatskaņojumi Latvijā bija skaņdarbs festivālā Sansusī un opuss Kasparam Putniņam un Radio kora grupai kopā ar pieciem mūziķiem no Sinfonietta Riga.
Paralēli tam un arī pēc tam esmu komponējis vairākus darbus pēc ārzemju pasūtījuma. Īsumā atbildot uz šo jautājumu, varu teikt, ka radošā darba process ir ritējis nepārtraukti un ir likumsakarīgi, ka laiku pa laikam ir pa kādam pirmatskaņojumam. Vienlaikus jāsaka – Echoing Distances ir viens no maniem izvērstākajiem opusiem. Tas ilgst ap 20 minūtēm un aptver relatīvi ilgu komponēšanas laikposmu, kamēr to iecerēju un izmēģināju visādas idejas kopā ar perkusionistu Guntaru Freibergu. Skaņdarbs veidojās palēnām un pakāpeniski.
Vai pirmatskaņojumi ārzemēs notika arī Covid-19 izraisītās pauzes laikā?
Nesenākais bija šogad martā Japānā – samērā izvērsts darbs altam solo. Tieši ar japāņu mūziķiem pēdējos gados man ir īpaši intensīva sadarbība, šis bija jau piektais skaņdarbs, kas pa šiem pāris gadiem tapis pēc japāņu mūziķu ierosinājuma un sadarbībā ar viņiem. Mans "Japānas periods" sākās ar japāņu klarnetistu Takasi Jamani, kurš ar manu mūziku sastapās, spēlējot beļģu Ictus Ensemble. Tolaik viņš dzīvoja Eiropā. Viņš turpināja spēlēt šo darbu arī tad, kad bija atgriezies Japānā. Takasi Jamane man pasūtīja arī jaunu darbu, un tad jau par manu mūziku ieinteresējās viņa kolēģi, kuri spēlē citus instrumentus. Tā tas pakāpeniski apauga, un man jau veidojās sadarbība ar tradicionālā Nō teātra dziedātāju Rjoko Aoki, kura šo seno praksi apvieno ar laikmetīgo mūziku, altisti Josiko Hanju un citiem japāņu mūziķiem. Mans Rjoko Aoki rakstītais darbs bija Nō balsij un čellam. Pirms divām nedēļām to ierakstīja diskā – Rjoko Aoki kopā ar Ensemble Intercontemporain čellistu. Disks pēc dažiem mēnešiem nāks klajā.
Sadarbība ar japāņiem veidojusies no mazām, atsevišķām interesēm. Šos japāņu mūziķiem domātos skaņdarbus rakstīju maziem kamersastāviem: solo darbus, trio un duo. Man atsūtīja šā gada marta koncerta videoierakstu: mūziķi spēlēja uz skatuves, un zālē aplaudēja cilvēki. To, kādā veidā publika Japānā bija izvietota zālē, es neredzēju, jo kamera bija fokusēta uz skatuvi, taču bija skaidri sajūtams, ka klausītāji zālē bija, un bija dzirdama viņu reakcija.
Atbalss – echo – Sinfonietta Rīga un Guntaram Freibergam radītā jaundarba nosaukumā attiecas uz skanējuma veidu vai ir domāta kā metafora?
Skaņdarba ideja ir samērā daudzslāņaina. Viena ideja, kas vijas cauri visam, ko rakstu: līdzīgi kā citos manos darbos, es turpinu attīstīt koncepciju, kas manos skaņdarbos bija jau pirms desmit gadiem, – tā ir par mūziku kā par skanisku personu. Paskaidrošu: es uztveru mūziku kā apzinīgu būtni – gan domājošu, gan jūtošu būtni.
Par muzikālajiem procesiem ar dažāda veida strukturāliem pavērsieniem es mēģināju domāt kā par šādas skaniskas personas izjūtām un domām – mūzika kā apzinīga būtne izdzīvo un pati sevī novēro sajūtu un domu svārstības.
Vienlaikus veidoju arī tādu kā savas personiskās muzikālās darbības arheoloģiju, jo šajā skaņdarbā esmu iekļāvis arī dažus materiālus no viena sava darba, kurš ir tapis vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Tas ir piecas minūtes ilgs darbs stīgu orķestrim ar nosaukumu Distance(s). Attiecīgi jaunā opusa nosaukums Echoing Distances ir tā darba atbalsošanās jeb tā pēdu esamība jaunajā darbā. Man likās interesanti eksperimentēt un skatīties, kā veidojas darbs, kurā ir kaut kas no manis paša, kas tapis pirms tik ilga laika, sintēzē ar kaut ko, kas ir pilnībā jauns. Šīs ir dažādas manas personības šķautnes, ieskats paša pagātnē. Materiāls ir pārstrādāts, un ir citi instrumentācijas nosacījumi, bet ir paralēles starp tematisko materiālu, veidojot arkas ar iepriekšējā darba materiālu. Lai arī centrālās šeit ir tieši muzikālās likumsakarības un iekšējā strukturālā loģika, šī ir mūzika, kuras rašanās ir saistāma arī ar ārpusmuzikālām idejām. Tāpat kā meditējot es novēroju pats savas domas kustību un mainīgas izjūtu nianses, arī process manā mūzikā ir skaņas sevis izzināšanas veids.
Būtisks iedvesmas avots bija perkusionista Guntara Freiberga iniciatīva. Apzinoties viņa varēšanu un to, ka viņa spēles iespējām nav nekādu ierobežojumu, man bija brīvas rokas, un es jutu, ka varu ļaut fantāzijai pilnīgi brīvu vaļu. Lai gan man nebija mērķa uzrakstīt virtuozu skaņdarbu, beigu beigās ir sanācis darbs, par kuru Guntars Freibergs teica, ka tas esot pats virtuozākais skaņdarbs ar orķestri, ko viņš jelkad spēlējis.
Sākot veidot skaņdarbu, Guntaram teicu, ka nevēlos radīt neko tādu, kas skanētu pēc "bombastiskas" (masīva, akumulējoša, skaļa skanējuma) sitaminstrumentu mūzikas. Katrā ziņā mēģināju vairīties no atklātas virtuozitātes un ārišķības. Man gribas ticēt, ka no tā man ir izdevies izvairīties. Varbūt šī ir citāda veida virtuozitāte. Te varu vilkt kādu paralēli: arī Roberts Šūmanis teicis, ka nespēj uzrakstīt koncertu, kas būtu domāts virtuozam. Komponists uzskatīja, ka viņam ir jāmeklē citādi ceļi. Tā arī es esmu mēģinājis izvairīties no klišejiskiem priekšstatiem par to, ko perkusijas var izdarīt.
Visbeidzot, mēģināju vienā skaņdarbā apvienot divas iniciatīvas: viena bija tā, kas nāca no Guntara Freiberga, otra – mani jau sen iepriekš bija uzrunājis Normunds Šnē, aicinot iesaistīties viņa kamersimfoniju projektā. Viņš bija pirmais, un doma uzrakstīt kamersimfoniju manī brieda ilgi, līdz beidzot izdomāju visu apvienot vienā darbā. Tā nu impulss vienam un tam pašam skaņdarbam nāca no atskaņotājmāksliniekiem. Gribu piebilst, ka procesā ļoti vērtīgus komentārus man sniedza arī perkusionists Aleksandrs Jalaņeckis.
Kura ideja guva virsroku? Vai tā ir kamersimfonija vai tomēr koncerts?
Tā noteikti ir kamersimfonija. Tajā, piemēram, nav ne solista kadences… Komponēdams mēģināju veidot atsauces uz kamersimfonijas žanra pirmajiem stūrakmeņiem: pētīju Arnolda Šēnberga Pirmo kamersimfoniju (1906), kas manā skatījumā ir izcils opuss. Tajā vienas daļas ietvaros ir apvienotas visu piecu bez pārtraukuma atskaņojamu simfonijas daļu kontūras un šķautnes. Arī manā kamersimfonijā ir vairākas – trīs – daļas, kas skan bez pārtraukuma. Šādi vēlējos iemiesot priekšstatu par simfonisko attīstību – materiāls organiski veidojas un virzās cauri ciklam.
Iepriekšējais gads atnesis lielu jaunumu jūsu dzīvē – par jūsu komponista karjeru turpmāk gādās starptautiska vācu izdevniecība.
Tā ir vācu izdevniecība Edition Gravis, kas specializējas laikmetīgās mūzikas partitūru izplatīšanā. Pagaidām mums ir vienošanās par astoņu skaņdarbu izdošanu, un tad skatīsimies, kā tas attīstīsies. Pašlaik ir pirmais starta solis. Jau pagājušajā gadā sagatavojām vairākus iepriekš tapušus kamermūzikas skaņdarbus, bet šis ir pirmais izvērstais orķestra skaņdarbs. No lielas formas viedokļa raugoties, var teikt, ka šis ir pirmais šāds pieteikums mūsu sadarbībā. Taču visbūtiskākais jaunums manā dzīvē ir dēliņš Harijs, kuram tikko ir apritējuši trīs mēneši. Tas ir pats dzīves sākums, un Harijs ir mans pirmais bērniņš. Es to izbaudu. Tas ir viens no pašiem iedvesmojošākajiem notikumiem manā dzīvē.
Varbūt esat uzrakstījis kādu veltījumu – kā savulaik Rihards Vāgners, kad viņam piedzima dēls?
Pagaidām vēl ne, bet jūtu, kā bērniņa ienākšana manā un Martas ģimenē maina manu skatījumu uz pasauli, dzīves jēgu un nākotnes plāniem. Tas piešķir dzīvei lielu, būtisku, jaunu dimensiju, kas agrāk ir pastāvējusi tikai teorētiskā iespējamības līmenī. Līdz šim biju dzīvojis savā ziņā egoistiskāk, galvenokārt domājot, kā es pats veidošu un attīstīšu savu dzīvi, bet tagad domāju, kā atbalstīšu savu bērnu, kā palīdzēšu viņam. Tā ir liela pārmaiņa emocionālajā ziņā.
Tikmēr pulkstenis turpina laika skaitīšanu. Vai jūsu radošais kalendārs ar darbu termiņu nodošanas datumiem ir saplānots jau gadiem uz priekšu?
Ir visādas idejas un konkrētas vienošanās. Konkrēti pasūtījumi man ir uz šo un nākamo gadu. Ir arī pārrunas ar izpildītājmāksliniekiem par dažādu darbu pasūtījumiem, bet tas pagaidām vēl ir ieceru līmenī.
Ne tikai attiecībā uz komponēšanu, bet arī dzīvē jums vairāk patīk atskatīties pagātnē un veidot dažādas atbalsis vai skatīties uz priekšu, nākotnē?
Ir gan viens, gan otrs, taču reflektēšana par to, kas ir padarīts, un atmiņu izdzīvošana man ir svarīga. Mani ļoti interesē un patīk atcerēties datumus – to, kas bijis noteiktos datumos pagātnē. Piemēram, šajā dienā pirms tik un tik gadiem izdarīju to un to. Man patīk izdzīvot personiskās pieredzes perspektīvu, gan kaļot nākotnes plānus, gan gremdējoties atmiņās un izdzīvojot pagātnes noskaņas. Man liekas, ka tas izriet no kopējā izteikti romantiskā pasaules skatījuma, kam ir raksturīga pagātnes un atmiņu apcerēšana.
Attiecībā uz kompozīcijas tehniku un radošā darba metodēm gan katrā skaņdarbā mēģinu darīt kaut ko tādu, ko neesmu izdarījis iepriekš. Mana mākslinieciskā pašizpausme, mūzikas valoda nav kaut kas absolūti akmenī cirsts. Man ir savs rokraksts, tomēr katrā skaņdarbā mēģinu pielikt klāt ko tādu, kā tur nav bijis pirms tam.
Skaidrs – klišejas un šabloniski modeļi nav jūsu ceļš. Rokraksts var būt arī tieši mainība – kā Igoram Stravinskim, kura opuss skanēs līdzās jūsu jaundarbam?
Vairāki cilvēki, kuri klausās manu mūziku, ir teikuši, ka ļoti skaidri var saklausīt, ka šis ir viena komponista darbs. Tāpēc man nav viennozīmīgas atbildes, cik lielā mērā konstantā mainība ir manis paša kā komponista izjūta un cik lielā mērā tā atspoguļojas galarezultātā. Katrā ziņā man pašam tā ir ļoti svarīga.
Kas uzrunā un aizrauj vairāk – jauna muzikālā doma un risinājums vai izpildītāju personība un varēšana?
Mani ārkārtīgi iedvesmo pati mūzika. Es ļoti daudz laika pavadu, klausoties mūziku. Ideālā gadījumā es stundu dienā pavadītu, lai atklātu sev kaut ko jaunu vai vēlreiz paklausītos kaut ko tādu, par ko jau zinu, ka tas uz mani ir atstājis spēcīgu iespaidu. Komponēšana man lielā mērā ir emocionāla un intelektuāla atbildes reakcija uz pārdzīvojumiem, kas radušies mūzikas klausīšanās un pieredzes rezultātā. Protams, iespaidā, ko gūstu no pašas mūzikas, mani iedvesmo arī atskaņotāji, taču, manuprāt, tā ir daļa no plašās, kopējās ainas, ko īsti pat nevaru izdalīt atsevišķi. Tas viss ir sasaistīts kopā. Lai neapmaldītos milzīgajā mūzikas daudzumā, esmu mēģinājis veidot sev samērā mērķtiecīgu domubiedru loku, kuru ieteikumus ņemu vērā.
Ko no saviem pēdējā laika muzikālajiem atklājumiem jūs no sirds ieteiktu paklausīties citiem?
No autoriem, kuri pēdējā laikā īpaši iespiedušies atmiņā, ir itāļu komponists Frančesko Filidei, angļu komponists Kristians Meisons un slovēņu komponiste Nīna Šenka. Frančesko Filidei ir ļoti interesants – ar savu pilnīgi atšķirīgu skaņu pasauli. Viņam ir brīnišķīgi darbi. Kristians Meisons ir aptuveni manos gados, ar ļoti atpazīstamu mūzikas valodu. Viņam ir gan vitāla orķestra mūzika, gan smalki veidoti kamerdarbi. Viņš īpaši strādā ar mikrotonālo mūziku, kurā panāk ārkārtīgi interesantu skanējumu. Pēdējos gados samērā plašu un pelnītu atpazīstamību ir ieguvusi Nīna Šenka. Viņas mūzika ir afektīva, ar spēcīgu dramatisku jaudu.
Nekad neuzmācas domas, ka viss jau ir uzrakstīts sen pirms jums? Varbūt labāk ir tik daudz nezināt un pasargāt sevi no svešas mūzikas ietekmes?
Šķiet, ka te ir runa par dažāda temperamenta un iekšējās uzbūves radošajām personībām. Es pārstāvu to komponista tipu, kurš smeļas iedvesmu tad, ja nepārtraukti tiek pārsteigts ar jaunu mūziku. Laikam manī iekšēji ir spēcīga pārliecība, ka man ir pašam kaut kas savs, neatkārtojams, ko tikai es pats varu pateikt mūzikā. Iekšēji man galīgi nav šaubu par to, ka es varētu atkārtot kaut ko tādu, ko kāds jau ir pateicis, vai vienkārši varētu aptrūkties sakāmā. Šajā ziņā man laikam ir palaimējies, jo milzīga uztraukuma par to man nav. Līdzīgi ir ar cilvēku sejām: lai gan pasaulē ir miljardiem cilvēku un viņu vidū ir arī izskatā ļoti līdzīgi cilvēki, nav divu pilnīgi identisku seju. Galu galā izšķirošās ir detaļas. Arī mūzikā. Šķietami tie ir sīkumi, taču kontekstā tie iegūst izšķirošu nozīmi.