Piemirstais vārdiņš "spirgts" tā vien prasās, atceroties izrādes pēcgaršu, – tā pirms desmit gadiem žurnālā Teātra Vēstnesis par vienu no jaunā režisora Viestura Meikšāna pirmajām izrādēm Vīns un nezāles Valmieras Drāmas teātrī rakstīja teātra kritiķe Edīte Tišheizere. Desmit gadu laikā radījis vēl vairākus "spirgtas" mākslas paraugus dažādos teātros un komandās, Viesturs Meikšāns atkal ir svaiga ceļa sākumā. Februāra vidū kopā ar scenogrāfi Moniku Pormali režisors izziņoja savu jauno teātra kompāniju Freshfreshfr, kuras mērķis ir paplašināt mūzikas teātra iespējas un izpratni. Iecerēti tādi projekti kā Ārprāts un civilizācija pēc Mišela Fuko darba motīviem, Arnolda Šēnberga opera Mozus un Ārons, projekts Marx + Mozart u. c.
28. martā Liepājas teātrī bija plānota Viestura Meikšāna iestudētās Ļermontova austrumu poēmas Dēmons pirmizrāde. Lai arī izrāde ir pārcelta uz nezināmu laiku, nolēmām tomēr sazvanīties, lai parunātu gan par Dēmonu, gan Freshfreshfr identitāti un ambīcijām jauno teātra kompāniju vidū, kas šopavasar sadzima cita pēc citas. Žurnālisti pat lietojuši tādus jēdzienus kā "vilnis", "bums", "sprādziens". Pirmā startēja Elmāra Seņkova trupa Esarte, tad Liepājā Mikropole, pēc tam atkal Rīgā – Willa teātris un visbeidzot – Freshfreshfr.
Savā laikā no ekonomikas sfēras un visai labi atalgota darba pārnācis uz nedrošo un trauslo mākslas pasauli, Viesturs Meikšāns savu izvēli ir izdarījis. Viņa sacītajā jaušams izlēmuša cilvēka miers, pašapziņa un iedvesmojoša brīvība domāt plašāk un rīkoties pārgalvīgāk. Viesturs Meikšāns ir pārliecināts, ka "jābūt atvērtiem un aktīviem, tad visas durvis pletīsies vaļā".
Šobrīd gandrīz visas neklātienes intervijas sākas vienādi, bet man arī šķistu dīvaini tev nepajautāt, kur tu esi un kā tev klājas.
Es pa māju Upesciemā. Katru dienu tiešsaistē skatos ļoti daudz izrāžu. Tieši šobrīd – vienu sava režijas guru Romeo Kastelluči Berlīnes izrādi. Laiks paiet šādā formātā. Mēģinu arī pieslieties rakstīšanas darbiem.
Raksti kaut ko konkrētu teātrim vai vienkārši pieskicē idejas?
Jāņem vērā, ka pēc mēneša Kultūrkapitāla fondā ir mūzikas teātru projektu konkurss (mērķprogramma Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai – U. A.). Izskatās, ka man tur varētu būt pat trīs projekti no visādām pusēm un dažādām komandām. Jāparaksta arī Runas skolai.
Vai ir iespējams uzrakstīt precīzu faktos un skaitļos argumentētu projektu laikā, kad neviens nezina, kā attīstīsies notikumi un kad kultūras dzīve atgriezīsies ierastajā kārtībā?
Nolikumā ir teikts, ka projekts jāīsteno gada laikā. Es ceru, ka tas viss beigsies piecu mēnešu laikā.
Daudzi, īpaši mācītāji savās tiešraides uzrunās, meklē un arī atrod loģisku izskaidrojumu – ka tikai tā patērētājsabiedrību varēja apturēt tās mežonīgajā skrējienā, "radības kroņa" augstprātībā un alkatībā. Vai līdzdali šādu savā ziņā pat romantisku skaidrojumu, ka vīrusa pandēmijai ir kāda dziļāka jēga, kas liks cilvēkiem pārskatīt savu dzīvi un vērtības? Kā tu izjūti šo laiku?
Man patīk arī ezoteriskie traktējumi un mācītāju citāti, ka ir jāatgriežas pie pamatiem. Ja mums atņem materiālās lietas, jāpievēršas kādam citam iekšējam fokusam un vērtībām. Man patīk šāds skatījums. Vēsturiskais skatījums ir tāds, ka šādas pandēmijas ir notikušas ik pa laiciņam, un tomēr cilvēki atrod dažādas radošas izpausmes. Tas ir jauns kūlenis, jauns pagrieziena punkts. Man ļoti patīk kolektīvās apziņas veidošanās. Latvijas sabiedrībai, iespējams, tas bija veselīgi. Daudziem cilvēkiem, ne visiem, protams, tas ir saliedējošs pasākums. Amerikāņu rakstniecei Rebekai Solnitai ir grāmata A Paradise Built in Hell/ Ellē radīta paradīze par to, ka šādās neparastās šausmu situācijās veidojas jaunas komūnas, domubiedru grupas un cilvēkiem rodas jauna veida labestīga garīga motivācija. Beidzot var nedaudz optimistiskāk vai pozitīvāk paskatīties arī uz valdības rīcības spēju, kura nenovilcināja lēmumus kā citās valstīs. Kompliments mūsu valstsvīriem par šo visu reaģēšanas pasākumu.
Psihologi runā par to, ka aktualizējas daudzu cilvēku nespēja palikt vienatnē aci pret aci ar sevi. Vai tev ir grūti vai viegli būt divatā ar savu iekšējo pasauli?
Es esmu diezgan liels vienpatis. Šādā ziņā man absolūti neskādē nekādas problēmas. Īpaši nekomunicēju. Atradu brīnišķīgo Zoom platformu, kur tiešsaistē var tikties ar daudziem cilvēkiem. Tur atkal paveras citas iespējas. Man pagaidām viss kārtībā.
Normālā dzīves ritmā jums vakar (28. martā) Liepājas teātrī būtu bijusi Dēmona pirmizrāde. Sazinājies ar aktieriem?
Jā! Mēs sazinājāmies. Apsveicām cits citu WhatsApp čatā – izteicām komplimentus par brīnišķīgo darbu un sadarbību. Pirmizrāde tagad ir plānota augustā, precīzu datumu vēl nezinām. Tā laikam Liepājas teātrī būs nākamās sezonas pirmā izrāde. Plāni, protams, jūk un brūk, bet Dēmons katrā ziņā būs. Izrādi atcēla divas nedēļas pirms pirmizrādes. Visi materiāli jau bija iepirkti. Visa uzbūve bija gatava. Mūzika ir uzrakstīta.
Kādā senākā intervijā esi teicis, ka literārais materiāls tev ir sekundārs. No otras puses, jau kopš pirmajām izrādēm esi izvēlējies kvalitatīvu dramaturģiju – pasaules klasiku vai vācu un krievu laikmetīgo dramaturģiju. Šoreiz tas ir Ļermontovs. Vai tas nerunā viens otram pretī?
Pilnībā tev piekrītu, ka ir kaut kādā pretrunā ar to, ko esmu teicis kādreiz. Patiesībā ļoti līdzīgi jūtos arī pašlaik – literārais darbs man ir diezgan sekundārs, bet tā ir sava veida adaptēšanās Latvijas teātra sistēmā. Vienalga, ar kuru teātra direktoru runātu, vienmēr prioritāte apstājas pie literārā darba. Nepietiek ar ideju, vienmēr gala kritērijs ir dramatizējums – apskatīsimies un tad mēs pieņemsim lēmumu.
Mana mākslinieciskā ideja tomēr ir vizualitāte un arī muzikālā puse, iestudējumi, kuros var izstāstīt stāstu ar šiem diviem, varbūt vēl citiem izteiksmes līdzekļiem, kuros teksts ir pakārtots lielums un sižets ir netveramāks. Kaut kādā ziņā tā ir motivācija, kāpēc mēs ar Moniku Pormali uztaisījām jauno kompāniju Freshfreshfr. Sakrita, ka arī Monikai vizuālais teātris ir sapnis. Sapratu, ka man arī šajā periodā ir nepieciešams veids, kā realizēt idejas.
Vai Dēmonam estētiskā ziņā vajadzēja būt jaunā teātra manifestam?
Īsti nedrīkstu tā teikt. Tā ir Liepājas teātra produkcija, totāli viņu finansēta izrāde. Nevaru atļauties teikt, ka tas ir Freshfreshfr jaunums.
Netieši izrādi droši vien tomēr var uzskatīt par platformu, kurā jau "iesildies"?
Iespējams. Komponenti, kā mēs Dēmona izrādē esam uztaisījuši konceptuālo rāmi, ir ļoti spēcīgi un kvalitatīvi. Muzikālā līnija un vizuālais stāsts ir pašpietiekama vērtība. Izrādē ir jaudīgi aktieri – Agnese Jēkabsone un Egons Dombrovskis. Viņu klātbūtne izrādē ir viens no pīlāriem. Viņi Liepājas publikai varēs būt saite uz šo iestudējumu. Grūti kaut ko solīt, neesam vēl tikuši līdz skatuvei un telpiskajam iekārtojumam. Šis iestudējums ir jāskatās ar nedaudz citādām maņām.
Ko īsti nozīmē lielais akcents uz izrādes skaņas un vizuālo ainavu? Kāda loma būs aktieriem un Ļermontova tekstam?
Ļermontova teksts mums tomēr izrādē skanēs un aktieriem tomēr būs epizodiski jārunā. Skatītājiem stāsts tiks stāstīts arī ar Ļermontova sižeta līniju. Tā ka aktieriem būs iespēja īstenot savu talantu arī reālpsiholoģiskā plānā.
Kā tu izlasīji Ļermontova Dēmonu?
Ja godīgi, kaisle tur kūsā nepārtraukti. Manā izjūtā Ļermontova Dēmons ir viena vienīga kaislīga mīlas drāma. Par neveiksmi iemīlēties, plus vēl nedaudz pacelts ezoteriski filozofiskā plāksnē, ka pasauli būtu iespējams glābt, ja Tamāra pēc tā skūpsta nebūtu nomirusi. Tas man liekas ļoti skaisti, ļoti forša ideja. Par ļaunumu un pasaules eksistenci. Dēmona dzejiskā pasaule ir brīnumbieza un blīva. Katrs vārds ir ar savu iekšējo pienesumu. Pēdējā laikā lielu uzmanību pievēršu tieši atsevišķiem vārdiem. Arī Kalponēs Dailes teātrī man bija ļoti svarīgi, ka aktrišu runātos atsevišķos vārdus dzirdam kā tādus triepienus audeklā. Ja mēs varētu iestudēt Ļermontovu krieviski, es būtu pilnīgā starā, tas būtu vienreizēji forši.
Kā tu izvēlējies mūziķus savai izrādei? Apsvēri arī citas idejas bez ģitārista Matīsa Čudara trio?
Diezgan ilgu laiku domāju. Gāju galvā cauri visādiem variantiem, pēdējos gados man ir bijis daudz sadarbības ar Latvijas mūziķiem. Apstājos pie Matīsa un viņa trio Auziņš – Čudars – Arutyunyan, jo man ir ļoti svarīgi, lai personības, kas atradīsies uz skatuves, var iemiesot kaisli un dēmonisko klātbūtni. Veids, kā viņi spēlē savu mūziku un dzīvo tajā, man likās ļoti, ļoti kaislīgs. Tā ir atsevišķa pasaule. Man likās ļoti forši, kā šī džeza perspektīva un interpretācija, kāda ir raksturīga šim trio, iedod Latvijas teātra mūzikai neparastu garšu. Dažreiz ir sajūta, ka esam kādā ļoti kvalitatīvā džeza klubā un tad pārceļamies uz kaut kādu Braienu Īno. Ceru, ka tā var teikt, ka tas viņiem nav lamuvārds (smejas). Mūziķi darbojas ar ļoti gaisīgiem, foršiem toņiem. Daudzpusība, ko Matīss ir uzkomponējis, ir tiešām vienreizēja. Ir gan džeza, gan ambientās pasaules klātbūtne. Nevaram atļauties to nosaukt tikai par džeza mūziku. Nē, tur ir daudzkas blīvāk un vairāk.
Kā jūs satikāties ar Moniku Pormali kā radoši domubiedri? Vai ideja par kopīgu teātri bija briedusi jau ilgāku laiku?
Bija daudz visādu apstākļu. Mēs ar Moniku komunicējam jau ntos gadus. Esam strādājuši kopā arī Jaunajā Rīgas teātrī Mācekļa izrādē. Starp citu, Dēmons pirms diviem gadiem bija paredzēts Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad tas ir pārtransformējies uz Liepājas teātri. Mums ar Moniku bija iestrādnes. Man likās, ka mēs vizuālajā teātrī ļoti labi saprotamies, idejās mums viss ir – jā, forši, ejam vēl trakāk, vēl tālāk uz priekšu risinājumos. Pavasarī trīs kompānijas reizē pasludināja savu rašanos, bet viens no mūsu lēmumiem bija neko negaidīt. Negaidīt, ka nebūs nevienas citas kompānijas, lai mēs varētu savu Freshfreshfr pasludināt jaudīgāk. Mēs [jaunās teātra kompānijas] ar kvantitāti un savā ziņā ar publicitāti dodam signālu, ka Latvijas teātra profesionāļi ar vienu kāju pāriet neatkarīgajā frontē. Monika vispār ir pasaules līmeņa scenogrāfe. Šī zona ir jāsakārto vai jāatbalsta, vai jāatbalsta daudz plašākā mērogā, nekā tas ir bijis līdz šim. Visu cieņu Valsts kultūrkapitāla fondam, es pats tur divus gadus esmu strādājis, zinu, ka tas bastions vēl turas. Ir ļoti svarīgi, ka ir trīs jaunas kompānijas, bet es esmu viens no tiem, kas saka – jābūt vēl vairāk. Jābūt desmit kompānijām, kuras pēkšņi uzzied, parādās un, iespējams, arī kā dzīvi organismi noplok un pazūd. Teātra videi, manuprāt, ir jādarbojas kā biomehānismam, kas pats veidojas no radošām iniciatīvām un noplok. Tad arī būs tā foršā radošā vide.
Protams. Jebkura radoša konkurence un mijiedarbība nāk par labu "garainim, kas veicina vārīšanos". Un tomēr – viens ir ideja, otrs – praktiskā, finansiālā puse. Visi jauno trupu projekti, visticamāk, satiksies uz Kultūrkapitāla fonda ekspertu galda. Es viņus neapskaužu. Kā tu redzi šo situāciju?
Pirmkārt, jāņem vērā, ka mums nav savas trupas. Mums ir tikai idejiskais jeb konceptuālais rāmis. Katra izrāde notiks savā telpā. Tajā dienā, kad mēs pasludinājām savas kompānijas dibināšanu, saņēmu zvanus no trim dažādām telpām – producentu kompānijām, kuras ir ieinteresētas tieši šādā formātā. Tās sadzirdēja, ka muzikālais žanrs ir konvertējama mākslas forma un tas var būt nedaudz plašākai auditorijai domāts pasākums. Nav lokālās valodas, kas bieži vien ierobežo teātra mākslu. Arī personālijas darīja savu. Apstāklis, ka Latvijā ir radušās vairākas brīnišķīgas telpas, piemēram, Hanzas perons, kuram viena no darbības motivācijām ir laikmetīgā skatuves māksla. Tas jau ir oficiāli paziņots. Es neteiktu, ka bilde ir tikai drūmās krāsās zīmējama. Finansējuma ziņā būtu naivi cerēt vienīgi uz Kultūrkapitāla fondu. Mēs ar Moniku esam tur pāris gadu sēdējuši, ļoti labi zinām no iekšpuses, kā strādā šis mehānisms un ka konkurence ir ļoti godīga un atklāta. Simtprocentīgu finansējumu, protams, neviens nesaņem. Protams, ir arī sponsori un fondi, ir starptautiski sadarbības projekti. Tas nozīmē, ka mēs nestrādāsim tikai Latvijā. Jā, es arī neapskaužu jauno komisiju, īpaši ņemot vērā tagadējo krīzi pasaulē – kārtējo finansējuma samazināšanu un jostas savilkšanu. Bet ļoti svarīgs ir impulss, ka mēs neko negaidām. Idejām ir jādzimst tad, kad tām ir jādzimst.
Jūsu pieteikumā bija minēti visai ambiciozi plāni starptautiskajā mākslas arēnā. Uz cik ilgu laiku, tavuprāt, Covid19 krīze atturēs to īstenošanu? Ceri, ka apmēram pēc pieciem mēnešiem, kā sākumā teici, varēsit uzrunāt sadarbībai māksliniekus no Berlīnes, Londonas vai Romas?
Uzrunāt un plānot ir šī gada darbs. Tas ir jādara tūlīt. Ja runājam par starptautisko kontekstu, kādu normālu iestudējumu ceram realizēt pēc gada vai diviem. Es kādu laiciņu esmu bijis Ņujorkā, un arī tur ir nenormāli plašas iespējas muzikālajā žanrā. Esmu pamanījis, ka tur Austrumeiropas mākslinieki tiek uztverti nedaudz ar eksotikas piegaršu, tas nozīmē, ka viņiem varētu būt interesanti. Jebkurā gadījumā – viss atduras pret darīšanu un sevis neierobežošanu nelielajā Rīgas tirgū. Nepieciešams domāt plašāk – varbūt iestudēt izrādi un nofilmēt to. No kāda Losandželosas opernama bija interese par manu operu Nezināmais nezināmais (sadarbībā ar britu komponistu Oliveru Kristofu Līsu, 2018 – U. A.). Viņi netīšām to bija uzgājuši jūtūbā, kur opera ir skatāma pilnā garumā. Tas arī ir labs piemērs, kā iespējams atrast sadarbības partnerus visā pasaulē. Jābūt atvērtiem un aktīviem, tad visas durvis vērsies vaļā.
Vai nosaukums Freshfreshfr būtu tulkojams šādi – Svaigssvaigssv…? Radot sajūtu, ka šī vārda ķēde var turpināties bezgalīgi.
Jā. Tas ir Svaigssvaigssv, bet jāņem vērā arī, ka tā ir vārdu spēle. Vieglums un svaigums bija ļoti svarīgs. Kompānijas dibināšanas uzstādījums bija tāds, ka mēs gribam baudīt, būt ar prieka emociju, justies brīvi un nepiespiesti.
Teātra vēsturē ideja par teātri, kurš nav centrēts tekstā, nebūt nav jauna vai oriģināla. Kas būs svaigā nianse tajā, kā jūs interpretēsiet šo ideju?
Tagad skatos Kastelluči traģēdiju, un man ienāca prātā kāda doma. Baudu to, ko es redzu, man tas liekas nenormāli mūsdienīgi, skaisti un ļoti interesanti. Bet tad, kad es redzēju nelielu Meierholda pirms simt gadiem radītu fragmentiņu – Tarelkina nāvi vai ko citu –, kas savā laikā tika aprakstīts ar līdzīgiem vārdiem – svaigums, novatorisms u. tml. –, mēģināju sevi pārcelt pēc simt gadiem un iztēloties, kā es skatītos šo Kastelluči iestudējumu. Un man ir tāda sajūta, ka es nevarētu vairs
domāt, ka tas ir kaut kas foršs. Es domāju, ka tas būs novecojis – runas maniere, izteiksmes līdzekļi un formāts –, tāpat kā Meierholda izrāde tagad. Mums Freshfreshfr ir svarīgs kā nākamais solis, lai izrautos kaut kādā brīvībā. Es domāju, ka arī skatītāji pievelkas kā magnēts tur, kur ir prieka enerģija. Mums nav ambīciju ierakstīties vai ieskrāpēties vēstures annālēs, jo tomēr viss jau ir bijis, viss ir pateikts. Galvenais ir katra individuālā cilvēka perspektīva vai viedoklis, kā man mācīja pedagogs Pēteris Krilovs. Kompānijā Freshfreshfr mēs gribam būt nebēdnīgi un izdauzīties. Izrāžu nosaukumi un koncepti, ko gribam iestudēt, ir diezgan histēriski jautri un reizē – interesanti iedvesmojoši. Tas ir tieši tas, ko mēs gribam darīt.
Tu esi strādājis arī Maskavā. Vai esi domājis skatīties turpmāk arī šajā virzienā?
Pagaidām īsti nejūtu, kā tas būtu iespējams. Sākumā pašam jāredz ceļš un veids, kā to darīt. Krievijā man ir palicis ļoti maz kontaktu. Daudz lielākas iespējas redzu startēt Eiropā vai runāt ar kādiem festivāliem Amerikā. Pagaidām nezinu.
Kas tā ir par sajūtu māksliniekā, kad dzimst vajadzība pēc jauna teātra? Vai tas nozīmē, ka esi pāraudzis sevi – tā ir sava veida iekšējā estētiskā evolūcija? Vai – tas nozīmē, ka pēkšņi apšaubi to, kas ir bijusi tava pārliecība līdz šim? Kāds ir tavs gadījums?
Man tāda revolucionāra sajūta bija pirms pāris gadiem, ka ir jātaisa kaut kāds jauns virziens. Tagad man ir daudz brīvāka un vieglāka sajūta. Tagad ir testēšanas fāze. Ja tev ir ideja, tā ir noteikti jārealizē, vienalga, vai tev ir biznesa plāns vai nav. Ja arī neizdosies, nav liela muiža. Ar tādu vieglu pieskaņu. Mani ļoti iedvesmo šāds uzstādījums bez lieliem pasaules mainīšanas plāniem un savā ziņā – bez lielas atbildības. Tas tik ļoti atbrīvo! Un radoši atbrīvo. Nav nevienam jāmaksā. Man trupā nav aktieru, neesmu nevienam parādā. Šī brīvības sajūta man ir nenormāli svarīga. Tas, ka vari uzbūvēt savu virtuālo pasauli, kurā vari eksistēt tieši tā, kā esi gribējis. Varbūt kaut kādas lietas ir traucējušas, strādājot ierastajā formātā valsts teātros. Ir jāmēģina visi veidi. Es ļoti gribu padarboties neatkarīgā formātā. Starp citu, jau kādu laiku.
Tiešām novēlu izdošanos! Bet tās nav sarunas beigas. Klausījos jūtūbā vairākus tavas Runas skolas priekšlasījumus. Kāpēc izlēmi izveidot šādu skolu? Likās, kaut kas paliek pāri režisora darbā?
Kaut kādā ziņā pedagoģijas gēns man ir iedzimts. Mana vecāmāte ir pedagoģijas psiholoģijas profesore. Pārmantojamība dzimtā notiek. Kādu gadu strādāju Latvijas Kultūras akadēmijā ar jaunajiem režisoriem, un materiāli izveidojās diezgan bagātīgi. Kādā brīdī sapratu, ka tā informācija un zināšanas būtu vērtīgas daudz plašākai auditorijai un es tās varētu pasniegt lekciju formātā. Man bija doma nolasīt pāris lekciju jebkuram interesentam. Interese sāka veidoties un augt kā liels vilnis un nelaida mani vairs vaļā. Runas skolā arī sapratu, ka neesmu vairs atkarīgs no teātra iestudēšanas mehānisma, kas nozīmē – lai izdzīvotu, ir vajadzīgas trīs četras izrādes sezonā, kas ir diezgan degradējoši. Tādā apjomā strādāt ir diezgan neiespējami.
Cik būtu ideāli? Tikai viena?
Jā, ja grib iziet labu sagatavošanās periodu, no kura patiesībā ir atkarīgs viss rezultāts, tiešām veselīgi būtu iestudēt vienu izrādi sezonā. Sagatavošanās periodu neviens nejūt un arī nezina, kas tas ir. Direktore zina, ka tie ir divi mēneši, bet skatītāji redz tikai pirmizrādi, taču darbam ir jādzimst daudz agrāk. Runas skola deva iespēju nedaudz atpūsties no vāveres riteņa. Skaistums tajā ir tas, ka prasmes, ko es tur mācu, ir režija tīrā formā. Neesmu runas pedagogs daiļrunas izpratnē. Stāstu stāstīšanas darbnīcās man ir tik brīnišķīgas atklāsmes! Ir tādi stāsti par latviešiem, par mums, un mēs to nezinām. Man ir kādi pieci stāsti, kas uzreiz ir konvertējami īsfilmā vai lielākā pilnmetrāžas filmā. Iedvesmošanās no šīm darbnīcām tiešā mērā pāriet arī uz manu režijas māksliniecisko pusi. Runas skolu izveidoju, lai sevi testētu. Gribēju sev pierādīt, kas es to varu. Atceros tagad daudz ko no biznesa lietām un iemācos atkal no jauna. Komercijas pasaulē mūsdienās tādas prasmes ir zelta vērtas.
Mēdz teikt, ka dziedāt varot iemācīt ikvienam. Kā ar runas mākslu?
Jā, ja cilvēks grib iemācīties. Tas ir pats pirmais. Jāsaprot, ka ir jāinvestē liels darbs, tāpat kā jebkurā citā nozarē. Ja mēs ejam uz trenažieru zāli uztrenēt fizisko formu, darām to trīsreiz nedēļā, lai būtu rezultāti. Nepietiek aiziet vienreiz pusgadā.
Es uzskatu, ka uz skatuves ir tiesības būt arī introvertam. Esmu redzējis ļoti foršas uzstāšanās, kurās piedalās kungi jau cienījamos gados, kuri absolūti nav artistiski. Varbūt viņiem nav viss kārtībā ar dikciju vai runas aparāta lietām, bet viņu stāsta saturs ir tik fantastiski motivējošs! Kā tas ir uzbūvēts un iztamborēts, cik stāsts ir bagātīgs un blīvs! Viņam nav jālēkā pa skatuvi un jākliedz. Saturs ir karalis, un, lai iemācītos to būvēt, ir vajadzīga režija. Tas ir mirklis, kad varu pieslēgties ar padomiem un trikiem, kā iespējams iegūt uzmanību.
Ir tādi tautas tīrradņi, stāstnieki, kuriem šīs zināšanas laikam ir iedzimtas, jo runas skolā viņi noteikti nav gājuši.
Jā. Ir jāsaprot, ka ir liela starpība starp rakstīto un runāto tekstu. Tā ir galvenā problēma runāšanas mākslā. Runas skolas pienesums man pašam ir milzīgs pārsteigums. Mākslinieciskā ziņā tā dod daudz ideju un materiāla.
Minēji, ka darbnīcās dzirdi vienreizējus stāstus. Varbūt tiešām laiks kādai filmai?
Jā, tas ir diezgan reāli. Viens no šiem stāstiem ir filmējams uzreiz, es to gribētu šovasar realizēt. Tā būtu 10–15 minūšu īsfilmiņa. Esmu viens no pieciem, kas uzvarējis Latvijas Televīzijas dokumentālā kino cikla Latvijas kods konkursā. Ar Kultafilmas atbalstu mēģināsim to realizēt. Pamatideja bija doties uz Angliju pie kādas ģimenes. Tā bija domāta dokumentāla filma par ģimeni, kurai jālaiž bērns skolā. Attiecīgi no tā, vai viņu pieņem tajā skolā vai ne, ir atkarīgs, vai ģimene atgriezīsies vai neatgriezīsies Latvijā.
Runājot par minēto prieka enerģiju, kur tu dzīvē vēl rodi šo enerģiju? Kas tevi uzlādē ārpus mākslas?
Man ļoti patīk Ņujorka. Amerika kā tāda man ir labs pozitīvs atklājums, jauns kontinents, kur es ļoti gribu uzturēties. Mani šī pilsēta uzlādē, nevis atņem enerģiju. Tur es jūtu to prieka enerģiju. Uzlādē mans puika. Dažreiz arī neuzlādē, bet parasti uzlādē.
Cik viņam gadu?
Seši. Viņš ir talantīgs lasītājs. Šogad ir izlasījis vairāk grāmatu nekā es. Ja viņš uzķer, ka viņam kaut kas izdodas, tad uzreiz aiziet adrenalīns. Viņš ir atklājis sev lasīšanu. Tas nenozīmē, ka es gribu izcelt, ka viņš ir baigais vunderkinds, mums varbūt matemātikā neiet tik labi. Katrā ziņā – ir vecāku lepnums. Viņš atnāk mājās un saka – es gribu palasīt. Pusstundu velk līdzi ar pirkstu un lasa grāmatiņu.
Kur tu vispirms gribēsi aizbraukt, tiklīdz tas būs iespējams?
Laikam tagad gribu izpētīt Amerikas kontinentu. Es ļoti maz esmu bijis tajā galā. Amerikā esmu bijis tikai divas reizes. Mani interesē tās kultūra un iespējas. Man ir testēšanas režīms. Ja ienāks prātā iestāties tur kādā kinoskolā, visticamāk, es to izdarīšu. Pašlaik – nekādu robežu.
Vairāk par Viestura Meikšāna izveidoto runas skolu: www.runasskola.lv