Svētdien, 14. februārī, Berlīnes kinofestivālā notika Latvijas režisora Renāra Vimbas debijas pilnmetrāžas spēlfilmas Es esmu šeit pirmizrāde. Tā iekļauta jauniešu filmu konkursa programmā Generation 14plus. Filma stāsta par 17 gadu veco Raju (Elīna Vaska), kura dzīvo mazā lauku saimniecībā kopā ar valdonīgo vecmammu Olgu (Ruta Birgere) un savu brāli Robi (Andžejs Jānis Lilientāls). Pēc vecmammas nāves meitene sāk cīņu par savu nākotni. "Tas ir pieaugšanas stāsts, kuru caurvij vientulības, vilšanās un pirmās mīlestības (Edgars Samītis) pārdzīvojums," darbu piesaka režisors, kurš savu pirmo nozīmīgo uzvaru jau ir izcīnījis. Lai iekļūtu šajā Berlināles programmā, šogad sacentās vairāk nekā 2000 pilnmetrāžas darbu un īsfilmu. Latvijā filma būs skatāma no 26. februāra.
Kādas bija sajūtas, kad saņēmāt ziņu, ka filma Es esmu šeit ir iekļauta Berlīnes kinofestivālā?
Nav ko koķetēt – visiem režisoriem ir nepieciešama atzinība un sajūta, ka viņa filma kādam ir vajadzīga. Šim procesam tiek tērēts diezgan daudz naudas. Ja tas ir tikai paša priekam, tam nav pamatojuma.
Jūs esat teicis: "Veidojot filmu, autoram ir jārēķinās, ka viņš rada pasauli, kurā būs jādzīvo vairāki gadi." Kāda ir bijusi šī pasaule?
Pasaule, kurā es ļoti labi jūtos. Man patīk uzturēties dabā un tālāk no civilizācijas labumiem. Jebkurai radošai personībai ik pa laikam rodas nepieciešamība atkarot laiku un telpu bez nepārtrauktiem impulsiem no ārpasaules un pabūt šajā pilnajā tukšumā.
Kas rīdzinieku piesaista laukos? Skats no malas?
Tie cilvēki, kuri dzīvo uz vietas, ne vienmēr novērtē savu apkārtni. Es atceros, ka mums laukos kaimiņos dzīvoja sieviete, kura uz trīsdesmit metru attālo ezeru aizgāja pāris reižu gadā nomazgāt kartupeļus, bet rīdzinieki brauca uz turieni un sajūsminājās: "Uh! Ah!"
Kāpēc par filmēšanas vietu izvēlēts Rēzeknes novads?
Man vienmēr ir simpatizējušas vietas, kuras nav skāris eiroremonts. Instinktīvi jutu, ka filmai ir vajadzīgas mežonīgākas faktūras, nevis svaigi krāsotas mājiņas un glīti nopļauti lauki, turklāt sakrita vēl vairāki filmēšanai nepieciešami nosacījumi. Iepazīt šo novadu man palīdzēja mans draugs Ēvalds Vasilevskis. Pie viņa esmu mācījies podniecību, ar ko šad tad mēdzu nodarboties brīvajos brīžos. "Ja tu nefilmēsi Latgalē, būs slikti!" viņš sacīja. Es sapratu, ka joki mazi.
Diendienā esat dzīvojis ar filmas tēliem. Kāpēc savu galveno varoni nokristījāt par Raju?
Rakstot scenāriju, es izdomāju savu varoņu biogrāfijas vairākās paaudzēs, lai varētu uzbūvēt viņu pasauli, no kuras filmā mēs redzam tikai nelielu daļu. Bija doma, ka Rajas vecmamma Olga Latvijā savulaik ir ieceļojusi no Ukrainas, un tas būtu viens no iemesliem viņas diezgan vienaldzīgajai attieksmei pret lauku māju. Kad turpināju darbu ar scenāriju, tas vienā brīdī vairs nebija aktuāli, taču latviešiem netipiskais vārds palika.
Sacījāt, ka jums simpatizē galvenās varones ideālisms, tiešums un drosme.
Man patīk, ka viņa ir gatava darīt jebko, lai pastāvētu par sevi un savu izpratni, kā būtu jādzīvo šī dzīve, par spīti tam, ka viņa kļūdās un izdara morāli apšaubāmas izvēles.
Runājat kā viņas advokāts.
Man ir svarīgi saprast jebkuru varoni. Šajā filmā tas ir apstākļu kopums, pret kuru viņai ir jāizcīna sava cīņa, bet tajā nav ne labo, ne slikto tēlu. Tajā ir cilvēki ar konkrētu motivāciju, un jebkurai viņu rīcībai ir attaisnojums, pat ja pirmajā mirklī tā šķiet nosodāma. Tikai tādā veidā kino var būt cilvēcīgs, godīgs un brīvs no moralizēšanas.
Vairākas reizes esat saņēmis atraidījumu Nacionālā kino centra izsludinātajos filmu ražošanas projektu konkursos. Tas bija ieguvums vai lieki iztērēts laiks?
Finansējumu mēs saņēmām ar trešo piegājienu. Es domāju, ka pirmajā reizē tas bija godīgi un ļāva attīstīt filmas projektu labākā līmenī, bet otrajā reizē… viegli nebija. Taču es vienmēr atceros, ko teica viens no maniem pasniedzējiem Baltijas Filmu un mediju skolā Boriss Frumins – būt režisoram nozīmē būt stipram, tev būs jāceļas atkal un atkal.
Savukārt jūsu pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā Pēteris Krilovs pirms dažiem gadiem atzina: "Es tagad ar izmisumu sekoju tam, ka mūsu bijušajam studentam Renāram Vimbam, kuram ir ļoti labs scenārijs, visu laiku nedod naudu tāpēc, ka tiek uzskatīts – viņš ir par jaunu."
Jā, par jaunu... Tieši vakar mēs runājām par šo tēmu, un producente Aija Bērziņa bija pārsteigta, ka man ir jau 40 gadu: "Kā – kad mēs sākām, tev nebija tik daudz?!" Tas ir mazliet ironiski, ka Latvijā jaunie režisori nav nemaz tik jauni. Es pats gan jūtos ļoti jauns.
Kopā ar jums Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā mācījās Ieva Ozoliņa, Krista Burāne, Lauris Ābele, kuri visi turpina darboties kinorežijā.
Kā mēs sakām – turamies virs ūdens.
Viena no filmas tēmām ir atbildība – pret sevi, saviem sapņiem, ģimeni. Cik jūs pats esat bijis atbildīgs pret savu sapni?
Desmit gadu vecumā es sapratu, ka kino ir tā lieta, kas mani uzrunā. Protams, es tajā laikā nestādījos priekšā, ko nozīmē šī profesija – ka tajā ir maz romantikas un mākslas dvešanas, bet daudz amatniecības un spējas sastrādāties kolektīvā.
Varbūt bija kāda īpaša filma?
Es skatījos visu pēc kārtas, ko toreiz rādīja Rīgas kinoteātros. Bērnībā es dzīvoju Purvciemā, un tieši caur filmu skatīšanos es sāku iepazīt pilsētu un atklāt sev pasauli. Ar jaunu vilni interese par kino aktualizējās vidusskolas laikā. Es atceros, ka mēs, trīs draugi, kādā mājas ballītē saskandinājām glāzes par to, ka viens kļūs par rakstnieku, otrs par diplomātu un trešais par režisoru.
Cik ir piepildījuši savu sapni?
Divi no viņiem ir. Par trešo nezinu.
Kāpēc uzreiz negājāt studēt kinorežiju? Pietrūka dūšas?
Es aizgāju uz Latvijas Kultūras akadēmiju kā uz pirmo tuvāko punktu, kur iekāpt tajā vilcienā, taču sapratu, ka neesmu tam gatavs. Desmit gadu es darīju kaut ko citu, bet tad dzīve apmeta loku, un es sapratu, ka tagad vai nekad. Tajā gadā Latvijas Kultūras akadēmijā bija uzņemšana kinooperatora mākslas apakšprogrammā, kurā es iestājos un sapratu, ka beidzot esmu mājās.
Par savu filmas operatoru esat izvēlējies islandieti Arnaru Torisonu.
Ar Arnaru mēs atradām kopīgu valodu jau pirmajā tikšanās reizē Reikjavīkas kafejnīcā, kur es viņu iepazīstināju ar savas filmas projektu. Viņš uzreiz atbildēja: jā, super, es gribu to darīt! Arnaram ļoti patika Rīga, daba un... vilcieni, kuru nav Islandē un kurus pie katras izdevības viņš filmēja un fotografēja. Viņš joprojām nav atmetis domu uz laiku padzīvot Latvijā.
Solītā islandiešu komponista Valgīra Sigurdsona vietā ir lasāms Ērika Ešenvalda vārds.
Sākumā bija iecerēts, ka filma taps kā Latvijas un Islandes kopprodukcija, tas nozīmē, ka pāris radošo pozīciju tiktu nodotas sadarbības partneriem. Mēs uzrunājām Valgīru Sigurdsonu, kurš ir strādājis kopā ar Larsu fon Trīru, Bjorku un daudziem citiem. Taču Islandi piemeklēja finanšu krīze, un nācās atteikties no šīs idejas; tas pavēra iespēju veiksmīgai sadarbībai ar Ēriku Ešenvaldu (iepriekš viņi sadarbojušies projektā Ziemeļu gaisma – I. A.). Notika tas, kam bija jānotiek.
Jums ir tuva ziemeļu estētika?
Mani saista atturība un minimālisms gan krāsās, gan tēlu attiecībās. Es spēju novērtēt, cik veikli tiek savērpti dialogi, piemēram, krievu filmās, taču es neko tādu nevarētu iedomāties savā darbā. Tā ir cita valoda un mentalitāte, kurā es neprotu runāt un just.
Savukārt par filmas montāžas režisoru ir kļuvis karstasinīgais grieķis Jorgs Mavropsaridis!
Blakus istabiņā mēs nosēdējām mēnesi pa desmit stundām dienā. Daudz kas palika ārpus kadra, jo tikai pēc pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas tu sāc aptuveni nojaust galarezultāta garuma un uzfilmētā materiāla attiecības. Es ceru, ka tā būs laba skola nākamajiem darbiem.
Jūsu filmogrāfijā ir norādīts, ka attīstībā ir jūsu nākamais pilnmetrāžas spēlfilmas projekts Sanctus.
Es ilgi meklēju tēmu, par kuru es būtu gatavs domāt nākamajos gados un kuru beidzot esmu uztaustījis. Es gaidu brīdi, kad varēšu tam pilnvērtīgi pievērsties, sākt rakstīt scenāriju un veikt izpētes darbu. Man ir būtiski, lai filmā redzamais nerunātu pretī realitātei.
Man šķiet, ka arī skatītāji to novērtē.
Man ir svarīgi, lai filmas varonis kaļķotu augļu koku stumbrus īstajā laikā un iekurinātu krāsni kā cilvēks, kurš to dara diendienā, nevis vienreiz mūžā iededzot pirts kamīnu. Tā ir liela atšķirība.
Kā raugāties uz savu turpmāko kino veidošanas pieredzi?
Es ceru, ka nākamreiz nevajadzēs vairākas reizes pēc kārtas atkārtot: es esmu šeit! Es gribu veidot kino! Diemžēl Latvijā ir tā, ka jaunajiem ir jātrāpa desmitniekā ar pirmo šāvienu. Ja netrāpīs, tad viss – otra iespēja, visticamāk, netiks dota. Es ceru, ka man ir paveicies.