Ja es brauktu ar nīderlandiešu rotu mākslinieci Felīki van der Lēstu vienā tramvajā, es, visticamāk, nekad neuzminētu viņas nodarbošanos. Tērpusies vienkāršā džemperī un džinsos, viņa apģērba valodu lieto bez izsaukuma zīmēm un epitetiem. It kā gribētu saplūst ar pūli, tā netraucēti nododoties savām domām un visu daiļrunību atstājot rotām, kuras pati dēvē par miniatūriem mākslas darbiem. Felīkes rotas ir pasakas pieaugušajiem, kuras viņa stāsta ar bērnu instrumentiem – plastmasas dzīvnieku rotaļlietām, tās aptamborējot, sagraizot, ieģērbjot, transformējot un, ja nepieciešams, izrotājot ar dārgmetāliem.
Ar saviem mazajiem stāstiem vismaz uz mirkli Felīke van der Lēsta izrauj no pieaugušo pasaules sārņiem arī gandrīz jau nosmacēto bērnu mūsos. Uzlūkojot mākslinieces rotas, ir neiespējami nepasmaidīt. Tajās ir dzīves pieredze un bezgalīgs naivums vienlaikus. Kaut bērnišķīgas tās šķiet tikai pirmajā mirklī. Ja ielūkojaties dziļāk, tās ir pārpilnas simbolu, vēstures un popkultūras atsauču.
Viņas izstāde Dzīve ir zoo līdz 19. aprīlim bija skatāma galerijā Putti. "Es uzaugu zooloģiskā dārza tuvumā un bieži turp gāju. Bērnībā man šķita pilnīgi dabiski redzēt ap sevi ziloņus un žirafes. Es sāku kolekcionēt plastmasas dzīvnieku rotaļlietas, kad pabeidzu mākslas skolu. Es tās pirku kā neprātīga, pati nezinu – kāpēc."
Var teikt, ka Felīkei van der Lēstai ir divas kaislības – plastmasas rotaļlietas un tamborēšana. Turklāt abas vienlīdz veiksmīgi viņa spējusi iemiesot arī savās rotās. Viņa ir viena no nedaudzajām laikmetīgo rotu māksliniecēm, kas strādā ar tekstilu. Felīkes rotas ir filigrāns rokudarbs, tamborēšanai viņa izmanto īpaši smalku diegu un adatu.
Felīke ir beigusi Gerita Rītvelda Mākslas akadēmiju Amsterdamā (viņas sākotnējā specialitāte ir metālmāksla) un atzīst, ka viņas lielākie iedvesmotāji bijuši pasniedzēji – dizaina huligāns Marsels Vanderss un konceptuālais rotu mākslinieks Rūts Peterss, kurš Felīkes radošās krīzes brīdī, pamanot viņas aizraušanos ar rotaļlietām un tamborēšanu, teicis: "Tā ir tava īstā lieta. Dari!" Un viņa arī paklausīgi dara – nu jau 14 gadu. Kopš 2008. gada māksliniece dzīvo un strādā Norvēģijā. Felīkes rotas atrodamas arī Londonas Viktorijas un Alberta muzeja pastāvīgajā kolekcijā.
Kāpēc savās rotaslietās jūs dzīvniekus apģērbjat kā cilvēkus?
Es ne vienmēr domāju, kāpēc es kaut ko daru. Es vienkārši daru. Mani nesaista cilvēka tēla izmantojums mākslā. Iespējams, es nejūtos pietiekami komfortabli attiecībās ar ķermeni. Visticamāk, es viņus ieģērbju, jo gribu stāstīt stāstus. Vienlaikus es negribu, lai tie būtu pārāk acīmredzami, man svarīgi, lai maniem stāstiem būtu jautājuma zīme. Lai, rotas uz lūkojot, viss nebūtu acīmredzams, lai paliktu iespēja fantāzijai. Jo, ja viss ir pārāk skaidrs, jums vairs nav interesanti uz to skatīties.
Iespējams, tālab arī bērniem tik ātri apnīk plastmasas rotaļlietas. Apmierinājuši kāri iegūt, viņi par tām lielākoties vairs neizrāda interesi. Labāk spēlējas ar karotēm vai uz ielas paceltiem koka zariem.
Tā ir taisnība, jo patiesībā rotaļlietas neatstāj pārāk daudz vietas fantāzijai. Varbūt vienīgi lego ir izņēmums. Ja paraugāmies kaut vai uz arsenālu, kas tiek tiražēts, popularizējot Volta Disneja animācijas filmas: ar šiem tēliem neko vairs nav iespējams izdarīt. Tajos ir pārāk daudz rakstura.
Plastmasas rotaļlietas var iedvesmot, taču vienlaikus tās arī ierobežo. Ne vienmēr varat atrast dzīvnieku ar izteiksmi, kas jums nepieciešama. Visbiežāk dominē tas lielais, tukšais smaids. Taču pasaulē ir arī ļoti kvalitatīvi rotaļlietu zīmoli. Piemēram, vācu Schleich.
Uzlūkojot jūsu rotas, ir sajūta, ka jūs šajā neirotiskajā laikā darāt lielisku darbu – mēģināt padarīt cilvēkus priecīgus.
Jā. Ja strādājot sāku just laimes sajūtu sevī, zinu, ka to izraisīs arī manas rotas. Ja manī šīs sajūtas nav, ir skaidrs, ka ar dizainu kaut kas nav kārtībā. Tā kā man pašai radīšanas prieks sagādā lielu baudu, gribu, lai šīs sajūtas rodas arī cilvēkiem, kuri manas rotaslietas uzlūko un nēsā. Tas ir lielākais gandarījums un, iespējams, arī viens no iemesliem, kālab es turpinu ar to nodarboties. Turklāt mani pašu vienmēr pārsteidz rezultāts. Neviena rota nav izdomāta iepriekš, tās ir tapušas spontānā radošā procesā.
Vai šīs spēles ar rotaļlietām arī jums pašai ir veids, kā saglabāt dzīvu savu iekšējo bērnu?
Grūti teikt. Katrā ziņā tas nav apzināts un mērķtiecīgs process, tas vienkārši ar jums notiek. Tā ir viena no brīnišķīgākajām lietām, ja jūs joprojām spējat paraudzīties uz pasauli bērna acīm. Redzēt ko dīvainu, jaunu, pirmatklāsmē pārsteidzošu. Cilvēki, kuri to spēj, ir īpaši. Visšausmīgāk ir, ja pieaugot jums pazūd vieglums. Manam dēlam šobrīd ir trīs gadi, un ir ļoti interesanti vērot, kā viņš reaģē uz pasauli. Mēs, pieaugušie, savas bērnības sajūtas sen esam aizmirsuši.
Kāda kritiķe savulaik jūsu rotas nodēvējusi par "uzbrukumu labai gaumei un tradicionāliem priekšstatiem par rotu dizainu". Vai jūs tam piekrītat?
Īsti nē. Taču tradicionālajā izpratnē rotaslietas visbiežāk tiek saistītas ar zeltu, sudrabu, briljantiem. Katrā ziņā – ne ar plastmasu. Ja esat pieradis pie šāda stereotipa, uzlūkojot manas rotas, tāds priekšstats varētu rasties.
Pasaule ir pārpilna dažādu lietu. Kāda, jūsuprāt, ir juveliermākslas misija XXI gadsimtā?
Tā ir māksla, kuru jūs varat iznest ārpusē. Atšķirībā, piemēram, no gleznām, kuras ir jāiet skatīties uz mājām vai muzejiem. Rotaslietu varat pielikt sev klāt, iziet ielās un caur to komunicēt ar citiem. Tā ir redzama un ļoti bieži kļūst par iemeslu tālākām sarunām. Man patīk strādāt ar mazām lietām. Dēvēju to par miniatūro mākslu, kas savā būtībā ir ļoti komunikatīva.
Diskusija, kas īsti ir juveliermāksla – māksla vai amatniecība –, ir veca kā pasaule. Kāds ir jūsu viedoklis?
Parasti mēs tiekam piepulcēti amatniekiem. Es teiktu, ka tā ir māksla, jo, radot šīs lietas, manī ir tās pašas sajūtas, kas māksliniekam. Šajā ziņā neredzu daudz atšķirību. Taču nenoliedzami mūsu vidū vienmēr ir frustrācija – mēs paši domājam, ka radām mākslu, savukārt mākslas pasaule mūs uzskata par amatniekiem un īsti nepieņem.
Tamborēšana savā būtībā arī ir visīstākā amatniecība.
Tamborēt iemācījos jau agrā jaunībā, tāpat kā adīt. Tamborēšana mani saista vairāk. Adot jums nemitīgi jāmanipulē ar neskaitāmām acīm. Tamborējot tā nav. Šajā procesā ir kaut kas līdzīgs celtniecībai, kas mani vienmēr fascinējusi. Jūs it kā nemitīgi liekat ķieģeli pie ķieģeļa, tā variējot formu. Turklāt atšķirībā, piemēram, no glezniecības, kas prasa nemitīgu koncentrēšanos, tamborēšana ir daudz relaksējošāka.
Vai arī tagad ik pa laikam mēdzat apmeklēt zooloģisko dārzu? Iedvesmas vai dzīvniek/cilvēkpētniecības nolūkos?
Ne pārāk bieži. Viena no pēdējām reizēm bija Kioto, taču tā drīzāk bija skumja pieredze. Es vēroju lāčus, kuru dzīve paiet, staigājot no vienas būra puses uz otru. Tā gan mēdz notikt arī cilvēku pasaulē, mūsdienās aizvien vairāk. Runājot par iedvesmas avotiem, šobrīd man interesantāki šķiet dabas muzeji. Pirms dažiem gadiem Amsterdamā bija liela izstāde par dinozauriem. Tā ir mana jaunā kaislība – kolekcionēt dinozaurus.
Cik jums to ir?
Četrdesmit, taču es gribētu vairāk. Man jādomā, kā tos pārvērst rotās, jo vairākums ir ļoti lieli. Visaizraujošākais ir tas, ka gandrīz katru nedēļu par dinozauriem avīzēs varat izlasīt kaut ko jaunu. Pasaulē nemitīgi tiek atrastas jaunas liecības par viņu dzīvi.
Kurš dzīvnieks jums šķiet visskaistākais?
Zirgs. Viņam ir ģeniāla plastika.
Kāpēc jums tik svarīgi, lai katrai rotaslietai būtu savs nosaukums?
Es nespēju iedomāties, kā es varētu radīt darbu bez nosaukuma. Tas ir kā bērns bez vārda. Iespējams, ja daļai manu rotaslietu nebūtu nosaukuma, tajās būtu vairāk telpas iztēlei. Nosaukums it kā mazliet ierāmē. Arī mums ir vārds, nacionalitāte, kas mūs ierāmē. Sava veida spēles noteikumi, ar kuriem jārēķinās.