Sarkandaugavas ejot kājām uz Kundziņsalu un meklējot Andra Zeibota māju, aizmaldos katrā nepareizajā ieliņā, un norunātajā laikā pulksten vienpadsmitos nākas zvanīt rakstniekam, ka diemžēl kavēšos. Ar pāris precīzām īsziņām Zeibots mēģina novirzīt uz īstā ceļa, bet pēc brīža jau džentlmeniski zvana, ka panāksies pretī un gaidīs uz Aptiekas un Tvaika ielas stūra. Tā kā romānu esmu pabeigusi tikai iepriekšējā naktī, nav aizdzenamas iztēles ainas, kā pa šīm pašām ieliņām kā mēnessērdzīgs savā laikā ar kārtējo viltoto recepti kabatā ir klīdis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Kopumā viņš bijis regulārs "viesis" kādās 14 Rīgas aptiekās, arī nomaļu – Iļģuciema un Sarkandaugavas – dežūraptiekās.
Dzejnieks un rakstnieks Jānis Ziemeļnieks (1897–1930) nodzīvoja tikai 32 gadus. Andris Zeibots jau pa ceļam sāk stāstīt tik aizraujoši, ka atļaujos ieslēgt diktofonu.
Izrādās, interese par psihes jautājumiem viņam radusies jau kā zēnam, kad mamma strādājusi, kā viņš pats saka, "psihenē". Reizēm tur palīdzējis ar kādiem darbiņiem, piemēram, nomazgājis logus. Slimniekus gan saticis maz. Bet reiz esot atvesta kāda sieviete, kura visu laiku skaļi stāstījusi, kas ar viņu notiek. Viņa teikusi: "Es eju jūrā." "Tad es sapratu, ka šie cilvēki dzīvo absolūti savā pasaulē," saka Andris Zeibots, soļojot pāri tiltam. Radusies padziļināta interese par sapņiem un zemapziņu. "Salasījos Jungu un Freidu," jaunības periodu ar smaidu atceras rakstnieks. Jau Kundziņsalas līniju labirintā suņu reju pavadībā Andris Zeibots, pastāvīgs veikala Intelektuālā grāmata pircējs un lasītājs, notur gandrīz lekciju par franču psihiatra un psihoanalītiķa Žaka Lakāna (1901–1981) idejām, kuru atbalss ir klātesoša arī Krauklī. Savukārt romāna ievadvēstulē rakstnieks atsaucas uz Žila Delēza un Fēliksa Gvatari kopdarbu Kas ir filozofija?.
Pusotru gadu pēc izdevniecības Dienas grāmata vērienīgā projekta Mēs. Latvija, XX gadsimts ceļu pie lasītājiem sāk jauns romānu un literatūras pētījumu cikls Es esmu....Tas 13 Latvijas literatūras klasiķus, pēc Gundegas Repšes vārdiem, mēģinās atbrīvot no "nezināšanas vai klišejiskas zināšanas". Vienlaicīgi par katru personību taps gan romāns, gan literatūrzinātnieka monogrāfija. Monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku rakstīs Jānis Zālītis. "Tagad arī Paulam Bankovskim ir iznācis kolosāls romāns! Neesmu vēl lasījis, bet kompozīcija vien ir ellīga laba," – Andris Zeibots ar entuziasmu paceļ augšā abus īkšķus. Viņam esot līdzīga iecere vienam fantastiskajam stāstam. Īkšķi tiek arī visai sērijai Es esmu… "Tāda kompānija!"
Esam nonākuši Kundziņsalā. Andris Zeibots stāsta, kā pētījis sapņu struktūru. Ziemeļnieka nomoda sapņiem – vīzijām – romānā ir atvēlēta milzīga vieta.
Tas laikam ir grūtākais – imitēt apziņas plūsmu, lai tā izklausītos dabiski saraustīta un aloģiska?
Tur tā lieta! Pat ne apziņas. Tas jāiemācās. Lai dabūtu sapņa sirreālo spriedzi, ir jābūt ārkārtīgai enerģijas koncentrācijai. Es jau vairs neesmu nekāds jaunais. Runa īsti nav pat par koncentrēšanos. Varu lasīt grāmatas, arī braucot sabiedriskajā transportā. Koncentrēties iemācījos, kad konservatorijā bija aktiermeistarības nodarbības. Runa ir par īpašu enerģētisku stāvokli, kurā jānonāk. Sapnim ir jābūt vieliskam. Tam jābūt sapņa garšai. Vai nu tā ir, vai – nav. Kad tas ir pierakstīts, ir jāskatās cauri otrreiz – no analītiķa viedokļa –, kas tur ir sanācis, ko tas tēls nozīmē. Tas nav kā sapņu grāmatā – ja redzi suni, tas nozīmē to un to. Tie ir nieki. Katram cilvēkam ir pilnīgi savi arhetipi un pielietojuma veidi. Tas ir dziļi saistīts ar pieredzi un psihes struktūru. (Aizvilkdamies rej suns.) Sunītis mani tagad pārbļaus (smejas). Vēl pirms simbolu rašanās ir spoguļu stadija, kurā ir jau iemācīti kaut kādi vārdiņi un nāk apjausma, ka ir "es" un ir "cits". Pētīt to citu ir pats aizraujošākais.
Uz grāmatas vāka rakstnieks ir uzrakstījis: "Senie mīti nebeidzami atkārtojas. Divi pretim nolikti spoguļi rada bezgalīgas atstarošanās tuneļus viens otrā." "Ienirt otra cilvēka, dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka, esamības okeānā viņam izdevies apbrīnojumā dziļumā, nesašaurinot radošā gara apvāršņus, romānu Krauklis raksturo rakstniece Gundega Repše, kura uzskata, ka tieši Ziemeļnieka – Zeibota spoguļos arī rodama romāna virsvērtība.
Sarunu turpinām jau rakstnieka istabā, kur viņš uz galda līdzās Krauklim, ko esmu paņēmusi līdzi, noliek 1933. gadā izdotu izdevumu J. Ziemeļnieks. Kopotas dzejas.
Vai rakstīt romānu par Jāni Ziemeļnieku bija jūsu paša ideja? Iepriekšējās romānu sērijas intervijās rakstnieki minēja dažādus veidus, kā tikuši līdz savam varonim – gan lozēts, gan notikušas visādas maiņas un nejaušas sakritības.
Jā, paša. Šajā sērijā ielēcu nejauši. Šo sēriju es kaut kā biju palaidis garām. Uzrakstīju pirmo variantu, aizsūtīju redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei, un viņa saka – ļoti iederas jaunajā sērijā Es esmu… Kur? Kas? Viņa paskaidro – visi iedzīvojas kādā rakstniekā. Pag, bet es jau nerakstīju no "es" viedokļa. Daudzi to ir ņēmuši kā uzdevumu un noteikumu. Mans gabals tam neatbilst, bet ne jau par to ir runa. Runa ir par to, ka mēs, rakstnieki, ar savu sociālo un kultūras pieredzi kā aktieri iedzīvojamies cita lomā. Aktieris nekad nav absolūti tēls, tāpat kā viņš nekad nav absolūti viņš pats. Ja viņš spēlē uz skatuves zombiju – tas ir pats par sevi saprotams. Līdzīgi arī autors. Arī lasītājs, kad lasa, nelasa autoru, bet sevi. "Es" un "cita" lakāniskās plūsmas šurpu turpu – tas ir tas raiss, procesējums. Starp mums – rakstnieku un lasītāju – iet vilnis, vienā brīdī nolec dzirkstele – kaiross, atklāsmes brīdis – es sapratu! Varbūt autors tā nemaz nav domājis, bet ne par to ir runa.
Neteiktu, ka es milzīgi būtu aizrāvies ar Ziemeļnieku, vienkārši zināju. Kaut ko citu meklēdams, izlasīju viņa biogrāfiskos datus, ka viņš bijis opija atkarīgais. To es agrāk nezināju. Izrādījās, ka viņš ir rakstījis arī prozu. Strādājis Benjamiņu izdevumos. Radās interese. Domāju, jāpalasa, kāds viņš ir bijis kā prozaiķis. Neko īpaši negaidīju. Pēkšņi skatos – proza ir pat interesantāka nekā dzeja! Un pilnīgi savādākā manierē. Dzejā ir ar sitienu uz romantisko un simbolisko atsitienu. Ziemeļnieka prozista stāstījums ir nervozi saasināts. Lakānam ir četri diskursa veidi, un Ziemeļnieka prozā drīzāk parādās Protestētājs.
Dzejoļos viņš vairāk ir Kunga diskursā – konstruē ideālus, būvē lielās simboliskās ainas. Viens cilvēks vienā un tajā pašā laikā raksta pilnīgi atšķirīgi. Paņemu Atpūtu un palasu, ko viņš tur raksta. Saruna ar Aspaziju. Viņa stāsta, kā viņa jaunībā nezin cik reižu gandrīz vai gājusi bojā. Tas atkal ir kaut kas pilnīgi cits! Sajutu, ka šis cilvēks ir dalījis pa līmeņiem un apzinājies, ka tās ir atšķirīgas matērijas. Teksts it kā ir teksts, tomēr no simboliskās sakārtas viedokļa dzeja, proza vai dramaturģiskais teksts ļoti atšķiras. Man bija interesanti pētīt no šī viedokļa. Runājot par Ziemeļnieka cīņu ar atkarībām – man ar to ir daļēja pieredze. Aizgāju pie daktera, taisīja analīzes un atklāja otrā tipa cukura diabētu. Uzreiz – to nedrīkst ēst, un to nedrīkst dzert. Pasaules gals tas nav, bet ar dzeršanu un pīpēšanu es rēķinus esmu noslēdzis. Tā, protams, nav opija atkarība, bet nav tā, ka man nebūtu pieredzes.
Tātad atkarības mehānismu jūs bijāt iepazinis uz savas ādas?
Drīzāk atkarības pārvaldīšanas mehānismu. Jā, kā strādā pati atkarība – bezapziņas vilkme, ko pārstāv trīs arhetipiskie tēli. Pēc Junga tā ir ēna, kas manā romānā ir sadalīta Krauklī, Haijalijā un Dubultniekā. Mani interesē, kā strādā bezapziņa vai pēc jaunākām atziņām – gēnu programmas. Pirms mēs vēl sākam kļūt par kultūras ļaudīm, pirms iemācāmies valodu – gēnos jau ir ierakstīts, kā darāms. Vienas sugas putni vij vienādas ligzdas, neviens viņus nav mācījis. Tas viss notiek automātā. Cilvēks nav nekāds izņēmums, tāds pats dzīvnieciņš vien ir. Ir divas lielās dzīves programmas – nāve un otra – dzīves turpināšanās. Simbolistu romantiķu garšā – mīla. Tāpēc man romānā ir izvēlēts tieši šis Raiņa lugas iestudējums – Mīla stiprāka par nāvi. No evolūcijas un psiholoģijas viedokļa tā ir lielā dzīves sakārta.
Man radās doma, ka Ziemeļnieka popsa dzeja ar visiem iluzorajiem, krāšņajiem tēliem, kas ir kā šlāgerītis, ka tas drīzāk ir viņa vairogs, aizstāvēšanās. Rainis tieši otrādi savā Kunga diskursā gāja un aicināja mīlēt visu cilvēci un vērties vaļā cilvēces mēroga simbolos. Bet tas, ko Ziemeļnieks rakstīja prozā, bija viņa ikdienišķais darbs – naudas pelnīšana.
Šis cilvēks ir bijis visdažādākajos spaidos. Bērnībā pārdzīvojis smagu slimību. Viens dakterītis, labu gribēdams, izrakstīja opiju, lai noņemtu sāpes. Šī laba gribēšana cilvēkam sačakarēja visu dzīvi. Nu Ziemeļnieka dzeja vairs nav salona dāmīšu dzeja, bet aizstāvēšanās dzeja. Taču tā nav sabiedrisko sakrālo kodu iedibināšana vai kaujā saukšana. Man interesantāk bija iedziļināties personības psiholoģijā, neskatoties uz to, ka, protams, ir arī laika dekorācija. Pusgadu nosēdēju bibliotēkās. No diskursa viedokļa vairāk esmu Analītiķis, kurš klausās, nevis iedibina zināšanas par kādu laika periodu vai rada lielās simboliskās iekārtas. Romānā ir analīze.
Pret opiju cīnīties ir vājprāta cīņa. Varbūt ir arī kāds, kurš ir uzvarējis… Dabūt savu organismu kā ienaidnieku – tas psihei ir milzīgs trieciens.
Mūsdienā leksikā mēs teiktu, ka Ziemeļnieks bija narkomāns?
Jā, mēs to sauktu par narkomāniju, atkarību. Par to nav runa. Viņa laika sabiedrība bija visai puritāniska un ļoti nostājās pret tādiem. Ziemeļnieks neatbilda nekādām sociālajām normām, bet viņam piedeva. Skatījās drusku caur pirkstiem. Ziemeļnieks slēpās aiz vairoga, par kuru runājām, – tā bija gan cīņa pret sevi, gan zināmā mērā arī viņa sociālā maska. Visi zināja. Citu cilvēku norietu pilnībā. Personības spēkam, kāds Ziemeļniekam piemita, tajā laikā bija sakrālā koda vērtība.
Man tagad nākamais romāns top par Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi. Tur iet iekšā jēga, kas neiegāja šajā romānā. Galvenā jēga ir kara pieredze un kara traumas. Pirmā pasaules kara laikā Ziemeļnieks bija iesaukts, bet slimīguma dēļ – slimās nieres, tuvredzība – laimīgā kārtā viņu no armijas padzina.
Līdz ar to viņam ar karu bija distancētas attiecības. Mauriņas un Raudives kara pieredze ir ārkārtīgi aktuāla. Iedomājieties, viņi savā vecajā, sagrabējušajā mašīnītē kara laikā brauca pāri frontei. Pāri visai Eiropai prom uz Vāciju. Tikai pēc tam viņi nonāca Zviedrijā. Viņi sauca savu mašīnīti par Rosinanti. Raudive dabūja sargiem iesmērēt zelta pulksteni, lai tiktu pāri otrā pusē. Viņi, būdami absolūti inteliģenti, kā bēgļi viņi bija pa īstam iekšā karā. Viņi Drēzdenē nonāca tieši dienu pēc bombardēšanas, iebrauca krāsmatās. Ja viņi ar savu Rosinanti tur būtu nokļuvuši vienu dienu agrāk… Šajā gadījumā psihes kara trauma kā pētījuma objekts ir krietni aktuālāks nekā Ziemeļnieka gadījumā. Ja es būtu gribējis to iespiest Krauklī – tas būtu šitik biezs (rāda plašu žestu – red.).
Tāpat jau ir grandiozs – 622 lapaspuses! Pēdējos gados ierastāka tendence ir vismaz trīsreiz plānāki stāstromāni.
Par ko runa! Sapratu, ka visu vienā gabalā iebāzt nevar. Nav man pretenzijas uz Šekspīru. Romāns par Mauriņu un Raudivi sauksies Lēngaiši. Tas ir mans tulkojums. Ir tāda sīkbūtne – angļu valodā – tardigrade [gauskājis]. Saukta arī par sviesta cūku. Tā ir mikroskopiska sīkbūtne. Mazāka par kukaini, ne gluži bacilis. Lielāko var saskatīt arī ar aci. Viņš ir ārprātīgs izdzīvotājs. Lēngaitis ir izdzīvojis kosmiskajā telpā. Viņš var izdzīvot ārprātīgā temperatūrā. Manā romānā par Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi būs maksimāls akcents uz izdzīvošanas psiholoģiju. Tur būs arī zināms detektīvsižets.
Krauklī Ziemeļnieks nonāk Zentas Mauriņas mājas salona vakarā. Vai temati, ko šie jaunie intelektuāļi un mākslinieki pārspriež savās diskusijās, ir dokumentāli izpētīti, vai tas ir jūsu pieņēmums?
Jauno intelektuāļu sarunas nekur nav dokumentētas. Tas bija jāuzbūvē. Viens ir zaļvārniešu grupējums ar saviem jampampiem. Tur vairāk bija bohēma un popsīgāka atmosfēra. Bet pie Mauriņas tikās intelektuāļi. Man vislabāk patīk nevis pašas sarunas, bet Ziemeļnieka izbrīns par ledusskapi. Tur nekas ciešāk nav skaidrots, bet vilkme ir tāda – Mauriņa ir uz progresu vērsts cilvēks. Abām māsām nekādas īpašas naudas nav, bet ledusskapis ir. Katrā mājā nebija. Mauriņa cenšas būvēt intelektuālu gaisotni, tajā laikā viņa jau lasa lekcijas.
Ledusskapja aina ir uzskatāma liecība, cik dziļi jums ir jāizpēta arī konkrētā laika sadzīves vēsture.
Jā. Ja Rainim pie sienas ir telefons, uzreiz ir skaidrs, ka viņš ir augsta valdības persona.
Mauriņas salona aina ir interesanta arī tādā ziņā, ka te negaidīti uzšvirkst cita Ziemeļnieka rakstura šķautne – ka viņš nav viens nekaitīgs, pusakls savā pasaulē dzīvojošs kurmis, bet var būt arī visai lecīgs un dzēlīgs.
Jā, tas parādās vēl arī citās vietās. Nevar teikt, ka daudzajās meitenēs, kas viņam ir visriņķī, viņš visās būtu samīlējies. Tas ir tāds vīriešu trends – ja viņam izrāda uzmanību, kā, piemēram, Zentas Mauriņas māsa, tad viņam arī sevi ir līdzīgi jāparāda. Bet atceries kā Cēsīs ar Valdu Mooru? Man vispār nevar būt bērnu, jo es esmu Pinokio! Ziemeļniekam ir šie eksplozīvie mirkļi. Ne tikai Mauriņas salona epizodē. Kad viņš bija klīnikā, var tikai iztēloties, cik viņš bija nenormāls – kā viņš visiem viesiem pieprasīja – atnesiet man pulveri! Viņam ir šī eksplozīvā rakstura vilkme, ar kuru viņš visu laiku dabū cīnīties un pārvarēt. Ir interesants moments, kas saistās ar jūsu jautājumu. Ziemeļnieks vienu brīdi jūt, ka viņam atlaižas muguras sāpes, un tieši tāpēc uzreiz laužas ārā agresīvais Ziemeļnieks. Kā problēmas nāk atpakaļ un no dzīlēm nāk augšā vecie arhetipi, tā iestājas cīņa pašam ar sevi – tad vairs nav lecīgās izturēšanās pret otru. Tā ir psiholoģiska nianse, kas, iespējams, ir noķerta pat intuitīvi. Daudz romānā ir arī neaprēķinātā. Ir arī aprēķinātas lietas, piemēram, par ledusskapi.
Jūs esat studējis arī matemātiku un inženierzinātnes. Vai racionāli analītiskais prāts palīdzēja organizēt "okeāniskā" romāna struktūru?
Es esmu beidzis Rīgas 1. vidusskolu. Pēc tam studēju Ekonomikas fakultātē par tā laika skaitļojamām mašīnām. Vairāk tas noder dramaturģijā, kur ir prasība pēc dzelžainām lietām. Jaunībā mans draugs Dainis Grīnvalds, kurš vairāk bija sabiedriskais cilvēks, sapazinās ar profesoru Gunāru Bīberu. Mēs piestaigājām pie profesora, viņam bija liels plaukts ar grāmatām par dramaturģiju. Mēs tās visas ņēmām un lasījām – modernās shēmas, Freitāga shēmas, visu, kas vien bija. Pēc šī nāca Histēriķa – protestētāja – vilnis. Ja es kaut ko tik labi zinu, esmu iedzīts shēmā, tad man ir jādara radoši kaut kas pašam par sevi.
Un tad sākās nezin cik gadu garš eksperimentālais periods. Ludziņām, ko rakstīju tajā laikā, bija vistrakākās uzbūves. Tās bija psihas. Nevis tāpēc, ka nezināju, kā uzbūvēt, bet tāpēc, ka meklēju savu superfreitāga shēmu. Arī romānā Okeāniskais es tas vēl darbojas. Vitoldam Valeinim ir tāda zila grāmatiņa Poētika. Es kā mazs puika savā naivumā ņēmu un visu pats pa vienai lappusei pārbaudīju – sengrieķu dažādās strofas, panta ritmika, atmiņu sakārtojums. Protams, tam nav nekādas mākslinieciskas vērtības. Neizmēģināju tikai soneta vaiņagu (smejas). Pārāk liela ķēpa. Māksliniekam vajadzētu pārvaldīt vismaz četras galvenās psihes spējas. Mēs tikko runājām par prātu un intelektu. Vēl ir arī iztēle, kurai jābūt trenētai. Intuīcija, kas var pacelt atklāsmes līmenī. Un tad ir ikdienas cilvēciņa sajūtas. Rakstniekiem, tāpat kā baletdejotājiem, ir jātrenējas diendienā. Es biju savācis ārkārtīgi daudz Ziemeļnieka laika leksikas slāņus, bet sapratu, ka nedrīkst ar vecvārdiem pārspīlēt. Tie parādās tikai mazliet. Bija nepieciešama intuīcija, lai noturētu vajadzīgo līdzsvaru.
Brīžiem Kraukli ir psiholoģiski smagi lasīt, jo tik pārliecinoši esat uzrakstījis, kā Ziemeļnieks neglābjami nodarbojas ar savas dzīves sabotāžu jau uz mazohisma robežas. Objektīvi – grūti pat labvēlīgāku likteni iedomāties, kāds ir viņam. Visi ceļi pašķiras – sievietes, visi skaistuma un temperamenta tipi, ir gatavas būt ar viņu, izvēlies tik! Pat dzelzs biznesa lēdija Benjamiņa kundze ir gatava dot viņam otru iespēju un neliedz darbu sava laika prestižākajā preses izdevumā. Vai jūs to izjutāt līdzīgi?
Nav nepieciešams nemaz Ziemeļnieks ar savu opija atkarību. Pasaulē ir milzums cilvēku, kuru dzīvē trūkst stabilitātes. Viņu dzīve ir histērijas pārņemta. Viņiem neiet darbā, neiet ģimenes dzīvē, draugi nenotiek, cik daudz visriņķī ir konfliktu! Kā cilvēki uztraucas. Arī mūsu kultūras līmeņa cilvēki – mani tagad neievēroja! Dies pasarga! Nospļaujies un dari tālāk! Ne tas ir galvenais. Ja tava motivācija ir tikai, lai tevi atpazītu? Kāds no tā ir labums? Un ko lai cilvēks dara, ja viņam nav iespējas kā man izlikt to uz papīra un gūt stabilitāti? Tad viņš iet skatīties seriālus, kuru atkārtošanās sniedz drošības sajūtu. Viņš skatās to, kas visu laiku atkārtojas. Man rakstīšanai nepieciešamā pētniecība vienlaicīgi ir arī terapija. Tekstu rakstīšana ir mana īpatnējā meditācija. Kāda gan cita motivācija varētu būt? Ja tas būtu naudas jautājums, tad tev būtu jābūt Roulingai vai Stīvenam Kingam. Vai arī jāstrādā maizes darbs, kā es savulaik radio. Apkalpojām, dzinām jokus, jo tieši to gaidīja no mums. Mani ir grūti izsist no līdzsvara. Arī tāpēc, ka esmu mācījies pie Anša Rūtentāla. Ir cilvēki, kas uz ielas var nogāzties, bet mani ir grūti nogāzt, līdzsvara meklēšanas stratēģijas iestājas automātiski.
Bet ja par Ziemeļnieka savas dzīves sabotāžu… Tā rodas tāpēc, ka viņam šī cīņa ar atkarību noņem nost visu dzīvības enerģiju. Tas ir, kā ļoti, ļoti vecam cilvēkam ir grūti aiziet līdz plītij, kur cilvēks spēka gados šos trīs soļus pat nepamanītu. Ziemeļnieks nebūs tas, kurš nesīs uz rokām kā Konstantīns Zentu uz Dailes teātra izrādi. Tas nav Ziemeļnieks. Tie ir pilnīgi pretēji raksturi un cita psiholoģija, līdz ar to arī pilnīgi cita noskaņa.
Ir brīži, kad gribas viņu bezmaz sapurināt aiz pleciem – šeit tieši tagad tu jau nez kuro reizi sacūko savu dzīvi un ne tikai savu. Lai gan atkarības cilvēka mocīta cilvēka psihe laikam nebūtu analizējama tik elementāri.
Noteikti ir analizējama. Ziemeļniekam ir spaids. Šēnfelda klīnikā viņš ir dzirdējis, kā ārsti par viņu runā, ka viņam nebūs bērnu, ka viņš nevar arī būt īsts mīlnieks. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs viņa dzejai, kur atveras nebeidzami mīlas apvāršņi.
Vienam cilvēkam nepanesams problēmu smagums…
Tur tā lieta. No vienas puses, viņā sēž šis spaids, no otras puses – ar savu dzeju Ziemeļnieks cenšas rauties no tā ārā. Tieši šis spaids ir viņa neirozes pamatā. Kad viņš sāk attiecības, viss sāk labi iet, bet šis spaids arvien pieaug. Un ir jābēg. Nevis viņš pārtrauc attiecības, bet kaut kas cits viņā. Savā ziņā tā ir nedaudz histērija. Histērija kā garīga slimība tika fiksēta XIX gadsimtā. To piefiksēja un sāka pētīt Anglijā Viktorijas laikmetā. Sievietēm bija korsetes. Dzelžaina verdzība un mājas dzīves normas. Tu varēji atļauties tikai tādus žestus, kustēties tikai tā un tikai tik daudz. Nemitīga apspiestība, lai arī bija Bairons un Šillers, kuri sauca pēc brīvības. Sievietēm, kuras bija slogā, histērija izpaudās visvairāk. Psihe šajos apstākļos reaģē šādi: ak jūs mani apspiežat? Kur mana brīvība? Es pati sevi varu apspiest vēl briesmīgāk! No tā – krampji un viss histērijas tiltiņš, kliegšana, asaras, viss ārprāts. Cilvēks vienlaicīgi izjūt gan ārkārtīgu kaifu, ka ir brīvs, gan ir krampjos. Tas ir histērijas kods. Ziemeļniekam arī kaut kādā ziņā ir histēriķa daba. Ja tas liktenis pār mani nāk, es taču varu sev izdarīt vēl sliktāk! Tā būs mana brīvība.
Intervijas noslēgumā gribētu vēlreiz atgriezties pie Jāņa Ziemeļnieka literārā mantojuma mākslinieciskās vērtības. Kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons ir rakstījis, ka "bez opija Ziemeļnieks paliktu tikai pievilts un nobēdājies lauku ideālists". Vai tiešām?
Ziemeļnieka laika kritiķi visu laiku teica – tu tomēr esi zemākās klases dzejnieks. Nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ja skatāmies objektīvi – cik daudz viņa dzejā ir jēgas, ne tikai svaigi, krāsaini tēli, tad no jēgas viedokļa nevar teikt, ka Ziemeļnieka dzeja būtu īpaša. Bet tā nav viņa tieksme, trends. Kritiķis Pāvils Rozītis viņam acīs pateica: "Tavs laiks ir garām. Nāk Čaks." Katrs cilvēks vēlas būt gan viņš pats, gan sociāli pieņemts. Ikvienam ir vajadzīga lielāka vai mazāka iekļaušanās. Vari būt nezin kāds individuālists vai introverts, bet tā vai citādi iekļaušanās ir nepieciešamība. Citam var pietikt ar ģimeni vai draugu pulku, citam, kā Rainim, vajag visu cilvēci. Ir visādas prasības. Cits sev par aizgādni grib visu Visumu. Lūk, Ziemeļnieks šeit tiek atraidīts sociāli.
Romāna pēcvārdā iztēlojat ainu Vērmanes dārzā, kur satiekat Jāni Ziemeļnieku. Rakstāt, ka jums būtu ar viņu ko parunāt. Ko jūs kā pirmo gribētu viņam pavaicāt?
Man būtu ārkārtīgi interesanti! Tāpat kā, ja par mani kāds uzrakstītu fantastisko romānu un es atvērtu – re, kā! Visinteresantāk būtu dabūt Ziemeļnieka reakciju – cik tas ir par viņu, cik ne, draudziņ, te ir galīgi garām!