Mihails Barišņikovs parasti nerunā daudz, taču runāt par savu draugu Josifu Brodski viņam ir svarīgi. Iespējams, tā ir pirmā reize, kad viņš to dara tik atklāti. Brodska domas par Barišņikovu mēs varam uzzināt Solomona Volkova grāmatā Dialogi ar Josifu Brodski – dzejnieks jūsmoja par viņa prātu, intuīciju, intelektu un analītiskajām spējām. "Tas, ko viņš dara, nav balets. Tā ir ķermeņa metafizika," uzskatīja Brodskis, kurš draugu sauca nevis Miša, bet Miš/Мышь (pele).
Josifs Brodskis uz mūžu atstāja Krieviju 1972. gadā, Mihails Barišņikovs – divus gadus vēlāk. Viņu draudzība ilga līdz dzejnieka nāvei 1996. gadā. Šķiet, tā turpinās joprojām. JRT uzvedumā Mihails Barišņikovs interpretē Josifa Brodska dzeju, taču tā nav dzejas pēcpusdiena – tā ir teātra izrāde, kurā divi draugi satiekas kādā aizaugušā oranžērijā. "Lai attīstītu labu gaumi literatūrā, ir jālasa dzeja," rakstījis Brodskis.
Sešdesmit septiņus gadus vecajam Mihailam Barišņikovam joprojām ir nepieciešama skatuve – pašlaik tā ir nevis baleta, bet teātra skatuve. Pēdējos divos gados pasauli apceļoja Roberta (Boba) Vilsona izrāde Vecene/The Old Woman, kurā režisors dekonstruēja Daniila Harmsa stāstus. Mihails Barišņikovs tajā spēlēja kopā ar Vilemu Defo. Nesen Itālijā notika Vilsona jauniestudējuma Vēstule cilvēkam/Letter to a Man pirmizrāde, tās pamatā ir Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. Šī izrāde nākamgad turpinās pasaules turneju – tāpat kā Brodskis/Barišņikovs, kuru Alvis Hermanis un Mihails Barišņikovs vedīs uz Telavivu, Ņujorku un citām pilsētām. Režisors sola, ka tā noteikti atgriezīsies Rīgā.
Vai varētu teikt, ka šajā izrādē jūsu privātās attiecības ar Josifu Brodski kļūst publiskas?
Jā. Mēs bijām ļoti tuvi draugi kopš 1974. gada rudens. Mūsu pēdējā saruna notika 1996. gada 27. janvārī vēlu vakarā – manā dzimšanas dienā. Josifs piezvanīja un teica: "Cik žēl, ka tevis nav Ņujorkā." Es ar dēlu biju Floridā. Naktī, pēc dažām stundām, Josifs nomira.
Man nekad nav bijusi ideja iestudēt vai piedalīties izrādē, kurā būtu izmantota Brodska dzeja, es pats neuzdrošinātos neko tādu darīt. Alvis mani pārliecināja, ka tas ir iespējams. Kad izskanēja šis piedāvājums, man atkārās žoklis un sirds sāka sisties straujāk. Esmu redzējis Alvja darbus operā un dramatiskajā teātrī, un tie man ļoti patika – jo īpaši Bernda Aloīza Cimmermaņa opera Zaldāti un Maskavas Nāciju teātra iestudējums Šukšina stāsti.
Šī ir mana astotā vai devītā dramatiskā izrāde, taču pirmā, kurā es runāju krieviski no sākuma līdz beigām. Dmitrija Krimova uzvedums Parīzē bija franču un krievu valodā, Boba Vilsona Vecene un Vēstule cilvēkam – angļu un krievu valodā. Darbs ar Alvi man sagādā prieku, es runāju dzimtajā valodā. Dzejnieka valodā.
Galvenais ir attālināties no Josifa intonācijas, no tā, kā viņš lasīja dzeju. Viņš uzskatīja, ka dzeja jālasa tikai dzejniekam, nevis aktierim. Tajā pašā laikā Josifs lika man lasīt viņam ne tikai viņa dzeju, bet visu, ko es atcerējos no galvas, – Mandelštamu, Puškinu, Ļermontovu, Baratašvili. Viņš sacīja: "Nu, Miš, sēdies un sāc!" Vai arī viņš pirmais sāka lasīt. Viņš vienmēr lasīja dzeju stāvot, ar cigareti rokā. "Tu tagad sēdies un klausies." Pēc tam: "Nu, un tu ko? Tikai no galvas!" Es cēlos kājās. "Nē, tu vari sēdēt. Dari, kā tev ērtāk." Viņam patika, kā es lasīju. Viņš mani bieži uzslavēja.
Es Milānā tikko nospēlēju Boba Vilsona izrādi Vēstule cilvēkam, tajā arī ir liela loma intonācijai.
Boba Vilsona izrādēs aktieriem vienmēr ir bieza grima kārta, kas atgādina klauna vai nerra masku. Tādējādi tiek panākta zināma atsvešinātības pakāpe, savukārt Alvja Hermaņa iestudējumi ir atklāti emocionāli.
Maska sniedz pārliecību, ka tu nepārforsēsi, aktiera centieni nekļūs pārspīlēti. Vilsons man ļāva izpausties par 150 procentiem, es nevarēju iedomāties, ka, piemēram, Vecenē viņš liks man dziedāt un iestudēt kaut kādas horeogrāfiskas lietas: "Tu taču dejo, tu arī iestudēsi kustības." Vilsons visu dara pēdējā brīdī, laika nekad nav, un man tas bija jāizdara. Ar Vilsonu mēs varam mēģināt 11 stundu dienā ar 45 minūšu starpbrīdi, lai apēstu kādu zupu. Viņš visu dara uz vietas. Savukārt ar Alvi mēģinājumi notiek trīs četras stundas, viņam domāšanas process aizņem daudz vairāk laika nekā tiešais darbs ar aktieri. Alvis strādā ļoti intensīvi, viņš vienmēr zina, kad un kas viņam ir jādara. Vilsons var veltīt 10 stundu gaismas regulēšanai – skatās, kā labāk izgaismot vienu krēslu vai logu. Tad viņš saka aktieriem – mums ir palicis 30 minūšu, izdarām kaut ko. Viņš uzdod mājas darbu. Tu visu dienu nogrimēts sēdi teātrī un pēc tam vēl strādā mājās.
Vecene nav tieša Daniila Harmsa interpretācija. Vilsons izlasa stāstu vienu reizi un iestudē to, kas viņam ir palicis atmiņā, kas viņā ir iestrēdzis. Kad Vilsons ieraudzīja pēdējo slaveno Harmsa portretu, viņš teica – tā ir izrāde par Harmsu, tā nav par jums, čaļi, jūs esat zaldātiņi. Tas atvieglo aktiera uzdevumu.
Tajā atsvešinātībā, ko rada grims, ir absolūta brīvība. No vienas puses, tu sevi savaldi. No otras – ja tevī ir patiesa materiāla izjūta, tā spiežas cauri maskai. Tiek uzskatīts, ka Vilsona estētiku ietekmē vācu ekspresionisms, kabuki, no teātris. Viņš pats apgalvo: es redzu daudz labāk, ja aktieriem ir balts grims. Tas atgādina mēmā kino komediantu sejas. Vilsona iecienītāko aktieru vidū ir Čārlijs Čaplins un Harolds Loids.
Vilsons daudz izmanto mūziku, izrādē Vēstule cilvēkam par Ņižinski – no krievu mūzikas līdz Bobam Dilanam un Tomam Veitsam. Savukārt Alvis topošajā iestudējumā ir atteicies no mūzikas, tur ir tikai sienāžu sisināšana. Alvim ir svarīga dzejas mūzika, atskaņu mūzika, kopējā dinamika un piepildījums. Šī nav dzejas lasīšana no estrādes, kā tas Krievijā bija pieņemts. Jaunībā es apmeklēju Eduarda Veļecka vakarus, kuros viņš lasīja dzeju. Ar šādām programmām uzstājās Sergejs Jurskis, Mihails Kozakovs, Alla Demidova. Pie mums Amerikā tā nav pieņemts, tikai retos gadījumos, ja notiek tikšanās ar dzejniekiem. Dažreiz atbrauc krievu aktieri, un cilvēki piepilda zāli. Tās ir tādas krievu lietas – mēs mācījāmies no galvas, mūs piespieda to darīt, Jevgeņiju Oņeginu, Ļermontovu, prozas fragmentus. Pašlaik cilvēki vairs nemācās no galvas.
Alvis ir ļoti stingrs un savaldīgs, viņš – tāpat kā Vilsons – noraida rafinētu, aktierisku dzejas pasniegšanas veidu. Galvenais, lai klausītāji saprastu, par ko ir dzeja. Tajā ir iekšējā kustība, atmosfēra, skaņa. Ja tu to pārslogo ar sevi, savu būtību, dzeja pārvēršas par slapjdraņķi. Pat vislabākā dzeja, ja uz to izdara spiedienu, izšķīst.
Reiz Josifs atnāca un smējās: viņš bijis kādā kompānijā, un kāda dižciltīgas izcelsmes krievu dāma gados centusies viņam iemācīt, kā ar izteiksmi ir jālasa viņa dzeja. Josifs lasīja nepārspējami, noburot un iesaistot savā dziesmā visus klausītājus. Viņš līdzinājās rabīnam. Pat ja viņš norija vārdus un neturēja ritmu, tas bija pasakaini. Tie, kuri nesaprata krievu valodu, klausījās Josifu, it kā tā būtu mūzika.
Par ko bija jūsu pēdējā telefonsaruna 1996. gada 27. janvārī?
Tas bija diezgan privāti, par kādu citu cilvēku, to es varētu izstāstīt tikai tuvākajiem draugiem. Ļoti interesanta saruna. Viņš bija sarūgtināts, ka šoreiz nevaram satikties, jo parasti viņš mani apciemoja dzimšanas dienā. Es to nekad nesvinu, bet viņš vienmēr svinēja. Pie viņa sabrauca simtiem viesu, savā dzīvoklī Mortonstrītā viņš atvēra izeju uz dārzu – maijā ir labs laiks. Josifam tas ļoti patika. Viņš mani centās pārliecināt: tev nav taisnība! Es pat nezinu, kāpēc nesvinu. Mēs ar sievu parasti kaut kur aizejam, pat bez bērniem – vai nu pie paziņām uz vakariņām, vai uz restorānu, vai viņa kaut ko pagatavo mājās, mēs bez sarunām izdzeram pudeli vīna.
Josifs uzskatīja, ka dzimšanas diena ir jāsvin par godu vecākiem – par to, ka viņi tev uzdāvinājuši dzīvību. Par to mēs diezgan ilgi toreiz runājām. Viņš jautāja: tu vismaz kaut ko iedzēri? Es atbildēju: alu iedzēru. Es taču biju divatā ar dēlu – Petjkam bija septiņi gadi. Josifs sacīja: cik žēl, ka mums šoreiz nesanāca. Runājām par mūsu kopīgajiem paziņām. Pēc tam viņš teica: "Nu labi, Miš, ir jau pāri vienpadsmitiem, man vēl jānoiet lejā. Zini, es tev teikšu – lūdzu, esi labs." Tik maigi viņš to pateica. Esi labs… Viņš prata atrast noskaņu. Es pat samulsu. Tas bija dīvaini, vai ne? Es domāju, ka esmu labs. Viņš pavēsta kaut ko tik vienkāršu – divi vārdi pārvēršas par kaut ko svarīgu un vajadzīgu. Tā ir dzīves koncepcija, kurā izpaužas attieksme pret cilvēkiem un visu pārējo. Pat par visnepatīkamākajiem cilvēkiem viņš nekad neteica neko sliktu, ja nu tikai: "Ak, zellis!" Zemāk viņš nenolaidās.
Josifa vārdi – "esi labs" – ir iekrituši man atmiņā. Tie nenozīmē, ka tev jākļūst par mesiju un jāiet palīdzēt cilvēkiem dzīvot, šie vārdi ir nozīmīgi tev pašam. Viņš tā juta, viņš neprata melot.
Man ir kauns par to, kas ar viņu tagad notiek. Tas ir baisi. Josifam ir dzejas rinda: "Mēs baidāmies no nāves, pēcnāves tiesas." Visas šogad sarīkotās viņa 75 gadu jubilejas svinības ir pēcnāves tiesa. Ja paklausās, ko par viņu saka, nevar saprast, kāpēc cilvēki to dara – skaudības vai nesaprašanas dēļ. Uz manu izrādi nesen bija atnācis cilvēks no Krievijas Pirmā kanāla, un mums notika šāds dialogs: "Vai esat redzējis mūsu filmu Brodskis nav dzejnieks/Brodskij ņe poet?" – "Jā, man parādīja internetā." – "Jums patika?" – "Nē, nepatika. Tas nav Josifs." – "Kā tā?!" Josifu tas sāpinātu.
Labākais, kas šogad noticis, bija tas, ka simtiem jauniešu pretī Brodska mājai Pēterburgā runāja no galvas viņa dzeju. Ar to pietiktu. Tas bija viņš, tas bija par viņu un viņam. Viss pārējais – nē. Tas nav viņš. Es nevēlos par to runāt. Man arī sāp, taču aizstāvēt sevi var tikai pats dzejnieks, nevis kāds cits viņa vietā.
Brodskis veltīja jums dzejas rindas. Kāds bija jūsu atbildes žests?
Kad viņš jau bija aizgājis, es uzdrošinājos un Venēcijā sacerēju viņam dzejoli. Jā, tik bezkaunīgi. Mēs ar viņu bieži pastaigājāmies pa Venēciju. Daudz ceļojām pa Itāliju, viņš to dievināja. Viņš man veltīja dzejoļus un bieži ierakstīja kaut ko smieklīgu savās grāmatās, kuras man dāvināja dzimšanas dienā un Ziemassvētkos: "Mišeļu pod joločku i na kņižnuju poločku"/"Mišelam zem eglītes un grāmatu plauktiņā." Pats par to priecājās. Man ir kādas 40 viņa grāmatas ar šādiem ierakstiem. "Čto daļše ot pejzažej Rigi, čem soderžaņje etoj kņigi"/"Nekas nav tālāk no Rīgas ainavām kā šīs grāmatas saturs." Josifam patika mani ķircināt. Viņš ļoti mīlēja Lietuvu, bet Rīgai lēca pāri. Es nezinu, kāpēc. "Nu, Rainis, Rainis..." Viņš tā smieklīgi par to visu izteicās.
Kas bija jūsu draudzības pamats? Kāpēc viņš jūs izcēla starp daudziem citiem talantīgiem cilvēkiem?
Josifam Amerikā bija ļoti tuvas attiecības ar Genadiju Šmakovu, Juzu Aļeškovski. Es nezinu, kāpēc viņš mani izcēla, man paveicās. Es viņam nekādā gadījumā neuzbāzos. Josifs bija izbrīnīts un sajūsmināts, uzzinot, ka esmu dzimis vienā dienā ar Mocartu. Mana jaunākā meita Sofija ir dzimusi 24. maijā – tā ir Josifa dzimšanas diena. Tādas sakritības. Manu dēlu sauc Pjotrs Andrejs, un Josifa dēlu arī sauc Andrejs. Es turēju rokās Josifa un Mašas Kuzņecovas jaundzimušo meitu Nastju, 1972. gadā vedot viņu taksometrā no dzemdību nama.
Es Josifam nebiju tāds sarunu biedrs kā Dereks Volkots un Česlavs Milošs, taču mēs runājām par visu ikdienišķo un neikdienišķo. Viņu interesēja mana dzīve, viņa mājas man vienmēr bija atvērtas, mēs kopā ceļojām. Mums ir... bija par ko runāt. Ne jau obligāti par Rilkes filosofiju. Viņš man daudz ko stāstīja, es nekautrējoties jautāju. Viņš man vienmēr sacīja: ja tu kaut ko nezini, noteikti pajautā, neizliecies.
Jo vienkāršāks, dabiskāks un zinātkārāks bija cilvēks, jo vairāk viņš piesaistīja Josifa uzmanību. Viņam bija piesātināta profesora dzīve un atbilstošs tēls – tvīda žakete, brilles, daudz pildspalvu kabatā, taču bija arī cita dzīve. Viņš pats man no rīta zvanīja: "Kādu mūziku dejojam?" Viņu pirmām kārtām interesēja mūzika. "Kur ejam? Kur lidojam?" Viņš man stāstīja par vecākiem, draugiem, Ļeņingradu. Mēs runājām par ļoti privātām lietām. Josifs brīnišķīgi izturējās pret sievietēm, ar kurām man bija nopietnas attiecības. Viņam bija interesanta gan Džesika, gan mana pašreizējā sieva Lisa. Mums bija viss. Līdz pēdējam brīdim. Tā arī ir īsta draudzība.
Attiecībās viņš bija prasīgs. Dažreiz aizvainoja cilvēkus, taču tas bija patiess, nevis iedomāts skarbums un tiešums. Josifs bija godīgs, jūtīgs, maigs. Protams, viņš nebija vienkāršs. Taču viņam nepiemita lielummānija. Viņš priecājās, kad viņam bija izdevies dzejolis. "Man šķiet, ka ir izdevies! Sēdies, sēdies, sēdies!" Viņš man pa telefonu ziņoja: "Man ir kaut kas jauns. Tu tagad sēdi?" Viņam pie sienas bija pielīmētas lapas, viņš mainīja to izkārtojumu, pārbīdot pantus. Viņu interesēja mans viedoklis. Es viņam atbildēju: "Neprasi, vai man patika. Ko es teikšu – nepatika? Es nevaru iesaistīties diskusijā, kurā neesmu kompetents." Josifs pats mēdza teikt: šeit ir par garu, šeit ir pārgudri. Viņš sevi laboja un rediģēja pamatīgi, jūs taču zināt viņa manuskriptus. Viņš pret sevi bija strikts.
Josifs nekad nerādīja zobus, nepalaida muti. Viņš reiz satika Gorbačovu, un Gorbačovs jautāja: "Josif Aleksandrovič, kāpēc jūs mani tik ļoti ienīstat?" Josifs atbildēja: "Apžēlojieties! Jūs esat viens no labākajiem." Tikšanās notika Vašingtonā, Josifs uzstājās Kongresa bibliotēkā. Viņš stāstīja, ka Gorbačovam ir satriecošas brūnas acis un tas plankums – kā pasaules karte! "Es uz viņu skatos, viņš man uzsmaida, un es arī viņam uzsmaidu," atcerējās Josifs. "Es viņam sacīju, ka nekad neesmu par viņu izteicies. Šajā tikšanās reizē teicu: jūs esat paveicis lielisku lietu!"
Josifs nebija disidents, viņš nejaucās tajā visā iekšā. Taču viņš cienīja cilvēkus, kuri zaudēja darbu un sēdēja cietumā par saviem vārdiem, – kaut kādā ziņā viņi bija kameras biedri. Josifs apzinājās savu ietekmi un talantu. Pat ja viņš ironiski teica "iemīļotā tēvzeme", tajā bija daļa patiesības – viņš ļoti pārdzīvoja par vecākiem, par visu to pretīgo lietu, par to, ka nomira, tā arī nesajutis mātes rokas pieskārienu un tēva skatienu. Taču pretiniekiem neizdevās atņemt viņam valodu.
Viņam bija pārsteidzoša nojauta. Šķiet, viņš zināja, ka nomirs janvārī, – viņam ir dzejolis Natjurmort, Alvis to ir iekļāvis izrādē. Izlasiet.
Pēc Brodska aiziešanas lielā drauga vieta jūsu dzīvē palika neaizpildīta?
No tās paaudzes cilvēkiem es biju ļoti tuvs ar Genadiju Šmakovu. Man ir draugi Amerikā un Eiropā. Esmu mantojis Josifa draugus – man ir tuvas attiecības ar Mariju Kuzņecovu, Josifa tulkotājiem un aģentiem. Marks Strends, Dereks Volkots, Benedeta Kraveri, Roberto Kalaso, Romāns Kaplans. Mans tuvākais draugs ir Juzs Aļeškovskis, ar kuru iepazinos caur Josifu. Mēs viens otru atbalstījām, jo vienmēr ir patīkami sarunāties krieviski. Man Amerikā retāk sanāca runāt krieviski nekā Josifam. Kad atbraucu, man ātri vajadzēja iemācīties angļu valodu, galvā bija juceklis. Rīgā runāju latviski un krieviski, mācījos vācu valodu. Ļeņingradā sāku mācīties franču, pēc tam angļu valodu. Man bija jātīra sava krievu valoda. Pateicoties Josifam, mana krievu valoda saglabājusies diezgan tīra. Viņš mani bieži laboja, ja es kaut ko nepareizi izrunāju vai liku nepareizu uzsvaru. Savukārt Josifs allaž zvanīja manai sievai, lai pārliecinātos – vai tā var teikt angliski. Es viņam uzreiz prasīju – vai tā var teikt krieviski?
Cik ļoti jums ir svarīga valoda un runa? Kā jūs saglabājat krievu valodas dzīvīgumu, atrodoties citas valodas telpā?
Es mīlu runāt krieviski. Es sarunājos ar Josifa tulkotājiem Beriju Rubinu un Bengtu Jangfeltu. Viens ir amerikānis, otrs – zviedrs, viņi burvīgi runā krievu valodā. Pašlaik es daudz sarunājos ar Alvi, viņš reti pieļauj kļūdas. Sarunājoties ar Romānu Kaplanu, Juzu Aļeškovski un Vladimiru Maramzinu, es vienmēr domāju, kā es runāju.
Man allaž ir bijuši draugi literatūras un teātra pasaulē, ar daudziem es iepazinos Ļeņingradā. Pjotrs Naumovičs Fomenko – toreiz viņš bija Petja. Ļova Dodins, ar kuru mani joprojām saista cieša draudzība. Serjoža Jurskis.
Dostojevski nopietni es sāku lasīt Ņujorkā. Aptuveni 30 gadu vecumā es jau varēju kaut ko pateikt par Konstantīna Vaginova Āžu dziesmu un Turgeņevu. Es varēju gan sev kaut ko nedaudz dziļāk izskaidrot, gan citiem – piemēram, saviem bērniem, kuri skolā apguva Tēvus un dēlus un Brāļus Karamazovus.
Josifs dievināja Andreju Platonovu un Semjuelu Beketu. "Tu tikai paskaties, ko Bekets raksta! To nav iespējams iestudēt, un arī nevajag. Palasi!" Mēs dažreiz viens otram lasījām priekšā Beketu. Pirms astoņiem gadiem es Ņujorkā spēlēju režisores Džoanas Akalaitisas izrādē Beckett Shorts, kurā tika apvienotas četras Beketa viencēliena lugas.
Josifs teātri nemīlēja, viņš to uzskatīja par spēlmaņu būšanu: "Miš, tu labāk dejo." Viņš uzskatīja, ka Šekspīrs nav jāiestudē – tikai jālasa.
Vai viņam patiktu izrāde Brodskis/Barišņikovs?
Nezinu. Kurš to zina? Varbūt pat patiktu.
Brodskis apbrīnoja jūsu spēju lasīt dzeju un uzsvēra, ka jūs no galvas zināt vairāk dzejoļu nekā viņš.
Josifs nedaudz pārspīlēja. 1964. gadā, kad iestājos Vaganovas Horeogrāfijas skolā, es sadraudzējos ar ļoti skaistu meiteni – Olgu Jevreinovu. Mēs dzīvojām vienā internātā un sēdējām vienā solā. Jau pirmajā mācību nedēļā – šķiet, tā bija vēstures stunda – viņa man zem galda parādīja kaut kādus sarakstus. Es prasīju: "Kas tas ir?" Viņa čukstus atbildēja: "Josifs Brodskis." Es teicu: "Iedosi?" Viņa piekrita: "Jā, tikai uzmanīgi." Es naktī internāta tualetē lasīju Brodski. Olga man nesa arvien jaunus dzejoļus.
Tajos gados manā dzīvē ienāca cilvēki, ar kuriem draudzējos joprojām. Teātra pasaules pārstāvji, aktieri, režisori, baleta kritiķi. Tie nebija kritiķi, no kuriem visiem bija bail, tie bija mākslas pazinēji, kurus aicināja uz mēģinājumiem, prasīja viņiem padomu. Deja ir tāda lieta: kad tev rodas saprašana par šo mākslas veidu, ķermenis jau ir novājējis. Tāpēc sarunas ar gudriem cilvēkiem, kuri ir 20–30 gadu par tevi vecāki, ir ļoti noderīgas. Es joprojām draudzējos ar Valēriju Vladimirovnu Čistjakovu – baleta kritiķi, teātra un mākslas zinātnieci. Viņa tikko bija Milānā, noskatījās izrādi Vēstule cilvēkam. Mēs sazvanāmies. Es visu mūžu būšu pateicīgs viņai, viņas meitai Linai Čistjakovai, kā arī Verai Krasovskai, Gaļinai Kremševskai, Poelam Karpam – es ar viņiem draudzējos, mēs iedzērām, viņi mani aicināja pie sevis, es viņus aicināju uz savām izrādēm. Viņi man skaidroja, kas viņiem paticis un kas nav paticis. Es vienmēr varēju viņiem visu jautāt.
Ar krievu draugiem mēs satiekamies neitrālā teritorijā, tā ir labāk. Saruna sanāk tīrāka. Es nekad neskatos Krievijas televīzijas kanālus. Šeit Rīgā ieslēdzu Doždj. Izveidojusies dīvaina situācija – cilvēki šajā kanālā it kā runā ļoti brīvi, taču tu apzinies, ka to var slēgt jebkurā brīdī. Viņi sasniegs kādu robežu – un viss. Taču skatīties ir interesanti. Rīgā es pazīstu maz cilvēku un pašlaik nespēju neko lasīt. Man līdzi ir dažas grāmatas, bet galvā es dzirdu tikai Josifa dzeju. Tāpēc vakaros ieslēdzu televizoru un skatos Doždj. Tur visi tādi jestri, spridzīgi, labi runā. Ksenija Sobčaka un pārējie. Varbūt kaut kad kaut kas no tā visa sanāks.
Es kādreiz cerēju, ka Krievija atkal kļūs par dižu lielvalsti, bet ne militārā nozīmē. Par apgaismības, lepnuma, abpusējas cieņas, nodomu skaidrības, kultūras lielvalsti un paraugu, nevis ķildu, vaukšķēšanas, nekrietnību lielvalsti. Tur ir tāda situācija, ka svētais var nonākt gultā ar bendi un cilvēki pie tā pierod. Iespējams, krievi šādā ekstremālā stāvoklī atrodas vēsturiski.
Kad biļetes uz izrādi Brodskis/Barišņikovs nonāca pārdošanā, pie JRT kases un internetā valdīja neprāts. Vai jūtat, ka Rīgā jūs gaida kaut kā īpaši?
Nuja, es tomēr šeit esmu uzaudzis. Es vakar gāju kopā ar savu klases biedru un teicu: "Es šeit augu kopā ar Mišu Maiski, Gidonu Krēmeru, nabaga Filipu Hiršhornu – viņiem visiem Rīga ir mājas, bet man tā nekad nav bijis. Es nekad šeit neesmu juties kā mājās." Vienmēr esmu jutis, ka man un manai ģimenei – mums bija sarežģītas ģimenes attiecības – Rīgā nebija ērti, viegli vai patīkami. Rīgā es labi jutos tikai operas teātrī un horeogrāfijas skolā. Mani fascinēja teātra atmosfēra, Helēnai Tangijevai-Birzniecei teātrī bija stingri noteikumi, viņa tur rīkoja savu teātri – visi bija vienlīdzīgi. Viņa nebija izcila horeogrāfe, taču teātrī bija personības, tur valdīja brālības sajūta, bez intrigām un skaudības, nevienam nebija privilēģiju. Visi strādāja kopā, viņa bija armēniete, tur bija ebreji, latvieši, krievi, visi sarunājās latviešu un krievu valodā. Haralds Ritenbergs dejoja līdzās Igoram Koškinam, teātrī dejoja Vera Švecova, Velta Vilciņa, Inta Karule, Ināra Ābele, Džons Markovskis, Vladimirs Gelvāns.
Es vēl biju zēns, taču jutu – jā, tas ir mans, tā ir mana pasaule. Savukārt iela un viss pārējais – tas nebija mans. Es to nespēju izturēt. Es to kopš bērnības vienmēr esmu jutis.
Vai šīs sajūtas ir saglabājušās?
Jā, vienmēr. Rīga ir kļuvusi skaistāka, es šeit pastaigājos un smaidu, atceros latviešu valodu, restorānā cenšos sarunāties latviski. Ļoti mīļi. Taču vienīgā vieta, kur man šeit patiešām sāk sisties sirsniņa, ir mātes kaps. Es allaž apciemoju sava skolotāja Jura Kaprāļa kapu, Helēnas Birznieces- Tangijevas kapu, sava drauga un klases biedra Andra Vītiņa mātes kapu. Izstaigāju Meža kapus, iesēžos tramvajā, atgriežos Rīgas centrā, un man ir sajūta, it kā es nekad šeit nebūtu dzīvojis. Pat tad, kad eju garām savai mājai Skolas ielā.
Tāda pati sajūta man būs Pēterburgā. Man tas drīzāk ir ģeogrāfisks punkts. Rīgā nodzīvoju 16 gadu, Ļeņingradā – desmit, visu pārējo laiku, vairāk nekā 40 gadu, – Ņujorkā.
Tāpēc esat nolēmis, ka atgriezties Krievijā nav jēgas?
Nē, tur es nebraukšu, jo īpaši pašreizējā situācijā.
Kāda ir jūsu identitāte?
Es esmu amerikānis. Es esmu demokrāts – Josifu tas kaitināja. Viņš bija republikānis konservators. Viņš man atkārtoja: "Atceries, no kurienes tu esi atbraucis! Atceries!" Viņš līdz galam neizprata ASV politisko struktūru. Es neesmu mainījis savu pozīciju.
Viņam patika Vinstons Čērčils, viņam patika Dzelzs... kā viņu sauca – to konservatīvo dāmu? Jā, Mārgareta Tečere. Mēs dažas reizes esam bijuši Reigana rīkotajās pieņemšanās, kurās bija arī viņa, un Josifs jūsmoja: "Tečere! Tečere!" Viņam patika Bušs vecākais, kurš, protams, ir gudrāks par saviem dēliem, jo īpaši jaunāko.
Man bija labas attiecības ar Reigana ģimeni, taču es augstāk vērtēju Kārteru, Klintonu, Obamu. Esmu liels Obamas piekritējs. Ar Klintoniem draudzējos ilgus gadus, kopš laika, kad Bils Klintons bija Ārkanzasas gubernators.
Šajās lietās mums ar Josifu bija domstarpības, taču viņš ļoti priecājās, ka viņam ir amerikāņu pase un viņš var uz to visu brīvi skatīties.
Josifs Brodskis lekcijā, kuru nolasīja pēc Nobela prēmijas saņemšanas, izteicās par dzeju: "Melns vertikāls vārdu sabiezējums baltas lapas vidū atgādina cilvēkam par viņa stāvokli pasaulē, par telpas proporciju attiecībā pret viņa ķermeni." Ķermenis vienmēr ir bijis jūsu mākslas galvenais instruments, izrādē Rīgā jūs lasīsiet dzeju. Cik nozīmīga jums ir plastiskās un verbālās valodas mijiedarbība?
Man šķiet, tas ir pārgudrs, pārāk sarežģīts izteiciens. Josifs daudz rakstīja par ķermeņa pārvietošanu telpā. Šajā izrādē mēs nekādā ziņā neizdaiļojam dzeju ar kustību, drīzāk tā ir reakcija uz dzejas jēgu. Iestudējumā es lasu dzeju gan dzīvajā, gan ierakstā.
Josifs deju nepazina, taču viņš labprāt apmeklēja manas izrādes, jo īpaši, ja skanēja laba mūzika. "Pēc tam kaut ko paēdīsim," viņš man sacīja. Viņu vilināja perspektīva, ka pēc izrādes iesim vakariņās. Dejā viņam patika improvizācijas brīži, kurus var salīdzināt ar dzejoļa dzimšanu.
Viņš man jautāja: "Kāpēc tu nedejo Mocartu un Haidnu?" Es viņam skaidroju: "Es neprotu to darīt, man ir vajadzīgs horeogrāfs." Josifs teica: "Tu vari, tur taču viss ir skaidrs. Klausies mūziku un domā, par ko tā ir." Ticiet vai ne, es pie tā tikai tagad esmu nonācis. Šajā izrādē mums ir dažas improvizācijas epizodes – tā nav deja, tas ir fiziskās darbības teātris. Katru reizi es to izdaru citādi. Taču es nespēju iedomāties, kā mākslinieki var kāpt uz skatuves un improvizācijas režīmā rīkot komēdiju, – cepuri nost!
Kur jūs ar Brodski gājāt vakariņās pēc izrādes?
Viņš mīlēja Čainataunu. Dažreiz gājām uz Samovar.
Jūs ar Brodski bijāt šā restorāna līdzīpašnieki. Kas viņam Krievu patvārī vislabāk garšoja?
Pelmeņi, galerts, cālis tabakā, šašliks – viss, ko viņš nedrīkstēja ēst. Viņam garšoja gruzīnu virtuve. Josifs ēda visu pēc kārtas. Viņš daudz nedzēra – vien dažas šņabja glāzītes. Tas bija koriandra vai piparu šņabis. Tīru šņabi viņš nedzēra. Viņam garšoja īru viskijs Bushmills un Jameson. Mums izrādē ir Jameson pudele.
Kas jums garšoja?
Gruzīnu virtuve. No pelmeņiem centos turēties pa gabalu. Taču es arī ēdu visu. Pašlaik dodu priekšroku zivīm, nevis gaļai. Cenšos neēst maizi un miltu izstrādājumus – tā uzreiz vieglāk jūtos –, taču Rīgā ir ļoti garšīga rupjmaize.
Vai sekojat līdzi tam, kas pašlaik notiek baletā? Vai jums nešķiet, ka dejotāju – lielu personību – laiks jau ir pagājis?
Tagad baletā uzmanību piesaista horeogrāfs, operā – režisors, tādi mākslinieki kā Dmitrijs Čerņakovs un Alvis Hermanis. Ja izrādē nepiedalās Anna Ņetrebko un Dmitrijs Hvorostovskis, visus interesē, kas ir režisors un diriģents. Pēdējos 10–15 gados es aktīvāk apmeklēju Metropolitēna operu Ņujorkā, Milānas La Scala un Londonas Karalisko operu. Opera mani drīzāk fascinē kā teātra mākslas žanrs, es neesmu operas pazinējs. Man patīk itāļu opera un Mocarts. Labprāt eju uz Aņas un Hvorostovska izrādēm. Esmu sekojis līdz tam, ko dara režisori Pīters Selarss, Robērs Lepāžs un Bobs Vilsons.
Baletā man patīk horeogrāfs Aleksejs Ratmanskis, jo īpaši tas, ko viņš dara neoklasikā, nevis klasikā. Viņš ir pārsteidzoši talantīgs un jūtīgs. Laiku pa laikam mēs ar viņu satiekamies, esmu pagodināts, ka viņš novērtē manus padomus un vērtējumu. Viņam ir ģeniāli atradumi neoklasikā. Es jūtos iedvesmots, kad skatos labas izrādes, un par Ratmanski ļoti priecājos. Viņš ir īsts džentlmenis. Viņu dievina visas trupas, ar kurām viņš sadarbojas. Žēl, ka viņam neizdevās aizkavēties Maskavas Lielā teātra baleta mākslinieciskā vadītāja un galvenā baletmeistara amatā, jo tā ir izcila trupa. Tagad viņš strādā visā pasaulē, viņam visos teātros ir carte blanche. Taču, manuprāt, Ratmanskis iestudē pārāk daudz izrāžu – vienu baletu pēc otra. Romeo un Džuljeta, Apburtā princese, Gulbju ezers... Viņam nav laika atvilkt elpu.
Interesanti horeogrāfi ir Kristofers Vildons un Džastins Peks, viņi strādā klasikā un neoklasikā. Laikmetīgajā horeogrāfijā – Marks Moriss un Pols Teilors. Visi giganti ir aizgājuši – Merss Kaningems, Džordžs Balančins, Džeroms Robinss, Entonijs Tjūdors, Frederiks Eštons, Kenets Makmilans, Džons Krenko. Tagad sevi var apliecināt jauna paaudze.
Ja runājam par dramatisko teātri, nesen redzēju ģeniālu Robēra Lepāža monoizrādi, kurā viņš stāsta par savu bērnību un visu dzīvi. Kā tas ir izdarīts! Ar kādu humoru, sāpi, patosu! Ar kādu cieņu viņš izturas pret saviem vecākiem! Izrādē atklājas gan sociālpolitiskā situācija, gan viņa seksualitāte – viss kā uz delnas. Tik skaisti. Interesantas lietas dara mākslinieks Jans Fabrs. Operā mani piesaista režisors Dmitrijs Čerņakovs. Talantīgi cilvēki ir arī kino un teātrī, taču Amerikā situācija ar teātri ir tāda, ka Ņujorkā tas ir komerciāls, daži repertuāra teātri darbojas Čikāgā un Mineapolisā.
Lieliem aktieriem Amerikā nav daudz iespēju uz skatuves. Brodvejā drīz varēs redzēt Alu Pačīno. Uz Ņujorkas skatuves nākamgad atgriezīsies mana pirmā sieva Džesika Lenga – viņa spēlēs Jūdžīna O’Nīla drāmā Garās dienas ceļš uz nakti, kurā pirms 15 gadiem viņa tēloja Londonā. Taču ar to ir par maz. Visi labi aktieri ir sastopami nevis teātri, bet HBO un Showtime seriālos un Holivudas filmās. Ja aktieris uz skatuves strādā reti, viņš zaudē iemaņas. Jaunajā Rīgas teātrī aktieri mēnešiem ilgi spēlē katru otro dienu – tas ir rūdījums, tā ir profesija!
Amerikā viss ir citādi. Vairs nav tādu aktieru studiju kā Lī Strasberga laikā – uz viņa darbnīcu nāca Merilina Monro un Pols Ņūmens, viņi izspēlēja dažādas ainas, saasināja savas aktieriskās izjūtas. Viņi vispirms sāka filmēties, pēc tam nāca spēlēt teātri. Pašlaik Brodvejā valda komercija. Es tur esmu uzstājies, tā bija mana pirmā izrāde – Metamorfozes 1989. gadā, Kafkas stāsta adaptācija, kuru veidojis Stīvens Berkofs. Iestudējums teātra repertuārā bija četrus mēnešus, katru nedēļu septiņas astoņas izrādes – beigās man mežģījās mēle, es zaudēju balsi, man nebija spēka.
Vai jūs joprojām izjūtat nepieciešamību uzstāties? Vai jūtat, ka nevarat dzīvot bez skatuves?
Jā, jo īpaši, ja materiāls man ir tuvs. Divas izrādes ar Vilsonu man bija laime, lai gan tas bija ļoti sarežģīts process. Uzvedums ar Alvi man ir jūtu pārbaudījums. Ja visas emocijas un pārdzīvojumi ir jāieliek teātra rāmī, man ir mazliet bail. Negribas mainīt draudzību pret komerciju. Saprotat, par ko es runāju?
Ja iestudējums izdosies – brīnišķīgi. Ja neizdosies – no tā visa ir jāaiziet vai jāturpina strādāt. Pagaidām mēs ar Alvi esam pārliecināti, ka esam uz pareizā ceļa, taču teātrī viss var gadīties. Es šeit jūtos komfortabli, man patīk Jaunā Rīgas teātra zāle. Smieklīga zāle, viss tāds aplupis. Teātris demokrāts.
Intervija publicēta 15. oktobra KDi.
Brodskis/Barišņikovs
Režisors Alvis Hermanis
Izrāde krievu valodā ar titriem latviešu valodā
Biļetes pārdotas
ivars graudums