Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Šodien nav viegli dzīvot, saglabājot savu "es" un savu viedokli. Intervija ar dziedātāju Krasimiru Stojanovu

"Nav problēmu būt kosmopolītam. Problēma ir būt cilvēkam, kas izjūt piederību savai zemei," uzskata izcilā operdziedātāja Krasimira Stojanova, kura svētdien, 8. augustā, dziedās Siguldā

Pasaulslavenā dīva bulgāru soprāns Krasimira Stojanova pošas savam pirmajam Latvijas apciemojumam – viņa uzstāsies koncertā Ceļojums opermūzikas pasaulē Siguldas pilsdrupu estrādē 8. augustā. Programma, ko diriģēs Vladimirs Kiradžijevs, būs veltījums Covid-19 skartajiem opermāksliniekiem. Īpaši tiks pieminēts bulgāru tenors Kamens Čaņevs (1964–2020), kurš bija arī Siguldas Opermūzikas svētkos iemīļots mākslinieks.    

Krasimira Stojanova ir viens no ievērojamākajiem soprāniem pasaulē. Dzimtajā Bulgārijā viņa vispirms izstudējusi vijoli un dziedātājas karjeru sākusi salīdzinoši vēlu. Kopš debijas 1995. gadā Sofijas Nacionālajā operā tur nodziedātas daudzas nozīmīgas lomas. 1998. gadā sākās dziedātājas sadarbība ar Vīnes Valsts operu, kam sekoja strauja un plaša starptautiskā karjera. Kopš spožās debijas Zalcburgas festivālā 2003. gadā – Antonijas lomā Žaka Ofenbaha operā Hofmaņa stāsti – dziedātājas balss šo festivālu krāšņojusi arī Riharda Štrausa Rožu kavalierī un viņa operas Danajas mīla jauniestudējumā, kuru veidoja Alvis Hermanis. 2009. gadā dziedātājai piešķirts goda tituls Austrijas operdziedone/Österreichische Kammersängerin. 2020./2021. gada sezonā Krasimira Stojanova bija Bavārijas Radio simfoniskā orķestra rezidējošā māksliniece Minhenē.

Latvijā jūs gaidījām jau pērn rudenī Džakomo Pučīni operas Toska izrādē Latvijas Nacionālajā operā.

Tā būtu mana debija Toskas lomā, kuru iemācījos speciāli Rīgai. Diemžēl debija nenotika, jo visu atkal slēdza. Ceru, ka braucienam uz Siguldu ceļā nestāsies šķēršļi.

Vai jūsu tautietis Kamens Čaņevs, kuru pagājušajā rudenī Covid-19 aizsauca aizsaulē, bija biežs jūsu skatuves partneris?

Viņš bija ne tikai kolēģis, bet arī tuvs mūsu ģimenes draugs. Kamena nāve mums bija liela, pēkšņa traģēdija. Bija tik ļoti grūti tai noticēt. Kad to uzzinājām, mēs ar vīru rūgti raudājām. Arī es un mans vīrs Dimitars tajā laikā izslimojām kovidu. Bija augsta temperatūra, drudzis, pamatīgs klepus, taču, par laimi, pārcietām slimību mājās. Dziļās šausmās klausījos Kamena māsas Taņas stāstītajā, ko viņam nācies pārciest. Kopā ar vairākiem citiem kolēģiem dziedāšu arī viņam veltītajā piemiņas koncertā Kamena balss 30. augustā Plovdivā. Tajā izpildīsim repertuāru, kuru dziedāja viņš… Siguldā viņa piemiņai dziedāšu kopā ar bulgāru tenoru Mihailu Mihailovu – talantīgu, inteliģentu jaunu mākslinieku.   
Ar Kamenu Čaņevu uz skatuves netikos bieži, taču savu operas debiju gan piedzīvoju izrādē kopā ar viņu. Es biju Džilda, viņš – hercogs Džuzepes Verdi Rigoleto iestudējumā Sofijā. Mums nebija daudz kopīgu darbu, taču kļuvām par tuviem, uzticamiem draugiem.

Vai jūsu karjerā izšķirošais bija neatlaidīgs darbs ar balsi vai labvēlīgs liktenis, dievišķā palīdzība, kas piespēlēja īstās tikšanās īstajā laikā?

Esmu pārliecināta, ka visu, kas cilvēkam ir jāpiedzīvo, nosaka liktenis. Tas ir Dieva varā. Mana profesionālā dziedātājas karjera sākās diezgan vēlu. Vispirms biju vijolniece un spēlēju orķestrī. Tikai tad sāku mācīties dziedāt un esmu pateicīga, ka tik daudzi man palīdzēja. Skolotāji un draugi mani atbalstīja un iedrošināja gan cilvēciski, gan profesionāli. Viņi palīdzēja izvēlēties operdziedātājas ceļu. Man tas bija ļoti svarīgi, jo būt opermāksliniekam ir ļoti sarežģīts liktenis.

Kāpēc tas ir tik sarežģīti?

Tāpēc, ka operdziedātājam ir jāiepazīst pašam sevi, savs raksturs un instruments – balss un tās iespējas. Jāsaprot, kas man ir, kādas ir manas iespējas, talants un gribasspēks. Izdosies tikai tad, ja griba ir gana stipra. Un vēl – dziedoņa dzīve ir nolemta. Viņam sava dzīve ir jāveltī, pilnībā jādāvina sava talanta izkopšanai, mākslai. Tas nav tikai priekšnesums, skatuves iznāciens, izrāde, koncerts. Tā ir arī morāla atbildība, jo māksla ir garīgs darbs, dvēseles vibrācija. Tas ir dziļi dvēselisks kontakts, kurā mana dvēsele uzrunā citas dvēseles. Šai smalkajai saziņai ir jābūt ļoti tīrai gan profesionālajā, gan garīgajā ziņā. 

Uz Latviju dodaties pirmo reizi, bet radošajā ceļā esat sastapusies ar diriģentu Marisu Jansonu, režisoru Alvi Hermani, mecosoprānu Elīnu Garanču un tenoru Aleksandru Antoņenko, kurš jūs godā par savu vislabāko Dezdemonu.

Esmu priecīga, ka varēju ar viņiem strādāt. Mariss Jansons bija viens no vislielākajiem diriģentiem pasaulē. Viņa vadībā dziedāju ne tikai Antonīna Dvoržāka Stabat mater un Rekviēmu, bet arī savu pirmo Džuzepes Verdi Rekviēmu Berlīnes filharmonijā. Viņš bija dziļš mākslinieks, ļoti interesanta, pozitīva un labvēlīga personība. Viņš bija maksimālists un perfekcionists, kurš vienmēr visu gribēja izdarīt vislabākajā iespējamā veidā.

Aleksandru Antoņenko es ļoti mīlu. Mēs kopā Čikāgā ierakstījām operu Otello maestro Rikardo Muti vadībā. Saša ir ļoti cienījams dziedātājs ar greznu balsi – īstu dabas dāvanu. Mēs dziedājām kopā Vīnes Valsts operā, Ņujorkas Metropoles operā un citur. Viņš ir ne tikai lielisks dziedātājs, bet arī draugs. 

Alvis Hermanis, manuprāt, ir ģeniāls režisors un ļoti stiprs, īpašs cilvēks. Kad viņš Zalcburgas festivālā 2016. gadā iestudēja Riharda Štrausa operu Danajas mīla, biju sajūsmā gan par viņa režiju, gan par viņu kā cilvēku. Man ir svarīgi, ka profesionālais un cilvēciskais ir savijies kopā, un Alvja Hermaņa gadījumā tā ir. Es to uzsveru tāpēc, ka bieži šie divi ceļi diemžēl ir šķirti.

Esam daudz dziedājušas un vēl daudz dziedāsim kopā ar Elīnu Garanču. Es viņu ļoti mīlu: Elīna ir brīnišķīga kolēģe, izcila māksliniece. Kā redzat, man ir daudz draugu no Latvijas. Tad, kad vēl tikko sāku dziedāt Vīnes Valsts operā, Egils Siliņš jau bija teātra ansamblī un atveidoja tur nozīmīgas lomas. Priecājos, ka viņš turpina dziedāt, arī būdams operas direktors. Tas nav viegli. Taču šodien vispār nav viegli dzīvot, saglabājot savu "es" un savu viedokli. Nereti tas ir sarežģīti un pat bīstami. Kurš var pateikt, kas ir pareizi un kas nav pareizi? Šī meitene ir slikta tikai tāpēc, ka ir apaļīga vai pārāk tieva? Kam ir taisnība – vakcinētajiem vai nevakcinētajiem? Šie ir tikai daži, taču diemžēl ļoti tipiski piemēri. 

Cilvēkiem vairs nevar būt pašiem savs viedoklis un lēmumi, jo sabiedrība viņus tūlīt skaļi nosodīs. Šodien pasauli virza nevis politiķi un ministrijas, bet mediji – it īpaši sociālie mediji. Jaunieši lasa un komunicē tikai internetā. Es tajā visā nepiedalos. Nevēlos komunicēt šādā veidā. Ir tik viegli ar kustības #MeToo palīdzību iznīcināt un izstumt no profesionālās aprites ievērojamas personības, izcilus māksliniekus.

Es jau divdesmit gadu pazīstu itāļu diriģentu Daniēli Gati un biju ļoti pārsteigta, ka arī viņu pēkšņi vainoja nepiedienīgā uzvedībā un viņam nācās atstāt Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra galvenā diriģenta posteni. Mēs ar Aleksandru Antoņenko dziedājām pašā pēdējā Džeimsa Levaina diriģētajā koncertā – tas bija Verdi Rekviēma atskaņojums Ņujorkas Metropoles operā. Parasti Levains pēc uzstāšanās katram piezvanīja, lai sirsnīgi pateiktu labus vārdus par tikko kopā paveikto, taču toreiz viņš nepiezvanīja nevienam. Prātojām, kas noticis. Nākamajā rītā ieraudzījām publikācijas. Biju bez valodas… Levainu iznīcināja burtiski vienā mirklī, cilājot vairākas desmitgades senus notikumus… Bet kas zina, kā bija patiesībā?

Caur mūsdienu medijiem jebkura informācija momentā kļūst zināma visā pasaulē. Tas ir šausmīgi. Tā ir bīstama tendence. Ja kādam kāds nepatīk, viņš vienā mirklī var izdarīt tā, lai šis cilvēks kļūtu persona non grata. Cilvēks vairs nevar normāli dzīvot, vairs nav privātuma. Skumji, ka cilvēki spriež virspusēji un neaizdomājas, kādu iespaidu tas atstās uz nākotni, uz jaunajām paaudzēm.

Kā jūsu repertuāra stilistisko dažādību – no itāļu bel canto līdz pat Čaikovskim, Vāgneram un XX gadsimtam – izdodas aptvert ar vienu balsi?

Tas nav tik bīstami, kā varētu šķist. Es mīlu visas savas lomas – visus savus "bērnus", un to ir jau vairāk nekā četrdesmit. Mans XX gadsimta repertuārs gan faktiski ir tikai Rihards Štrauss un Otorīno Respīgi. Jauno mūziku nedziedu, bet Vāgneru tā arī nenodziedāju. Man bija līgums ar Baireitas festivālu, kurā man būtu jāatveido Elza Loengrīnā. Biju to jau iemācījusies, taču man bija šausmīgi grūta, saspringta sezona, rezultātā pamatīgi saslimu. Biju pārgurusi un ļoti smagi un ilgi slimoju. Labāk bija atteikties nekā nodarīt pāri balsij. Otru Vāgnera lomu – Elizabeti Tanheizerā – man vajadzēja dziedāt pagājušā gada pavasarī jauniestudējumā Milānas La Scala, taču pandēmijas dēļ teātri slēdza. Es par to nebēdāju. Tikai žēl, ka šo lomu studēšanai ziedots tik daudz laika.

Par kādu mūziku jūs visvairāk priecājaties?

Dievinu Rihardu Štrausu. Viņš ir apbrīnojams ģēnijs, ļoti interesants komponists – gleznotājs mūzikā. Viņš ļoti īpaši komponējis balsīm. Taču es nedziedu ne Elektru, ne Salomi. Dziedu tās viņa operu lomas, kuras der manai balsij. Es labi apzinos savas balss robežas un vienmēr meklēju lomas, kuras piestāv un ir ērtas balsij. Vispateicīgākā šajā ziņā ir Džuzepes Verdi mūzika. Tā tik ērti iegulst manā balsī, it kā Verdi būtu komponējis tieši man. Manā repertuārā ir jau trīspadsmit Verdi lomu, un es priecājos, ka esmu paspējusi tās nodziedāt. Savukārt bel canto… Tā ir normāla balss attīstība. Mocarts un bel canto ir vislabākais jaunajām balsīm. Pēc tam nāk Verdi un viss pārējais.

Tomēr ir sāpīgi atteikties, ja loma nav piemērota, taču sirds dziļumos patīk?

Šādus lēmumus pieņemu ar vēsu prātu. Saprotot, ka vēl ir jāpagaida, atteicos no trim Pučīni Madama Butterfly līgumiem Turīnā, Bavārijas Valsts operā Minhenē un Barselonas teātrī Liceu. Neraudāju. Varbūt šodien es jau varētu šo lomu dziedāt bez bailēm, stresa un bīstamas piepūles, kas radītu problēmas balsij, taču toreiz tas bija vispareizākais, visprātīgākais lēmums. Vispār Pučīni esmu dziedājusi ļoti maz – tikai Mimī Bohēmā, Annu komponista pirmajā operā Vīlas, dziesmas un trauslo Liu Turandotā, kura mīlestības vārdā upurēja savu dzīvību. Tā ir visbrīnišķīgākā, visskaistākā vokālā partija, kādu vien varu iedomāties. To komponēdams un ticis līdz brīdim, kad Liu mirst, pats Pučīni saviļņojumā raudājis.

Jau izlēmāt, ko dziedāsiet Siguldā?

Jā, dziedāšu Aīdas āriju no 1. cēliena, būs lieliskā Dezdemonas aina no Otello pēdējā cēliena, brīnišķīgais kvartets no Pučīni Bohēmas, kā arī Mimī un Rūdolfa duets no Bohēmas pirmā cēliena.

Vai Vīne ir labākā vieta, kur dzīvot?

Jau 21 gadu. Esmu mājas cilvēks, tāpēc ceļojošas opermākslinieces dzīvesveids man ir ļoti apgrūtinošs. Man patīk būt mājās, nevis nemitīgā kustībā. Taču tāds ir mans liktenis. Tomēr esmu laimīga, jo mēs ar vīru visur braucam kopā un arī visas grūtības pārvaram kopā. Viņš ir lielisks obojists, taču izlēma veltīt savu dzīvi man un manai karjerai. Var teikt, ka mēs abi kopā strādājam manai dziedātājas karjerai. Vienmēr esam kopā un palīdzam viens otram. Atšķirībā no daudziem kolēģiem man nav jācieš vientulībā, visu laiku atšķirtībā tālu prom no mājām un ģimenes. Ir skumji visu laiku būt vienam. Bieži – arī absolūtā vientulībā, vispār bez ģimenes. Grūti ir arī tad, ja abi laulātie ir dziedātāji. 

Mans vīrs Dimitars Stojanovs spēlēja orķestrī – vispirms Plovdivas filharmonijā, kur iepazināmies vēl kā orķestra mūziķi. Pēc tam abi strādājām Sofijā, kur dziedāju Nacionālajā operā. Kad sākās mans darbs Vīnē, pārcēlāmies turp un Vīnē sākām savu jauno māksliniecisko dzīvi.

Vai iepazināties orķestrī, kuru diriģēja daudzus gadus Siguldas Opermūzikas svētkiem uzticīgais Vladimirs Kiradžijevs?

Nē, taču Kiradžijevu pazīstu kopš tiem laikiem, kad vēl biju studente Plovdivā un viņš bija pasniedzējs. Pēc tam viņš pārcēlās uz Vīni, un tur sastapāmies atkal. Mēs esam draugi. Viņš ir lielisks mūziķis ar ļoti labu karjeru, un viņam ļoti patīk palīdzēt citiem.

Vai jums arī patīk palīdzēt?

Ļoti patīk. Tāpēc aktīvi pasniedzu meistarklases jaunajiem mūziķiem, ja vien esmu spējīga viņiem kaut ko dot.

Vai dzimto Bulgāriju apciemojat bieži?

Braucam turp, tiklīdz mums ir brīvs brīdis. Ir viegli būt kosmopolītam: vajag tikai naudu, lidmašīnas biļeti un nemitīgu kustību, pārvietojoties pa pasauli. Tā ceļojot saproti, ka pasaule nav tik liela, kā sākumā šķiet, un cilvēki visur ir līdzīgi. Mainās tikai daba: te ir tuksnesis, te kalni, te jūra un meži. Nav problēmu būt kosmopolītam. Problēma ir būt cilvēkam, kas izjūt piederību savai zemei. Šī sajūta lēnām pazūd, jo, visur braukādams, vienā brīdī vienkārši vairs īsti nesaproti, kur īsti ir tava vieta, tavas mājas, tavs patvērums. Ja ilgi dzīvo citur, zūd saikne, tomēr dzimtene paliek dzimtene. 

Dvēselei ir vieglāk, ja esi tur, kur esi piedzimis. Visbrīnišķīgākais ir laiks, kad varam būt mājās – vai nu Austrijā, vai Bulgārijā, taču Bulgārijā ir vispatīkamāk. Vēl gan ir vajadzīgs ilgs laiks, lai Bulgārija pēc sociālistiskā perioda atrastu pati sevi. Domāju, ka vēl ir jūtamas sabrukuma sekas. Ir iegūta brīvība, cilvēki var ceļot, taču vēl paies laiks, līdz sapratīsim, kurp un kāpēc ejam.

Vai kādreiz vēl paņemat rokās vijoli? Ko vijoļspēle jums ir devusi kā dziedātājai?

Spēlēju, kad vien man ir laiks un vēlēšanās. Pateicoties vijolei, daudz labāk un dziļāk par daudziem citiem dziedātājiem zinu Mocarta, Baha, Bēthovena, Brāmsa, Sensānsa, Čaikovska un Rahmaņinova mūziku. Darbs ar instrumentu daudz devis arī interpretācijas izpratnei. Atšķirībā no vijoles mums, dziedātājiem, ir tikai divas "stīgas" – divas balss saites. Ar tām ir jāapietas uzmanīgi, jo mums nav iespēju tās nomainīt.

Koncerts 
Siguldas pilsdrupu estrādē 8.VIII plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–60

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja