Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Svarīgāko es atcerēšos. Saruna ar reperi Arturu Skuteli

Reperis Arturs Skutelis aicina uz savas muzikālās darbības un debijas soloalbuma desmitgades koncertu 6. martā, pēta literatūru un par vienu dīvainu tās žanru uzskata arī hiphopu.

Sarunājoties ar hiphopa māksliniekiem, mēģinu saklausīt viņu tekstā frāzes, ko varētu izgriezt ārā no intervijas un piemeklēt pavadījumu. Tāds pagalam bērnišķīgs ieradums, bet savulaik esmu pieteicis korektoriem, lai Gustavo intervijās nemaina vietām vārdus, kas izjauktu ritmu, un tāpēc arī šoreiz ļoti patīk Artura Skuteļa frāze: "Es šodien skraidu pa pilsētu, manī jau ir kādas četras kafijas", jo balss taču ir tā pati, kas dzirdama dziesmās.

Arturs tagad ir ne tikai reperis, bet arī literatūras pētnieks un pasniedzējs. Filologs doktorants. Saņēmis Veronikas Strēlertes un Zentas Mauriņas balvu par zinātniskajiem darbiem, lasa lekcijas Latvijas Universitātē, bet šajā jomā sevi vēl uzskata par ļoti jaunu, tāpēc mūsu sarunas iemesls ir 6. martā gaidāmais Artura muzikālo gaitu desmitgades koncerts klubā Palladium. "Desmit gadu koncerts – tas ir maksimāli nodrāzts formāts. Visi taisa jubilejas koncertus, bet manā gadījumā tas ir lielākais koncerts, kāds līdz šim bijis. Es netaisīšu tagad ar šo programmu tūri pa Latvijas pilsētām – nosvinam, pieliekam punktu un dodamies tālāk. Iešu cauri visai savai diskogrāfijai, neizlaižot nevienu ierakstu."

Ar visiem Artura Skuteļa albumiem var iepazīties viņa mājaslapā un mūzikas straumēšanas vietnēs. Pēdējais mākslinieka albums Lavīna, kura galvenais varonis ir zaudējis atmiņu un mēģina to atgūt ar īpaša medikamenta palīdzību, iznāca pagājušā gada beigās, bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Latvijas mūzikas ierakstu gada balvā tas nepiedalījās: "Nekā personīga pret Zelta mikrofonu, bet, ja godīgi, es pat nezinu, kas šogad no latviešu hiphopa bija nominēts. Man tā ir paralēlā realitāte. Mani interesē mūzika. Tās industrijas padarīšanas mani interesē ļoti nosacīti. Arī pagājušogad es prognozēju, ka balvu saņems darbs, kurš netika pat nominēts, – Siera plate (Rolanda Če un xantikvariāta albums), man liekas, ir jaunās latviešu repa skolas kulminācija – epicentrs. Dod balvas vai ne, tas vienalga atstāj nospiedumu latviešu repa žanrā – to es gribēju pateikt. Ūgas albumu esi dzirdējis? Meitene no Latgales. Viņa ļoti labi saprot hiphopa vēsturi un saknes, hiphopu kā žanru, kā tas skan. Viņa mazāk iet mūsdienu trendos, bet parāda, ka hiphops var skanēt latgaliski, saglabājot savas pamatvērtības."

Kas vēl no Latgales ir bijis?

Borowa MC, kas gada balvu par hiphopu kādreiz dabūja (ar sarkasma pieskaņu – U. R.). To es atceros ļoti labi tikai tāpēc, ka tajā gadā bija nominēts Bū-š albums Nevietā, kas vispār ir viens no joprojām spēcīgākajiem latviešu hiphopa ierakstiem. To tagad nekur nevar vairs atrast – ne Spotify, nekur. Tolaik tas tika diskgrāmatā izdots caur Valteru un Rapu – astoņdesmit lapu ar tekstiem un klāt kompaktdisks. Tur tie teksti bija nopietni un interesanti, pārdomas par savu laiku un pieredzi – dziļdomīgs skatījums uz dzīvi, nevis "pupi, pupi, pupi" vai "es esmu tāds, un tu esi šitāds". Tā ir mūzika ar pievienoto vērtību.

Mūziku var dažādi definēt. Man tuvākā definīcija ir tāda, ka mūzika ir telpas paplašinājums. Mēs tagad ar tevi sēžam, un, ja skanēs mūzika, šī telpa kļūs lielāka. Ko mēs ar šo lielāko telpu darām, vai mēs tur domājam vai atpūšamies, vai atceramies kādu savu pieredzi, tā jau ir mūsu personīgā lieta. Slikta mūzika nepaplašina telpu, pēc manām domām. Bū-š albums Nevietā paplašina telpu.

Vai cilvēku ietekmē mūzika, ko viņš neatkarīgi no savām vēlmēm ir spiests dzirdēt veikalā vai autobusā?

Tas ir zinātniski pierādīts fakts, ka mūzika ietekmē smadzeņu darbību. Nopietnu pētījumu ir daudz, bet, ja tā ļoti vispārina, cilvēks, kurš klausās klasisko mūziku, ir sakārtotāks, viņam loģiskā domāšana ir attīstītāka, un ir mūzika, kas zombē un degradē. Tas ir tāpat, kā cilvēki šodien ir apmāti ar ķermeņa kultu medijos un reklāmās brīžiem līdz pat baisiem apmēriem. Jo ķermeņa kults bieži ir bijis saistīts ar totalitāru režīmu. Tu taču zini stāstu par kādu ļoti nelaimīgu vācu puisīti, kuru visi apcēla un kuram nebija naudas, lai smēķētu, tāpēc viņš izdomāja nesmēķēt. Pēc tam visa nācija nesmēķēja, un visi nodarbojās ar sportu. Ādolfs Hitlers.

Kāpēc es to stāstu? Visi runā par sakoptu ķermeni, veselību un tā tālāk, bet tik reti kurš runā, ka cilvēka ķermenis – tas ir viens, bet cilvēka prāts un smadzenes jau arī ēd un tas, cik mēs spējam argumentēti un loģiski domāt, ir atkarīgs no tā, ko mēs lasām, kādas filmas skatāmies, kādās sarunās iesaistāmies, kādu mūziku klausāmies…

Vai mēs klausāmies Bermudu divstūri – es vienkārši nezinu sūdīgāku latviešu grupu, bet gan jau ir – vai klasisko mūziku, piemēram, kas arī ir ļoti plašs temats. Smadzenes ir elastīgs orgāns, to arī var ietrenēt, līdzīgi kā muskuļus un ķermeni. Ja mēs pārtiekam tikai no radiostaciju Top 10, tad nonākam pie situācijas, ka daudz vieglāk, protams, ir klausīties dziesmu "kratās pupi, pupi, pupi", nevis kādu no manām.

Es nesaku, ka visiem vajag klausīties manu mūziku – tā absolūti nav domāta katram, to es apzinos, bet tikai piemēram to saku. Ja mēs paskatāmies uz mūziku kā to, no kā mēs pārtiekam, derētu kaut kā rūpīgāk tomēr izvēlēties, ko mēs sevī ielaižam.

Nesen Gatis Irbe teica, ka Zelta mikrofonu par hiphopa albumu pagājušajā gadā vajadzēja saņemt tev. Ko tu domā par viņu?

Mēs nekad neesam bijuši uz viena muzikālā viļņa. Ar Ansi un Edavārdi kādreiz, var teikt, dzīvojām vienā studijā, visu laiku muzicējām kopā. Taču es cienu to, ko Gatis dara. Tā ir meinstrīma mūzika, viņš apzinās, ko dara un kāpēc, – savākt regulāri to arēnu pilnu, un strādā, lai tas izdotos. Ja runājam par saturu, es priekšroku dodu Mesas daiļradei, kaut tā arī nav manā gaumē, nevis jaunajam latviešu repam – ja to tā var nosaukt –, kas bāzējas uz piedziedājumu divu minūšu garumā par to, kā kratās pupi.

Es tā ļoti vienkāršoju, bet latviešu tā saucamā jaunā skola balstās uz tādām bakhanālijām un uzdzīves vulgarizēšanu. Negribu moralizēt, sakot, kā kam vajag būt, un vēl jo vairāk mūzikā vai mākslā. Mani vienkārši tas neinteresē. Pārāk garlaicīgi un vienkārši tik interesantam un skaistam žanram, kāds ir hiphops jeb repmūzika. Tāpat kā – iedomājies, ka tev ir iedots audekls un tu vari ar to darīt vienalga ko, ir visas iespējas, bet tu uz tā audekla uzzīmē krāniņu.

Ja virsroku ņem muzikālais – melodija, aranžējums – un izpildītājam ir skaista balss, vārdi var būt arī ne par ko un tajos var nemaz neklausīties, bet hiphopā tomēr galvenais ir teksts.

Esmu mūziķis, bet mans instruments ir valoda. Ja mēs runājam par popmūziku vai citiem žanriem, es tev piekrītu – melodija un balss var padarīt dziesmu skaistu. Es nesaku, ka repmūzikā tas nav svarīgi, bet tomēr tas ir darbs ar valodu un šī instrumenta izmantošanu. Kopš sevi atceros, no četru piecu gadu vecuma mani vienmēr ir interesējis teksts, darbs ar valodu. Nav tā, ka es nekad nebūtu mēģinājis, bet es neesmu dzejnieks, es nerakstu dzeju. Kad man bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, es sev atklāju repu un tas mani savaldzināja.

Ko tu pirmo izdzirdēji?

Tāds apzināts brīdis, kad sapratu, ka tā ir repmūzika, bija Wu-Tang Clan pirmais albums, ko dzirdēju kādus sešus gadus pēc tā iznākšanas, – tas bija 1999. gads, man šķiet.

Ap to laiku bija arī koncerts Rīgā.

Drusku vēlāk. Kad RZA uzstājās Rīgā, es vēl nebiju pilngadīgs, bet tiku uz to konci. Tas bija lieliski! Savaldzināja tā drosme, tas paņēmiens, cik interesanti tu vari runāt par sava laika reālijām. Man laikam tajā brīdī, kā jau tīņa vecumā, bija nepieciešams atrast kādu pašizpausmes formu, un reps bija perfektākais, ko varēju atrast. Cits jautājums, ka tajā brīdī, protams, es ļoti maz ko no tā sapratu, neko labu nevarēju uzrakstīt, bet, laikam ejot, – nu jau gadi divdesmit ir pagājuši – kaut ko par hiphopu tev varu pastāstīt, kad dienu no dienas cilvēks par to domā, raksta, klausās.

Kas bija pirmie paraugi Latvijā?

STA – Manas pilsētas skati. Iepazinos un Ansi un Edu (Edavārdi), kā PKI sanācām kopā kādā 2007. gadā, un tad bija kulminācija. Taisījām blēņas – pateicām, ka viss, kā skan latviešu reps, ir sūds un mēs tagad parādīsim, kā vajag rakstīt, veidot metaforas un atskaņas. Lai cik tas skanētu bravūrīgi, mēs arī parādījām patiesībā. Kultūras procesos, arī mūzikas žanru attīstībā laiku pa laikam ir jābūt kādiem modernizētājiem, kas maina vektoru, kur tas žanrs aizplūst. Transformācijas, protams, ir nemitīgas, un ik pa laikam parādās mazie meža dīvainīši, kas sapurina žanru.

Divi no tavējiem izceļas citu hiphopa albumu vidū ar to, ka pavadījumu spēlē dzīvās mūzikas grupa Tvērumi.

Mēs sākām ar to, ka gribējām vienkārši nospēlēt vienu koncertu kopā, kad es nebiju uzstājies kādus trīs vai četrus gadus vispār, jo man tajā laikā tā saucamie hiphopa bīti bija tik ļoti apnikuši, ka koncertā tādā formātā nebija interesanti uzstāties. Tad es savācu četru cilvēku kolektīvu – bungas, saksofons, bass un taustiņi/ flauta –, sākām mēģināt, lai nospēlētu to vienu manu koncertu ar dzīvo sastāvu, bet mēģinājumu laikā mums iepatikās, uztaisījām koncertu Zunda dārzā, kas bija varens koncerts, un pēcāk sākām arī ierakstīt.

Mēģos daudz kas jau bija tapis, tā mēs ierakstījām Audumu, pēc pusotra gada Nekad Nekur. Lielākoties mēs abus tos albumus darinājām, vienkārši sanākot kopā uz radošiem mēģinājumiem. Kaut kur man bija sagatave, kaut kur gatavs teksts, kaut kur bija arī tā, ka mēs tur stundu strādājām un vispār nekas nesanāca, bet es izeju uz tualeti, pēc divām minūtēm nāku atpakaļ, viņi spēlē, un es saku: viss, tā jau ir dziesma, tagad ātri ierakstām kaut vai telefonā!

Vai darīji arī tā, kā hiphopā pierasts, ka paņem vienu ieraksta fragmentu un to cilpā atkārto?

Ar Tvērumiem mēs tā nedarījām. Mēs visu gan gatavojām, gan ierakstījām no sākuma līdz beigām kopā. Pēcāk studijā es kaut ko pielaboju drusku pa labi vai pa kreisi, bet ar Tvērumiem – banāli skan, bet tā ir dzīvā mūzika – tas, kā es to saprotu. Tur nav samplu un lūpu. Tur ir tas dabiskais, dzīvais, harmoniskais. Bez elektronikas. Tagad mūsu bundzinieks ir dabūjis darbiņu Nīderlandē, tā ka šobrīd esam pauzē uz nenoteiktu laiku.

Kā veidojas tavi stāsti, kas caurvij albumus?

Vienā brīdī atskārtu, ka es nemāku rakstīt dziesmas, es māku rakstīt tikai albumus. Man vajag vienotu stāstu. Vienā dziesmā ir pārāk maz vietas, lai izteiktos. Es tos stāstus neizdomāju, parasti viss sākas ar iekšēju gruzdēšanu, ir kāda problēma vai pārdzīvojums, kas mani urda, iekšēji baksta. Man vajag saprast, kāpēc, kas vispār ir noticis un ko man tagad ar to visu darīt, kā man dzīvot, un, lai to izdarītu, mans paņēmiens ir mūzika.

Es uzrakstu un tad saprotu pats savu pieredzi. Tas arī ir joprojām galvenais dzinulis, kāpēc es vispār nodarbojos ar mūziku. Varbūt pārāk vienkārši to būtu saukt par pašterapiju, bet kaut kas no tā tur noteikti arī ir. Protams, ja es nejustu, ka tas stāsts, ko izstāstu, ir autonoma vērtība arī bez autora, es to atstātu pie sevis un nedotu tālāk.

Tādi arī tev ir sakrājušies?

Jā, bet es neesmu tāds mūziķis, kurš ļoti lolo savas neizdotās dziesmas. Es parasti no tā visa atbrīvojos, norakstu, izdzēšu failus, izmetu tekstu kladītes, jo, lai dziesma būtu dzīva, tai vajag mijiedarboties ar klausītāju. Tāpat mēs varam paņemt pasaules mākslas šedevrus, kuri maksā miljonus, un, ja mēs tos iedosim kādai Amazones ciltij, viņi, visticamāk, šo šedevru izmantos iekuram, lai pagatavotu maltīti, jo tur tam darbam nebūs vērtības.

Ar mūziku ir tieši tas pats – es to saucu par satikšanos ar klausītāju. Kamēr tā nav notikusi, tie ir tikai failiņi, kādu ir miljardiem. Ja tā lieta ir bijusi patiešām svarīga, pienāks brīdis un es to atcerēšos no galvas vārds vārdā. Man ir tā bijis, ka es sēžu, strādāju studijā un pie manis atnāk trīsdesmit divas rindas, ko esmu rakstījis pirms gadiem desmit. Tās skices sen jau izdzēstas, bet es vienkārši pēkšņi atceros. Smadzenes jau ir tāds visums, par kuru mēs kā cilvēki joprojām zinām tik maz! Tur notiek tik daudz procesu vienlaikus!

Smadzenes izfiltrē svarīgākās lietas?

Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Hulio Kortāsars, prāta labākā īpašība ir nevis spēja atcerēties, bet spēja aizmirst. Es drīzāk mēģinu daudz ko aizmirst – lieko izdzēst no prāta, jo svarīgāko es atcerēšos. Un domāju, ka ne tikai es.

Ja albumu ierakstīšanas lieta kādā brīdī vairs nebūs aktuāla, tu varētu rakstīt grāmatas? Apzinos, ka tas skan pompozi un pretenciozi, bet es mēģinu sevī kultivēt absolūtu prombūtni no lietām, kas man nav interesantas. Šobrīd nevaru iedomāties sevi nemuzicējam, bet, ja pienāks brīdis, kad man tas nebūs interesanti, es, protams, albumus nerakstīšu. Robežu starp manu mūziku un literatūru tik strikti nevelku. Reps nav dzeja, reps ir folklora, tāds dīvains literārs žanrs. Vienkārši cilvēki īsti nezina, kā to uztvert. Tie, kuri dzīvo, ēdot stereotipus, ir pieraduši to uztvert kā tādu debilas izklaides formu ar ļoti retiem izņēmumiem.

Piemēram, kāds saka: es klausos hiphopu. Ko tu klausies? Kendriks Lamārs man patīk. Labi, vēl kaut ko klausies? Nē, bet Kendriks Lamārs ļoti patīk – hiphops ļoti patīk. Lūk, tāda tipa cilvēki. Būtu nepieciešama garāka saruna, lai pastāstītu, ka uz repu var skatīties arī kā uz literāru žanru. Uz albumu Nekad Nekur vispār var skatīties kā uz romānu. Es tev to varu droši apgalvot, jo romānu žanrs ir mana specializācija – es pētu šo žanru.

Līdzīgi, starp citu, ir ar Kendrika albumiem – dažus no tiem var analizēt kā audiomākslas filmas, dažus kā romānus, kas vienkārši ir izstāstīti caur mūziku. Varbūt vienā brīdī man mūzika apniks un es uzrakstīšu kaut ko.

Gadās arī, ka cilvēkam tiek laupītas kaut kādas spējas, ko viņš pirms tam izmantojis kā instrumentu. Zinu vienu juristu, kurš ir zaudējis balsi, bet viņš ir atradis citu veidu, kā darboties savā jomā, kuru labi pārzina.

Ceru, ka es balsi nepazaudēšu. Iedomājos tādu situāciju, ka pasaulē pazūd elektrība. Domāju, ka deviņi no desmit jaunās skolas reperiem vairs neko nevarētu darīt, jo "autotjūna" vairs nebūtu un viņi dziedātu šķībi greizi, nepareizi. Es, protams, neko nevarētu ierakstīt, ja elektrības nebūtu, bet mierīgi varētu repot. Man vajag tikai ritmu. Reps ir runa, un es turpinātu darīt to, ko daru, vienkārši nevarētu to tik plaši izplatīt kā tagad.

Cilvēks kaut kā ir mierīgi dzīvojis tūkstošiem gadu bez visa tā, kas mums ir šobrīd pieejams, un kaut kā tā mūzika sūdīgāka nebija. Laikam esmu viens no pēdējiem, kas atceras, ka mēs bērnībā spēlējām futbolu pagalmā, nevis pie datoriem. Kad varēja sarunāt ar cilvēku, ka tiekamies pēc divām nedēļām tikos un tikos, un kaut kā arī satikāmies – neviens nenomira, visi sveiki un veseli.

 

Arturs Skutelis

Klubā Palladium 6.III plkst. 20

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–30

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja