Kamēr virtuvē, kur uz plaukta rindā stāv daudzi pazīstami, brīnišķi formīgi filmu varoņi – kannas, terīnes un vāzes –, ievelkas pašas lasītā piparmētru tēja, Kristīne Jurjāne pastāsta, cik iedvesmojoša izvērtusies žurnāla Kino Rakstu ideja – uzaicināt abas ar māsu – mākslinieci Ievu Jurjāni – intervēt filmu mākslinieci Ievu Romanovu. Viņa šogad saņems Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kino.
Abas māsas iepriekšējā dienā ir piedzīvojušas īstu mākslinieka gandarījumu – pēc 24 gadiem Latvijas Nacionālā opera joprojām nav gatava šķirties no Putnu operas. "Mēs konkurējam ar Karlsonu," Kristīne smejas savus aizrautīgos smieklus.
Kristīne Jurjāne. Tik iespaidīgi un ārkārtīgi ražīgi, tik iedvesmojoši! Ievai Romanovai teju katrai filmai ir sazīmētas gleznas. Tā vairs nestrādā. Tā bija pārsteidzoši laimīga vizīte.
Laba redaktoru ideja aicināt praktiķus intervēt praktiķus.
Jā. Tāpēc, ka mēs saprotam, par ko ir runa. Arī to, ka Ievai Romanovai ir trīs bērni, kurus viņa ir izaudzinājusi, katru gadu strādājot pie filmas.
Un droši vien paguva vienlaicīgi uzgriezt vēl viesības ar vērienu laikā, kad veikalos nekā nebija?
Tieši tā, kad tu atrodies kinolaukumā, tu domā par to, cik forši būtu taisīt vakariņas un cik brīnišķīgi tu varētu mizot kartupeļus un cept kotletes. Domā – ārprāts, tev mājās notiek dzīve, bet tu esi šeit, uzņemšanas laukumā? Precīzi tā sajūta – ar kādu kaifu es mājās taisītu vakariņas! Bet nevar iztikt arī bez radošās daļas, tas ir pilnīgi neiespējami. Tikai par kotlešu cepēju arī negribas būt. Man būtu bēdīgi, drausmīgi garlaicīgi. Mūsu baigais trumpis ir tas, ka ir nenormāli interesanta dzīve. Piesprādzējies, un aiziet!
Godīgi varu teikt, ka Pansija pilī aizņēma gadu no manas dzīves. Zinu cilvēkus, kuri gaida šādas filmas. Zinu, kam to taisu. Visiem saviem lauku un arī pilsētas cilvēkiem, aktieriem, ar kuriem jūtos kā ģimene. Viņu dēļ ir vērts atdot gadu dzīves. Ar Emīliju. Preses karalieni bija tieši tāpat. Tas bija tik forši! Bet šoreiz vēl klāt nāk humors, komēdija. Tas ir tik reti. Strādājot kino ar Dāvi Sīmani, reizēm atļaujamies ekstravaganci iet ārpus reālisma robežām, un teātrī ir bijusi iespēja veidot darbus aizraujošajā groteskas žanrā. Ar Rūtu Kuplo, otru kostīmu mākslinieci, sadalījām pils iemītniekus, un Eglīšu ģimeni ģērbju es, bet pansijas viesus un jaunpienācējus – Rūta.
Kalpotāju kompānija ir tik sulīga. Viņos ir kaut kas sirreāli spokains, nedaudz pat biedējošs.
Jā, tur ir sajaukti iespaidi no Viktorijas laika Anglijas, baltvācu baroniem un latviešu zemniekiem.
Viņu kostīmos ir pilnīga eklektika?
Jā. Tas ir tas aizraujošais. Bija iespēja nestrādāt absolūtā reālismā. Ja filma būtu drāma, būtu nepieciešams veidot arī reālistiskākus kalpotāju tērpus. Anšlavs Eglītis romānā viņus dēvē par "inventāru". Mēs ar režisoriem un operatoru Andreju Rudzātu uzreiz vienojāmies, ka iesim ārpus garlaicīga dokumentālā reālisma.
Pagaidām ir bijusi iespēja redzēt tikai pirmās divas sērijas, bet jau tagad ir radies priekšstats, ka kalpotāji uzdod visas filmas intonācijas kamertoni. Vai tā bija iecerēts?
Jā. Viņi ir brīnišķīgi aktieri un ar prieku piedalījās "karakteru" veidošanā. Daces Eversas varonei, Arnīša mātei, pie jostas ir maisiņš, un tajā – indīgās zālītes visādiem gadījumiem. Bet to mēs tikai divatā zinām. Turpat arī ar puķītēm izšūts naudas maciņš, kas jāsargā no dēla Arnīša. Dace ir pilnīgi brīnumaina. Mēs tik labi sapratāmies. Viņa ir ārkārtīgi stilīga aktrise. Mani brīvprātīgie palīgi jaunieši bija pilnīgā šokā – kas ir tā kolosālā sieviete?! Izskatās pēc ārzemnieces, nu kur tāda?
Un Priedenei (Lāsmai Kugrēnai) kabatiņā ir sirdszāles, ko viņa laiku pa laikam lieto. Ir kostīma detaļas, kas uzreiz ieraugāmas, un tās, kuras kopā ar aktieri esam pievienojuši tēla pilnasinīgumam un aizkadra dzīvei.
Tikpat labi viņa varētu būt Versaļas pils virēja.
Vai no Dauntonas abatijas. Atsauces no vietējās un aizrobežu kinoklasikas bij klātesošas un reizēm arī filmas kadros nolasāmas.
Vai kaut ko nācās pasūtīt arī no ārzemēm?
Nē, šoreiz ir izmantoti tikai vietējie resursi, arī drēbes, kas oriģināli veidotas izrādēm. Dacei Eversai ir Regīnas Razumas naktskrekls no 12 krēsliem. Pavisam atšķirīgs aktiera ķermenis un citu kostīma detaļu savienojums veido jaunu tēlu, raksturu. Esmu aizņēmusies arī dažus vēsturiskos priekšautus no izrādes Tēvs. Tā izdodas kaut ko ietaupīt, ja nav kas ļoti īpašs, piemēram, Gundara Āboliņa Viktora Eglīša zīda halāts, dabīgs, elpojošs materiāls vasaras karstajai filmēšanas dzīvei. Skaidrs, ka Gundaram nevar uzvilkt kaut ko. Tam tērpam ir jābūt tiešām īpašam, tādam, kas piestāv Viktora Eglīša cēlumam, inteliģencei un izpildīšanās manierei.
Jau pirmajā kadrā pie nevainojami elegantā 30. gadu vīriešu putekļmēteļa un hūtes ir šī patrakā strīpainā šallīte. Sveiciens groteskai?
Strīpainā šallīte, nepabaidies, ir no Dženovas antikvariāta. Pagājušogad pavasarī Alvja Hermaņa iestudētajai operai Divi Foskāri, kuru vispirms rādīja La Scala opernamā, bija pirmizrāde Dženovas operā. Man pietrūka Gundaram šallītes, meklēju visur kaut kur un atradu pārspīlēti košu, strīpainu, tādu, kas spilgti kontrastē ar sākotnējo muižas postažu. Šallīte ir ar maziem caurumiņiem, bet absolūti autentiska, kā māksliniekam.
Kā savā pasaulē dzīvojošam sapņotājam, kuram dalīt gultu ar žurkām nav nekāda satraukuma?
Atbrauca busiņš ar žurku saimnieci un žurkām. Viņa audzē žurkas un kraukļus Purvciema dzīvoklī. Čaļi saka, mēs noliksim tās pie tevis. Tur, kur mums bija salikti visi rekvizīti un sīkumi, kur mēs gatavojām kadru, – tajā koridoriņā nevarēja ieiet aiz tās smakas. Mums bija uzbūvēts speciāls tunelītis, kur mēs žurkas laidām iekšā, lai varētu filmēt tuvplānus. Visi pārējie caurumi telpā bija jātaisa ciet, jo nebūtu forši, ja kāda no žurkām izmuktu. Žurkas salaida iekšā guļamistabā, kurā Viktors Eglītis ar dēliem pavadīja pirmo nakti, protams, tās salīda aktieru drēbēs. Ielīda un sakakāja arī Viktora Eglīša somā. Kad žurkas bija nofilmētas, sākām lasīt kopā, vienas trūkst. Tā ir kaut kur prom! Beidzās ar to, ka vienu žurku tā arī neatradām. Palika kaut kur Padures pilī (smejas).
Laimīgie saimnieki.
Laimīgie saimnieki dabūja pilsētas žurku. Milzīgs paldies Padures pils saimniekam Jānim Lazdānam. Šī pils, protams, ir kaut kas pilnīgi cits nekā oriģinālā Inciema muiža. Vizuāli līdzīgāka varētu būt Ungurmuižas koka arhitektūra. Padures pilī drīkstējām pārkrāsot sienas, patiesībā visās telpās un arī pagalmā mums tika dota pilnīga rīcības brīvība, protams, iepriekš saskaņojot pārbūves plānus. Domāju, ka mūsdienās muižās neko tādu neviens nepieļauj, bet Padures pils saimnieks ir mākslas cilvēks. Neliela daļa filmas dekorācijas pēc vasaras palika pilī kā piemiņa no Pansijas iemītniekiem, sākot ar spoguli zelta rāmī rozā spoguļzālē, beidzot ar Anšlava un Viktora istabu zilajām tapetēm un Hildas Vīkas ceriņu krāsas istabas sienām.
Un Arnīša vircas dzelteno.
Un Arnīša vircas dzelteno! Domāju, tāpat kā Baibai Brokai Aspazijas tēls izrādījās liktenīgs, Kasparam Znotiņam noteikti pielips Arnītis. Arnītis bija mīļākais tēls arī mākslas departamentam, viņš bieži tika citēts, kad laika trūkuma dēļ bij grūti tikt galā ar darbu apjomu. Eglīšu ģimenes vīrieši un Arnītis arī bija visvairāk noslogotie aktieri 50 filmēšanas dienās. Bieži vien atbrauca piecos no rīta un trijos devās atpakaļ uz Rīgu – uz vakara izrādi. Nezinu, kā mēs visi to izturējām.
Tev kā māksliniecei ir plašs lauks, kur izpausties. Nomnieku Liepiņu piparbodīte vien ir ko vērts. Visas bundžas, pudeles, kastītes, trauciņi. Vai, laikam ejot, nekļūst grūtāk atrast senus autentiska dizaina priekšmetus?
Kā saka Ieva Romanova, veikals – tas ir murgs! Savās filmās viņa veikalus radījusi patiešām autentiskus. Viss sākās ar ļoti rūpīgu izpēti gan Latvijas vēstures muzejā, gan Nacionālās bibliotēkas sīklietu nodaļā, sēdēju un pārfotografēju iepakojumus. Tur ir brīnišķīgs lietišķās grafikas arhīvs. Kopā ar rekvizitori Viju izgatavojām neticami daudz dažādu kastīšu, tūtiņu un bundžiņu: galda sāls Radio, Migreno-Nervozins (pret galvas un zobu sāpēm), inde Mušu nāve, augoņu plāksteris, Cerfans blakšu un to perēkļu, kā arī mājlopu mūdžu iznīcināšanai; nažu pulveris Dollars, Dzintara nenomazgājamā tuša, ādas un drēbju cietinātājs Lauva, papirosi Bauda, Fox-Trott, Milda, tabaka Diždūms, Krim, Brīnums. Kafija vien bija vairāku veidu – brokastu, iesala, vīģu, bez kofeīna. Vēl neskaitāmi daudz citu brīvajā Latvijā izgatavotu vajadzīgu lietu, arī pārtika cilvēkiem un mājdzīvniekiem: milti Sniegbalte, Pērle, Olimpia, lopu pulveris Estima, lietojams pie ēstgribas trūkuma, un dedzināmais spirts zem letes.
Arī lielās zivis ir īstas?
Jā, čaļi Ventā lika nakts āķus. Droši nezinājām, vai uz filmēšanas dienu zivis būs. Kuldīgā jau nav tāda tirgus kā Rīgā. Ja nu kaut kas, tad ir jāved no Rīgas. Domāju par to, lai Viļa Daudziņa Liepiņš kā nomnieks justos organiski. Kas tādā lauku piparbodītē varētu būt dabūjams? Sākot ar sērkociņiem, beidzot ar mēslu dakšām. Tā ir operatora Andreja Rudzāta ideja – sadalīt veikala telpu nosacīti pārtikā un sīklietās, bet priekšplānā – dzelžu nodaļa. Tur ir viss kopā – izkaptis, lāpstas, lauku tehnika, ziepes un pindzeles, dzija un audumi. Kāds kuldīdznieks bija dzirdējis, ka mēs filmējam, un atdāvināja mums vadmalu. Veikala plauktā esmu ielikusi arī buru audeklu, ko atradu sava tēva darbnīcā, to viņš agrāk izmantoja oranžo bikšu šūšanai. Jautāju Jurim (tā mēs ģimenē dēvējām savu tēti, gleznotāju Juri Jurjānu), vai drīkstu izmantot viņa krāsas, pindzeles un lakas Anšlava darbiem. Atļauja tika dota. Anšlava istabā, kur viņa gleznošanas vieta un molberts, ir mana tēva eļļas krāsu kastītes un gleznošanas priekšmeti. Anšlavam tika arī Jura linu žaketīte darbam, piestāvēja arī mana vecātēva, Pāvila Zīles, salmu cepure. Protams, visi Anšlava zīmējumi un skices ir mans roku darbs. Cerams, kadrā tie izskatās dzīvelīgi.
Vai tev sadarbība ar katra konkrētā darba aktieriem iemāca profesionāli un cilvēciski kaut ko jaunu?
Varu tikai novērtēt, cik atšķirīga ir vecākā aktieru paaudze, baudīt un priecāties par to, kā Juris Strenga, kamēr gaida savu filmēšanu, var stundām ilgi sēdēt uz pils kāpnēm un filozofiski lasīt Rīgas Laiku, neuztraukties ne par ko, pieņemt visu ar neticami gaišu sapratni. Un blakus jaunākās paaudzes cilvēki, kuriem bija dažādas pretenzijas, jautājumi un noteikumi, un varbūt pat pretestība pret to, ko ģērbj mugurā. Tas vispār nav salīdzināmi. Olga Dreģe vai Ģirts Jakovļevs mierīgi nakts ballē var sēdēt aukstumā, nejautās pēc siltas segas, neticama pazemība un pieticība.
Intervija turpinās Kristīnes Jurjānes darbistabā, kur viņa vispirms parāda filmā izmantoto tapešu paraudziņus.
Šī ir jūgendstila tapete.
Vai pati tās zīmēji?
Jā. No saplēstiem tapešu paraudziņiem saliku kopā lielo gabalu, pati veicu arī visus datora darbus no nulles līdz finālam.
Māksliniece aicina pie datora, kur rāda un komentē fotogrāfijas no filmas uzņemšanas procesa.
Mēs daudz ko viegli pielāgojām. Baldahīnu kalpones Amāles istabai izveidojām no tonētas marles. Izskatās pietiekami eleganti.
Pievērsu uzmanību arī ziedu kompozīcijām. Ļoti gleznieciskas un skaistas klusās dabas. Vai pati lasīji?
Jā, katru dienu apkārtējās pļavās, palīdzēja brīvprātīgās asistentmeitenes.
Te brīnišķīgā veidā savienojas mūsu iepriekšējā filma par Emīliju Benjamiņu ar Pansiju pilī. Bibliotēkā atradu Emīlijas Benjamiņas drukātos kalendārus. Sākumā scenārijā bija arī Benjamiņu pāris, tas mainījās, kad Guna Zariņa piekrita spēlēt nomnieci. Kalendārs, kas drukāts Benjamiņu tipogrāfijā, palika. Sveiciens no mūsu iepriekšējā kopējā projekta.
Te ir trakā ogu diena. Tika apzināti tuvākās apkārtnes zemnieki, un uz muižu atvesta vesela autokrava ar visu, kas sausajā vasarā vēl salasāms dārzos.
Šo penāli Viktoram Eglītim arī nopirku Itālijā. Gundars teica, ka viņam vajag ērtu un mīkstu zīmuļu maku, kas neizspiež uzvalka iekškabatu.
Cik mīksta āda!
Jā, jā! Diemžēl tur bija tikai viens tāds. Teicu: "Gundar, es tev nevaru to uzdāvināt, pati gribu lietot." Savukārt šis penālis bija uz Anšlava galda, to izgatavojis mans vecvectēvs Vilis Purvinskis, Tapapiņš, viņš bija galdnieks. Tas gājis cauri visām filmām, kurās esmu strādājusi, sākot no pirmās – Pelnu sanatorijas –, vienmēr zīmuļu kastītei ir atradusies vieta. Absolūti unikāls un tik vienkāršs. Pašai Rozentāļu laikā tas bija skolas penālis. Lai nu kam, bet šim priekšmetam filmā vienmēr atradīšu vietu. Man tas iet līdzi kā talismans.
Šī mums ir galvenā veikala puses ieeja. Pavadīju dažas dienas, vienkārši zīmējot uzrakstus. Pati vislabāk izjūtu, kā vajag.
Re, kur Jura Strengas svētku tērps (smejas). Jurim ir lielas rokas, un tādi balti, nodzīvoti cimdi, protams, nekur nebija atrodami. Nopirkām jaunus, un mana brīnišķīgā asistente Nikola nedēļu veidoja no tiem vecus. Piešuvām perlamutra podziņas, viņš tomēr ir aristokrātu sulainis. Tie cimdi ir vērtība, ko kādreiz gribētu redzēt Kino muzejā, absolūts roku darbs, katrs pirkstu galiņš ir pārlāpīts, lai tiešām būtu sajūta par gadu desmitiem glabātu priekšmetu, ko zīdpapīrā ietītu Mārtiņš, gulēt ejot, paliek zem spilvena. Baltajos cimdos slēpjas viņa profesijas būtība. Neievērojot to, ka bikses ir pilnīgi nožēlojamas.
Šī t. s. bēbīšu cepurīte īstenībā ir no viduslaikiem, tika izmantota filmā Aptiekārs Melhiors. Labi sader ar Mārtiņa tēlu naktskreklā. Savukārt Anšlavam kroņa priekšmets ir sandales. Tās pēc vecu sandaļu parauga tika izgatavotas no nulles pie brīnišķīgā meistara Aldoņa Miera ielā. Tādas bija vectēvam jaunības fotogrāfijās, komplektā ar šortiem. Pēc filmēšanas kurpes tika atdāvinātas Rihardam Zelezņevam, lai turpmāk var pucēties dzīvei. Viņš pats par to ļoti uzjautrinājās – mani jau neviens neievēro, bet sandales – gan.
Virtuves ainā, kurā kalpotāji vīkš dzīres, gan mizanscēna, gan gaisma raisa asociācijas ar holandiešu vecmeistaru glezniecību. Tā bija iecerēts?
Protams. Mums bija brīnišķīgs filmēšanas sagatavošanas laiks. Strādājām ar operatoru Andreju Rudzātu viņa mājās, kur vienmēr tiku sagaidīta ar tikko ceptām kanēļmaizītēm, un laiku pa laikam pieslēdzās dažādi režisori. Darbs veicās ļoti produktīvi – no kanēļmaizītēm pie Pansijas pilī dzīrēm. Toņu paleti izstrādājām kopā: Spoguļzāle būs caur rozā toni, Hildas istaba – ceriņu violeta. Anšlava un Viktora istabās dominēs zilo toņu fons. Arnīša viesnīcas vircas istaba, protams, caur dzelteno.
Veidojot virtuves interjeru, mēģinājām pietuvoties holandiešu gleznās redzētajam, atcerējos Vermēru, arī franču gleznotāja Šardēna darbus. Te ir neprātīgā aina ar zivīm. Sīpolus atvedu no saviem laukiem, tie ietīti avīzē Jaunākās Ziņas, sveiciens Emīlijai Benjamiņai. Virtuves priekšmetos gribējām parādīt arī vecās baronu vērtības, kas nav izšiverētas, pārdotas, bet ko pils iemītnieki saglabājuši: tur patiešām ir īsts porcelāns un īstas sudraba karotes, senā godība. Pēc šīs batāliju ainas kādam tas viss bija jāsavāc, un tas "kāds" bijām mēs paši. Viss bija vienās zivīs un zvīņās, arī kostīmi. Šajā galdā ķirmis bija iemeties. Tas ir ļoti, ļoti vecs galds, kuru mēs atradām kaut kādā šķūnī, kur tas gāja bojā. Filmā galds ieguva neticamu iespēju dzīvot tālāk.
Te ir Brizgu mājas interjers. Viņi abi ir vēsturnieki, novadpētnieki, kristieši, mistiķi. Tāds pilnīgs sajaukums – jā, un arī vīndari. Pamestā šķūnī atradām Krusta ceļa gravīras, tas bija labs pamats tālākai interjera izveidei un jau iedeva savu noskaņu. Te tālāk var redzēt mājas altāri. Brīnišķīgais priesteris Andris Vasiļevskis aizdeva īstu viduslaiku krucifiksu un baznīcas svečturus. Tur viss ir īsts. Šī ir ģimenes Bībele, kas pieder tās mājiņas saimniekiem, kurā filmējām. Tur uz vietas nebija nekā, visu iekārtojumu veidojām no nulles. Bija skaidrs, ka viņiem mājās noteikti ir arī Latvijas karogs, vecie Brizgas taču pieraksta arī tautasdziesmas un teikas. Stirnas izbāžnis priekšplānā ir kā vēl viens istabas iemītnieks un sarunu dalībnieks. Uz galdiem ir arī čūsku un putnu izbāzņi un formalīna burciņas ar dīvainībām. Tikai sveču gaisma. Goda vietā starp pierakstu grāmatām un papīra lapām guļ kaķis.
Viņš tur labprātīgi gulēja?
Viņš ir jau pieredzējis aktieris, kurš gulēja tur, kur viņu nolika.
Brizgu interjerā arī ir kaut kas spokains, kā Ansītī un Grietiņā.
Jā, absolūti spokains. Nezinu, cik daudz no visa būs iegājis filmā. Pie sienām nebija tukšu vietu, priekšmeti veidoja savu papildinošo stāstu, un, vissvarīgākais, operators arī bija iepriecināts.
Tu esi arī Dāvja Sīmaņa vēsturiskās filmas Marijas klusums māksliniece. Berlīnes kinofestivāls (15.–25. februāris) šo Dāvja Sīmaņa filmu par aktrises Marijas Leiko (1887–1938) traģisko likteni ir iekļāvis savā programmā. Par Pansiju pilī runājot, teici, ka izjūti konkrētu skatītāju, kura dēļ strādā. Ko tu gribētu ar savu darbu pateikt Eiropas publikai?
Tā ir pilnīgi atšķirīga mentālā pieredze. Paradoksāla situācija: divu krasi atšķirīgo kinoprojektu filmēšana notika cieši līdzās. Neapšaubāmi ārkārtīgi svarīgi ir vēstīt par notikumiem ar Maskavas teātri Skatuve un tā latviešu trupas aktieriem. Nebaidīties par to runāt. Atcerēties, ka starp mums ir bijuši arī nodevēji. Diemžēl. Arī mūsdienās. No tā neizbēgt. Interesanta bija pirmā filmēšanas diena Ķemeru sanatorijas parkā. 1917. gada revolūcijas gadadienas atceres pasākums notika tējas paviljonā – rotondā. Kādā no padomijas arhīva dokumentālajiem foto biju atradusi iespaidīgu sabiedriskā pasākuma dekorāciju. Galvenais elements – milzīga sarkana zvaigzne, kas papildināta ar sirpi un āmuru, ļoti dekoratīvi no scenogrāfijas viedokļa. Pirms pāris dienām nejauši ieraudzīju fotogrāfijas no šodienas Maskavas, tajās bija tāda pati zvaigzne, tikai tagad ar Z burtu vidū, un maza cilvēka figūriņa blakus. Sirreāli. Likumsakarīgi. Nekas nav mainījies kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem, un tas, kas Krievijā notiek tagad, noformēts ar tiem pašiem simboliem. Ar savu filmu caur pagātnes notikumiem mēģinām stāstīt par mūsdienu Krieviju. Ļoti ceru, varbūt varēsim atvērt acis Rietumeiropas skatītājam, vismaz uz filmas brīdi izraut no ilūziju komforta zonas. Man šķiet, asiņu smaku un dzīvības trauslumu var fizioloģiski sajust gandrīz katrā kadrā. Marijas klusuma naratīvs ir detaļa kopējā traģiskajā Padomju Savienības iekārtas vēstures stāstā, šaurajā pasaules kārtībā, kurā indivīdam nav nozīmes un pretošanās ir bezcerīga. Filma nepastarpināti vēstī, ka nav un nevar būt kompromisu ar tīro ļaunumu.
Pagājušā gada aukstākajās janvāra dienās filmējām Skatuves aktieru viesošanos tālajā postapokaliptiskajā Ukrainas ciematā. Tas ir vēsturisks fakts. Filmējām to Melānijas sādžas kino dekorācijā, no kuras patiešām var redzēt Latvijas un Krievijas robežu. Barakās bija stindzinoši auksts, kurinājām ugunskuru ciema galvenajā ielā. Viss bija tik patiesi, autentiski, ka brīžiem zuda laika izjūta.
Bieži kā rekvizīti kadrā nonāk arī ģimenes relikvijas (nezinu, vai tā aina filmā ir palikusi). Viena no lietām, kas ceļo no pa audzes paaudzē, ir manas mammas zīdainīšu svariņi, tādi, kas tika izmantoti XX gadsimta sākumā. Ar tiem izaugusi mana mamma, viņas māsa, mēs ar brāli un māsu, nu jau arī mani bērni. Marijas Leiko meita Nora gāja bojā, un viņas meitiņa nonāca bērnunamā, filmā ir epizode, kurā medicīnas māsas liek bēbīti uz svariņiem. Fonā milzīgs Staļina portrets. To ieraudzīju kādā Krievijas bērnunama fotogrāfijā. Varētu domāt, ka tā ir kāda mākslinieciska metafora, izgudrojums, bet tā bija realitāte, droši vien uz kādu revolūcijas jubileju, izdekorētas telpas ar vadoņa bildi, kas pār sniedz jebkādu stājglezniecības mērogu. Viņš nāk tev virsū kā briesmīgs monstrs jau pirmajos dzīvības mēnešos.
Pie taviem radošajiem jaunumiem pieder arī hiperreālistiskās lelles silikona tehnikā izrādei Smalkās kaites Leļļu teātrī. Pastāsti, lūdzu, par šo pieredzi!
Ar Smalkajām kaitēm bija ļoti interesanti. Režisors Edgars Kaufelds zvanīja man kā māksliniecei, kas prot strādāt ar vēsturisko materiālu. Erika Ādamsona stāsti, kas rakstīti XX gadsimta 20.–30. gados. Kad to noklausījos, padomāju un teicu: "Edgar, viss būs pilnīgi savādāk." Ja gribam, lai kāds jauns cilvēks to lasītu un skatītos, mums ir jārīkojas pilnīgi pretēji – jāveido tēli mūsdienīgi un jāatrod prototipi studentu vidē, jāizmanto leļļu teātra iespējas – jāstrādā ar lielām ķermeņa detaļām un pavisam mazām lellēm. Caur hiperbolizētu proporciju parādīt cilvēka iekšējo sajūtu. Bailes, greizsirdību, fobijas, ar ko cīnās gandrīz katrs mūsdienu cilvēks, – mēs to parādām ļoti burtiski, izmantojot kino kadrēšanas principus, iespēju parādīt detaļu tuvplānus, kur citkārt teātrī lieto videoprojekcijas.
Iespējams, mani darbi teātrī un kino liek domāt, ka protu strādāt tikai ar vēsturi, bet īstenībā mani ļoti interesē tagadne, nedzīvoju nemitīgās atmiņās. Dažkārt domāju, ka labprāt strādātu arī ar kādu mūsdienu filmas materiālu. Teātrī laiku pa laikam izdodas. Tikko ar režisoru Aiku Karapetjanu veidojām izrādi par 90. gadiem (Fēlikss, Anatolijs un Ilona – U. A.). Nebūt nav vieglāk kā strādāt ar senāku vēsturi, tāpat rūpīgi jāizpēta, jāmeklē raksturojoši tipāži. Ir aizraujoši satikties arī ar studentiem un redzēt, kā viņi realizē kostīmu mācības uzdevumus, kā uz pasauli skatās jaunākā paaudze. Ir svarīgi aizrautīgi pētīt ne tikai pagātni, lai arī tas sagādā patiesu prieku. Bet mēs taču dzīvojam tagad!
Pansija pilī
Daudzsēriju filma pēc Anšlava Eglīša romāna Pansija pilī motīviem
Septiņas sērijas plus dokumentālā filma No 22. janvāra kinoteātros visā Latvijā
Režisori: Marta Elīna Martinsone, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis Studija Mistrus Media
Kinoteātros demonstrēs vairākas filmas sērijas vienā seansā: 1., 2. sēriju no 22. janvāra, 3., 4. sēriju – no 8. februāra, 5., 6., 7. sēriju – no 22. februāra, savukārt 8. – dokumentālo – sēriju speciālos seansos pēc 22. februāra.