Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tas nāk ar dubultspēku un aizlido. Intervija ar dziedātāju Uģi Rozi

Dziedātājs un vokālais pedagogs Uģis Roze 19. aprīlī nosvinējis apaļu jubileju, taču tai veltītie koncerti Uzdāvini man šo pasauli čukstus... ir pārcelti uz septembri.

Par komponista Imanta Kalniņa 1985. gadā izveidotās grupas Turaidas Roze solista Uģa Rozes šopavasar gaidāmo sešdesmit gadu jubileju uzzināju pērn no viņa skatuves partneres Olgas Rajeckas. Viņa ierosināja novilcināt Radio NABA raidījumu Zibens pa dibenu par grupas astoņdesmito gadu ierakstu izlasi līdz pavasarim, lai izmantotu iespēju atgādināt par Uģa jubilejas koncertiem. Neko darīt – tagad saistībā ar ārkārtējo situāciju jāgaida līdz septembrim. Ar mērlenti pārbaudījuši visus lielveikala Mols tukšo kafejnīcu galdus, izvēlamies, protams, vislielāko.

Kad 1987. gadā drīz pēc Eolikā jau iepazītās Olgas kā solists Turaidas Rozei pievienojās Uģis Roze, kurš pirms tam bija dziedājis grupā Inversija, likās amizanti, ka Turaidas Rozē tagad būs cilvēks ar uzvārdu Roze, bet tajā laikā nebija variantu – viņa bagātīgais balss materiāls un Latvijas Valsts konservatorijā apgūtā prasme to pilnvērtīgi izmantot deva jaunas iespējas arī Imantam Kalniņam, kura mūzika jau bija izskanējusi visā PSRS teritorijā izrādītajā filmā Pūt, vējiņi. Abi viņa dziedātāji veiksmīgi piedalījās jauno dziedātāju konkursā Jūrmala 87, kuram Imants Kalniņš sarakstīja divas dziesmas arī krievu valodā (tādi bija noteikumi) ar Bulata Okudžavas vārdiem – Mi ubiļi komara Olgai un Zajezžij muzikant Uģim.

Dziesmu konkursā Pesņa 87 abi jau dziedāja latviski ar trejdekšņiem rokās, izpildot togad festivālam Liepājas dzintars sarakstīto dziesmu Vējš un liepa. Tālā – Savienības turneja. "Tas bija labs laiks. Lieku reizi pārliecinājos, ka cilvēkiem nav no svara, kādā valodā viņiem kaut ko pasniedz. Vai nu ir tā mūzika un viņiem patīk, vai nu nepatīk. Atnāk cilvēks, piemēram, Taškentā, kur mēs pusotru stundu dziedam latviešu valodā, un neko sliktu tur nesaskata. Krievs arī angliski tolaik nesaprata, bet vai tāpēc viņš neklausījās Bītlus? Reiz Bundestāgā Vācijā visādu valstu vēstniekiem "močījām" latviešu tautasdziesmas. Pa starpai arī kādu krievu romanci, bet Krievijas vēstnieks pienāca klāt un teica: šitie gabali, kas jūsu valodā, ir baigi labie!" atceras Uģis, kad esam ķērušies pie lietas pēc garās ievadsarunas par vīrusu un gaidāmo cilvēku čipošanu, kas vēlāk varētu ļaut izsekot mūs uz katra soļa, piedāvājot "tikai to, kas vajadzīgs", bet, kad paši nebūsim vairs vajadzīgi, ar vienu klikšķi no kāda vadības centra mūs arī neitralizēt.

Reiz, kad Raimonds Pauls gribējis rakstīt tev dziesmas, tu esot lepni atbildējis, ka tev jau raksta Imants Kalniņš.

Tas bija, kad Latvijas Radio 1. studijā notika konkursa Jūrmala 87 atlase. Nodziedāju Leifa Stranda zviedru ciklu Knuta Skujenieka atdzejojumā, ar kuru Liepājā pirmo vietu ar Inversiju bijām dabūjuši. Kaspars Dimiters atnesa kasetīti, kurā bija šis zviedru cikls, un teica, ka man šis ir jādzied. Pauls teica: "Vai tu zini, ka tev vajag tādus gabalus, lai rīkli var parādīt un rokas, kājas iet pa gaisu? Tas Imants tev varēs tādus uzrakstīt vispār?" (Citējot Paulu, Uģis precīzi atdarina viņa runas stilu – U. R.) Tad es Imantam nodevu, ka vajag tādu gabalu, un viņš man Rīta serenādi uzrakstīja, iespaidojoties no Dženiferes Rašas gabala ar vokalīzēm (Uģis nodungo The Power of LoveU. R.), lai es varu "iemaukt". Paulam es jau Inversijas laikā biju iedziedājis opereti Vella būšana un Čarļiku, ko vēlāk Laima Vaikule dziedāja.

Vienu brīdi, kad Viktors Lapčenoks un Ingus Pētersons aizgāja no radio, šie gribēja mani ņemt, bet bija konservatorija jāpabeidz. Arī pie Zigmara Liepiņa esmu bijis uz noklausīšanos vēl kondženes pirmajos kursos. Zigmars teica: "Ooo, no šitās balss visas vecenes būs slapjas! Šitas ir baigi labais!" Tai telpā bija arī Vanzuha (Imants Vanzovičs – U. R.) un Mirdza (Zīvere – U. R.) – visi trijatā mani klausījās. Zigmars teica jā, bet mājās padomāju, ka tas tā kā pie filharmonijas, tas nozīmē darbu katru dienu, un kāda kondžene vairs! Piezvanīju un teicu, ka labāk vēl pamācīšos. Mani vokālie pedagogi visus septiņus gadus bija Jānis Sproģis un operas klasē Leonīds Vīgners. 

Operā negribējās kā Ingum Pētersonam un Naurim Puntulim?

Nē! Man ļoti patika pie Leonīda Vīgnera mācīties, un mums bija ļoti labas attiecības – viņš tur ņēmās ar mani baigi ilgi, bet, ja aizietu uz operu, būtu bezmaz vai jādzied tās trīs ārijas visu mūžu. Ja gribi kaut ko vairāk, tev ir jābrauc prom, bet es jau tad, kad aizbraucu no mājām uz divām nedēļām, nevaru vairs izturēt.

Man pietika ar pieciem gadiem Vācijā. Pusgadu mājās, pusgadu tur – mani tāda jūrnieka dzīve vienkārši izbesīja. Tur vēl Inese Alsiņa mācījās manā laikā, un speciāli mums uztaisīja tā, ka varam beigt kondženi kā estrādes dziedātāji. Bet nebija neviena, kas to estrādes vokālu varētu mācīt, – pasniedzēji tie paši, kas pasniedz klasisko dziedāšanu. Es ļoti normāli noliku eksāmenu operas klasē un ar Inversiju dziedāju zviedru ciklu. Toreiz bija sadale – kādam jāiet uz operu, kādam uz opereti. Es teicu, ka gribētu, lai mani nosūta uz zvejnieku kolhoza 9. maijs ansambli Inversija. Viņi teica: nu labi, tā arī darīsim.

Tā varēja sarunāt? Nebija iespējams arī tāds variants, ka uz Vladivostoku nosūta?

Arī tā varēja gadīties. Sproģi, piemēram, nosūtīja uz Ventspils mūzikas skolu strādāt pēc konservatorijas, nevis uz operu – pats pēc tam līdz turienei "uzvilka" sevi. Man bija jāmācās arī kamerdziedāšana, ko pasniedza Gunārs Stade, – varēju tad tur pasaules labāko kamermūziku izdziedāties, piemēram, Šūbertu.

Pēc tam, Kalniņu dziedot, tas noderēja.

Tieši tā! Gan funktieris, gan frāzējums. Tad vēl bija ansambļu dziedāšana – trio un kvarteti. Mācies akordus un otru dzirdēt. Tā izglītība ir ļoti laba! Vokālā jau pamats ir visiem viens – elpošana un artikulācija –, ja tu gribi normāli dziedāt, vienalga, vai tā ir popmūzika vai rokmūzika, kaut kādai "poņai" ir jābūt, kas ir fonētika, un kā tas viss notiek.

Cita lieta – šodien ir tā, ka nevienu tas pareizais vokāls vairs īsti neinteresē. Tagad var bišķiņ degunā dziedāt un pašķībi, toties esmu dziesminieks – pats komponists un izpildītājs, viss tiek ierakstīts, pa radio pumpēts randomā. Forši, bet bieži, kad aizej uz koncertu, to nav iespējams klausīties.

Bieži var just, ka dziedātāji neizprot tekstu, ko dzied. Abi ar Olgu arī neko neesot sapratuši, jaunībā dziedot Kalniņu, bet tos ierakstus var klausīties joprojām.

Bija tāda lieta – ko tur jaunieši, kuriem drusku pāri divdesmit, lai saprot, kad tev atnes, piemēram, Olafa Gūtmaņa Saulgriežu ciklu, kur teksts ir palagiem? Tu centies, protams, mācies, un mūzika jau arī palīdz saprast tekstu. Imants māk akcentus un uzsvarus pareizi salikt. Kad Imants juta, ka īsti nav un nevarējām noķert fīlingu, viņš paskaidroja, par ko tas gabals, kāpēc tā, kāpēc šitā, un tālāk domā pats.

Neviens jau nepiedzimst uzreiz tāds, kas Raiņa vai Gētes dzeju spēj analizēt. To pašu Šekspīra sonetu, piemēram, ne es tur angļu valodu zināju, ne Olga, bet gājām pie skolotājiem, un viņi mums stāstīja par tiem tekstiem senajā angļu valodā. Tāpat esmu stundām ilgi sēdējis pie Māra Čaklā mājās, un viņš man ir stāstījis par to dzeju, ar kuru Imants ir uzrakstījis mūziku.

Manā soloalbumā Divtulība (2002) ir ļoti daudz Māra Čaklā dzejas. Viņš teica, ka es esot gandrīz vienīgais, kurš uzreiz pareizos uzsvarus vārdos liek. Un, ja tu ar tādiem cilvēkiem kontaktējies, runājies un gribi viņos ieklausīties, tu arī savāc to visu. Tas pats pie Vīgnera, Sproģa vai Stades. Tur bija iespēja ar muti vaļā klausīties un ķert visu, ko viņi stāsta, jo tie nebija kaut kādi pakšķu puikas. Tas jaunībā ir jāsaprot – ka ir jāklausās un jāmācās. Laist garām tādu iespēju ir muļķīgi. Daudzi saka – draudzēties vajag ar tiem, kas ir gudrāki par tevi. Nav jēgas ar muļķi runāt.

Taču tev arī jāpanāk, lai viņš ar tevi gribētu draudzēties.

Ja viņš redz, ka tas, kuram viņš to visu stāsta, novērtē, ņem vērā un ir spējīgs parādīt rezultātu, tas dod gandarījumu. Arī man, kad strādāju ar jauniešiem un bērniem. Esmu piešāvies, ka ar katru skolnieku ir jāmeklē vārdi, kurus viņš saprot. Katram viens un tas pats teikums ir jāpasaka citiem vārdiem. Atnāk bērns, un es uzreiz redzu, ka viņam nav noskaņojuma. Citreiz redzu, ka ir baigās problēmas, un tad ir jāparunā. Jāpalūdz, lai izstāsta – kā pie psihologa. Viņš man stāsta, kas un kā, un es cenšos palīdzēt. Citreiz mamma vai tētis ir sakliedzis, ka no viņa nekas dzīvē nesanāks, un bērns ir "sagruzījies". Tad vajag pavilkt viņu ārā, un ir tiešām forši, kad redzi, kā atplaukst cilvēciņš.

Citreiz vecāki, kuriem savs bērns vienmēr būs labākais, arī pārāk saslavē, un skolotājam ir jāpasaka, ka varbūt te sanāks labāks pavārs vai gleznotājs, nevis dziedātājs.

Ir tā bijis, ka atved bērnu – nu, dziedi! Bērns jau bezmaz vai sāk raudāt. Es prasu: kas par lietu? Tu gribi dziedāt? Nē! Es negribu, mamma grib, lai es dziedu. Tad es tai mammai saku: nu pagaidiet mazliet, nevajag ar varu! Ko es varu izdarīt, ja bērns negrib dziedāt?

Arī Raimonds Pauls četru gadu vecumā esot ar varu spiests spēlēt klavieres.

Varbūt tā vajag, bet ar dziedāšanu ir citādi nekā ar instrumenta spēlēšanu. Tur ir fizioloģija baigā. Ja bērna iekšējais fizioloģiskais stāvoklis ir tāds, ka viņš šņukst un aizvainojuma kamols kaklā, nekāda dziedāšana nesanāks. Ja tev iedod pa pakausi, varbūt tu vari pirkstus vingrināt uz klavierēm, bet dziedāt tādā stāvoklī nevar. It īpaši kaut ko iemācīties.

Man ir bijis tā, ka esmu uzdevis iemācīties dziesmai vārdus un zināt meldiņu. Atnāk vienreiz, otrreiz, trešoreiz un nezina vārdus. Ir bijis tā, ka saku: re, kur ir durvis – uz redzēšanos! Man atbild: kā, bet skolā mūs skolotāja piespiež iemācīties!? Jā, skolā tev ir obligāti jāmācās, bet šeit ir interešu izglītības iestāde. Jūti starpību? Interešu izglītība – tas nozīmē, ka tevi interesē tā lieta. Es nevaru ar varu piespiest dziedāt vai iemācīties vārdus no galvas. Tad vai nu aiziet un iemācās, vai pazūd.

Pašlaik masu mediju ietekmē jaunieši ir tādi: es visu varu, visu zinu un esmu "krutākais". Tad viņš nāk un aplaužas, ja kāds pasaka, ka nemaz tik "kruti" nav, kā tu biji iedomājies, ka ir mazliet jāpamācās. Ir jāiemāca cilvēkam paskatīties uz sevi no malas, būt paškritiskam.

Nekad nevar būt tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk.

No otras puses, tas mazliet bremzē izsišanās spēju, ja tu domā, ka varbūt man nevajag, ka nemaz tik «kruts» neesmu, ko es tur līdīšu? Ir tas slavenais krievu teiciens: talantam vajag palīdzēt, bet neapdāvinātība izsitīsies pati. Apmēram tā arī ir. Kad pats joprojām klausos dažādus dziedātājus, reizēm nodomāju, ka es arī tā gribētu. Tas nozīmē, ka man pie tā vēl ir jāpiestrādā. Paškritikai ir jābūt! Jāprot neņemt vērā, ka kāds tevi slavē, jo pēc būtības tikai tu pats vari zināt, vai tas ir "kruti" vai nav, jo tu taču to pats dari un zini, ka varētu labāk.

Dzejnieks Māris Melgalvs ir teicis Jurim Kulakovam, ka viņam piemīt absolūtā dzejas dzirde. Juris jau arī ir Kalniņa iedvesmotais.

Tas, kas man īpaši patīk Imanta mūzikā, – ka viņam katrs instrumenta solo jeb starpspēle ir gan tās dzejas, gan dziesmas papildinājums – kas nav pateikts vārdos, tiek pateikts mūzikā. Viņš to pasaka ar savu ģeniālo izrakstīto soliņu, kas ir kā vesela dziesma dziesmā. Tas nav tikai nošu savārstījums, bet melodiski turpina dziesmu, ka citādi nemaz nevar būt.

Fenomens ir tajā, ka komponists un dzejnieks gandrīz saaug kopā, abpusēji sajūtot viens otra funktieri. Man vienmēr gribas, lai tas, ko dziedu, nebūtu tikai izklaidei, kaut arī to es esmu darījis gana daudz, bet ceru, ka darīšu arvien mazāk. Pastāv tāda mūzika, ko sauc par deju vai vieglo mūziku, pie tās cilvēki var dejot un dziedāt līdzi, bet visa mūzika nevar tāda būt. Pavaroti un Merkurijam nevar visi izdziedāt līdzi, bet cenšas. Vismaz pa frāzei.

Ir mūzika, kas liek kustēties, un ir tāda, kurai skanot sastingsti…

…un kādu brīdi vēl nevari atiet. Beidzas gabals, un ir kapa klusums, līdz atjēdzies: ā, mēs taču esam koncertā... Vienmēr fascinē, ja mūziķis izdara tā, ka tu nesaproti, kā to var dabūt gatavu. Ir tūkstošiem pianistu un vijolnieku, bet ir daži, kuri paņem to akordu, un tu nesaproti, kā tas var tā skanēt. Kad Vestards Šimkus spēlē klavieres, tu klausies – vienkāršs akords, tā kā visi to spēlē, bet viņam skan citādi. Tāpat Paulam tas viņa piesitiens uzreiz ir jūtams.

Imantam Kalniņam arī – ja Turaidas Rozes koncertā viņš sāk spēlēt, to uzreiz sajustu pat ar aizsietām acīm.

Jā, tie viņa piemeklētie tembri un vieglums, ar kādu viņš dara ļoti sarežģītas lietas, – nemitīgi mainās taktsmērs, bet to nevar saprast. Tas ir tas, kas iekšā, – viņa pulss tāds ir. Olgai patīk teikt: nu, mums ir tās sarežģītās dziesmas, bet nevienam tas nav jādzird. Ja skanēs sarežģīti, neviens to dziesmu nesapratīs. Sarežģītība ir jāpasniedz viegli un nepiespiesti. Redz, kā smuki nodziedājām, – nevienam nav jāzina, ka tur trīsreiz mainās taktsmērs un ir baigās modulācijas.

Kad reiz teicu Valtam Pūcem, ka viņa Maranas mūzika skan tā rotaļīgi, viņš atbildēja: jā, tāpēc jau man tie sirmie mati.

Tāpat arī ar Lūsēnu – daudz esmu strādājis viņa mūziklos un programmās. Piemēram, kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu un Andri Ērgli speciāli mums izveidotajā ciklā Trīs zvaigznes. Viņš arī ir viens no tiem latviešu komponistiem, kurš ļoti labi jūt tekstu, turklāt Kalniņš viņam ir viens no korifejiem. Mums ar viņu, kad divatā vai trijatā braucam, ir tāda programma, kurā spēlējam pusi Kalniņa un pusi Lūsēna dziesmu.

Kad bija programma Promenāde ar Anmary kopā, viņš tur daudz bija paņēmis no Māra Čaklā, un varēju dzirdēt tādas kā Imanta intonācijas. Skanēja, kā tu saki, rotaļīgi, bet tās dziesmas nemaz nav tik vienkāršas un viegli dziedamas.

Matemātikas uzdevumos jāiegūst vienīgais pareizais rezultāts, un tad var iet atpūsties. Ir tādas profesijas, kurās attīstība nekad nebeidzas, jo absolūtā iznākuma nav.

Jā, tur jau ir tā lieta – māksla nav matemātika, kaut arī uz matemātiku daudz kas balstās, bet tomēr citādi. Tās pašas dziesmas koncertā nekad neskanēs tieši tāpat kā, ja uzliksi plati. Katru reizi ir tūkstošiem faktoru, kas liek to pasniegt citādi. Tavs emocionālais stāvoklis, zāles atmosfēra un publika – redzu, ka šodien to pašu dziesmu nevaru dziedāt kā aizvakar.

Pēc būtības nav svarīgi, cik svaiga un formā ir tava balss. Svarīgākais ir, kā tu to pārvaldi. Vienmēr esmu teicis skolniekiem, kad viņi sāk kaut ko tur bubināt zem deguna, ka galvenais ir dikcija, kā jūs artikulējat vārdus, un iesaku uzlikt Imanta Skrastiņa dziedāto Kamolā tinēju. To nevar nosaukt par dziedāšanu, bet kā viņš to melodiju izstāsta – un dzied cilvēks, kaut arī balss viņam nav. Kā viņš visu artikulē, un tas ir jāmācās. Kad tu vārdu uzreiz nespļauj ārā, bet ļauj, lai tas kā lente tinas, esi to sevī iekšā sasildījis, tad tas nāk ar dubultspēku un aizlido. Un ir jādomā uz priekšu – ja tev ir skola, tas, ko tu saki tagad, notiek automātiski. Vārds, ko šobrīd saki, jau ir aizgājis, un tu jau domā trīs vārdus uz priekšu.

Ja tavs balss materiāls, tavs fizioloģiskais ķermenis, elpošana, muskulatūra nav gatava tam brīdim, kad tas ir jādara, nekas nevar sanākt. Kad tehniskās lietas ir uztrenētas, tu vari nodarboties ar mākslinieciskajām – frāzējumu, intonācijām. Tas pats instrumentālistiem – rokām un visam ķermenim ir jābūt uztrenētam, bet vokālam vēl nāk klāt tavas fizioloģiskās problēmas tajā brīdī. Tu vari būt apaukstējies, neizgulējies, saēdies žāvētu desu, no tā uzkāpusi pa nakti skābe augšā un apdedzinājusi saites. Tu gribi dziedāt, bet nekas nenāk ārā.

Man tā ir bijis, ka stāvu uz skatuves un asaras birst no tā, ka neko nevaru izdarīt. Stāvu un raudu – man ir aizvainojums, ka nevaru to, ko parasti varu, un tagad esmu spiests te stāvēt un pazemoties cilvēku priekšā, jo nevar atcelt operas vai Jāņa Lūsēna piecdesmit gadu jubilejas koncertu, pirms kura iepriekšējā dienā izdomāju, ka izlīdzināšu zemi pie mājām. Bija vēl agrs pavasaris, sarijos auksto gaisu un no rīta pamodos – man pilnīgi asinis pa kaklu nāca. Vienkārši nav balss. Un kā tu tagad neiesi?

Ir dzirdēts par visādām metodēm – kādam konjaks, citam jēlas olas palīdzot.

Ir, protams, ir. To visu dara. Esmu braucis pirms koncertiem uz slimnīcu. Reiz Liepājā dakteris Roze man kaklā šprici laida – tādus kokteilīšus uzreiz uz saitēm virsū. Tad liekas, ka viss kakls piepampst. Iznāc, un kaut kas skan, bet tu vienalga dzirdi un jūti, ka nav, un ir kauns.

Nikam Matvejevam reiz Tehniskās universitātes zālē, kur notika Sīpolu koncerti, balss ciet, atnāk dakteris, ielej vienu glāzi konjaka un vēl olu iesit iekšā, pieber piparus un ko tur vēl. Niks izrauj vienu glāzi – "graņonku", protams! Izrauj otru. Prasa: "Dakter, jūs domājat, ka man tas palīdzēs?" Ārsts atbild: "Nezinu, vai palīdzēs, bet tev vismaz nebūs kauns par to, ko tu dari."

Top komentāri

Kopš Andreja Lihtenberga
K
tādu ISTU - Dieva dotu dziedātāju Latvijā nemaz neesmu dzirdējis. Lapčenoks iznīka manierēs un šablonā, savukārt Rodrigo zīdainiskie šļupsti un māvienivienmēr vairāk uz lopu laidaru pusi vilkuši. Par pārējām salašņām un atkritumiem nemaz nerunāsim, būtu sūdus veduši, būtu savu eksistenci virs zemes vismaz reabilitējuši.
Intars
I
Jūs te runājat par Max Roomsky - taču Uģim nemaz nav tāda īpaša vokālā tehnika kā viņam, turklāt Bahu diez vai viņš ir dziedājis tik meistarīgi...Mums aug spēcīga jauno akadēmisko dziedātāju paaudze, kuri ir izglītojušies Eiropā un nes šīs zināšanas uz Latviju! Par Uģi tomēr prieks, 60 gadi, sveiciens!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja