Vispirms ir jāiemācās izmantot to, kas ir, lai, cik vien iespējams, kaut ar kruķi rokās, palīdzētu bērniem un jauniešiem tomēr nepazaudēt šo nekvalitatīvo laiku, – par topošo mūziķu skološanu pašreizējos attālinātās mācīšanās apstākļos saka Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas direktors saksofonists Ainars Šablovskis.
Konkursa komisija viņu šim amatam izvēlējās astoņu pretendentu vidū. "Ainars Šablovskis sevi apliecināja kā uz attīstību vērstu profesionāli, kuram ir jaunajam amatam un tajā gaidāmajiem izaicinājumiem nepieciešamā pieredze un prasmes kolektīva vadības un darba organizācijas jomā, kā arī spēcīga pedagoga un mūziķa dotības," viņu vērtē konkursa komisijas vadītāja Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone.
Jaunajam amatam nepieciešamās prasmes un darba pieredzi Ainars Šablovskis guvis ilggadējā darbā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, vadot gan tās Studiju daļu (2005.–2018. gadā – studiju programmu direkcijas vietnieks, no 2018. gada vadītājs), gan (kopš 2019. gada) Pūšaminstrumentu katedru, vienlaikus pasniedzot arī saksofona spēli. Bijis saksofona spēles pedagogs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā un Jelgavas Mūzikas koledžā. Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā pedagoģisko darbu veic joprojām.
Ainars Šablovskis spēlējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Latvijas Nacionālās operas orķestrī un kamerorķestrī Sinfonietta Rīga. Īpaši tuva viņam ir kamermūzika. Jau divdesmit vienu gadu viņš muzicē Rīgas Saksofonu kvartetā. Pavisam nesen Latgales vēstniecībā Gors Ainars Šablovskis uzstājās tiešsaistes koncertā kopā ar vistuvāko partneri mūzikā – savu dzīvesbiedri LNSO arfisti Ievu Šablovsku, dziedātāju Beāti Zviedri un sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu. Kamermūzikā locīti arī sarežģīti skaņu pinumi kopā ar māsu Jāzepa Vītola starptautiskā pianistu konkursa uzvarētāju Sanitu Glazenburgu, vijolnieku Sandi Šteinbergu, čellistu Ēriku Kiršfeldu, sitaminstrumentālistu Elviju Endeli un citiem mūziķiem.
Ainars Šablovskis absolvējis JVLMA, ieguvis bakalaura un maģistra grādu profesora Arta Sīmaņa saksofona klasē. Apmaiņas programmā Erasmus studējis Stokholmas Karaliskajā Mūzikas augstskolā pie profesora Kristera Džonsona.
Jaunais direktora amats nācis mūzikas izglītībai īpaši sarežģītā attālinātās skološanās laikā. Kas jūs motivēja pieteikties konkursā?
Mani tas interesēja jau vasarā, konkursa izsludināšanas pirmajā reizē, un tobrīd jau biju sācis rakstīt savu redzējumu, taču pārdomāju un toreiz vēl nepieteicos. Tobrīd man bija intensīvi jāstrādā Mūzikas akadēmijā, jāgatavojas arī uzņemšanai, kas no vasaras bija pārcelta uz studiju gada sākumu. Konkursa otrajā piegājienā pieķēros vēlreiz un pieteicos. Izaicinājums bija uzreiz. Jau divas reizes esmu bijis ar to saistīts: drusku biju tur mācījies un drusku strādājis. Nu es te atgriežos.
Skola ir brīnišķīga – lieliski kolēģi, mācībspēki, administrācija, viss personāls, telpas, mūzikas instrumenti. Vienmēr ir iespējas pilnveidoties, bet visvairāk man ir prieks par sakārtoto vidi un pedagogu saimi. Darbs turpinās – un ar labiem rezultātiem, ieskaitot šo apokaliptisko periodu. Nupat rudens semestrī nāca konkursu uzvarētāju diplomi, kurus ieguvuši Ilonas Meijas, Anda Klučnieka un Māra Kuģa audzēkņi.
Darba līgumu parakstīju decembra otrajā pusē. Pēc konkursa noslēguma jau bija pagājis zināms laiciņš, taču mēs gandrīz katru dienu redzam, kādi tagad izskatās mūsu vadoņi. Nu neizskatās labi izgulējušies. Viņiem, arī kultūras ministram, vispirms jātiek galā ar aktuālajām Covid-19 krīzes prioritātēm, kuras nevar gaidīt. Mūzikas akadēmijā jau veiksmīgi izraudzījāmies kolēģi studiju daļā, kura pārņēma manus līdzšinējos pienākumus. Arī tur bija padsmit pretendentu un dūšīga atlase.
Mediņa skolā ir lieliski pedagogi, materiāli tehniskā bāze, telpas. Bet kas ir tas, ko vēlaties ieviest, turpināt, bet varbūt arī neturpināt?
Runājot par to, kas ir atbalstāms un saudzējams, – tas ir pedagoģiskais un vispārējais personāls. Manā izpratnē mums tā ir A+++ klase. Ir kolosāli rezultāti, un mums ir brīnišķīga komunikācija, sadarbība. Arī tad, kad vēl pats te nestrādāju, no malas dzirdēju tikai vislabākos vārdus.
Domāju, ka daudz darāmā ir attiecībā uz administratīvo darbu un materiāli tehnisko bāzi. Lai gan attiecībā uz mūzikas instrumentiem ļoti daudz jau ir izdarīts, šis ir stāsts, kas nekad nebeidzas. Instrumenti nolietojas, un ir nepieciešama atjaunošana. Esmu ticies ar visiem nodaļu vadītājiem un apzinājis vajadzības. Tikko ir iegādāti pianīni mazajām telpām. Plānā ir arī gādāt par atsevišķiem pūšaminstrumentiem, domājot par deficītajām profesijām.
Būtiski ir ienest vidusskolā inovatīvu domāšanu, tai pašā laikā nepiemirstot pamatuzdevumus. Gribu sakārtot darbu tā, lai novērstu funkciju pārklāšanos. Atsevišķos jautājumos ir jāattīsta digitalizācija. Bezvadu interneta pārklājums skolā ir vājš, un, protams, tas nepalīdz pedagogiem strādāt attālināti. Skolā pašreiz drīkst atrasties tikai pedagogi un vispārējais personāls. Lai gan pat viņi ir aicināti strādāt no mājām. Audzēkņi mācās tikai attālināti mājās. Tā turpināsies vismaz līdz 25. janvārim. Ceram, ka no 26. janvāra mēs varētu atļaut kaut vai tik daudz kā ienākt skolā un izmantot mācībām klasi un mūzikas instrumentus, lai vienatnē vingrinātos.
Mums ir samērā daudz telpu, bet tās diemžēl stāv tukšas. Tie, kuri mācās vidusskolas izglītības posmā, vingrinās ilgāk. Kad izglītojamais četras stundas dzīvoklītī "spīdzina" savu klarneti, palīdzība jau ir vajadzīga kaimiņam, kurš to vairs nevar izturēt.
Vai jums ir arī kādas īpašas, labā nozīmē trakas sapņu idejas?
Īsti liela dullība būtu atrast iespēju uzbūvēt kaut ko pilnīgi no jauna, perfekti, kā tas redzams bagātākās zemēs vai vienā otrā reģionā ārpus Rīgas, piemēram, jaunā Saldus Mūzikas un mākslas skolas ēka.
Droši vien ir aktīvāk jāiekustina lietas, kuras nav iekustinātas. Iespējams, jādomā risinājumi tā sauktajām deficītajām profesijām. Protams, ir jāsaprot, kuras tās ir un kāpēc.
Kuras tās ir?
Tas vienmēr ir jautājums. Ar to ir jāuzmanās, un tam vienmēr ir jāseko, jo tas ir mainīgi. Tas neattiecas tikai uz mūzikas nozari. Var izdarīt tā, ka pēkšņi ir pilnas ielas ar finansistiem, juristiem, flautistiem, arfistiem vai citu profesiju pārstāvjiem, kuru nu kļuvis par daudz. Tāpēc ikdienā ir jāseko līdzi, kāda ir situācija, un ar to ir jārēķinās. Kāds ir darba vietu piedāvājums, un kas tad tur strādā. To, kāds ir reālais pieprasījums – strādājošo trūkums vai pārlieka konkurence –, zina un var pateikt darba devēji.
Tas ir sarežģīts jautājums, kuru risinot ir jāizbalansē starp pieejamību un kvalitāti. Kur ir šī robeža? Jādomā, cik daudz ir jāaudzē kvantitāte, lai nodrošinātu atlasi un celtu arī kvalitāti, bet samērīgi. Protams, nav labi, ja tiek gatavots viens speciālists uz iespējamo vienīgo vakanci. Konkurencei ir jābūt, taču pārražot, stāstīt maldus un kādā specializācijā saražot kvantumu arī nav īsti jēgpilni. Cilvēki tad faktiski tiek mānīti, un beigu beigās nav darba.
Vai pašreizējā aktualitāte orķestros ir fagotistu trūkums?
Precīzi. Kādu laiku runāja arī par obojām, bet tagad šis jautājums jau brīnišķīgi risinās: obojistu paaudze aug. Mūzikas akadēmijā ir vairāki ļoti labi studenti, otrajā kursā – trīs. Arī Mediņa Mūzikas vidusskolā mācās četri obojisti. Ceturtā kursa audzēkne Marta Klinta Riemere, kura mācās pie Māra Kuģa, pagājušajā rudens semestrī ieguva 2. vietu konkursā Dubultmēlīšu svētki.
Vispārizglītojošo skolu skolotājiem ir pieejami tādi resursi kā Uzdevumi.lv, Soma.lv un Tava klase, kas būtiski palīdz attālinātajā mācību procesā, bet mūzikas skolotājiem velosipēds ir jāizgatavo pašiem…
Mūzikas izglītība no vispārējās izglītības atšķiras pirmkārt ar mežonīgi lielu individuālās apmācības īpatsvaru. Tas ir ekskluzīvi un dārgi. Individuāli, aci pret aci ar pedagogu ir jāapgūst instruments, klāt vēl ir nepieciešams koncertmeistars. Ir obligātā klavieru apmācība, jāmācās ansambļa spēle. Arī mūzikas teoriju nevar mācīt milzīgā grupā. Tā ir problēma gan mūzikas skolās, gan Mūzikas akadēmijā – reizēm šķiet, ka mūzikas izglītībā pieejamais finansējums pret ieguldījumu un iegūtajiem rezultātiem ir nesamērīgi zems. Par to šķēpi ir lauzti ne tikai pie mums, bet arī citās zemēs. Par to ir jāveido izpratne.
Priecājos, ka vispārizglītojošo mācību priekšmetu metodiskās komisijas vadītājas Ivetas Nātriņas komandas darba rezultātā esam ieguvuši atzinību par aktīvu portāla uzdevumi.lv iespēju izmantošanu un mācību procesa modernizēšanu. Esam sākuši sarunas arī par nopietnām izglītības satura inovāciju iespējām.
Sākumā varētu palīdzēt vismaz ar digitālajām mācību platformām.
Ar vienu kāju vēl būdams Mūzikas akadēmijas Studiju daļā un dodoties uz skolu, jau runāju ar muzikoloģijas, kompozīcijas un tehnoloģiju nodaļas vadītāju Janu Janišausku un ar muzikoloģijas nodaļas vadītāju Ilonu Būdenieci šeit.
Organizēsim tikšanos, lai runātu par saturisko sazobi: kas notiek vidējā izglītībā un kas tālāk augstākajā izglītībā. Runājām tieši par digitālajām platformām un satura digitalizēšanu. Ir jāizpēta, vai tas būs Moodle vai kas cits, kur jau ir iespējams gatavot mūzikas uzdevumus, testus, ievietot nodarbību satura konspektus – tiešām noturēt attālinātās nodarbības saturiski. Tiesa, mūzikas izglītībai šīs iespējas ir šaurākas, taču vispirms ir jāiemācās izmantot to, kas jau ir.
Jau labu laiku džeza mūzikas apmācībā izmanto lietotni iReal b, kuras nosaukums ņemts no Čārlija Pārkera slavenās džeza standartu grāmatas Real Book. Tā ir brīnišķīga iespēja vingrināties, šim nolūkam digitālā veidā konfigurējot džeza combo ritma grupu (ansambli), sagatavot akordu secības (gluži kā nošu rakstības programmā Sibelius), izvēlēties stilu, tempu, pieslēgt vai atslēgt instrumentus. Tas ir lielisks trenažieris džezistiem. Lai palīdzētu akadēmiskajām specialitātēm, pašreiz domājam, kā izmantot esošos resursus un telpas, lai pedagogiem un koncertmeistariem būtu iespējas ar labu instrumentu un kvalitatīvu skaņu tehniku ierakstīt pavadījumus dažādos tempos un sagatavot nepieciešamos skaņu celiņus, ko nosūtīt audzēkņiem priekš vingrināšanās. Tikko to apspriedām ar koncertmeistaru nodaļas vadītāju Lindu Ladusi un tūdaļ sāksim darīt. Darām, ko varam. Izmantosim telpas un resursus, kas mums ir, vismaz tam, kas ir iespējams, lai, cik vien iespējams, kaut ar kruķi rokās, palīdzētu bērniem un jauniešiem tomēr nepazaudēt šo nekvalitatīvo laiku.
Mūsu skolā ir arī informācijas tehnoloģiju klase, kas aprīkota ar datortehniku. Zinu gan, ka IT lietas ir stipri jāpilnveido, bet mūzika ir pirmajā vietā. Protams, ar roku rakstīta vēstule vienmēr būs sirsnīgāka, un daudzi komponisti joprojām raksta notis ar roku. Bet, ja tas ir saturs, ar kuru ir profesionāli jāstrādā, ar rokrakstu ir grūti operēt. Lietošanas, rediģēšanas ziņā digitalizācija ir neatsverama – ja ir nepieciešams kaut ko instrumentēt, transponēt, pavairot.
Kur redzat lielākās, akūtākās problēmas mūzikas izglītībā un mūzikas nozarē vispār? Varbūt ir jādomā par mūzikas prestižu sabiedrībā?
Relatīvā specializācijas deficītsituācija. To vajag pareizi diagnosticēt, lai veiktu kādas aktivitātes. Par to daudz runā. Šķiet, ka te vēl daudz ko var darīt. Var doties pie bērniem, kuri vēl tikai izvēlēsies, ko viņi darīs – vai kļūs par kārtējo finansistu, programmētāju, juristu –, bet izrādās, ka var izvēlēties arī mūziku. Tiklab arī no mūzikas skolām daudzi vēlāk novirzās uz citām jomām un brīnišķīgi darbojas augstos administratīvos amatos, politikā un citur. Tas jau sen ir pierādīts. Tikko izlasīju Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēli. Arī te tiek runāts nevis par prestižu, bet par smadzeņu darbības attīstīšanu, vingrināšanu. Tā ir misija un izaugsme.
Nav runa, ka, ja mācies mūziku, tā obligāti kļūs par tavu profesiju. Protams, mūsu skolas uzdevums ir nodrošināt augstāko iespējamo profesionālo izglītību, bet ir jādomā plašāk. Jādomā par sabiedrības informēšanu un ieinteresēšanu tā, lai sabiedrībā sekmētu izpratni par nozari un lai atlase jau pašā sākumā būtu jaudīgāka.
Tagad, gluži tāpat kā matemātikas skolotāju, pietrūkst arī muzikologu, mūzikas skolotāju. Mums ir plāns – ciešā sadarbībā ar Mūzikas akadēmiju pilnveidosim muzikologu izglītošanas saturu un arī popularizēsim šo karjeras iespēju. Metāla pūšaminstrumentos ir pietiekami daudz darba, lai popularizētu un lai izglītotu skolotājus, kuri var strādāt šajā jomā. Kad pats šeit mācījos, kopā ar mani mācījās kontrabasiste Ginta Garūta, bet tagad jau labu laiku skolā nav kontrabasa klases. Ne visas specialitātes ir vajadzīgas vienuviet – mums nav arī arfas spēles, taču Rīgā jau ir pietiekami liels piedāvājums citās mūzikas skolās, un arfas spēle ir nodrošināta visās izglītības pakāpēs. Starp citu, JVLMA tūdaļ uzņems reflektantus Baltijas valstīs pirmajā profesionālajā doktora studiju programmā Mākslas.
Kas īsti ir mūzikas vidusskolas uzdevums – audzināt nozares profesionāļus – nākamos Mūzikas akadēmijas studentus – vai zinošu, izprotošu publiku un veidot kulturālu sabiedrību?
Visiem nav obligāti jākļūst par profesionāļiem, bet ir svarīgi, lai būtu pieejamība. Mūzikas izglītība pirmkārt veido sabiedrību un domāšanu. Tam, kādi šie bērni izaugs, ir milzīga nozīme sabiedrības domas un inteliģences attīstīšanā.
Varbūt ne tikai mūsu profesionālajām koncertorganizācijām, bet arī mūzikas skolēniem vajadzētu uzrunāt vienaudžus, uzstājoties vispārizglītojošajās iestādēs?
Tādu plānu jau minēju savā redzējumā, piesakoties uz šo vakanci. Viens no uzdevumiem ir nest izpratni par nozari uz āru, arī vispārējā izglītībā. Iet pie bērniem un jauniešiem ar mūsu audzēkņiem un priekšnesumiem. Pašreiz šīs iespējas diemžēl ir ierobežotas. Jāattīsta arī sabiedriskās attiecības un darbs sociālajos tīklos. Tā līdz šim ir mazliet pietrūcis, taču tas ir viens no veidiem, kā diezgan fokusēti un viegli var aizsniegt mērķauditoriju.
Pandēmijas laikā zūdot koncertēšanas iespējām, daži mūziķi bija spiesti pelnīt iztiku zivju konservu cehā, kurjera vai citos mazkvalificētos darbos. Daļa sabiedrības uzskata māksliniekus par liekēžiem – lai dara kārtīgu darbu!
Tieši tāpēc runāju par sabiedrības, visupirms – jaunās paaudzes, informēšanu. Šo domāšanas veidu var saprast, tās ir iepriekšējo laiku nepilnības. Es piekrītu tam, ko tikko teica Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerta diriģents Rikardo Muti, – mūzika ir mīlestība ar lielo burtu. Mūzika ir mūsu misija. Lai sabiedrība būtu labāka, ir nepieciešama kultūra. Tā ir daļa no sabiedrības veselības.
Bērni, kuri ir mācījušies mūzikas skolā, atšķiras no tiem, kuri nekad tur nav bijuši. Bērni, kuri ir dzirdējuši komponistu dzīvesstāstus, spēlē kādu instrumentu, saprot melodiju un harmoniju skaistumu, atšķiras no tiem vienaudžiem, kuri pavadījuši savu brīvo laiku, sēžot kāpņu telpā.
Vai jūsu paša muzicēšana tagad, kad esat sācis pildīt administratīvos pienākumus, beigsies?
Ja reiz jau piecu gadu vecumā saskatīju mūzikā to, ar ko vēlos nodarboties, arī tagad darīšu visu, lai varētu turpināt. Īpaši priecājos par iespēju jau divdesmit vienu gadu muzicēt Rīgas Saksofonu kvartetā. Domāju, ka ir svarīgi būt nozarē iekšā. Ja kaut arī nelielā apjomā piedalos kultūras dzīvē, man ir plašāks redzējums par to, kas notiek, nekā tad, ja sēdi malā un mēģini saremontēt to, ko pats nesaproti. Muzicēšana nav tikai tas, ko es vēlos, – tā man ir arī ļoti lietderīga un nepieciešama.
Joprojām turpināšu nedaudz pasniegt Mūzikas akadēmijā un arī Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā vidusskolas kursa V30 programmā, kur man ir pāris audzēkņu. Es šo darbu uzņēmos ar milzīgu atbildību un uzskatu par savu misiju, jo viena audzēkne Jurjāna skolā ir pilnīgi neredzīga. Gribas palīdzēt. Šajā jomā ir jau zināma pieredze – Mūzikas akadēmijā studē neredzīga flautiste, ir arī kompozīcijas nodaļu beigusi studente, tomēr kopumā izdarīts ir ļoti maz.
Uzskatu, ka šiem cilvēkiem ir jāpalīdz pēc būtības, lai viņi būtu spējīgi patstāvīgi nodarboties ar savu profesiju. Svarīgi ir nemānīt šos cilvēkus, ka viss būs iespējams, bet izrādās, ka tikai ar asistenta palīdzību. Tas ir ļoti sarežģīti. Ir jālieto vairākas platformas, lai no papīra vai digitālā nošu formāta nonāktu līdz Braila rakstam. Tur var sapīties dziļi, tomēr ir jāturpina virzīties uz priekšu, lai beidzot, kaut arī ļoti lēnām, palīdzētu šiem talantīgajiem mūziķiem.
Starp citu, brīžos, kad dzirdu tikai pareizas, neko neizsakošas notis, aicinu audzēkņus aizvērt acis un vienkārši muzicēt. Bieži vien pie vainas ir nošu materiāls, kas tiek rūpīgi lasīts no lapas. Ir daudz anekdošu par vokālistiem, kuri gan paļaujas arī uz suflieriem, tomēr operdziedonis savu lomu dzied no galvas. Pianists spēlē klavierkoncertu no galvas. Vijolnieki savu solorepertuāru apgūst no galvas. Taču ir arī tādi mūziķi, kuri sevi lutina un uzstājoties spēlē no notīm. Argumenti ir, ka mūzika ir modernāka un šī ir sarežģīta kamermūzika. Taču reizēm dzirdu tikai no papīra vai planšetes nolasītu nošu materiālu, bet nedzirdu pašu mūziku.
Darbā ar studentiem bieži salīdzinu tādu spēlēšanu ar situāciju teātrī – ja aktieri, kuri izrādē patiesi smejas un raud, savas lomas lasītu mums priekšā no grāmatas? Nu kādu emocionālo saturu tu nesīsi klausītājam, ar skatienu urbjoties notīs un mēģinot nolasīt bekaru? Raimonds Pauls arī mēdz acu priekšā nolikt notis, bet viņš nav tām piešņorēts. Skološanās laiks ir vienīgais posms dzīvē, kuru var izmantot, lai rūdītos. Uz skolas skatuves drīkst kļūdīties. Uz lielās skatuves būs atbildīgāk un smagāk.
Kādi ir jūsu novērojumi, sešpadsmit gadu strādājot JVLMA Studiju daļā, – birokrātijas slogs aug vai mazinās?
Visi zina atbildi. Protams, nesamazinās. Darbs kļūst sarežģītāks. Bieži vien maldīgi liekas, ka, ja kaut ko modernizē, darbs samazinās un tiek novērstas dubultfunkcijas. Ieviešot vienu, otru vai citu datubāzi, fiziskais papīru daudzums samazinās, bet darba apjoms palielinās. Kā tik mums nav: visādi plāni, atskaites par to un atskaites par šo. Bieži vien ir jāsniedz atskaite vienam un vēl kādam citam par to pašu, mums ir Eiropas Savienība un vesels birojs, kas ar to nodarbojas. Mums ir valsts izglītības informācijas sistēma, Latvijas augstskolu informācijas sistēma u. c.
Nevar teikt, ka tas nav sprīža attālumā no funkciju pārklāšanās. Ja to laikus nepamana un nevirza pareizās sliedēs, ir ļoti iespējama nepamatota birokrātijas palielināšanās. Skarbi ir iedomāties, ka augstākās klases profesoru, tādu kā diriģentu Māri Sirmo, novērtēs, lasot viņa rakstisko atskaitīšanos. Taču ir nepieciešams juridisks apliecinājums, lai pieņemtu vienu vai otru lēmumu, to vidū finansiālu. Daudz birokrātijas rodas arī mūsu pašu dēļ. Reizēs, kad sabiedrībā rodas domstarpības un sūdzības, aug arī birokrātija, jo ir jāliek pretī pierādījumi.
Ticu, ka sabiedrība pratīs lietot savu intelektu un joprojām pratīs atšķirt labu no ļauna un, piemēram, filmā The Social Dilemma izteiktās apokaliptiskās prognozes, ka visus cilvēka lēmumus nekontrolēti pieņems mākslīgais intelekts, nepiepildīsies tik drīz. Cilvēks drīkst lietot prātu, lai pats pieņemtu lēmumus. Uzskatu, ka tāpēc kultūra un kultūrizglītība ir tik ļoti nepieciešama veselīgai nākotnes sabiedrībai.